Senā Grieķija

Senā Grieķija jeb Hellada (sengrieķu: Ἑλλάς (Hellás)) ir apzīmējums grieķvalodīgajai pasaulei senajos laikos — ne tikai pašreizējās Grieķijas teritorijai, bet arī teritorijām, kuras tad apdzīvoja grieķi: Kiprai, Mazāzijas Egejas jūras krastam (tolaik sauktam par Joniju), Sicīlijai, Dienviditālijai (tolaik sauktām par Lielo Grieķiju) un grieķu piekrastes apmetnēm tagadējā Albānijā, Bulgārijā, Turcijā, Ēģiptē, Francijā, Lībijā, Spānijā un Ukrainā.

Senā Grieķija pēc Peloponēsas kara (Tēbu hegemonijas laikā, 371–362 p.m.ē)

Tradicionāli par Senās Grieķijas periodu uzskata laiku no pirmajām olimpiskajām spēlēm 776. gadā pirms mūsu ēras līdz Aleksandra Lielā nāvei 323. gadā p.m.ē., bet hellēniskās kultūras periods turpinājās arī pēc viņa dibinātās impērijas sabrukuma Tuvajos un Vidējos Austrumos.

Etimoloģija

Grieķi paši sevi dēvēja par hellēņiem, ar to pasvītrojot savu atšķirību no vietējām šo reģionu sākotnēji apdzīvojušajām tautām. Par grieķiem (lat. graeci) viņus sāka saukt romieši tikai pēc vairākiem gadsimtiem.

Tieši hellēņi ieviesa vārdu barbari, ar kuru apzīmēja visus, kas nerunāja viņu valodā vai kādā no hellēņu dialektiem. Barbars bija jebkurš, kura runa bija hellēņu ausīm nesaprotami barbariski trokšņi. Hellēņi un barbari atšķīrās ne tikai ar valodu, bet arī ar savstarpējo attieksmi: piemēram, ja hellēņi karoja savā starpā, tie karagūstekņus parasti nepadarīja par vergiem, atšķirībā no barbariem.

Senās Grieķijas aizsākums

Ap 10. gadsimtu p.m.ē., kas ir apmēram 200 gadus pēc Trojas krišanas, Grieķijā no ilgstošajiem juku laikiem, kuri bija pārņēmuši visu Vidusjūras reģionu, pamazām sāka parādīties jaunas civilizācijas aizmetņi. Šī sabiedrība būtiski atšķīrās no Egejas kultūras, pat ņemot vērā tās dažādību atsevišķos laika posmos. Tā bija jau pilnā mērā dzelzs laikmeta sabiedrība ar tai raksturīgām tehnoloģijām un darbarīkiem, kā arī lielā mērā jauna kultūra.

Viens no pirmajiem nozīmīgākajiem šīs jaunās sabiedrības notikumiem bija olimpiskās spēles, kas saskaņā ar vēlāko grieķu vēsturnieku liecībām pirmo reizi notikušas 776. gadā p.m.ē. Olimpisko spēļu dalībnieki un skatītāji piederēja pie vienas kultūras. Viņi — dorieši, jonieši, ajolieši — visi runāja vienā valodā, ko mūsdienās pazīst kā sengrieķu valodu.

Grieķu kultūra joprojām bija cieši saistīta ar Āzijas senākajām civilizācijām. To pierāda senākais līdz mūsdienām saglabājies grieķu rakstības piemērs — krūze, kas izgatavota ap 740. gadā p.m.ē. Šī krūze aprakstīta ar pielāgotām feniķiešu rakstu zīmēm, kas vēlāk pārtapa par grieķu alfabētu.

Polisas

Par spīti valodas, reliģijas un kultūras kopībai, hellēņi neizveidoja tāda veida valsti, kādas līdz viņiem pastāvēja Tuvajos Austrumos. Hellēņu sabiedrības politekonomiskā organizācija visai stipri atšķīrās no agrākajām. Galvenā jaunās sabiedrības atšķirība bija tās iekšējā organizācijā, kuras pamatā bija polisas. Tieši laika posmā starp 750. un 500. gadu p. m. ē. Senajā Grieķijā izveidojās samērā aktīva polisu kultūra, kurā pastāvēja aptuveni 1500 dažādas polisas.

