Ķīnas Republika (1912—1949)

Ķīnas Republika apzīmē haotisku posmu Ķīnas vēsturē no 1911. gada 10. oktobra revolūcijas līdz Ķīnas Tautas Republikas proklamēšanai 1949. gada 1. oktobrī. Ķīnas Republika Taivānā sevi uzskata par šīs republikas turpinājumu. Pastāvēšanas laikā Ķīnas Republika par savām teritorijām uzskatīja arī Krievijas Impērijas (vēlāk PSRS) atkarībā nonākušo Mongoliju, japāņu iekaroto Taivānu un Mandžūriju, kā arī vairākas strīdīgās un autonomas teritorijas Centrālāzijā un Himalajos, no kuriem lielākās bija Tibeta un Siņdzjana.

Republiku pasludināja 1912. gada 1. janvārī, un tās pastāvēšanas pirmajos piecos gados bija divi neveiksmīgi mēģinājumi atjaunot impēriju. Pēc Beijaņas armijas komandiera, prezidenta (1912-15), imperatora (1915-16) Juaņa Šikaja nāves centrālā valsts vara sadalījās vairāku reģionālo militāro grupējumu rokās, kas veidoja tā saukto Beijaņas valdību. No Pekinas padzītā revolūcijas vadoņa Suna Jatsena atbalstītāji izveidoja varas bāzi Ķīnas dienvidu piekrastē, no kuras Čans Kaiši 1926. gadā sāka Ziemeļu karagājienu, lai apvienotu valsti Gomiņdan partijas varā.

Nankinas desmitgades laikā no 1927. līdz 1937. gadam Ķīnas centrālajā daļā Gomiņdans centās strauji attīstīt un reformēt valsti, lai arī partijas varu nepārtraukti apdraudēja iekšējie un ārējie militārie konflikti, lielākie no kuriem bija pilsoņu karš ar Mao Dzeduna komunistiem un Japānas Impērijas iebrukums. No 1931. gada Japāna iekaroja lielus Ķīnas ziemeļu, centra un dienvidu rajonus, kuru pārvaldei izveidoja vairākas vasaļvalstis. Pēc Japānas kapitulācijas 1945. gadā ātri atsākās Ķīnas pilsoņu karš starp Gomiņdana nacionālistiem un komunistiem, kurā uzvaru guva Mao Dzeduna vadītie komunisti, 1949. gadā piespiežot Čanu Kaiši ar atbalstītājiem bēgt uz Taivānu.

Revolūcija

20. gadsimta sākumā Cjinu dinastijas pārvaldītā Ķīna atradās aizvien pieaugošā politiskā un ekonomiskā atkarībā no Eiropas lielvalstīm un Japānas. Dinastijā sākās iekšējais sabrukums, palielinājās vietējo gubernatoru un armijas komandieru vara. Republikāņu kustību aizsāka Suņs Jatseņs. Vairākas neveiksmīgas sacelšanās vainagojās 1911. gada 10. oktobrī, kā dumpis modernizēto armijas vienību vidū. Pēc sīvām cīņām impērijas armijai Juaņa Šikaja vadībā novembrī izdevās atspiest nemierniekus uz valsts dienvidiem, taču šajā laikā 15 no 24 provincēm jau paziņoja par neatkarību no Cjinu dinastijas un Juaņs Šikajs sāka sarunas ar revolucionāriem.

Revolucionāriem nebija kopīgas ideoloģijas, politisko mērķu un vadītāju. Daži vēlējās Cjinu dinastijas gāšanu, citi reformētas monarhijas turpināšanos un citi republiku. 1912. gada 1. janvārī neatkarīgo provinču kongresā Naņdzjinā Suņs Jatseņs pasludināja republiku, kļūstot par tās pagaidu prezidentu. Juaņs Šikajs piekrita republikas izveidošanai un panāca mazgadīgā imperatora Puji atkāpšanos no troņa 12. februārī, ļaujot viņam turpināt dzīvot Pekinas Aizliegtajā pilsētā. Pēc tam armijas komandieris Juaņs Šikajs, kas kontrolēja Pekinu, panāca savu ievēlēšanu par prezidentu 10. martā.

