Jānis Kurelis
- Šis raksts ir par Latvijas armijas ģenerāli. Par ezeru Valkas novadā skatīt rakstu Kurēlis.
Jānis Kurelis (1882. gada 6. maijs — 1954. gada 5. decembris) bija Latvijas armijas ģenerālis, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris. Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem, Rīgas aizsargu pulka Kureļa grupas komandieris (1944).
| ||||||||||||||
| ||||||||||||||
.svg){kind=small}
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuDzimis 1882. gada 6. maijā Ērģemes pagasta "Bērņos" kalpa ģimenē, bērnību pavadīja Pleskavā. Mācījās Pleskavas latviešu luterāņu draudzes skolā (1891—1893), Pleskavas Sergija reālskolā (1893—1899). 1899. gada jūlijā kā brīvprātīgais iestājās Varšavā dislocētajā Krievijas armijas 183. Pultuskas kājnieku pulkā. 1899.-1901. studēja Odesas junkurskolā [1], kuru absolvēja ar izcilību, iegūstot podporučika dienesta pakāpi. Pēc karaskolas beigšanas pārcelts uz 22. Ņižņijnovgorodas kājnieku pulku.
1904. gadā pārcelts uz Mandžūriju 12. Austrumsibīrijas strēlnieku pulka sastāvā. Vēlāk viņš tika iedalīts 3. Austrumsibīrijas strēlnieku divīzijas atsevišķajā ložmetēju rotā.
1904.—1905. gadā Kurelis piedalījās Krievu-japāņu karā. 1905. gadā viņam piešķīra poručika dienesta pakāpi. 1906. gadā atgriezās 22. Ņižņijnovgorodas kājnieku pulkā, kas bija dislocēts Polijā. 1909. gadā paaugstināts par štābkapteini [2]. 1910. gada janvārī pārcelts uz Ģenerālštābu Pēterburgā, bet oktobrī uz Ģenerālštāba pārvaldes karaspēka organizācijas daļu, kur pildīja administratīvus amatus. 1912. gadā viņš atkal atgriezās 22. Ņižņijnovgorodas kājnieku pulkā. 1913. gadā viņu nozīmēja uz Galveno karaspēka dzīvokļu pārvaldi, vienlaikus paaugstinot apakšpulkveža pakāpē.
Pirmā pasaules kara sākumā apakšpulkvedis Kurelis 1915. gadā kā bataljona komandieris 22. kājnieku pulka sastāvā piedalījās kaujās Rumānijas frontē. 1916. gada 15. janvārī viņu kā rotas komandieri pārcēla uz 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljonu, sākot no 1916. marta piedalījās kaujās pie Ķekavas. Aprīlī Kurelis atkal atgriezās 22. Ņižņijnovgorodas pulkā, kur 1916. gada 2. decembrī tika paaugstināts par pulkvedi-leitnantu (?). 1917. gada aprīlī Kurelis atkal atgriezās 5. Zemgales pulkā, kur ieņēma 2. bataljona komandiera amatu. Augustā viņš piedalījās kaujās pie Mazās Juglas, kur saindējās ar kaujas gāzēm un tika kontuzēts. 9. novembrī paaugstināts par pulkvedi. 1918. gada janvārī pulkvedis Kurelis atvaļinājās no Krievijas armijas.
Krievijas pilsoņu kara laikā viņš 1918. gada martā Šanhajā satikās ar virsleitnantu Krišu Upelnieku, J. Ozolu un R. Valdmani [3] Arhivēts 2019. gada 4. septembrī, Wayback Machine vietnē.. Viņiem izdevās panākt Francijas piekrišanu organizēt latviešu karaspēku Sibīrijā. 1918. gada 14. novembrī Sibīrijas un Urālu Latviešu Nacionālās padomes Centrālais Birojs pulkvedi Kureli iecēla par formējamā latviešu strēlnieku pulka (no decembra — Imantas pulks) komandieri. 1919. gada aprīlī pulkvedis Kurelis kļuva par Sibīrijas un Urālu Latviešu Nacionālās padomes Kara nodaļas priekšnieku un latviešu karaspēka daļu Sibīrijā komandieri, bet 9. augustā par kara lietu pārzini pie Latvijas Pagaidu valdības pārstāvja Sibīrijā un Tālajos Austrumos. Septembrī pulkvedis Kurelis kopā ar Imantas pulku ar kuģi devās apkārt pasaulei uz Latviju. Bermontiādes laikā 1919. gada 21. novembrī pulkvedis Kurelis ieradās Liepājā, 23. novembrī viņu iecēla par Latvijas armijas virspavēlnieka štāba Organizācijas daļas priekšnieku.
Pēc kara beigām 1920. gada jūlijā Kurelis kļuva par Apsardzības ministrijas padomes pastāvīgo locekli, bet no septembra līdz 1921. gada aprīlim ieņēma arī Armijas virspavēlnieka štāba Organizācijas daļas priekšnieka amatu. Kopš 1921. gada 1. oktobra viņš ieņēma Tehniskās pārvaldes priekšnieka palīga amatu, bet no 1922. gada 1. februāra līdz 1940. gada 24. maijam pulkvedis Kurelis bija Tehniskās divīzijas komandieris. 1925. gada 22. jūnijā viņu paaugstināja par ģenerāli. Ilgu laiku viņš bija arī Kara virstiesas loceklis. 1930. gadā absolvēja Kara akadēmiskos kursus. 1930. gadu vidū viņš salaulājās ar ārsti Elzu Rozenvaldi. 1938. gadā viņiem piedzima dēls Jānis Uldis, bet 1940. gada janvārī meita Inese Elza. 1940. gada maijā ģenerāli Kureli atvaļināja no armijas sakarā ar maksimālā vecuma sasniegšanu.