Tomēr polisa nebija pilsēta mūsdienu izpratnē — kā pretstats laukiem vai provincei ar atšķirīgu nodarbošanās un dzīves veidu. Drīzāk tieši otrādi: polisa bija komūna, kas aptvēra vairāk vai mazāk kompaktu, autonomu apdzīvotu vietu (nomu vai ciematu) grupu ar savu iekšējo likumdošanas un izpildvaru. Tieši ciemati noteica, kas būs un kas nebūs polisas pilsonis, ciematu pārstāvji ievēlēja arī polisas vecāko un padomi, kuriem piederēja reālā vara polisā.

Daudzas polisas cita no citas stipri atšķīrās. Lielākajā no tām — Atēnās — 5. gadsimtā p. m. ē. bija ap 30 000—50 000 pilsoņu (pieauguši vīrieši). Taču vairumā polisu iedzīvotāju skaits bija ap 2000. Polisa parasti bija nostiprināta pret ienaidnieku uzbrukumiem. Ja polisa bija neliela, to apjoza mūris. Polisām attīstoties, ap tām veidojās ciemati un apdzīvotas vietas, bet polisas centrs attīstījās kā pilsēta, administratīvs un kultūras centrs, saglabājot un nostiprinot arī savu aizsardzības nozīmi. Šajā ziņā polisai bija līdzīgs funkciju loks kā pilskalniem vēlākajā atlantiskajā Eiropā vai Baltijā, tikai Grieķijā pilskalnu sauca par akropoli, kas tulkojumā no sengrieķu valodas nozīmē "augšējā pilsēta".

Tai pašā laikā pastāvēja arī tādas polisas, kur nebija nocietinātas centrālās daļas. Tāda bija, piemēram, Sparta, kas būtībā bija ciematu savienība noteiktā teritorijā.

Agrīnās polisas koncentrējās galvenokārt centrālajā Grieķijā, Peloponēsas austrumu daļā iepretī Mazāzijas krastam (Jonijai), kā arī salās (Lesbā, Hijā, Samā). Šis ir reģions, kura ekonomiskā un politiskā aktivizēšanās sākās 8.—7. gadsimtā p.m.ē. un kurš dominēja Grieķijā un lielā Vidusjūras piekrastes austrumu daļā turpmākos apmēram 500 gadus. Tādēļ Seno Grieķiju, kā uzskata virkne vēsturnieku, varbūt būtu pareizāk dēvēt par Egeju.

Senās Grieķijas attīstība

Jūras nozīme

Grieķijā, pateicoties efektīvākai dzelzs laikmeta tehnoloģijai, strauji pieauga iedzīvotāju skaits, kā rezultātā sāka trūkt pārtikas, jo lauksaimniecībai derīgas zemes bija samērā maz. Egejai bija raksturīgs vēl kāds nozīmīgs ierobežojums. Proti, kalnainais šī reģiona apvidus bija visai nepiemērots kontaktu uzturēšanai pa sauszemes ceļiem: ceļošana pa sauszemes ceļiem tolaik bija grūts pasākums. Kalni arī nebija sevišķi bagāti ar derīgajiem izrakteņiem. Tā, Egejā alva, varš un dzelzs bija deficīts.

Pārvietošanās un ceļošana pa jūru bija nesalīdzināmi vieglāka un ērtāka nekā pa sauszemi. Tādēļ arī Senās Grieķijas polisas bija izvietojušās samērā šaurā 50—70 kilometrus platā joslā gar jūras piekrasti. Šī situācija veicināja arī Grieķijas koloniju dibināšanu, galvenokārt dažādos Vidusjūras piekrastes reģionos. Tajā Grieķija plaši izmantoja vēl Egejas civilizācijas periodā uzkrāto jūrasbraukšanas pieredzi, un grieķu kuģi, kuru konstrukcija un takelāža bija pilnveidoti, devās arvien tālākās jūrās. Grieķu kolonisti arvien biežāk devās visos iespējamos virzienos. Uz austrumiem viņi nokļuva līdz pat Melnās jūras austrumu piekrastei un šajā reģionā nodibināja vairākas kolonijas — praktiski gar visu Melnās jūras rietumu, ziemeļu un austrumu piekrasti. Rietumu virzienā viņi nodibināja vairākas kolonijas Sicīlijā un Apenīnu pussalas dienvidos. Virzoties tālāk, grieķu kuģotāji un tirgotāji nokļuva mūsdienu Francijas dienvidos, kur tāpat dibināja kolonijas.