1913. gada februārī notika divkameru parlamenta vēlēšanas, kurās Gomiņdana partija ieguva vietu vairākumu, bet 20. martā tika nogalināts partijas vadītājs. Juaņs Šikajs un parlamenta vairākums ātri nonāca konfliktā. Jūlijā septiņās dienvidu provincēs sākās sacelšanās pret viņa varu. Daļa no dumpiniekiem bija bijušie revolucionārās armijas kareivji un virsnieki, kas uzskatīja, ka nav saņēmuši pietiekamu atalgojumu. Augustā dumpi apspieda un 1. septembrī ieņēma Naņdzjinu. Oktobrī Juaņu Šikaju parlaments oficiāli ievēlēja par prezidentu un viņš saņēma diplomātisku atzīšanu no lielvarām, taču bija spiests atzīt Tibetas un Mongolijas autonomiju, kas nonāca Krievijas un Britu impērijas ietekmē. Novembrī Juaņs Šikajs aizliedza Gomiņdanu un izslēdza tā deputātus no parlamenta. Tā kā parlamentā tagad trūka deputātu vairākuma, 1914. gada janvārī viņš izbeidza tā darbību un februārī panāca konstitūcijas izmaiņas, kas izveidoja prezidentālu republiku. Decembrī viņš pagarināja prezidenta termiņu līdz desmit gadiem. Tikmēr Suņ Jatsens, kas 1913. gada vasarā bēga no Ķīnas, 1914. gada jūlijā atjaunoja Gomiņdānu, ko tagad veidoja kā stingri disciplinētu partiju.

1915. gadā Japāna bija iekarojusi Vācijas kolonijas Ķīnā un iesniedza tā saukto 21 prasību Ķīnai, kas būtu to pārvērtušas par Japānas politisku un ekonomisku protektorātu. Juaņs Šikajs noraidīja šīs prasības, taču atzina Japānas ietekmi Mandžūrijā un Iekšējās Mongolijas austrumos. 1915. gada 12. decembrī Juaņs Šikajs pasludināja impērijas atjaunošanu un sevi par imperatoru, kas atkal izraisīja provinču sacelšanos un armijas daļu dumpi. 1916. gadā viņš atteicās no troņa un 6. jūnijā nomira.

Beijaņas valdība

Ķīnas impērijai nebija vienas nacionālās armijas. Provincēm bija uzdots no saviem nodokļiem uzturēt armijas vienības. Sabrūkot centrālajai varai, jebkurš vienības komandieris varēja sagrābt teritoriju un pārņemt vietējo nodokļu iekasēšanu. Revolūcijas gados militārie provinču komandieri bija ieguvuši tik lielu neatkarību, ka turpmāk sāka aktīvi iejaukties Pekinas valdības darbā, kamēr citi virsnieki vispār atteicās atzīt Pekinas varu. Šis laiks, kad vājo Beijaņas valdību kontrolēja konfliktējoši militārie grupējumi, kas valsti bija sadalījuši savās ietekmes zonās, turpinājās līdz 1928. gadam.

1917. gada maijā Ķīna Antantes pusē iesaistījās Pirmajā pasaules karā, bet jūlijā notika armijas daļas pēdējais mēģinājums tronī atjaunot gāzto imperatoru Puji. Septembrī Suņ Jatseņs ar atbalstītājiem Ķīnas dienvidu pilsētā Guandžou pasludināja jaunas valdības izveidošanu un uzsāka Konstitūcijas aizstāvēšanas karu. 1919. gada februārī sarunās Šanhajā satikās ziemeļu un dienvidu valdību pārstāvji, taču politiskās nesaskaņas neizdevās pārvarēt, un Ķīna arī turpmāk palika sadalīta. Japāna izmantoja situāciju, lai atbalstītu Mandžūriju kontrolējošo režīmu, kamēr PSRS sāka sadarboties ar dienvidos bāzēto Suņ Jatseņu.

