Vikipēdija

Latviešu leģions

Latviešu SS brīvprātīgo leģions (vācu: Lettische SS-Freiwilligen-Legion) jeb Latviešu leģions bija Latviju okupējušā Trešā reiha bruņoto struktūru — Ieroču SS un policijas — sastāvā esošo latviešu militāro formējumu kopums Otrā pasaules kara laikā.

Latviešu leģions
Lettische SS-Freiwilligen-Legion
15. ieroču SS grenadieru divīzijas karavīri pārādē Rīgā 1943. gada 18. novembrī
Pastāvēšanas laiks 1943. gada janvāris – 1945. gads
Valsts Valsts karogs: Latvija Latvija
Pakļautība Valsts karogs: Vācijas Impērija Trešais reihs
Daļa no

Waffen-SS

Karaspēka veids kājnieki
Karavīru skaits 87 550 karavīri, 1944. gada 1. jūlijā; vēl 23 000 vīru kā Vērmahta palīgspēki
Moto "Dievs, svētī Latviju!"
Krāsas Latvijas nacionālās krāsas
Maršs "Zem mūsu kājam", "Trīnīte"
Militārās operācijas

Austrumu fronte (Otrais pasaules karš)

Ievērojami komandieri Kārlis Pfefers-Vildenbruhs
Hinrihs Šults
Frīdrihs Vilhelms Boks
Kārlis Frīdrihs fon Piklers-Burghauss
Rūdolfs Bangerskis
Kārlis Lobe
Voldemārs Veiss
Arvīds Krīpens
Voldemārs Skaistlauks
Augusts Apsītis-Apse
Vilis Janums

Latviešu leģiona izveidošana

labot šo sadaļu
 
Hitlera 1943. gada 10. februāra pavēle par Latviešu SS-brīvprātīgo leģiona izveidošanu: "Pavēlu izveidot Latviešu SS brīvprātīgo leģionu. Vienību lielums un veids atkarīgs no rīcībā esošo latviešu vīru skaita"

Jau 1941. gada 25. jūlijā Pērkonkrusta līderis Gustavs Celmiņš griezās pie Austrumu okupēto apgabalu ministra Alfrēda Rozenberga ar piedāvājumu izveidot divas latviešu pērkonkrustiešu divīzijas. Uz to 1941. gada 17. augustā vācu militārā pārvalde atbildēja ar Pērkonkrusta organizācijas slēgšanu.

Tā laika starptautiskās tiesības neļāva mobilizēt armijā okupēto zemju iedzīvotājus (1907. gada IV Hāgas konvencija par sauszemes kara likumiem[1]), Vērmahta papildināšana ar okupēto valstu nacionālajām daļām tika atrisināta vienkārši: mobilizējamie šo valstu pilsoņi tika juridiski pakļauti nevis armijas vadībai, bet SS kā oficiāli nemilitārai struktūrai. 1943. gada 23. janvārī Vācu reiha fīrers Ādolfs Hitlers „atļāva un pavēlēja” SS reihsfīreram Heinriham Himleram izveidot Latviešu SS brīvprātīgo leģionu. Šajā sakarā Himlers 24. janvārī, pēc atgriešanās no Austrumu frontes apmeklējuma, nosūtīja radiogrammu 2. SS brigādei, pavēlot izveidot no tās sastāvā karojošo 19. un 21. latviešu aizsardzības dienesta (līdz 1942. gadam kartības dienests — Schutzmannschaft) bataljoniem Latviešu SS-brīvprātīgo leģionu.