Ekspansija

Senās Grieķijas polisas un kolonijas

Grieķu ekspansiju veicināja arī ģeogrāfijas apgūšana. Grieķu filozofs Anaksimandrs (611—546 p.m.ē.) izgatavoja pirmo zināmo ģeogrāfisko karti pasaulē. Tas kļuva iespējams, pateicoties intensīvai kultūras un zinātnes attīstībai grieķu sabiedrībā dažu desmitu gadu laikā. 7. gadsimtā p.m.ē. grieķu zinātne ievērojami atpalika no citu Tuvo Austrumu civilizāciju attīstības līmeņa. Piemēram, astronomijā šajā laikā daudz tālāk bija tikusi Babilonija, bet ģeometrijā un aritmētikā — Ēģipte.

Kvalitatīvs pavērsiens Grieķijas attīstībā sākās 7. gadsimtā p.m.ē. beigu posmā. Grieķijas kontinentālajā daļā un Egejas salās sākās jauns kolonizācijas vilnis. Tā iemesls bija pārapdzīvotība grieķiskajās austrumu provincēs, it īpaši Mazāzijā, to straujās saimnieciskās attīstības rezultātā. Stiprs brīvu zemju trūkums izraisīja pakāpeniskas, bet būtiskas izmaiņas Grieķijas saimnieciskajā sistēmā. Nelielajās polisu platībās nevarēja vairs izdzīvot, balstoties uz universālu lauksaimniecību, kas funkcionēja pēc maksimālas pašnodrošināšanās principa. Bija nepieciešama darba dalīšana polisu starpā, to specializācija. Piemēram, Atēnas izgatavoja un eksportēja lielu daudzumu keramisko izstrādājumu un eļļu, bet ieveda graudus, ko tā vairs nespēja izaudzēt iekšējam patēriņam pietiekamā daudzumā. Arī Hija arvien lielākā apjomā ražoja vīnu un eļļu, bet savam patēriņam ieveda graudus. Savukārt par galvenajiem graudaugu kultūru ražotājiem un eksportētājiem kļuva Ēģipte un grieķu Melnās jūras piekrastes polisas. Pateicoties specializācijai un darba dalīšanai, strauji attīstījās tirdzniecība. To atviegloja un veicināja līdiešu izgudrojums — nauda.

Tirdzniecības saites ar Vidusjūras reģioniem veicināja tirgotāju politekonomiskās lomas nostiprināšanos. Tā, līdz ar grieķu polisu attīstību Egejā, Vidusjūras rietumu daļā jau bija izvērsusies ap 800. g. p.m.ē. feniķiešu nodibinātā Kartāga. Starp abām civilizācijām veidojās intensīvas ekonomiskās attiecības. Savukārt Itālijā šajā pašā laikā bija uzplaukusi etrusku civilizācija, kura līdz ar grieķu kolonijām veidojās par ekonomiski aktīvu Vidusjūras subreģionu.

Izmaiņas Grieķijas un citu Vidusjūras valstu saimnieciskajā struktūrā izraisīja arī būtiskas izmaiņas sabiedrībā un politikā. Līdz ar tirdzniecības paplašināšanos polisās strauji sāka attīstīties vidējais slānis — tirgotāji. Agrākie dižciltīgie zemes īpašnieki zaudēja varas monopolu polisās. Tiem arvien vairāk nācās dalīt varu ar šo jauno sabiedrības slāni. Tā tirgotāji pakāpeniski kļuva par faktiskajiem saimniekiem polisās, bet vēl izteiktāki daudzajās grieķu kolonijās. Lai gan viņiem nebija politisko tiesību, to faktiskā ietekme Grieķijas sabiedrībā palielinājās. Rezultātā tirgotāji, daļēji arī bagātākie amatnieki, kļuva par politisko faktoru un sāka arvien uzstājīgāk pieprasīt politiskās varas un tiesību pārdali. Lai panāktu savus mērķus, šīs jaunizveidojušās sabiedrības grupas apvienojās ar zemniekiem, kuriem arī nebija nekādu tiesību un kuri grima arvien dziļāk nabadzībā. Šī savdabīgā koalīcija uzsāka kopīgu cīņu pret veco aristokrātiju. Tā bija ilgstoša, bet tās rezultātā Grieķijā, tās sabiedrībā un kultūrā notika strauji pārveides procesi. Viena no spilgtākajām izmaiņām ir tirānu periods, kas sākās vairumā Grieķijas polisu un ar to saistītais labklājības pieaugums.