Čana Kaiši hegemonija

Ķīnas attīstība

Pamatraksts: Nankinas desmitgade

1919. gada 10. oktobrī Suņ Jatseņs no Ķīnas Revolucionārās partijas izveidoja Ķīnas Nacionālistu partiju (Gomiņdan/nacionālisti). Meklējot atbalstu ārvalstīs, 1920. gadā Suņ Jatseņs nodibināja attiecības ar Padomju Krieviju. Kominternes pārstāvji ieradās Ķīnā. Ar vietējo militāristu palīdzību 1921. gadā Suņ Jatseņs iekaroja Guandžou, kur 1921. gada aprīlī izveidoja savu valdību, kas bija opozīcijā Beijaņas valdībai. 1923. gada rudenī Gomiņdana kontrolētajā teritorijā sāka ierasties Mihaila Borodina vadītie PSRS militārie un politiskie instruktori, kas panāca Gomiņdana un niecīgās komunistu partijas politisko aliansi. Pēc Borodina ierosmes Gomiņdan ieviesa boļševiku stila partijas disciplīnu, taču partija palika sašķelta frakcijās. Čana Kaiši vadīta nacionālistu delegācija apmeklēja Maskavu. 1924. gada janvārī partijā bija 3000 reģistrēti biedri, 1926. gadā to skaits pieauga līdz 200 000.

Tikmēr komunistu partija izvērsa aktīvu darbu Ķīnas komerciālā centra Šanhajas strādnieku vidū. Pēc konfliktiem ar ārzemju fabriku īpašniekiem, komunisti 1925. gada 30. maijā noorganizēja demonstrāciju, kuru apspiežot britu sikhu kareivji nogalināja 13 un ievainoja vairāk par 50 demonstrantiem. Šanhajā sākās ģenerālstreiks, kurā piedalījās ap 200 000 strādājošo, un kas turpinājās līdz septembrim.^[1] Komunistu un Gomiņdan kreisā spārna kontrolētājās teritorijās izvērsās streiku kustība, strādniekiem pieprasot lielākas algas, bet zemniekiem atsakoties maksāt nodokļus zemes īpašniekiem. Tas izraisīja uzņēmēju, zemes īpašnieku, virsnieku un labā spārna politiķu nepatiku. Komunistu partija nonāca neapskaužamā situācijā; tā vēlējās atbalstīt strādnieku un zemnieku revolucionāro aktīvismu, taču tas sagrautu aliansi ar Gomiņdan, uz kuras turpināšanu uzstāja PSRS, kurā par Ķīnas politiku konfliktēja Staļins ar Trocki.^[2]

1923. gadā viens no Suņa Jatseņa palīgiem Čans Kaiši vairākus mēnešus pavadīja Maskavā, kur saņēma militāro un politisko apmācību. Atgriezies Ķīnā, viņš kļuva par 1924. gada maijā dibinātās Gomiņdan militārās akadēmijas vadītāju un drīz kļuva par 1925. gada 12. martā no vēža mirušā Suņa Jatseņa ietekmīgāko pēcteci.

1925. gada jūnijā, ar padomju militāro ekspertu atbalstu, Čans Kaiši piedāvāja izveidot 65 000 kareivju lielu armiju, kuras kodolu veidotu 10 000 partijas lojālistu. Šajā laikā nacionālistu armija bija sašķelts spēks, kas bieži neinformēja pavēlniecību par savām operācijām, taču līdz 1925. gada beigām viņiem izdevās savai kontrolei pakļaut Guandunas provinci. Balstoties uz lielākiem nodokļu ienākumiem, Čans Kaiši 15. decembrī piedāvāja palielināt armiju līdz 15-18 divīzijām. 1926. gada sākumā sākās armijas disciplīnas nostiprināšana, 19. martā armijā ieviesa politiskos komisārus, kas rūpējās ne tikai par politisko audzināšanu, bet arī disciplīnu un pienācīgu kareivju apgādi.^[3] 1926. gada jūlijā Čana Kaiši Nacionāli revolucionārā armija sāk Ziemeļu karagājienu, kura mērķis ir pakļaut centrālās un ziemeļu provinces.

