Sokrats

Šis raksts ir par sengrieķu filozofu. Par 5. gadsimta baznīcas vēsturnieku skatīt rakstu Sokrats Sholastiķis.

Sokrats (grieķu: Σωκράτης (Sōkrátēs); 469—399 p. m. ē.) bija Atēnu filozofs, Platona skolotājs. Sokrats tiek uzskatīts par vienu no rietumu filozofijas pamatlicējiem. Viņš izstrādāja uzskatu pārbaudīšanas metodi — majeutiku jeb vecmātes metodi (t. s. "dzemdināšanas" metodi, ļaujot sarunu dalībniekam pašam nonākt līdz secinājumiem un pārbaudīt tos). Šī dialoga māksla un tās filozofiskais saturs līdz mūsdienām nonākuši pastarpinātā formā, jo pats Sokrats nerakstīja filozofiskus rakstus. Par Sokratu var uzzināt lielākoties no vēlākiem klasikas autoriem, galvenokārt viņa skolnieku Platona un Ksenofonta darbiem, kā arī no viņa laikabiedra Aristofana lugām.

Sokrats Σωκράτης Sokrats, Romiešu skulptūra, Luvra Personīgā informācija Dzimis 469. p.m.ē. Atēnas, Senā Grieķija (tagad Grieķija) Miris 399. p.m.ē. (70 g.v.) Atēnas, Senā Grieķija (tagad Grieķija) Dzīvesbiedre Ksantipe

Vispārīgā informācija Skola, tradīcija Sengrieķu filozofija Galvenās intereses ētika Skolnieks Platons, Ksenofonts Ietekmējis visa Rietumu filozofija Valoda sengrieķu valoda

Vēsturiskie avoti

Iegūt precīzu informāciju par vēsturisko Sokratu un viņa uzskatiem ir sarežģīti, jo Sokrats nerakstīja filozofiskus tekstus. Viss, ko mēs zinām par Sokratu, viņa dzīvi un filozofiju, ir balstīts uz viņa skolnieku un laikabiedru darbiem, t.s. "sokratiskajām runām". Galvenais avots ir Platons, taču arī Ksenofonta, Aristoteļa, Laērtas Diogena un Aristofana darbi sniedz svarīgu informāciju. Grūtības rada tas, ka šie darbi bieži ir filozofiski vai dramatiski teksti, nevis vēsturiski precīzi apraksti un bieži sniedz pretrunīgu informāciju par Sokratu kā cilvēku un viņa idejām. Arī vēlākie autori piemin Sokratu, taču šīs informācijas precizitāte ir apšaubāma. Tāpēc vēsturniekiem nākas analizēt tekstus un atlasīt to informāciju, kas ir visticamākā.

Platons bieži tiek minēts kā visbagātākais informācijas avots par Sokrata dzīvi un filozofiju. Taču daudzi zinātnieki uzskata, ka dažos savos darbos Platons atainoja savu "Sokrata" versiju. Tāpēc ir daudz diskusiju par to, kuros darbos Platons pieturas pie vēsturiskā Sokrata un kur izmanto Sokratu kā izdomātu tēlu.

Dzīvesgājums

No Platona darbiem izriet, ka Sokrata tēvs bija akmeņkalis Sofronisks un viņa māte — Fainarete, vecmāte. Lai arī viņš tiek raksturots kā ārēji neglīts un neliela auguma, Sokrats bija precēts ar Kstantipi, kas bija daudz jaunāka par viņu. Ksantipes vārds liecina par aristokrātisku izcelsmi. Viņiem bija trīs dēli. Viņa draugs Kritons no Alopekas kritizēja viņu par to, ka, atsakoties bēgt un glābties no nāvessoda, viņš pamet savus dēlus. Par Sokrata attiecībām ar sievu Platons raksta ļoti maz, bet Ksenofonts piemin, ka Ksantipe bijusi kašķīga un viņu laulība nav bijusi laimīga.

Aristofana luga "Mākoņi" ataino Sokratu kā sofistu, kas māca, kā ar šmaukšanos tikt ārā no parādiem. Taču vairums Aristofana darbu ir parodijas, tāpēc tiek pieņemts, ka arī šis raksturojums nav jāuztver burtiski.