Tirānu periods

Tirānija Grieķijā nebūt nenozīmēja nežēlīgu, despotisku varu. Tā bija vienpersoniska vara, bet bez mantošanas tiesībām. Varas uzurpēšana parasti notika iekšējo cīņu rezultātā starp konkurējošām vietējo augstmaņu grupām. Lai sagrābto varu nostiprinātu un noturētu, bija jāiegūst plašu pilsētas vai polisas iedzīvotāju atbalstu. Tādēļ tirāni parasti sāka būvēt monumentālas celtnes, veikt plašus pilsētas labiekārtošanas darbus. Tādēļ, neskatoties uz tirānu periodu, Grieķijas pilsētas auga sevišķi strauji. Tā, 479.—478. gadā p.m.ē. Atēnām tika uzcelta jauna aizsargsiena, jo iepriekšējās iekšienē pilsētai jau kļuvis par šauru. Tas vēl vairāk nostiprināja pilsētu lomu antīkās pasaules attīstībā.

Neskatoties uz Grieķijas pilsētu valstu politisko separātismu, arī tirānu laikā grieķu kultūra kļuva arvien integrētāka. Piemēram, lai gan pastāvēja daudz dažādu dialektu, grieķvalodīgie varēja viegli saprasties savā starpā jebkurā pilsētā vai kolonijā. Arī grieķu reliģija bija universāla visā zemē. Visas grieķu pilsētas piedalījās Olimpiskajās spēlēs un dažādos festivālos.

Grieķu demokrātija

Straujais ekonomiskais un sociālais progress Atēnās un citās grieķu polisās drīz vien sasniedza savu augstāko robežu, jo ierobežotās zemes platības pamazām koncentrējās neliela skaita īpašnieku rokās. Tie, kļuvuši par sava veida monopolistiem, zemi par arvien augstāku cenu iznomāja tās reālajiem apstrādātājiem — zemniekiem. Ja pēdējie nevarēja samaksāt zemes renti, zemes īpašnieki tos, līdz ar pārējiem ģimenes locekļiem varēja pārdot verdzībā. No kādreizējās pārticības laukos 7. gadsimta p.m.ē. beigās vairs nebija palicis ne vēsts, to bija nomainījusi nabadzība un zemniecība bija uzkrājusi milzīgu parādu slogu. Nabadzīgākie slāņi jau atklāti sāka gatavoties revolūcijai, lai panāktu bagātības pārdalīšanu sev par labu. Savukārt arī bagātie zemes īpašnieki, nespējot vairs nodrošināt ienākumus, kādus tie uzskatīja par pienācīgiem, bija saniknoti un noskaņoti ļoti kategoriski. Tie gatavojās nopietni, visiem iespējamiem līdzekļiem aizsargāt savas intereses, tai skaitā ar ieročiem, kā arī ieviešot daudz stingrāku likumdošanu. Atika un senā grieķu civilizācija kopumā bija nonākusi ekonomiskās un politiskās katastrofas priekšā. 6. gadsimta sākumā Atēnu valstsvīrs Solons veica politiskas, sociālas un ekonomiskas reformas, kuras daļēji novērsa politisko krīzi, taču pilnībā neatrisināja briestošās grieķu sabiedrības politekonomiskās problēmas.

Briedums

Ap 500. gadu p.m.ē. Grieķijas ekspansija Vidusjūras reģionā bija sasniegusi tādas robežas, ka konflikti ar citām civilizācijām bija kļuvuši neizbēgami. Rietumos grieķi bija izveidojuši spēcīgas polisas Sicīlijā un Itālijas dienvidu daļā. Arī Korsikā un Francijas dienvidos (Masīlijā — vēlākajā Marseļā) atradās vairākas lielas grieķu apmetnes. Pat centrālajā Itālijā starp etruskiem un latīņiem bija izvietojušās atsevišķas grieķu kolonijas.

Taču pirmais lielākais karš grieķiem sākās 546. gadā p.m.ē. līdz ar persiešu iebrukumu Līdijā, aizsākot veselu periodu Senajā Grieķijā — Persiešu karus. Šo karu rezultātā grieķu armija un flote guva leģendāras uzvaras pār persiešu spēkiem.