Pēc Suņa Jatseņa nāves Gomiņdanā dominēja kreisais spārns, kas aizstāvēja sadarbību ar komunistiem. 1926. gada janvārī notika otrais partijas kongress, kas vadītāja amatā apstiprināja kreisā spārna vadoni Vanu Czinveju un daudzos vadošos amatos iecēla komunistus, kas kontrolēja 20-30% vadošo amatu.^[4] Taču jau 1926. gada 20. martā Čans Kaiši pasludināja karastāvokli Guandžou, aizturēja padomju instruktorus, ieviesa ierobežojumus komunistiem un arodbiedrībām. Viņš maijā sasauca partijas izpildkomitejas sapulci, kurā no amata atbrīvoja Vanu Czinveju, un dažas nedēļas vēlāk Čans Kaiši kļuva par partijas vadītāju. Viņš piedāvāja komunistiem turpināt sadarbību ar noteikumu, ka tiem vairs nedod vadošos amatus. Gomiņdana kreisais spārns un komunisti nolēma valdību pārcelt no Guandžou uz 1926. gada 10. oktobrī iekaroto Uhaņu.

Marta beigās nacionālisti iekaroja Šanhaju un Nankinu. Pēc Čana Kaiši 1927. gada 12. aprīlī sarīkotā komunistu slaktiņa Šanhajā Uhaņas valdību viņu pasludināja par konrrevolucionāru un atlaida no amatiem. Reaģējot uz to, viņš 18. aprīlī Naņdzjinā nodibināja pats savu valdību. 21. maijā vietējais karavadonis komunistus padzina no Uhaņas, un viņi bēga uz laukiem, kur izveidoja atbalsta bāzes, iesākot Ķīnas pilsoņu karu. Padomju aģentus nosūtīja atpakaļ uz PSRS. Vans Czinvejs devās trimdā uz Eiropu, bet Čans Kaiši ieņēma Nacionālās revolucionārās armijas virspavēlnieka, Gomiņdan Centrālās izpildkomitejas priekšsēdētāja un Militārās komitejas priekšsēdētāja amatus. Pēc politisko konfliktu izraisītās pauzes 1928. gada 9. aprīlī viņš pavēlēja atsākt Ziemeļu karagājienu. Vasarā krita Pekina, un drīz viņa valdība saņēma starptautisko atzīšanu kā vienīgā Ķīnas valdība, izbeidzot Beijaņas valdības laiku.

1931. gadā sākās Japānas iebrukums Mandžūrijā, kura rezultātā 1932. gadā izveidojās japāņu vasaļvalsts Mandžukuo. Turpmāko republikas pastāvēšanas laiku dominēja karš ar Japānu un pilsoņu karš ar komunistiem. 1934. gadā Čans Kaiši iesāka "Jaunās dzīves kustību", sociālo un ekonomisko reformu kampaņu, lai uzlabotu valsts iedzīvotāju stāvokli.

Karš ar Japānu

Pamatraksts: Otrais Ķīnas—Japānas karš

Armijas kaujasspēju uzlabošanai Ķīna saņēma Vācijas atbalstu, kas beidzās 1938. gada sākumā, uzlabojoties nacistu un Japānas attiecībām. 1936. gada decembrī Čanu Kaiši sagūstīja no Mandžūrijas padzītās armijas virsnieki, kas pieprasīja koalīcijas atjaunošanu ar komunistiem, lai kopā karotu pret Japānu, kas 1937. gada 7. jūlijā sāka masīvu iebrukumu Ķīnas ziemeļos. Augustā ķīnieši sāka uzbrukumu japāņiem Šanhajā. Pēc ķīniešu padzīšanas no Šanhajas novembrī japāņi iekaroja galvaspilsētu Nankinu, kur sarīkoja Nankinas slaktiņu, nogalinot simtiem tūkstošu civiliedzīvotāju. 1937. gada augustā militāro palīdzību un kaujas pilotus Ķīnai sāka piegādāt PSRS. Pēc sīvām un asiņainām cīņām 1938. gada oktobrī japāņi sagrāba Uhaņu. Abu pušu zaudējumi bija tik lieli, ka karadarbībā uz pāris gadiem iestājās stabilitāte. Japāna iekaroja lielākās Ķīnas piekrastes pilsētas un Nankinā izveidoja sev pakļautu ķīniešu valdību. Čana Kaiši senais konkurents Vans Czinvejs 1938. gada decembrī sāka sadarboties ar japāņu okupācijas varu, 1940. gada martā izveidojot valdību, ko pasludināja par vienīgo legālo Ķīnas valdību.

