Britu okupācijas zona Vācijā
Britu okupācijas zona Vācijā (vācu: Britische Besatzungszone, angļu: British occupation zone) bija viena no Sabiedroto okupētajām teritorijām Vācijā pēc Otrā pasaules kara. Apvienotā Karaliste, kopā ar Britu Sadraudzības valstīm, bija viena no trim lielākajām Sabiedroto lielvalstīm, kas sakāva nacistisko Vāciju. Līdz 1945. gadam Sabiedrotie bija sadalījuši valsti četrās okupācijas zonās: britu, padomju, amerikāņu un franču okupācijas zonās, kas eksistēja līdz 1949. gadam, kad tika izveidotas Rietumvācija un Austrumvācija. No visām četrām zonām, Britu zonā bija vislielākais iedzīvotāju skaits, un tajā atradās Rūras smagās rūpniecības reģions, kā arī jūras ostas un Vācijas Ziemeļjūras piekraste.
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||
.svg){kind=small}
.svg)
Priekšvēsture
labot šo sadaļuApvienotā Karaliste jau 1942. gada beigās domāja par pēckara stratēģiju un jo īpaši par Vācijas okupāciju. Tas kļuva par realitāti, kad Britu Atbrīvošanas armija, kas lielākoties sastāvēja no 21. armiju grupas, 1944. gada 6. jūnijā desantējās Normandijā. Izcīnījuši un atbrīvojuši visu ceļu cauri Ziemeļfrancijai un Beniluksa valstīm, Britu armija gada beigās bija sasniegusi Vācijas robežas.
"Lielais trijnieks" (Vinstons Čērčils, Franklins D. Rūzvelts un Josifs Staļins) tikās Jaltas konferencē laikā no 1945. gada 4. līdz 11. februārim, lai apspriestu Vācijas pēckara okupāciju, kas ietvēra nonākšanu pie starpzonu robežu galīgās noteikšanas. Trīs lielvaras sadalīja "Vāciju kā tādu" četrās okupācijas zonās, administratīvos nolūkos, tās pārvaldītu trīs Sabiedrotie: ASV, Apvienotā Karaliste un Padomju Savienība. Šis sadalījums tika ratificēts 1945. gada augusta Potsdamas konferencē.[1] Tas atcēla agrāko sadalījumu trīs zonās (izņemot Francijas zonu), ko ierosināja 1944. gada septembra Londonas protokols. Staļins piekrita, ka Francijai Vācijā būs ceturtā okupācijas zona, un to izveidoja no sākotnējām ASV un Britu okupācijas zonu teritoriju daļām.
Pēdējā ofensīvā 1. Kanādas armija pagriezās pa kreisi un atbrīvoja Nīderlandes ziemeļu daļu un ieņēma blakus esošos Vācijas apgabalus, un 2. Britu armija iebruka un okupēja lielu daļu Vācijas ziemeļrietumu teritorijas.[2] Koncentrācijas nometņu, piemēram, Bergenes-Belzenes, atbrīvošana pārcēla pēckara Vācijas stratēģiju jaunā virzienā, tādējādi denacifikācijai tika izvirzīta Apvienotās Karalistes pēckara politikas Vācijā priekšgalā.
1945. gada 4. maijā Lineburgas tīrelī feldmaršals Bernards Montgomerijs pieņēma vācu daļu Ziemeļvācijā, Nīderlandē un Dānijā kapitulāciju.[3] Trīs dienas vēlāk Vācija kapitulēja.[4]
Lai izveidotu Francijas okupācijas zonu, amerikāņi atdeva teritorijas uz dienvidiem no Bādenbādenes, zemi uz dienvidiem no Virtembergas Tautas brīvvalsts (kas kļuva par Virtembergu-Hoencollernu), Lindavas reģionu pie Bodenezera un četrus reģionus Hesenē uz austrumiem no Reinas. Briti atdeva Zāru, Pfalcu un teritorijas Reinas kreisajā krastā līdz Remagenai (ieskaitot Trīri, Koblencu un Montabauru). Tika izveidota arī iekšvācu robeža: robeža starp rietumu sabiedroto un padomju okupācijas zonām.
Okupācija
labot šo sadaļuTiklīdz paziņoja par Vācijas nodošanu, britu spēki veica operāciju Eclipse: Vācijas bruņoto spēku atbruņošanu un Vācijas okupāciju, atjaunošanu un denacifikāciju. Apvienotā Karaliste bija atbildīga par Vācijas ziemeļrietumiem, par Rūras apgabalu atbildēja Nīderlande un Dānija.
1945. gada jūlija beigās feldmaršals Bernards Montgomerijs tika iecelts par Britu okupācijas zonas militāro gubernatoru, bet Braiens Robertsons bija štāba priekšnieks un Montgomerija vietnieks. Abi bija arī Sabiedroto kontroles padomē.[5]
Ar 1946. gada rīkojumu Nr.46, briti arī izveidoja trīs jaunas Vācijas federālās zemes:
- Šlēsviga-Holšteina – izveidota 1946. gadā no Prūsijas provinces Šlēsvigas-Holšteinas;
- Lejassaksija – izveidota, apvienojot Prūsijas provinci Hannoveri ar Braunšveigas, Oldenburgas un Šaumburgas-Lipes zemēm 1946. gadā;
- Ziemeļreina-Vestfālene – izveidota, apvienojot Prūsijas Reinas provinču ziemeļdaļu ar Vestfāleni. 1947. gadā provincei pievienoja Lipes zemi.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ United States. Treaties and Other International Agreements of the United States of America, 1776-1949: Multilateral, 1931-1945 (angļu). Department of State, 1968. gadā. Skatīts: 2024. gada 25. septembrī.
- ↑ «Second World War Military Situation Maps 1944-1945». militarymaps.narod.ru. Skatīts: 2024. gada 25. septembrī.
- ↑ «Germany surrenders: The Netherlands is liberated | Anne Frank House». Anne Frank Website (angļu). Skatīts: 2024. gada 25. septembrī.
- ↑ «WWII: German Surrender: Signing of the Instrument of Surrender». public1.nhhcaws.local (angļu). Skatīts: 2024. gada 25. septembrī.
- ↑ David Graham Williamson. A most diplomatic general: the life of general Lord Robertson of Oakridge Bt, GCB, GBE, KCMG, KCVO, DSO, MC, 1896-1974 (angļu). London : Brassey's, 1996. gadā. 85–88. lpp. ISBN 1-85753-180-9. Skatīts: 2024. gada 25. septembrī.