Beijaņas valdība ir neformālais Pekinā bāzētās Ķīnas Republikas nosaukums laikā no 1912. līdz 1928. gadam, lai arī biežāk attiecināts uz laiku pēc Juaņa Šikaja nāves 1916. gadā. Valstī formāli darbojās 1912. gada konstitūcija, parlaments un prezidents, bet īstā vara piederēja konfliktējošiem virsnieku grupējumiem, kas pieņēma visus svarīgākos lēmumus. Šajos gados Beijaņas valdībai bija septiņi prezidenti, piecas pagaidu valdības, 34 premjerministri, 25 valdības, pieci parlamenti. Beijaņas valdības posmu izbeidza Čana Kaiši vadītais Ziemeļu karagājiens, kas formāli apvienoja valsti Naņdzjinā bāzētās valdības rokās.

Centrālās valdības karogs
Valsts ģerbonis
Prezidenta amatā stāšanās ceremonija 1918. gada 10. oktobrī
Ķīnas dalījums dažādo grupu ietekmes zonās, 1925

Valdības nosaukums cēlies no Juaņa Šikaja vadītās Beijaņas (Ziemeļu jūru) armijas, no kuras virsniekiem nāca lielākā daļa šī laika politisko darboņu. Pēc Juaņa Šikaja nāves 1916. gadā, virsnieku grupējumi sagrāba varu provincēs, turpmākos desmit gadus pavados savstarpējās cīņās par varu Pekinā. Ietekmīgākie bija Aņhui, Žili un Feņtjaņas grupējumi. Savstarpējo konfliktu likvidēšanai 1917. gadā viens no grupējumiem mēģināja tronī atjaunot pēdējo imperatoru Puji, taču šo mēģinājumu sagrāva divās nedēļās. Turpmāk valdību kontrolēja Aņhui grupējums, kuru 1920. gadā sakāva Feņtjaņas un Žili alianse, starp kurām 1922. un 1924. gadā izcēlās savstarpēji kari. Žili grupējumu atbalstīja Rietumvalstis, bet Feņtjaņas grupējumu Japāna. Pirmajā abu grupējumu karā uzvarējušais Feņtjaņas grupējums zaudēja 70 000 kritušo un ievainoto. 1924. gada karā Žili grupējums sākotnēji ieņēma Pekinu, taču drīz to zaudēja.

Šīs nebeidzamās cīņas novājināja visus grupējumus, padarot Beijaņas valdību rīcības nespējīgu, un paverot ceļu Gomiņdan Ziemeļu ekspedīcijai 1926. gadā. Provinces Pekinai nesūtīja nodokļu ieņēmumus, un tā varēja balstīties tikai uz ārzemju tirdzniecības koncesiju maksājumiem, sāls nodokli un muitas ieņēmumiem, kā arī ārvalstu kredītiem. Centrālās varas vājums pavēra ceļu ekonomikas uzplaukumam piekrastes pilsētās, īpaši Šanhajā, kā arī radīja atbalstu nacionālistiem, kas aizstāvēja valsts apvienošanu stingras centrālās varas rokās.