1939. gadā Čans Kaiši kļuva par Augstākās nacionālās aizsardzības padomes un valdības vadītāju. Pēc jaunām sadursmēm ar komunistiem un kara sākšanās Eiropā nacionālisti vēl vairāk ierobežoja politiskās un preses brīvības. Pēc Japānas prasības 1940. gada jūlijā Lielbritānija slēdza Birmas ceļu, vienīgo sauszemes ceļu, pa kuru Ķīna saņēma militāro palīdzību. No augusta līdz decembrim notika pirmā un pēdējā komunistu lielā ofensīva pret japāņiem, kas beidzās neveiksmīgi. Oktobrī nacionālistu armija zaudēja sadursmē ar komunistiem. Pēc militāras sadursmes 1941. gada janvārī koalīcija starp komunistiem un Gomiņdan beidzās, abu pušu spēkiem regulāri iesaistoties sadursmēs un gatavojoties pilsoņu karam, nevis cīņai pret japāņiem.

1941. gada 9. decembrī Ķīna oficiāli pieteica karu Japānai. No 1942. gada Čan Kaiši valdība bija ASV un Lielbritānijas sabiedrotā, pretī saņemot solījumu, ka uzvaras gadījumā Ķīnai tiks atdota Mandžūrija un Taivāna. Šajā laikā aktīvākās sadursmes ar japāņiem notika komunistiem, kas atsita vairākas japāņu ofensīvas.

Nacionālistu kontrolē palikušās provinces bija industriāli mazattīstītas un nespēja nodrošināt armijas vajadzības. Valdības centieni kontrolēt inflāciju, ieviešot pamatproduktu cenu kontroli un valsts monopolus tikai veicināja melno tirgu un pārtikas trūkumu, produktiem aizplūstot uz provincēm, kurās par tiem maksāja augstākas cena. 1943. gadā valdība noteica tik zemas kokvilnas iepirkuma cenas, ka zemnieki sāka audzēt kviešus. Arī rūpniecībā ražošanas izmaksas bieži pārsniedza valsts noteiktās iepirkuma cenas.^[5]

1944. gada 18. aprīlī Japāna sāka ofensīvu "Ičigo", lai likvidētu ASV kara aviācijas bāzes. Nacionālistu aizsardzība Ķīnas dienvidos sabruka un japāņi ieņēma plašas teritorijas, vēl vairāk iedragājot nacionālistu valdības rūpniecību un ekonomisko stāvokli, kas Japānas kapitulācijas brīdī atradās tuvu sabrukumam. Plaša korupcija bija sagrāvusi armijas morāli, virsniekiem tirgojoties ar kareivjiem paredzētajiem pārtikas produktiem.

1945. gada maijā notika 6. Gomiņdan kongress, kurā neapmierinātie partijas pārstāvji kritizēja plašo korupciju, rezultātu trūkumu, atrautību no tautas un vispārējo revolucionārās morāles pagrimumu.

Pēckara situācija

Čans Kaiši, kura spēki kaujās pret japāņiem 1937. gadā bija cietuši smagus zaudējumus, turpmāk izvairījās no lielām kaujām. Nacionālistu militārās iespējas ierobežoja tas, ka Japāna bija ieņēmusi visas Ķīnas piekrastes ostas pilsētas, un līdz ar Birmas iekarošanu slēgusi vienīgo zemes ceļu, pa kuru ASV un Lielbritānija varēja piegādāt palīdzību. Turpmākās piegādes veica aviācija pāri Himalaju kalniem. Nacionālisti no savas pagaidu galvaspilsētas Čuncjinas kontrolēja Sičuaņas, Juņnaņas, Guidžou un Guansji provinces. Lai arī pilsētu smagi bombardēja japāņi, šeit atradās ārvalstu vēstniecības un evakuētās valdības iestādes. Amerikāņi nebija apmierināti ar Čana Kaiši pasivitāti, un 1943. gadā prezidents Rūzvelts ierosināja iespēju viņu likvidēt, lai amatā ieceltu kādu aktīvāku ģenerāli.^[6]

Pēc Ilgā marša komunisti bāzējās Šaaņsji provincē, kur par savu galvaspilsētu izvēlējās Jaņanu. Japānas iebrukums tos paglāba no pilnīgas iznīcināšanas, un kara gados viņi nostiprināja savus spēkus, ar japāņiem noslēdzot neformālu pamieru.

