Salaca
- Šis raksts ir par upi. Par apdzīvotu vietu skatīt rakstu Priedāji.
Salaca (lībiešu: Salāts)[1] ir upe Ziemeļvidzemē. Tā ir 95 km gara, sākas no Burtnieku ezera un ietek Baltijas jūrā, Rīgas līcī. Vidējais caurplūdums grīvā: 31,3 m³/s, maks. 184 m³/s, min. 4,4 m³/s.[2][3] Gada notece vidēji 1,06 km³. Apmēram 60% baseina platības dod Burtnieku ezera pietekas (Seda, Briede, Rūja), Sedas un Rūjas sateci kā upes faktisko sākumu var novērot jau ezerā.[2] Ietekā — Salacgrīvas osta.[4]
| Salaca | |
|---|---|
 | |
 | |
| Izteka | Burtnieks 57°47′43″N 25°08′42″E / 57.79528°N 25.14500°E |
| Ieteka | Rīgas līcis 57°45′19″N 24°20′57″E / 57.75528°N 24.34917°EKoordinātas: 57°45′19″N 24°20′57″E / 57.75528°N 24.34917°E |
| Baseina valstis |  Latvija Igaunija
|
| Caurteces valstis | Latvija
|
| Garums | 95 km |
| Kritums | 42 m |
| Gada notece | 1,06 km³ |
| Baseina platība | 3421,0 km² (Latvijā 3239 km²) |
| Galvenās pietekas | Korģe, Ramata, Glāžupe |
 Salaca Vikikrātuvē
| |
Ģeogrāfija Labot
Salaca sākas Ziemeļvidzemes zemienes drumlinu Burtnieku līdzenumā, kas ap Valmieras un Limbažu novadu robežu pāriet purvainajā Viduslatvijas zemienes Metsepoles līdzenumā, bet grīvas apkaimē — Piejūras zemienes Vidzemes piekrastē. Ģeoloģiski visā tecējumā un baseinā dominē vidusdevona smilšakmeņi un māli.[5] Klimats no piejūras līdz mēreni kontinentālam, vidējā temperatūra -4,5 — 6 ° C janvārī, +16,5 ° C jūlijā. Nokrišņu daudzums 700—750 mm gadā ar neizteiktu maksimumu vidustecē.[6]
Raksturojums Labot
Augštecē un vidustecē upe plūst lēni, aiz Rozēnu tilta tās kritums kļūst straujāks un no Mērniekiem parādās akmeņainas krāces.[7][8]
Salacas krastos vairākās vietās ir devona Burtnieku svītas sārta smilšakmens atsegumi, piemēram Pietraga Sarkanās klintis un Skaņaiskalns. Daļā no tiem avotu ūdeņi sufozijas ceļā izskalojuši alas, tai skaitā lielāko dabīgo alu sistēmu Latvijā.[5] Vasaras beigās ūdens līmenim krītoties, izteiktāki kļūst smilšu sēkļi un dziļums dažās platākajās vietās ir tikai ap 15 cm, lai gan Burtnieku ezers mazina noteces svārstības un augštecei pie iztekas gultne ir mākslīgi padziļināta. Upei ir arī dziļi, lēni posmi, pie iztekas upe neaizsalst, pateicoties siltākajam Burtnieku ezera ūdenim.[4] Vasarā ūdens Salacā dzidrs, silts, zied ūdensrozes.[2] No Mazsalacas sākas Salacas ielejas dabas parks, visā tecējumā upe atrodas Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā.[3] Baseinā daudz aizsargājamu purvu.
