Grieķu—persiešu kari

konfliktu sērija starp Ahemenīdu impēriju un Grieķijas pilsētvalstīm no 499. līdz 449. gadam p.m.ē.
(Pāradresēts no Persiešu kari)

Grieķu—persiešu kari, saukti arī par persiešu kariem, bija konfliktu sērija starp Persijas Ahemenīdu impēriju un Grieķijas pilsētvalstīm, kas ilga no 499. līdz 449. gadam p.m.ē. Intensīvākā karadarbība notika divu persiešu karagājienu laikā starp 490. un 479. gadu p.m.ē. Lai gan Ahemenīdu impērija šajā laikā sasniedza savu spēka virsotni, grieķu kolektīvā aizsardzība kara laukā pārspēja šķietami neuzveicamo pretinieku. Grieķu uzvara nodrošināja viņu kultūras un politiskās struktūras izdzīvošanu ilgi pēc persiešu impērijas sabrukuma. Galvenais informācijas avots par kariem ir Hērodota sarakstītā "Vēsture".

Grieķu—persiešu kari
Greek-Persian duel.jpg
Datums499.—449. gads p.m.ē.
Vieta
Iznākums Grieķu uzvara[1]
Teritoriālās
izmaiņas
Maķedonija, Trāķija un Jonija atgūst neatkarību no Persijas
Karotāji

Grieķu polisas:

Kipra
Dēlas savienība
Grieķu sabiedrotie
Ahemenīdu impērija
Persiešu sabiedrotie
Komandieri un līderi
Aristagors ,
Miltiāds
Temistokls
Leonids I 
Pausanijs
Kimons 
Perikls
Dārijs I
Artaferns, Datīds
Kserkss I
Mardonijs 

NoriseLabot

Jonijas sacelšanās (499–493 p.m.ē.)Labot

Karus izraisīja Mazāzijas grieķu polisu jeb Jonijas sacelšanās pret persiešiem. Sacelšanos, kas ilga no 499. līdz 493. gadam p.m.ē., atbalstīja Atēnas un Eretrija. Hērodots stāsta, ka atēniešu palīdzība dumpiniekiem tik ļoti sadusmojusi Persijas valdnieku Dāriju, ka viņš pavēlējis kalpam pirms katras maltītes trīs reizes atkārtot: “Kungs, atceries atēniešus!”

Sacelšanos vadīja Mazāzijas pilsētas Milētas tirāns Aristagors. Pēc pirmajiem panākumiem (uzbrukums Sardām), persieši sacelšanos apspieda (sakāve pie Efesas). Persieši prettriecienā iekaroja Kipru (497. p.m.ē), ar 600 kuģiem sakāva joniešu floti (353 kuģi) pie Lades (sakāves galvenais iemesls bija samiešu nodevīga bēgšana, kuriem sekoja arī lezbieši un pēc tam jau arī joniešu lielākā daļa) un 494. gadā p. m. ē. ieņēma Milētu, to nopostīja līdz pamatiem un tās iedzīvotājus deportēja uz Mezopotāmiju. Aristagors jau pirms Milētas izpostīšanas gāja bojā kādā kaujā Trāķijā.

Pirmais Persijas iebrukums (492–490 p.m.ē.)Labot

492. gadā p.m.ē. persieši sava karavadoņa Mardonija vadībā okupēja Trāķiju un Maķedoniju, bet tajā pašā gadā viņa floti pie Atona zemesraga sadragāja vētra, kas nogremdēja 300 kuģu, un Mardonijs bija spiests atgriezties Persijā. Pēc tam Dārijs nosūtīja savus sūtņus uz grieķu polisām pieprasot „zemi un ūdeni”, proti — lai tās viņu atzīst par savu zemju valdnieku. Atēnieši persiešu sūtņus nometa no klints, savukārt spartieši tos iemeta akā, teikdami, ka tur esot zeme un ūdens, ko aiznest savam valdniekam. Saņēmis šādu atbildi, Dārijs 490. gadā p.m.ē. nosūtīja uz Grieķiju ap 20 000 kājnieku un tūkstošiem jātnieku karavadoņu Datisa un Artaferna vadībā. Šo karaspēku grieķi sakāva Maratonas kaujā tā paša gada septembrī.

Otrais Persijas iebrukums (480–479 p.m.ē.)Labot

Persieši atgriezās Grieķijā pēc desmit gadiem, 480. gadā p.m.ē., jaunā valdnieka Kserksa I vadībā. Persieši uzvarēja Termopilu kaujā pret Spartas valdnieka Leonida vienību 300 vīru sastāvā, kura varonīgi aizstāvējās. Vēlāk persiešu flote piedzīvoja zaudējumu Salamīnas jūras kaujā, kurā atēniešu floti vadīja karavadonis Temistokls. Pēc šīs sakāves Kserkss atgriezās Persijā, Grieķijā atstājot savu karavadoni Mardoniju ar 300 000 vīru lielu karaspēku. Nākamajā gadā grieķi uzvarēja persiešus sauszemes kaujā pie Platajām; ar to arī beidzās persiešu iebrukums Grieķijā.

Karu nobeigums un miera noslēgšanaLabot

Grieķi iznīcināja pārējo Persijas floti Mikales kaujā. Tika nodibināta Dēlas savienība, kas turpināja kampaņu pret Persiju nākamās trīs desmitgades, sākot ar atlikušā persiešu garnizona izraidīšanu no Eiropas. 466. gadā p.m.ē. gūtā dubultuzvara Eirimedonta kaujā (uzvara pār persiešu karaspēku un floti) nodrošināja brīvību Jonijas pilsētās. Tomēr savienības iesaistīšanās notikumos Ēģiptē (ēģiptiešu sacelšanās pret persiešu kundzību, kurai palīgā atēnieši sūtīja lielu floti) izraisīja katastrofālu sakāvi, un tālākā iesaistīšanās tika apturēta. 451. gadā p.m.ē. uz Kipru tika nosūtīta flote, kas gan neko daudz nesasniedza. 449. gadā p.m.ē. tika noslēgts miera līgums starp Persiju un Atēnām — Kallija miers, kurā grieķi apsolīja nesūtīt savus kuģus tālāk par Egejas jūru, bet persieši — neiesūtīt savus kuģus Egejas jūrā.

AtsaucesLabot

BibliogrāfijaLabot

  • Gustavs Lukstiņš "Teiksmainā senatne", I daļa. Rīga: Liesma, 1969
  • Gustavs Lukstiņš "Teiksmainā senatne", II daļa. Liesma, 1970

Ārējās saitesLabot