Čans Kaiši cerēja, ka Japānas sakaušanai ASV Ķīnā izsēdinās lielus spēkus, kas palīdzēs sakaut ne tikai japāņus, bet arī komunistus. Veiksmīgais 1944. gada uzbrukums dziļi Ķīnas iekšienē bija Japānas iespēju maksimums. 1945. gada vasarā japāņi sāka saīsināt fronti, pametot nomaļus lauku reģionus un nostiprinot piekrastes pilsētas. ASV panāca Japānas kapitulāciju ar atombumbu nomešanu, un Mandžūrijas Mandžukuo ātrā triecienā okupēja PSRS. Kapitulējošie japāņi nešķiroja, kam padoties - nacionālistiem vai komunistiem, tādējādi dodot iespēju komunistiem nostiprināties ziemeļu un piekrastes provincēs, kamēr nacionālisti joprojām atradās dienvidos.

Nacionālistu armija bija lielāka, labāk apmācīta un modernāk apbruņota par komunistiem, taču to mocīja pārtikas trūkums un virsnieku korupcija. Komunistu armija 1945. gada sākumā bija pieaugusi līdz 910 000 kareivjiem un 2,2 miljoniem bruņotu aktīvistu.

Lai arī PSRS 1945. gada vasarā bija noslēgusi draudzības līgumu ar Ķīnu, Staļins atļāva komunistu bruņotajām vienībām ieiet PSRS okupētajā Mandžūrijā, vienlaikus pieprasot, lai Mao sāk sarunas ar Čanu Kaiši. Izceļoties bruņotām sadursmēm Mandžūrijā, Staļins oktobrī piekrita piešķirt komunistiem daļu japāņiem atņemto ieroču.

Nacionālistu varas atjaunošana

Japānas kapitulācija nacionālistiem deva lielisku iespēju atgūt kontroli pār Ķīnas centrālajiem un ziemeļu rajoniem, kur dzīvoja iedzīvotāju lielākā daļa, taču tiem trūka kadru un infrastruktūras, lai ātri nostiprinātu savu varu. 23. augustā nacionālisti noslēdza vienošanos ar japāņu armiju un tiem padotajiem vasaļu režīmiem, paredzot, ka japāņi uzturēs kārtību okupētajos rajonos, un cīnīsies pret komunistiem. Nākamajos mēnešos japāņi apkaroja komunistus vairākās provincēs. Šī vienošanās ar ienaidnieku iedragāja nacionālistu reputāciju. To izmantoja komunistu propaganda. Japāņi joprojām cenzēja Nankinas un Šanhajas laikrakstus, iestādēs turpināja strādāt viņu līdzskrējēji. Lai arī septembra beigās valdība beidzot pieņēma noteikumus, nedaudz ierobežojot japāņu kolaboracionistu tiesības, un sākot arestus, nenotika sistemātiska tīrīšana. 28. augustā valdība pasludināja par nelikumīgām japāņu piešķirtās īpašumtiesības, iesākot plašu īpašumu, banku, rūpnīcu un noliktavu pārņemšanas kampaņu, ko parasti īstenoja armija, taču tā arī deva labu iespēju īpašumu izlaupīšanai un melnajam tirgum. Nacionālistu valdība nespēja atjaunot rūpnīcu darbību, apmierināt strādājošo prasības, novērst inflāciju. 1945. gada rudenī un ziemā nacionālisti no japāņiem atbrīvotajos rajonos bieži uzvedās kā iekarotāji un laupītāji, ātri izraisot pilsētnieku neapmierinātību ar nekompetento un korumpēto administrāciju.

Ar ASV aviācijas un flotes palīdzību apmēram 500 000 nacionālistu kareivjus 1945. gada oktobrī nogādāja uz Ķīnas centru un ziemeļiem, kur tie pārņēma varu. ASV piegādātie ieroči pietika 39 nacionālistu divīzijām. Civilajiem mērķiem sniegtās palīdzības apjoms pārsniedza 500 miljonus USD. 1946. gada augustā ASV un Ķīna noslēdza līgumu par 900 miljonus USD vērtu ieroču (kuģu, transportlīdzekļu, lidmašīnu detaļu un komunikācijas inventāra) pārdošanu par ievērojami pazeminātām cenām. 1946. gada 4. novembrī Ķīna un ASV noslēdza Draudzības, Tirdzniecības un Navigācijas līgumu.