Pēc uzvaras pār Persiju Atēnas kļuva par galveno Grieķijas valsti, bet Sparta savu kādreizējo augsto prestižu pakāpeniski zaudēja. Arī gandrīz viss atlikušais 5. gadsimts p.m.ē. pagāja kā Atēnu zelta laikmets. Atēnas kļuva par skaistāko pilsētu pasaulē. Tika uzceltas slavenākās ēkas Partenons, Akropole u.c., savu augstāko attīstības pakāpi sasniedza zinātne un māksla. Turpināja attīstīties arī demokrātijas tradīcijas un pilnveidojās likumdošana.

Krīze un sabrukums

Grieķu savstarpējie kari

Atēnu akropole un Areopāgs klasiskajā periodā (L. fon Klences glezna, 1846)

Viens no Senās Grieķijas krīzes iemesliem bija savstarpējie grieķu kari, kuri pēc Persijas sakāves strauji izvērsās pašu grieķu starpā. Tā, Peloponēsas līga, kas pastāvēja jau kopš 550. gada p.m.ē., tātad vēl pirms Persiešu kariem un, kas bija apvienojusies ap Spartu, nekad nebija samierinājusies ar Atēnu prioritāti. Arī pašas Atēnas lielā mērā provocēja citu Grieķijas pilsētu neapmierinātību ar to, ka savu kādreizējo diplomātiju, kas palīdzēja grūtā brīdī brīvprātīgā ceļā apvienot grieķu spēkus, tā sāka aizvietot ar savas gribas uzspiešanu. Peloponēsas līga arvien biežāk sāka izrādīt pretestību Atēnu politikai, līdz abas konfederācijas nonāca līdz atklātam konfliktam — Peloponēsas karam — kas sākās 431. gadā p.m.ē. un turpinājās līdz 404. gadam p.m.ē., tātad 27 gadus.

Karš vislielākos cilvēku un materiālos zaudējumus nesa tieši Atikai. Galveno uzmanību Atēnas līdz šim bija pievērsušas aizsardzībai pret iespējamiem uzbrukumiem no jūras. Tādēļ tika veidota un augstā kaujas gatavībā uzturēta spēcīga jūras flote. Savukārt sauszemes spēku militārais potenciāls bija daudz vājāks. Tas konkrētajā situācijā deva lielākas stratēģiskās priekšrocības Spartai, kuras tās arī izmantoja, sākot uzbrukumus Atēnām un citām Atikas pilsētām. Tām nācās apkārtējos iedzīvotājus ar visām ģimenēm un iedzīvi paslēpt aiz pilsētu sienām. Veselai paaudzei nācās dzīvot pastāvīga aplenkuma apstākļos, saspiestībā, trūkumā un badā. To veselību un morāli arvien vairāk grāva slimības.

Leģendārais Atēnu valdnieks Perikls, kura laikā Atēnu demokrātiskās tradīcijas un kultūras attīstība sasniedza visaugstāko līmeni, mira divus gadus pēc Peloponēsas kara sākšanās (429. gadā p.m.ē.). Līdzvērtīga aizvietotāja nebija un Atēnās sāka valdīt demagogu oligarhijas, kas valsti veda no vienas neveiksmes otrā.

Apolona tempļa drupas Delfos

Šis karš beidzās ar Spartas uzvaru un Atikas izpostīšanu. Rezultātā dominējošā vara Grieķijā pārgāja no Atēnām uz Spartu. Arī Dēlas savienība, neskatoties uz tās nopelniem karos pret persiešiem, tika likvidēta. Sparta visā Grieķijas teritorijā un kolonijās ieviesa tirānijas režīmu, kas izrādījās daudz nežēlīgāks, nekā to pēdējā laikā bija pasākusi praktizēt Atēnu valdība. Piemēram, t.s. trīsdesmitvīru tirānijas laikā, kas pastāvēja tikai astoņus mēnešus, tikai Atēnās bez tiesas sprieduma tiek nogalināts ap 1500 tās pilsoņu, bet ap 5000 demokrātu tika izsūtīti. Jebkāda sanāksmju un publisku runu brīvība tika aizliegta. Daudzu bagātu tirgotāju un zemes īpašnieku īpašumi un manta tika konfiscēti. Tempļi tika izlaupīti. Tādēļ grieķu pilsētās sākas regulāras sacelšanās pret tirānijas varu.

