Ņižņijnovgoroda

Ņižņijnovgoroda
Ņižņijnovgoroda;
	pilsēta
Нижний Новгород
; Karogs	; Ģerbonis
	ŅižņijnovgorodaAtrašanās vieta Ņižņijnovgorodas apgabalā
	Koordinātas: 56°18′40″N 43°55′50″E / 56.31111°N 43.93056°EKoordinātas: 56°18′40″N 43°55′50″E / 56.31111°N 43.93056°E
Valsts	Krievija
Federālais apgabals	Volgas
Federācijas subjekts	Ņižņijnovgorodas apgabals
Dibināta	1221. gadā
Platība
• pilsēta	410,68 km2
Iedzīvotāji (2023)
• pilsēta	1 213 477
• blīvums	3 077,5/km²
• aglomerācija	2 088 088
Laika josla	UTC (UTC+3)
Pasta indekss	603000—603999
Tālruņu kods	+7 831
Mājaslapa	нижнийновгород.рф
	Ņižņijnovgoroda Vikikrātuvē

Ņižņijnovgoroda (krievu: Ни́жний Но́вгород) ir sena pilsēta Krievijas Eiropas daļā, Ņižņijnovgorodas apgabala un Volgas federālā apgabala centrs, Krievijas Federācijas ceturtā lielākā pilsēta. Izvietojusies pie Okas ietekas Volgā. Liels mašīnbūves un sens tirdzniecības centrs.

No rūpniecības uzņēmumiem vispazīstamākais ir autobūves uzņēmums GAZ. Vēsturiski pazīstama kā visslavenākā Krievijas gadatirgus vieta.

Vēsture

Nosaukums

Dibinot 13. gadsimtā, tās nosaukums bija vienkārši «Novgoroda» — ‘Jaunā pilsēta’. Lai to atšķirtu no otras, vecākās un labi pazīstamās Veļikijnovgorodas Volhovas krastos, jauno pilsētu sāka dēvēt par «Zemākās zemes Novgorodu» (Но́вгород Низо́вской земли́) vai īsāk «Lejas Novgorodu». Par Zemāko zemi (Низовская земля) tika dēvēta Vladimiras-Suzdaļas kņazistes teritorija Volgas augštecē. No 1932. līdz 1990. gadam pilsētas nosaukums bija Gorkija (Горький) par godu šeit dzimušajam krievu rakstniekam Maksimam Gorkijam.^[1]

Kņazistes galvaspilsēta

1221. gadā Vladimiras kņazs Jurijs II Volgas un Okas satekā uzcēla koka cietoksni. 1229. gada aprīlī tam uzbruka mordviešu karaspēks Purgaza vadībā, bet 1238. gada 4. martā Sitas upes kaujā cietoksni ieņēma mongoļi. 1264. gadā Ņižņijnovgorodu iekļāva Vladimiras-Suzdaļas kņazistē. Pēc 86 gadiem tās nozīme pieauga, kad Suzdaļas kņaza mītni 1350. gadā pārcēla no Gorodecas uz Ņižņijnovgorodu.

Lielkņazs Dmitrijs Konstantinovičs centās padarīt savu galvaspilsētu par Maskavas cienīgu konkurenti; viņš uzcēla akmens citadeli un vairākas baznīcas. Agrāko saglabājušos krievu primārās hronikas Laurentija rokrakstu viņam uzrakstīja vietējais mūks Laurentijs 1377. gadā.

Maskavas lielkņazistes cietoksnis

Kuzma Miņins aicina Ņižņijnovgorodas iedzīvotājus veidot brīvprātīgo armiju pret poļiem (Konstantīna Makovska glezna, 1896).

Pēc kņazistes pievienošanas Maskavijai 1392. gadā vietējie kņazi ieguva Šuisku vārdu un apmetās Maskavā. Pēc tam, kad 1408. gadā to nodedzināja Krimas tatāru karavadonis Edigejs, Ņižņijnovgorodu atjaunoja un izmantoja kā cietoksni karos pret Kazaņas hanisti. Sarkano ķieģeļu kremli, kas bija viena no spēcīgākajām citadelēm Krievijā, uzcēla 1508. – 1511. gadā Pjetro Frančesko uzraudzībā. Cietoksnis bija pietiekami spēcīgs, lai izturētu tatāru aplenkumus 1520. un 1536. gadā.