Pilsoņu kara atsākšanās

ASV un PSRS spiediena rezultātā 1945. gada augustā Čans Kaiši un Mao sāka sarunas un 10. oktobrī noslēdza politisku vienošanos, taču bruņotas sadursmes par japāņu atstāto reģionu kontroli starp abām pusēm neapstājās. Decembrī ASV prezidents Trumens uz Ķīnu nosūtīja ģenerāli Džordžu Māršalu, lai noslēgtu pamieru un panāktu vienošanos par koalīcijas valdību. Māršala vadītās sarunās, 1946. gada 10. janvārī abas puses noslēdza pamieru. Šajā brīdī Mao komunisti atradās vājā pozīcijā - PSRS viņus atbalstīja tikai tik tālu, lai izmantotu kā ietekmes sviru sarunās ar starptautiski atzīto Čana Kaiši valdību. Pirmajos pēckara mēnešos nacionālisti bija spējuši savā varā pārņemt lielāko daļu japāņu okupēto teritoriju.

Mandžūrija Mao deva vienīgo iespēju izplest savu kontroles zonu. Nacionālistiem tās kontrole dotu izšķirošu pārsvaru pār komunistiem, kuriem Mandžūrijas kontrole nozīmēja nesagraujamas varas bāzes izveidošanu. Komunistiem Mandžūrijas kontrole deva iespēju tiešam kontaktam ar PSRS (kuras kontrolē bija Mongolija). Ar ASV palīdzību uz šejieni nogādātie nacionālistu spēki 1945. gada novembrī padzina komunistus no provinces dienvidiem. PSRS, pildot saistības pret Čana Kaiši valdību, padzina komunistus no citām pilsētām - Šeņjanas, Čančuņas un Harbinas. Mao pavēlēja saviem spēkiem izbeigt turpmākus mēģinājumus kontrolēt pilsētas un koncentrēties uz atbalsta reģionu veidošanu laukos. Mandžūrijā nepopulāro nacionālistu mēģinājums pārņemt šo milzīgo provinci izrādījās kļūdains, novājinot to spēkus valsts centrā.

Gan Mandžūriju, gan Taivānu daudzi nacionālisti uzskatīja par iekarotām teritorijām, kuru iedzīvotāji ir japāņu atbalstītāji. No Japānas pārņemtajā Taivānā 1948. gada 28. februārī sākās vietējo iedzīvotāju sacelšanās pret nacionālistiem, kurus tie uzskatīja par jaunu okupācijas spēku. Sacelšanos apspieda, nogalinot 20-30 000 taivāniešu. Čans Kaiši bija apņēmības pilns nodibināt centrālās varas kontroli arī pār Tibetu un Siņdzjanu, ko izdevās īstenot tikai komunistiem.^[7]

Māršala panākto trauslo stabilitāti sagrāva PSRS karaspēka izvešana no Mandžūrijas 1946. gada martā un aprīlī, par kuras kontroli uzreiz sākās bruņota cīņa. Mēģinot izdarīt spiedienu uz Ķīnu, lai gūtu labākus nosacījumus iestrēgušajās ekonomiskās sadarbības sarunās, Staļins atļāva Mao komunistiem sagrābt padomju atstātās pilsētas. Papildus iemeslu deva pieaugošā ASV ietekme Ķīnā, un risks, ka visa Ķīna nostāsies ASV pusē jaunajā Aukstajā karā. Kā pretspēku Staļins ļāva komunistiem palielināt ietekmi valstī.

Ķīnas pilsoņu karš

Pamatraksts: Ķīnas pilsoņu karš

1945. gada augustā PSRS sagrāva Japānas armiju Mandžūrijā, un abas pilsoņu karā iesaistītās puses sāka atbrīvoto teritoriju sagrābšanu. No 1948. gada oktobra līdz 1949. gada janvārim notikušajās kaujās republikas armija cita sakāvi pret komunistiem, 350 000 kareivju padodoties gūstā. 1949. gada aprīlī Čans Kaiši bēga uz Taivānu, un 1. oktobrī Mao Dzeduns pasludināja Ķīnas Tautas republiku.