Otrā pasaules kara laikā no 1942. gada līdz 1943. gada decembrim ģenerālis Kurelis bija Latvijas invalīdu kooperācijas savienības slēgšanas un apsargāšanas arteļa “Apsardze” direktors. 1943. gadā, kad nacistu okupācijas varas iestādes pieļāva Aizsargu organizācijas atjaunošanu, viņš iestājās 5. Rīgas aizsargu pulkā. 1944. gada jūlija otrajā pusē Rīgas apriņķa priekšnieks un 5. Rīgas aizsargu pulka komandieris Veide, izpildot okupācijas pārvaldes rīkojumu noorganizēt no vēl atlikušajiem Rīgas apriņķa aizsargiem pa vienam bataljonam Rīgā, Skrīveros un Slokā, pilnvaroja ģenerāli Kureli apvienot militārā vienībā 3. un 4. iecirkņa aizsargus, nosaucot šo vienību par “Rīgas aizsargu pulka ģenerāļa Kureļa grupu”. Sākotnēji vienība bija paredzēta iespējamai frontes aizstāvēšanai un speciāli apmācītu cilvēku grupu nosūtīšanai partizānu darbībai frontes aizmugurē. 1944. gada septembrī kurelieši atkāpās uz Kurzemi, kur apmetās Strazdes un Ugāles apkārtnē. Vienības sastāvs nepārtraukti mainījās, sasniedzot 2000-3000 vīru kopskaitu, to papildināja arī dezertieri [4] un leģionāri, kuri nevēlējās atstāt Latviju un doties uz Vāciju, kā arī no mobilizācijas [5] izvairījušies jaunieši un vietējie iedzīvotāji.
Kureļa grupa uzturēja ciešus sakarus ar 1943. gada 13. augustā nodibināto Latvijas Centrālo padomi un ar Zviedrijas militāro izlūkošanas dienestu. Ģenerālis Kurelis un īpaši viņa štāba priekšnieks LCP militārās komisijas loceklis Krišs Upelnieks cerēja uz iespējamu 1919. gada situācijas atkārtošanos. 1944. gada 14. novembrī vācu SS un SD vienības aplenca un arestēja to galvenos spēkus Puzes pagasta "Stiklos". Aktīvu pretestību vāciešiem izrādīja leitnanta Rubeņa bataljons Abavas upes rajonā. Rubenieši vairāk nekā 500 vīru sastāvā sekmīgi atsita daudzus vācu uzbrukumus un turpināja cīņu līdz pat 9. decembrim, kad, pārspēka mākti, bija spiesti izklīst.
14. novembrī ģenerāli Kureli arestēja, tad atbrīvoja, bet pēc četrām dienām izsauca uz Talsiem, kur viņu atbruņoja un atsavināja dokumentus. Kurelim paziņoja, ka viņš tiek nosūtīts uz Dancigu ģenerāļa Latviešu leģiona ģenerālinspektora Rūdolfa Bangerska rīcībā. 20. novembra vakarā Kurelis ar kuģi devās uz Vāciju, kur atkal tika pratināts, tikai šoreiz SS grupenfīrera Bangerska štābā. 20. novembrī astoņus kureliešu štāba virsniekus kāpās pie Liepājas nošāva, bet daudzi simti nonāca nacistu koncentrācijas nometnēs Štuthofā un Kēnigsbergā.
Kad leģiona ģenerālinspekcijas štābam frontes tuvošanās dēļ 1945. gada janvāra beigās steigā bija jāatstāj Danciga, ģenerālim Kurelim vienatnē tik tikko izdevās izbēgt no strauji tuvojošās Sarkanās armijas. Viņa sieva ar abiem mazajiem bērniem no padomju okupācijas zonas britu okupētajā Šlēsvigā-Holšteinā nonāca tikai gandrīz divus gadus vēlāk. 1951. gadā viņš izceļoja uz ASV, kur dzīvoja Čikāgā, Ilinoisas štatā. Drīz vien ģenerāļa veselības stāvoklis strauji pasliktinājās un viņš vairākkārt ārstējās slimnīcā. Ģenerālis mira Čikāgā 1954. gada 5. decembrī plkst. 4.30 pēc iepriekšējā dienā izdarītās vēža operācijas.[1]
Apbalvojumi
labot šo sadaļuPar nopelniem 1904.—1905. gadu Krievijas—Japānas karā tika apbalvots ar Staņislava III šķiras un Annas IV šķiras ordeņiem. Par dalību Pirmajā pasaules karā apbalvots arī Staņislava II šķiras, Annas II šķiras un Vladimira IV šķiras ordeņiem un IV šķiras (t.s. zaldātu) Jura krustu. Par varonību kaujā pie Mazās Juglas 1920. gadā apbalvots ar III šķiras Lāčplēša Kara ordeni. Vēl apbalvots ar II un III šķiras Triju Zvaigžņu, I šķiras Viestura ordeņiem, Aizsargu Nopelnu krustu un Latvijas Aizsardzības biedrības sudraba medaļu. Apbalvots arī ar Čehoslovākijas Kara krustu un Lietuvas neatkarības 10 gadu jubilejas medaļu.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Liesma Ose. «Kureļa mantojums». latvjustrelnieki.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 9. martā. Skatīts: 2017. gada 17. novembrī.