Sabiedrības degradācija

403. gadā p.m.ē. demokrātija Atēnās tika atjaunota, tomēr tas neveda pie stabilizācijas un atveseļošanās. Pēc kara un tirānijas plosīšanās Atēnas bija zaudējušas lielāko daļu izglītotāko pilsoņu. Tūlīt sāka izpausties tā vēstures īstenība, ka, kā uzskata daudzi vēsturnieki un filozofi, demokrātija ir progresīva iekārta tikai pietiekami civilizētā, izglītotā sabiedrībā un otrādi — šāda sabiedrība parasti dabīgā ceļā veicina demokrātijas nostiprināšanos. Maz izglītota sabiedrība ar zemu kultūras līmeni demokrātijas apstākļos viegli pārvēršas par nekontrolējamu anarhiju, tajā varu viegli sagrābj avantūristi, populisti un demagogi. Tā tas tiešām notika arī Atēnās. Piemēram, publiska tiesa, 500 cilvēku sastāvā, starp kuriem tikai nedaudziem bija laba izglītība, 399. gadā p.m.ē. atzina filozofu Sokratu par vainīgu bezdievībā, jaunatnes morāles bojāšanā utt., un piesprieda viņam nāves sodu. Šāds tiesas spriedums gan tika pieņemts ar nelielu balsu vairākumu, kas, saskaņā ar Atēnās pastāvošo tiesu praksi, deva iespēju Sokratam pašam piedāvāt alternatīvu sodu. Katrā ziņā viņam uz visiem laikiem būtu jāpārtrauc publiski nodarboties ar filozofiju un lasīt lekcijas. Sokrats noraidīja viņam izvirzītos apvainojumus un atteicās pārtraukt savu filozofa darbību. Kā alternatīvu sodu viņš piedāvāja samaksāt trīsdesmit minu lielu naudas sodu. Šāds priekšlikums saniknoja tiesu un tā atkārtoti piesprieda Sokratam nāves sodu, šoreiz jau ar lielu balsu pārsvaru.

Sokrata nāve simboliski iezīmēja Grieķijas zelta laikmeta beigas. Grieķu sabiedrība turpināja arvien vairāk degradēties. Liela sabiedrības daļa pārstāja ticēt jebkādu dievu esamībai, plauka prostitūcija un seksuālā visatļautība. Toties ģimenes prestižs arvien vairāk kritās. Arvien biežāk grieķi priekšroku deva civillaulībai, izvairoties uzņemties oficiālu atbildību par ģimeni un pēcnācējiem. Arvien zemāka kļuva arī politiskā morāle. Korupcija kā sērga bija pārņēmusi visus valsts pārvaldes līmeņus. Persija dāsni dalīja kukuļus dažādu grieķu pilsētu politiķiem, lai tie provocētu karu vienam pret otru. Kādreiz slavas apmirdzētie grieķu karotāji masveidā pārdevās citu valstu ģenerāļiem vai pat barbaru ordu vadoņiem. Kad Maķedonijas Aleksandrs kaujas laukos vēlāk sastapās ar persiešu armijām, viņš ar izbrīnu konstatēja, ka tās burtiski mudž no grieķu algotņiem. Atsevišķas grieķu pilsētas pat sāka meklēt palīdzību karā viena pret otru pie kādreizējā kopējā ienaidnieka — Persijas. Pat Sparta, nespējot tikt galā ar dumpīgajām pilsētām, slēdza līgumu ar Persiju par savienību. Tālākajā laika gaitā Grieķijā iestājās arvien lielāks haoss — grieķu pilsētas apvienojās savienībās un līgās lai cīnītos pret citām pilsētu savienībām. Šīs līgas drīz vien izjuka, bet citas radās no jauna, jau citos sastāvos. Lielākie savstarpēji konkurējošie spēki Grieķijā šajā laikā bija Atēnas, Sparta un Tēbas, bet neviens no šiem spēkiem tā arī nespēja iegūt izšķirošu pārsvaru pār pārējiem. Tā grieķu civilizācija dažos gadu desmitos pazaudēja gandrīz visu, ko tā bija attīstījusi un uzkrājusi vairākos gadsimtos.

Grieķija Romas impērijas un Bizantijas sastāvā

Pēc Aleksandra Lielā nāves 323. gadā p.m.ē. Romas impērija pakāpeniski, bet laikā no 215. līdz 168. gadam p.m.ē. jau pilnībā pakļāva Maķedonijas reģionu, savukārt 148. gadā p.m.ē. tā tika pārveidota par vienu no Romas provincēm. Tāds pats liktenis piemeklēja Ahajas līgu un drīz vien visu pārējo Grieķiju.

