Piltenes viduslaiku pils

Piltenes viduslaiku pils (vācu: Schloss zu Pilten) bija Kurzemes bīskapa pils Piltenē pie Ventas upes laikā no 14. līdz 18. gadsimtam. Pēdējā Kurzemes un Sāmsalas bīskapa un vienīgā Livonijas karaļa Magnusa pēdējā rezidence. Latviski agrāk dēvēta par "Dāņu pili".^[1]

Līdz mūsdienām saglabājušies tikai pils pamati un Lielā apaļā torņa un Kauna torņa fragmenti.^[2]

Vēsture

Piltenes pils tika uzcelta senajā kuršu Ventavas zemē. 1230. gadā kuršu ķēniņa Lamekina līgumā ar Romas pāvesta sūtni Alnas Balduīnu latīņu valodā pieminēta kiligunda Langis, kas atbilst mūsdienu Landzei, atrodas tikai pāris km attālumā no Piltenes. Piltenes pils pirmo reizi rakstos pieminēta 1309. gada 3. decembra līgumā ar Vācu ordeni, kad Livonijas pilsoņu kara laikā Kurzemes bīskaps Burhards bija spiests līdz mūža beigām atteikties no savas bīskapijas un Piltenes pils. 1330. gada martā pēc sabiedrotās Rīgas pilsētas lūguma lietuviešu karaspēks ar aplenkuma mašīnām apsēda ordeņa ieņemto Piltenes pili, bet nespēja to ieņemt.^[3]

Ilgu laiku Piltenes pilī atradās Kurzemes bīskapa kanceleja un soģa (Stiftsvogt) sēdeklis. 1559. gadā Dānijas karalis Frīdrihs II no Kurzemes un Sāmsalas bīskapa Jāņa IV Minhauzena (Johannes von Münchhausen) nopirka viņa tiesības uz Sāmsalu, bet 1560. gada maijā no koadjutora Ulriha Bēra, kuram saskaņā ar kanoniskajām tiesībām pēc bīskapa nāves vai atteikšanās būtu jākļūst par jauno Kurzemes bīskapu, atpirka arī Kurzemes bīskapa tiesības par labu savam jaunākajam brālim Magnusam. 1578. gadā pēc zaudētās cīņas par Livonijas Karalistes izveidi, Magnuss apmetās Piltenes pilī kā pēdējais luterticīgais Kurzemes bīskaps. Pēc viņa nāves pils zaudēja savu nozīmi, 1585. gada pils inventarizācijas akti uzrāda tās izpostīto stāvokli.

Kad 1617. gadā Kurzemes bīskapija tika pārvērsta par autonomu Piltenes apgabalu Polijas-Lietuvas ūnijas pakļautībā, par tā pārvaldes centru kļuva agrākā Kurzemes domkapitula Aizputes pils. 1621. gadā pieminēts, ka Piltenes pils ir pa pusei sagruvusi. Ap 1750. gadu sagāzās pēdējā pils apdzīvojamā daļa.^[4]

Piltenes pilsdrupas 18. gadsimtā (no Pauluči albuma)
Piltenes pilsdrupu un pilsētas plāns (ap 1830)

Pils apraksts

No 1431. gada izmeklēšanas protokola noprotams, ka uz pils lielās zāles sienām bijuši uzgleznoti visi Kurzemes bīskapi. Ap konventa tipa pili atradās priekšpils ar senpilsētu, kurai jau 14. gadsimta beigās bīskaps piešķīra Rīgas pilsētas tiesības.

Piltenes pilsdrupas

Arheoloģiskie izrakumi

No 1976. līdz 1977. gadam Ēvalda Mugurēviča vadībā Piltenes pilsdrupu teritorijā veica arheoloģiskos izrakumus, kuru gaitā atsedza pils pamatu fragmentus, aizsarggrāvi un tiltu.

Atsauces

↑ Friedrich Konrad Gadebusch. Abhandlung von Livländischen Geschichtsschreibern. Riga, 1773^{[novecojusi saite]} S. 219
↑ «zudusilatvija.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 12. novembrī. Skatīts: 2014. gada 25. novembrī.
↑ Indriķis Šterns. “Latvijas vēsture 1290—1500”. Daugava, 1997. — 399 lpp.
↑ Piltene (Pilten) Arhivēts 2007. gada 28. septembrī, Wayback Machine vietnē., tournet.lv

Ārējās saites

Armin Tuulse. Die Burgen in Estland und Lettland Arhivēts 2021. gada 26. augustā, Wayback Machine vietnē.. Dorpater Estnischer Verlag, 1942 (vāciski)
Bernhard Schmid. Die Burgen des deutschen Ritterordens in Kurland. In: Zeitschrift für Bauwesen. Nr. 7, 1921, S. 199—238

[1] Friedrich Konrad Gadebusch. Abhandlung von Livländischen Geschichtsschreibern. Riga, 1773^{[novecojusi saite]} S. 219

[2] «zudusilatvija.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 12. novembrī. Skatīts: 2014. gada 25. novembrī.

[3] Indriķis Šterns. “Latvijas vēsture 1290—1500”. Daugava, 1997. — 399 lpp.

[4] Piltene (Pilten) Arhivēts 2007. gada 28. septembrī, Wayback Machine vietnē., tournet.lv

[1]

[2]

[3]

[4]