1612. gadā Kuzma Miņins un kņazs Dmitrijs Požarskis padzina Polijas-Lietuvas kopvalsts karaspēku no Maskavas. Galvenais laukums Kremļa priekšā ir nosaukts Miņina un Požarska vārdā, lai gan vietējā līmenī to sauc vienkārši par Miņina laukumu. Miņina mirstīgās atliekas ir apglabātas citadelē. Nākamā gadsimta laikā pilsēta uzplauka komerciāli, un Stroganovi (bagātākā Krievijas tirgotāju ģimene) to izvēlējās par pamatu savai darbībai. Īpašs arhitektūras un ikonu glezniecības stils, kas pazīstams kā Stroganova stils, tur izveidojās 17. un 18. gadsimta mijā.

Ņižņijnovgorodas vēsturiskais ģerbonis 1781. gadā bija sarkans briedis ar melniem ragiem un nagiem uz balta lauka.

Tirdzniecības centrs

Gadatirgus galvenā ēka, 19. gadsimta pastkarte

1817. gadā Makarija gadatirgu pārcēla uz Ņižņijnovgorodu un sāka katru gadu piesaistīt miljoniem apmeklētāju. Līdz 19. gadsimta vidum pilsēta bija Krievijas Impērijas tirdzniecības galvaspilsēta. Viskrievijas rūpniecības un mākslas izstādē Ņižņijnovgorodā 1896. gadā tika demonstrēts inženiera Aleksandra Popova pirmais radioviļņu uztvērējs pasaulē, pasaulē pirmais hiperboloīdu tornis un režģa apvalka pārklājumi, ko veica inženieris Vladimirs Šuhovs. Ņižņijnovgorodā uz 1913. gada 14. janvāri bija 97 000 iedzīvotāju.

Lielākais rūpniecības uzņēmums bija Sormovas dzelzs rūpnīca, kuru ar paša uzņēmuma dzelzceļu savienoja Maskavas stacija Ņižņijnovgorodas lejaspilsētā. Privātā Maskavas-Kazaņas dzelzceļa uzņēmuma stacija atradās pilsētas augšpilsētā. Pamazām attīstījās citas nozares, un līdz 20. gadsimta sākumam pilsēta bija arī pirmā līmeņa rūpniecības centrs. Henrijs Fords 1920. gadu beigās palīdzēja uzbūvēt lielu kravas automašīnu un traktoru rūpnīcu (GAZ), nosūtot inženierus un mehāniķus, ieskaitot nākamo darba vadītāju Valteru Reiteru.

Padomju laiks

Uzvaras diena Miņina un Požarska laukumā, 1945. gada 9. maijā

Pirms Oktobra revolūcijas 1917. gadā nebija pastāvīgu tiltu pār Volgu vai Oku. Izstādes laikā tika uzbūvēti pagaidu tilti. Pirmo tiltu pār Volgu uzsāka Maskavas – Kazaņas dzelzceļa uzņēmums 1914. gadā, bet tas beidzās tikai padomju laikos, kad 1927. gadā tika atvērts dzelzceļš uz Kotelniču. Kad 1932. gadā Maksims Gorkijs atgriezās Padomju Savienībā, pilsēta tika pārdēvēta par Gorkiju. Pilsēta Gorkija vārdu nesa līdz 1990. gadam. Viņa bērnības mājas tiek saglabātas kā muzejs, kas pazīstams kā Kaširina nams, pēc Alekseja vectēva, kuram šī vieta piederēja. 1930. gadu padomju industrializācijas laikā tajā tika uzbūvēti lieli mašīnbūves uzņēmumi, tostarp lielākais auto gigants - Gorkijas Automobiļu rūpnīca (GAZ).^[2]