Kā vienu no savām provincēm Roma pārvaldīja Grieķiju turpmākos 60 gadus. Tomēr Romai neizdevās Grieķiju pilnībā integrēt impērijas politekonomiskajā sistēmā. Par to liecina virkne notikumu. Piemēram, 88. gadā p.m.ē. Pontas valdnieks Mitridats VI uzsāka kampaņu pret Romas impēriju ar mērķi atņemt tai tās kontrolētās austrumu teritorijas. Daudzas grieķu pilsētas tūlīt sacēlās pret Romas kundzību, atbalstot šo Āzijas monarhu, jo tas bija apsolījis atjaunot Grieķijas neatkarību.

Romas leģioni tomēr sakāva Mitridata spēkus, padzina tos no Grieķijas un apspieda grieķu pilsētu sacelšanos. Kā sodu par šo sacelšanos romieši nežēlīgi sodīja Grieķijas pilsētas, daudzas no tām izpostot, tai skaitā Atēnas un Tēbas. Kādreiz plaukstošais Grieķijas centrālais reģions tika pārvērsts krāsmatās. Rezultātā sākās visas valsts ekonomiskā deintegrācija. Lai gan Atēnas vēl saglabāja savu zinātnes un filozofijas centra lomu, bet savu saimniecisko nozīmi tā bija pazaudējusi pilnībā. Ja neskaita īsu Grieķijas renesanses periodu pirmajos mūsu ēras gadsimtos Romas imperatora Adriāna laikos, Grieķija arvien vairāk noslīdēja līdz atpalikušas Romas provinces stāvoklim. Mūsu ēras 3. gadsimta vidū Grieķiju atkal postīja tur iebrukušie gotu karapulki. Pēc Romas impērijas sadalīšanās Rietumu un Austrumu daļās, Dākijas, Maķedonijas un Trāķijas provinces nonāca Bizantijas sastāvā. Šajā laikā šeit ieplūda imigrantu pūļi no Vidējiem Austrumiem, bet vēlāk — 6.—7. gadsimta laikā Balkānu pussalā, it sevišķi Ilīrijā un Trāķijā no ziemeļiem ienāca slāvu ciltis. Šejienes vēsturiskā helēņu kultūra, kura vienmēr bijusi cieši piesaistīta Tuvo un Vidējo Austrumu senajām civilizācijām, daļēji pārslāvojās, daļēji atkal nonāca Vidējo Austrumu ietekmē. Taču pēdējie, pēc Bizantijas krišanas turku seldžuku rokās, arī jau bija pazaudējuši savu īpatnējo, izsmalcināto senā Orienta kultūru.

Ārējo faktoru loma Grieķijas attīstībā

Viena no lielākajām Grieķijas priekšrocībām vienlaicīgi bija arī tās trūkums. Grieķija nekad nav pastāvējusi kā unitāra, vienota valsts. Pat izšķirīgos vēstures brīžos Grieķija funkcionēja kā atsevišķu, patstāvīgu polisu savienība. Grieķu polisas un kolonijas bija izkaisītas pa izstieptu, samērā šauru Vidusjūras piekrastes joslu un daudzām salām. Tas bija ļoti izdevīgi no tirdzniecības viedokļa un Grieķijā tā bija labi attīstīta nozare. Tomēr nevar Grieķiju viennozīmīgi uzskatīt par tirgotāju un jūrasbraucēju nāciju. Grieķu apmetņu, vēlāk polisu saimnieciskais pamats vienmēr bijusi lauksaimniecība. Taču šīs nozares pilnvērtīgai attīstībai derīgas zemes bija ļoti maz. Tikai labas, apstrādāšanai derīgas zemes akūts trūkums spieda grieķus doties jūrā, meklēt jaunas zemes un dibināt tur savas kolonijas. To veicināja arī krasās ražas svārstības dažādos gados. Sausos gados ražas bija niecīgas un tās nepietika. Labvēlīgos gados, kad pietiekošā daudzumā bija gan saules, gan mitruma, izdevās bagātas ražas un veidojās lieli pārpalikumi. Pirmajā gadījumā grieķiem bija nepieciešams papildināt nepietiekošo pārtikas nodrošinājumu ar importu, otrajā, izdevīgi bija pārpalikumus eksportēt.