Nav skaidrības par to, kā Sokrats pelnīja iztiku. Antīkie teksti liek noprast, ka Sokrats nestrādāja. Ksenofonta darbā "Dzīres" rakstīts, ka Sokrats apgalvojis, ka sevi veltī tikai tam, ko viņš uzskata par vissvarīgāko nodarbošanās veidu, — diskusijām par filozofiju. Lugā "Mākoņi" Aristofans attēlo to, kā Sokrats pieņem samaksu par mācīšanu un kā viņš vada sofistu skolu. Tajā pašā laikā Platona darbos un Ksenofonta rakstos Sokrats īpaši norāda, ka par mācīšanu viņš neņem samaksu. Saskaņā ar vēlākiem avotiem Sokrats varētu būt pārņēmis akmeņkaļa darbu no sava tēva.

Lai arī Sokratu neinteresēja bagātība un vara, viņš ir bijis labās attiecībās ar dažiem no Atēnu visietekmīgākajiem pilsoņiem. Sabiedrībā viņš regulāri parādījās kopā ar bagātiem jauniem vīriešiem, kuriem, saskaņā ar Platonu, patika Sokrata dzēlīgās spēkošanās ar apkārtējo viedokļiem.

Vairāki Platona darbi piemin Sokrata militāro darbību un ataino viņu kā priekšzīmīgu karavīru. Sokrats saka, ka dienējis Atēnu armijā un piedalījies trīs kampaņās: pie Potidajas, Amfipoles un Delijas. Platons piemin divus gadījumus, kuros Sokrats, riskējot ar savu drošību, atteicās pakļauties varai. Pirmā situācija radās, kad sabiedrības viedoklis prasīja sodīt desmit ģenerāļus, kas vadīja Atēnu floti Agrinusas salu cīņā par to, ka viņi pameta nogremdētos kuģus ar to sakautajiem un izdzīvojušajiem karavīriem, lai dzītos pakaļ uzvarētajai Spartas flotei. Sokrats, kurš tobrīd vadīja padomi, atteicās piedalīties šajā procesā, jo uzskatīja, ka šāda tiesa būtu nelegāla. Otrs gadījums bija, kad Sokrats atteicās paklausīt trīsdesmit tirānu pavēlei piedalīties Leona no Salamīnas arestā, jo viņš uzskatīja šo arestu par netaisnīgu. Domājams, ka Sokrats pats netika arestēts tikai tāpēc, ka trīsdesmit tirānu valdība tika gāzta un tika atjaunota demokrātija.

Tiesa un nāve

Trīs gadus pēc demokrātijas atjaunošanas Atēnās Sokrats tika tiesāts par Atēnu jauniešu prātu samaitāšanu un bezdievību. Tas tiek uzskatīts tikai par formālu iemeslu, un patiesie aresta cēloņi tiek meklēti Sokrata politiskajos uzskatos un sabiedrības kritikā.

Sokrats dzīvoja laikā, kad Atēnu hegemonija no sava ziedu laika pārgāja pagrimumā, kas saasinājās tad, kad Atēnas zaudēja Peloponēsas karā Spartai un tās sabiedrotajiem. Laikā, kad Atēnas mēģināja stabilizēt situāciju un atgūties pēc kaunpilnā zaudējuma, atēniešiem varēja būt šaubas par demokrātiju kā efektīvu pārvaldes formu. Domājams, ka Sokrats bija demokrātijas kritiķis, un ir zinātnieki, kas skaidro viņa tiesas procesu kā politisko cīņu. Lai arī Sokrats uzsver savu lojalitāti pret savu pilsētu, viņa uzskati bija pretrunā ar tālaika Atēnu politiku un sabiedrības uzskatiem. Savos dialogos viņš slavē Spartu, Atēnu lielāko pretinieku un konkurenti, gan tiešā, gan netiešā veidā. Taču, iespējams, vēsturiskajai patiesībai visvairāk atbilst skaidrojums, ka viņa noziegums pret pilsētu bija viņa sociālā un morālā kritiķa pozīcija. Sokrats nevis pieturējās pie status quo un pieņēma notiekošo, bet apstrīdēja kolektīvo uzskatu "kam vara, tam taisnība", kas, viņaprāt, bija plaši izplatīts tālaika Grieķijā.