Otrā pasaules kara laikā pilsēta bija lielākā militārā aprīkojuma piegādātāja, kura dēļ tā tika pakļauta visspēcīgākajiem bombardēšanas reidiem visā Vidusvolgas reģionā.^[3] Atsevišķi vācu lidmašīnu izlūkošanas lidojumi virs Gorkijas sākās 1941. gada rudenī. Vācu lidmašīnas lidoja lielā augstumā, lidinoties virs automašīnu rūpnīcas. Pirmās izlūkošanas lidmašīnas Ju-88 parādījās debesīs virs pilsētas 9. oktobrī pulksten 13:00. Bumbu nomešana pilsētas apkārtnē sākās 22. oktobrī, tika notriekts Seimas stacijas (netālu no Džeržinskas) lifts un noliktavas.^[4] Pēc tam sekoja divi lieli reidi uz Gorkiju. Uzbrukumos piedalījās 100. vikingu bumbvedēju eskadras lidmašīna He-111, kas pacēlās no Seščas lidlauka.

784. pretgaisa artilērijas pulks aizstāvēja Gorkijas pilsētu. Kremļa torņos un Aleksandra Ņevska katedrālē jumtu vietā tika uzstādīti pretgaisa aizsardzības akumulatori (padomju laikos katedrālē atradās ostas noliktava). Šīs pretgaisa aizsardzības spēki aizstāvēja tiltus pār Volgu un Oku, gadatirgu un Kremli, kur atradās pilsētas un reģionālās varas iestādes.

No 1941. līdz 1942. gadam nacistiskā Vācija bombardēja pilsētas rūpnīcas: Molotova automobiļu rūpnīcu (GAZ), Ordžonikidzes aviācijas rūpnīcu Nr. 21 (tagad Sokol), artilērijas rūpnīcu Nr. 92 (NMZ), rūpnīcu Nr. 112 (Sarkanā Sormovo), radiotelefona rūpnīcas Nr.197 (Nitel) un revolūcijas dzinējs (Rumo). Masīvākā pilsētas bombardēšana notika 1943. gada vasarā. Tad Vācijas aviācija gandrīz pilnībā iznīcināja automobiļu rūpnīcu (GAZ). Objekta atjaunošana prasīja tikai 100 dienas.

Atjaunošanas darbi sākās bombardēšanas laikā un turpinājās arvien straujāk. Bija iesaistītas celtniecības un montāžas brigādes no Maskavas, no Urāliem, Sibīrijas un Centrālāzijas. Kopējais darbinieku skaits sasniedza 35 tūkstošus. Lai saņemtu propagandas atbalstu, 7. jūnijā rūpnīcā sāka strādāt ārpus biroja esošais laikraksts Pravda. Pirmkārt, tika uzsākta riteņu darbnīca, galvenie atjaunošanas darbi tika pabeigti 4 mēnešos. Gorkijas automobiļu rūpnīcas atjaunošanas oficiālais datums bija 1943. gada 28. oktobris. Šajā dienā Josifam Staļinam tika nosūtīts ziņojums, kuru parakstīja 27 tūkstoši celtnieku.

Sverdlova iela (tagadējā Boļšaja Pokrovskaja)

Padomju laikā pilsēta tika slēgta ārzemniekiem, lai aizsargātu padomju militāro pētījumu un ražošanas objektu drošību, kaut arī tā bija iecienīta pieturas vieta padomju tūristiem, kuri tūristu laivās ceļoja augšup un lejup pa Volgu. Neparasti šāda izmēra padomju pilsētai pat ielu kartes bija nopērkamas tikai 20. gadsimta 70. gadu vidū. 1970. gadā ar PSRS Augstākās padomes Prezidija dekrētu pilsētai tika piešķirts Ļeņina ordenis. Tur nomira 1971. gadā Ungārijas komunistu līderis Matjāšs Rakosi. 1985. gada 20. novembrī pilsētā tika palaists pirmais metro posms, kas savienoja Kanavinskas, Ļeņinskas un Avtozavodskas rajonus. No 1980. līdz 1986. gadam šeit izsūtījumā dzīvoja zinātnieks un disidents Andrejs Saharovs. Pārtraucot pilsētas "slēgto" statusu, 1990. gadā tika atjaunots pilsētas sākotnējais nosaukums.