No drošības faktora viedokļa Grieķijas stāvoklis bija vēl sarežģītāks. Militārā ziņā grūti iedomāties vēl neizdevīgāku un grūtāk aizsargājamu teritorijas konfigurāciju ar izstieptām komunikācijām, kāda bija Grieķijā. Tas neļāva ne izveidot efektīvu aizsardzības sistēmu pret ārējiem ienaidniekiem, ne arī sagatavot pietiekami lielu armiju iebrukumam ienaidnieka teritorijā. Acīmredzot tieši šis apstāklis spieda grieķus meklēt šīs problēmas risinājumu novatoriskā veidā — radot hoplītu vienības, bet vēlāk falangas. Tā, grieķu armijas guva uzvaru Persiešu karos tikai pateicoties progresīvākai armijas organizācijai, kvalitatīvākam bruņojam, kā arī labākai stratēģijai un taktikai, kas izrādījās daudz svarīgāks faktors par karotāju skaitu. Iespējams, ka taisnība šinī ziņā Hērodotam, ka jaunā Eiropa tieši ar labāku militāro stratēģiju parādīja savu pārākumu pār Āziju.

Šo priekšrocību Grieķijai vairs nebija tās cīņā par varu un ietekmi Vidusjūrā ar Romu. Jau pašā Romas impērijas sākuma posmā vairs nebija būtisku atšķirību romiešu un grieķu militāro spēku sagatavotībā, ieroču kvalitātē, stratēģijas un taktikas mākslā. Toties būtiska bija kļuvusi starpība armijas skaitliskajā sastāvā. Ja grieķi, kā atzīmē virkne vēsturnieku (Norman Dawis u.c.), praktiski nekad pa savām izkaisītajām polisām nebija varējuši savākt karotāju skaitu lielāku par 40—50 tūkstošiem, tad romieši varēja nostādīt pretī līdz pusmiljonam vīru lielu karaspēku, ko nebija nemaz tik grūti izdarīt, ņemot vērā jau toreiz blīvi apdzīvotās Itālijas pussalas iespējas.

Tieši grieķu uzkrātās zināšanas dažādās jomās, neskaitāmie jaunievedumi kuģu būvē, militārajā jomā, viņu iedibinātie likumdošanas un demokrātijas principi, difūzijas ceļā tika pārņemti un attīstīti tālākā Eiropas civilizācijas veidošanās procesā.

Reliģija un kultūra

Lielu ietekmi uz Eiropas kultūru ir atstājusi grieķu filozofija, literatūra, kā arī mitoloģija. Grieķi ticēja, ka viņu divpadsmit galvenie dievi dzīvo Olimpa kalnā. Svarīgs reliģisks un sporta notikums bija olimpiskās spēles, kas tika rīkotas ik pa četriem gadiem. Arī glezniecība, skulptūra un arhitektūra vēl ilgi turpināja grieķu kultūras tradīcijas, kas ļāva saglabāt tai paliekošu vietu Eiropas kultūrā.

Literatūra un teātris

Sengrieķu literatūrai ir izcila loma Eiropas literatūras izveidē un attīstībā. Senajā Grieķijā meklējami aizsākumi gan Eiropas dzejai, gan dramaturģijai un teātrim, gan arī prozai. Sengrieķu literatūras aizsākumi ir liroepiski darbi: Homēra eposi "Iliāda" un "Odiseja", kā arī Hēsioda eposi "Darbi un dienas" un "Teogonija".

Dramaturģijas un teātra attīstība aizsākās ap 5.—4. gadsimtā p.m.ē. Nozīmīgākais sengrieķu dramaturģijas žanrs bija traģēdija, attīstījās arī komēdija. Dramaturģijas rašanās tiek saistīta ar dievam Dionīsam veltītiem svētkiem — dionīsijiem, kuros tika uzvestas tragēdijas.

No simtiem lugu, kas tikušas sarakstītas un uzvestas, pilnībā saglabājušās tikai trīs autoru — Aishila, Sofokla un Eiripīda — darbi.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Senā Grieķija.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Pasaules vēstures enciklopēdijas raksts (angliski)
• Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• Senā Grieķija I
• Senā Grieķija II
• Hellāda — vēstures terminu skaidrojošā vārdnīca