Mīt vairākas zivju sugas: augšdaļā — sapali, līdakas, ālanti, asari, lejasdaļā arī plauži, raudas. Pavasaros daudz vimbu, rudeņos lašveidīgo. Salacas krastos pie Staiceles pavasaros tiek rīkotas makšķerēšanas sacensības "Staiceles vimba".[9] Salacā atļauta tikai īpaši licencēta makšķerēšana.[10] Laivošana pa upi visā garumā prasa 3-4 dienas, lielākais šķērslis ir bijušā Mērnieku dzirnavu dambja atliekas.[7] Nav ieteicama laivošana pār bijušo Staiceles papīrfabrikas dambi lielās pārgāznes dēļ.[11]
Pietekas Labot
Kreisā krasta pietekas Labot
Labā krasta pietekas Labot
Lielākās apdzīvotās vietas upes krastos Labot
Vēsture Labot
Salaca bijusi sens ūdensceļš. Zināms, ka jau 1127. gadā flote no Sāmsalas pa Salacu iepeldējusi sirot Rūjas novadā.[5] No Indriķa hronikas zināms, ka 1216. gada pavasarī iebrucēji no Sāmsalas pa Salacas upi (latīņu: Saletsa) iebruka letu zemēs ap Burtnieku ezeru un izpostīja novadu, bet leti viņus sakāva un piespieda bēgt.[12] Arī vēlākos laikos upe bijusi kuģojama; vēl līdz 1949. gadam pa to pludināti koki. 17. gadsimtā netālu no grīvas tika izrakts Jaunupes kanāls,[5] kas novada Salacā Svētupes ūdeņus. Lejpus Iģes ietekas Salacā agrāk nēģi seklākās vietās ķerti ar tačiem, par ko saglabājusies atmiņa vietvārdos.[13] Vairāki tači upes lejtecē mūsdienās atjaunoti un šķērso upi visā tās platumā.
Atsauces Labot
- ↑ «livonian.tech – Lībiešu-latviešu-igauņu vārdnīca» (latviešu). Skatīts: 2023-07-30.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 Upes.lv. Salacas baseins
- ↑ 3,0 3,1 Latvijas daba. Rīga : Preses nams.
- ↑ 4,0 4,1 Latvijas PSR mazā enciklopēdija. 3. sējums. Rīga : Izdevniecība "Zinātne". 274. lpp.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 Ceļvedis pa Salacu un tās apkārtni laivotājiem, velotūristiem un autobraucējiem. Valdis Avotiņš, Ints Lukss. AGB. ISBN 9984-777-27-8
- ↑ Latvijas ģeogrāfijas atlants. "Jāņa sēta", 2020
- ↑ 7,0 7,1 «Laivas.lv. Salaca». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022. gada 14. janvārī. Skatīts: 2022. gada 14. janvārī.
- ↑ Upesoga. Salaca
- ↑ Staiceles vimba 2009
- ↑ Likumi. Makšķerēšanas, vēžošanas un zemūdens medību noteikumi
- ↑ Dabas aizsardzības pārvalde. Salaca
- ↑ [1]Indriķa hronikas fragments XIX.11.: Mortuo itaque rege pervenit verbum in Osiliam, simul et audientes balistarios et viros armatos Dune portum custodire, Saletsam intraverunt et ascendentes circa stagnum Astegerwe m villas Lettorum despoliaverunt et mulieres capientes viros interfecerunt. Et congregati sunt quidam ex Lettis, insequentes eos et com prehensos quosdam interfecerunt n et alios ad naves fugaverunt. Archived 2016. gada 12. martā, Wayback Machine vietnē. latviskojums: "Kad nomira kņazs, vēsts par to sasniedza Sāmsalu, un, kad sāmsalieši reizē arī uzzināja, ka Daugavas ostu sargā stopnieki un bruņoti vīri, viņi iebrauca Salacā, devās augšup un izlaupīja letu ciemus ap Burtnieku ezeru, sagūstīja sievietes un nogalināja vīriešus. Tad sapulcējās kādi leti un sekoja viņiem, vairākus notvēra un nogalināja, bet pārējos piespieda aizbēgt pie kuģiem".
- ↑ Ceļotājs. Salaca: Mazsalaca - Salacgrīva
Ārējās saites Labot
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Salaca.
- Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)