1990. gada 22. oktobrī pilsētai atjaunoja Ņižņijnovgorodas nosaukumu. 2012. gadā kā papildinājums pasažieru transporta sistēmai tika uzsākta trošu vagoniņu līnija ar vislielāko neatbalstīto ūdens virsmu Eiropā. 2013. gadā tika palaists pilsētas vilciens. 2018. gadā pilsēta kļuva par vienu no FIFA pasaules kausa norises vietām.

2021. gadā Ņižņijnovgoroda svinēja 800 gadu jubileju. Vairāku mēnešu laikā tika atjaunots Kremlis (tagad tas sabiedrībai ir slēgts), tika atjaunoti divi 1896. gada funikulieri, Okas un Volgas Strelkā tika uzbūvēts jauns uzbērums, visā pilsētā tika būvēti ceļi un remontētas mājas.

Teritoriālais iedalījums

Ņižņijnovgorodas administratīvais iedalījums

Ņižņijnovgoroda ir sadalīta 2 daļās un 8 rajonos:

Augšējā daļa

█ Ņižegorodskas rajons (pilsētas vēsturiskais un administratīvais centrs: Kremlis, pilsētas mērija un Ņižņijnovgorodas apgabala gubernatora rezidence)
█ Priokskas rajons
█ Sovetskas rajons

Apakšējā daļa

█ Kanavinskas rajons (pilsētas biznesa un iepirkšanās centrs: gadatirgus, Centrālā stacija, Ņižņijnovgorodas stadions.)
█ Sormovskas rajons (rūpnīca Krasnoje Sormovo)
█ Moskovskas rajons
█ Avtozavodskas rajons (Gorkijas Automobiļu rūpnīca)
█ Ļeņinskas rajons

Sports

Ņižņijnovgorodā bāzēts Kontinentālās hokeja līgas klubs Ņižņijnovgorodas "Torpedo".

Ņižņijnovgorodā dzimuši

Vladimirs Aškenazi — mūziķis.
Nikolajs Bulgaņins — politiķis.
Maksims Gorkijs — rakstnieks.
Nikolajs Lobačevskis — matemātiķis.
Pjotrs Ņesterovs — aviators.
Jakovs Sverdlovs — politiķis.
Vasilijs IV Šuiskis (Василий Шуйский, 1552 — 1612) — cars
Aleksandrs Uļjanovs — revolucionārs.
Anna Vjaļicina — modele.
Leonīds Siliņš (1916—2005) — latviešu skolotājs un nacionālās pretestības kustības dalībnieks.

Atsauces

↑ «Gorkija». Ģeogrāfijas vārdnīca Pasaules zemes un tautas. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1978. 231. lpp.
↑ ««Группа ГАЗ» – автомобили отечественного производства, официальный сайт российского производителя». gazgroup.ru. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014-01-04. Skatīts: 2021-03-29.
↑ «Историческая справка о подвиге трудовой доблести. Город Горький в период Великой Отечественной войны». www.archive-nnov.ru (krievu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021-04-17. Skatīts: 2021-03-29.
↑ «Нижегородская газета Ленинская смена новости». www.lensmena.ru. Skatīts: 2021-03-31.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ņižņijnovgoroda.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)

[1] «Gorkija». Ģeogrāfijas vārdnīca Pasaules zemes un tautas. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1978. 231. lpp.

[2] ««Группа ГАЗ» – автомобили отечественного производства, официальный сайт российского производителя». gazgroup.ru. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014-01-04. Skatīts: 2021-03-29.

[3] «Историческая справка о подвиге трудовой доблести. Город Горький в период Великой Отечественной войны». www.archive-nnov.ru (krievu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021-04-17. Skatīts: 2021-03-29.

[4] «Нижегородская газета Ленинская смена новости». www.lensmena.ru. Skatīts: 2021-03-31.

[1]

[2]

[3]

[4]