Nikolajs fon Nauens (vācu: Nikolaus von Nauen, latīņu: Nicolaus de Nauen, Nicolaus Canonicus Rigensis) (? - 1253), arī Nikolajs no Nauenas, bija ceturtais Rīgas bīskaps (latīņu: Nicolaus episcopus Rigensis, 1229 - 1253).
Cēlies no Magdeburgas, kur ap 1227./1228. gadu bija Sv. Jaunavas baznīcas domkungs, premonstriešu ordeņa loceklis.
Bīskapa uzvārds liecina, ka viņš vai viņa senči ir cēlušies no Nauenes (Nowen) tagadējā Brandenburgas zemē. Nauenu dzimtas saknes meklējamas Harca kalnienē Vācijas vidienē.
Pēc bīskapa Alberta nāves 1229. gada 27. janvārī, Rīgas kapituls ievēlēja Nikolaju par jauno Rīgas bīskapu, taču Brēmenes arhibīskaps uz veco metropolīta tiesību pamata par jauno Rīgas bīskapu iecēla Albertu II. Strīda par Rīgas bīskapa amatu izšķiršanu 1230. gada 4. aprīlī pāvests uzticēja savam legātam Vācijā un Dānijas kardinālam Otonam, kurš šo uzdevumu savukārt uzlika vicelegātam Alnas Balduīnam. Ievērojot viņa ievāktās ziņas, kardināls Otons par Rīgas bīskapu iecēla Nikolaju, ko 1231. gada 8. aprīlī arī apstiprināja Romas pāvests.
1231. gada jūnijā Nikolajs ieradās Rīgā. Viņš neievēroja Alnas Balduīna līgumus ar kuršiem par viņu kristīšanu un kopīgi ar Zobenbrāļu ordeni un Rīgas pilsētu sadalīja Kursas un Upmales zemes, un tad piešķīra Rīgas pilsētai 1/6 savas Kursas daļas (Vanemas zemi), kā arī 1/3 no Zemgales un Sāmsalas.
Nikolaja kā baznīcas valdnieka stāvokli apdraudēja Alberta II, kam tūdaļ pēc Nikolaja nāves bija domāts nodot Rīgas bīskapa amatu, iecelšana par Prūsijas un Livonijas virsbīskapu 1251. gadā. Sakarā ar Alberta II jauno lomu, kūrija 1251. gadā pārcēla Zemgales bīskapu Licelburgas Indriķi uz Kurzemes bīskapiju, likvidēja Zemgales bīskapiju un tās teritoriju, atskaitot ordeņa trešdaļu, piešķīra Rīgas bīskapijai. Savukārt Nikolajs atdāvina pusi Zemgales savam domkapitulam.
Bīskaps Nikolajs veicināja dominikāņu (1234) un franciskāņu ordeņu apmešanos Rīgā. Viņš bija labās attiecībās ar Rīgas pilsētu - izlēņoja tai zemes Kursā, Zemgalē un Sāmsalā, paplašināja Rīgas pašvaldības tiesības saskaņā ar Visbijas pilsētas tiesībām un par spīti kādai legāta Vilhelma pavēlei, 1244. gadā atzina Rīgas aizliegumu atsavināt pilsētas zemes gabalus garīgu ordeņu labā, ko pāvests 1251. gadā gan atkal atcēla. 1250. gadā viņš atjaunoja Rīgas namnieku un tirgotāju privilēģiju attiecībā uz brīvu un drošu ceļu, ko tiem bij piešķīris bīskaps Alberts.
1250. gadā viņš Rīgas [Doma?] baznīcā kristīja katoļu ticībā lietuviešu kunigaiti Tautvilu, kas veda pilsoņu karu pret dižkunigaiti Mindaugu.
Bīskaps Nikolajs mira starp 1253. gada 25. augustu un novembri.
"1245. gadā Heimburgas Indriķis top iecelts no Prūsijas virsmestŗa par Livonijas mestri. Šī mestŗa, laikā Rīgas ceturtais biskaps bija Nikolājs. Viņš uzcēla Rīgā baskāju mūku klosteri".