Tiesa atzina Sokratu par vainīgu un piesprieda viņam nāvessodu, kas jāizpilda, izdzerot velnarutku saturošu indi. Ksenofonts un Platons ir vienisprātis par to, ka Sokratam bija iespēja izbēgt, jo viņa sekotāji varēja piekukuļot cietuma sargus. Taču Sokrats izvēlējās palikt, jo uzskatīja par savu pienākumu pret valsti pieņemt viņam piespriesto sodu un negribēja, lai viņa bēgšanu skaidrotu ar bailēm no nāves, jo viņš uzskatīja, ka īstam filozofam no nāves nav jābaidās.

Filozofiskie uzskati

Viņu interesēja cilvēks kā morāla būtne un morāles jautājumi vispār. Par centrālo Sokrata filozofiskajā domā kļuva tikumības problēma. Sokrats centās noskaidrot, kas ir tikumība kā tāda un kur sakņojas atsevišķi tikumi. Pēc filozofa domām, tikumības dziļākais avots ir visu sakārtojošais prāts jeb dievs. Viņš identificēja dievu un cilvēka dvēseli ar prātu. Sokrata vadmotīvs: "Izzini pats sevi." Viņš bija ētikas pamatlicējs. Cilvēkam jātiecas pēc zināšanām, jo tikai tad viņš sapratīs labo un ļauno un rīkosies ētiski. Lai arī dažkārt Sokratam tiek piedēvēts izteikums "Es zinu, ka es neko nezinu", tomēr nav Platona un Ksenofonta darbos nav liecības par šādu izteikumu, t.s., sokratiskā nezināšana ir saistāma ar sokratiskās izjautāšanas metodi: “Proti, neviens no mums abiem laikam gan neko sevišķu nezina, taču viņš, neko nezinādams, iedomājas ko zinām, bet es, ja nezinu, tad arī neiedomājos to zinām. Tad nu, šķiet, par šo cilvēku esmu mazliet gudrāks tai ziņā, ka neiedomājos zinām, ko nezinu.” (Platons: Sokrata aizstāvēšanās 21D)

Galvenie Sokrata uzskati:

1. Augstākais dzīves labums ir laime. Laime esot dvēseles labklājībā, iekšējais cilvēkā.
2. Cilvēka ļaunums ir nezināšanas sekas.
3. Tikums nav zināšanas, tikums ir dievišķa dāvana, neatkarīga no cilvēka saprāta.
4. Katram cilvēkam piemīt sirdsapziņa (daimonija).

Majeutika — vecmātes māksla. Sarunas metode, kas Sokrata sarunas biedriem ļauj dzemdināt savas domas un tās pārbaudīt. Elenktika — Sokrata izdomāta izzināšanas metode. Sokrats bija pret demokrātiju.

Izstrādājis savu filozofijas patiesības atklāšanas metodi — majeutiku jeb vecmātes metodi. Viņš sarunas partneri noveda apmulsumā (aporijā), sākotnēji uzdodot šķietami vienkāršus jautājumus, bet tad, atklājot galveno problēmu, "izsita sarunas partneri no sliedēm" un lika tam saprast, ka nav nemaz tik viegli atklāt patiesību. Ja tas nelīdzēja, tad Sokrats izmantoja ironiju. Viņš cildināja sarunas partnera prāta spējas un domas skaidrību, līdz noveda pie pretrunām ar sevi.

Sokrats par savu uzdevumu uzskatīja cīņu ar neziņu. No nezināšanas rodas visas nelaimes un netikumi. Dvēsele ir cilvēka būtība, un cilvēka pienākums ir to kopt. Dvēseli var kopt, iegūstot zināšanas. Arī tikumība rodama prāta skaidrībā. Visi cilvēki tiecas pēc labuma un laimes, bet nezina, kā tos sasniegt. Pie patiesām zināšanām var nonākt tikai dialoga ceļā, attīrot prātu. Cilvēkam atbildes ir jāmeklē pašam sevī, nevis apkārtējā vidē. Sokrats atšķirībā no pārējiem sofistiem neņem samaksu par savu darbu, runā vienkārši un skaidri un ir objektīvists. Viņu interesē, nevis kas ir labs katram, bet gan kas ir labais vispār.

Ārējās saites

• Prāva par filozofijas kaitīgumu Anda Buševica, Diena 2005. gada 3. septembrī
• SOKRATS UN MĪLESTĪBA SENO GRIEĶU SKATĪJUMĀ Lia Šmite, Jaunā Gaita nr. 245, 2006. gada martā
• Sokrata tiesa un nāvessods bijuši "pamatoti"^{[novecojusi saite]} TVNET/LETA 2009. gada 8. jūnijā