Ostlandes pašpārvalde 1943. gada 27. janvārī oficiāli uzzināja par leģiona dibināšanu. 10. februārī Hitlers parakstīja pavēli par latviešu brīvprātīgo leģiona formēšanu. 23. februārī Latvijas ģenerālkomisārs Oto Heinrihs Drekslers izdeva pavēli darba pārvaldēm iesaukt 1919.—1924. gadā dzimušos Latvijas jauniešus militārā dienestā, pārkāpjot 1907. gada Hāgas konvenciju par okupētas valsts juridisko statusu. Mobilizāciju veikšanai ar SS galvenās pārvaldes pavēli Rīgā izveidoja SS papildinājumu pārvaldi Austrumzemē (SS Erzatzkommando Ostland). Iespējamā latviešu karavīru izkliedēšana pa vācu militārajām vienībām bija radījusi lielu satraukumu latviešu sabiedrībā, tādēļ leģiona dibināšana tika uztverta kā iespēja daļēji aizsargāt latviešu karavīru intereses. 23. februārī pašpārvalde iesniedza Austrumzemes reihskomisāram Lozem, Latvijas ģenerālkomisāram Dreksleram un SS un policijas augstākajam vadītājam Ostlandē ģenerālleitnantam (obergrupenfīreram) Jekelnam memorandu, kurā norādīja uz paredzētā latviešu iesaukuma karadienestā nelikumību un informēja, ka iespējamā leģiona formēšanas atbalstīšana no pašpārvaldes puses ir atkarīga no šādām minimālām prasībām:

  1. par leģiona komandieri ieceļams ģenerālis Rūdolfs Bangerskis;
  2. par viņa štāba priekšnieku — pulkvedis Artūrs Silgailis;
  3. katram iesaucamajam jābūt tiesībām pašam izvēlēties dienesta veidu (leģionā, vērmahtā vai darba dienestā);
  4. leģions vismaz sešus mēnešus apmācāms Latvijas teritorijā;
  5. leģions iesaistāms kaujās tikai Austrumu frontes ziemeļu sektorā;
  6. leģionam jānodrošina tāda paša apgāde un tiesības kā vācu armijā.

Gandrīz neviena no minētajām prasībām netika īstenota.

1943. gada vasarā H. Himlers sarunās ar Latviešu leģiona virsniekiem jau pieļāva Latvijas autonomiju.[2] 1943. gada 18. novembra (kurš tika atzīmēts kā „cīņas diena pret boļševismu”) uzrunā visu Latvijas pilsētu vadītājiem ģenerālis Bangerskis paziņoja, ka karaklausībai pakļauto latviešu mobilizācija ir pirmais solis uz Latvijas neatkarības atjaunošanu, jo bez sekmīgas Latvijas aizstāvības pret uzbrūkošo Sarkano armiju, latviešiem nekad nebūs ne savas armijas, ne brīvas Latvijas valsts. Tas viss tika darīts ar vienu mērķi: iegūt jaunus papildspēkus Lielvācijas armijai.

Lai novērstu visas neskaidrības, kas bija radušās ar jēdziena „Latviešu leģions” ieviešanu, 1943. gada 26. maijā Himlers noteica, ka „Nosaukums „Latviešu leģions” ir kopējs apzīmējums visām ieroču SS (Waffen-SS) un policijas sastāvā izveidotām latviešu vienībām. Latviešu leģions ir pakļauts SS reihsfīreram.” Savukārt, Latvijas pašpārvalde un leģiona ģenerālinspektors Bangerskis ar Latviešu leģionu sliecās saprast visus latviešu militāros formējumus. 1944. gada 7. janvāra apspriedē par totālo mobilizāciju SS galvenās pārvaldes priekšnieks grupenfīrers Bergers paziņoja Bangerskim, ka tāds jēdziens kā „Latviešu leģions” vairs nepastāvot, bet esot tikai atsevišķas karaspēka vienības, taču praksē šis nosaukums tika lietots arī turpmāk. Tā piemēram, 1944. gada 9. februārī Jekelns ģenerālkomisāra Drekslera preses nodaļai norādīja — uzskats, ka blakus apzīmējumam „Latviešu SS-brīvprātīgo leģions” pastāv arī jēdziens „Latviešu leģions”, ir maldīgs, jo visas no latviešu vīriem saformētās ieroču SS un policijas vienības pieder pie „Latviešu SS brīvprātīgo leģions”, lūdzot turpmāk presē lietot tikai šo apzīmējumu.

1943. gada maijā leģiona sastāvā bija pavēlēts saformēt:

  1. latviešu ieroču SS brigādi;
  2. latviešu ieroču SS-brīvprātīgo divīziju;
  3. latviešu policijas bataljonus (Ar 1943. gada 24. maija rīkojumu latviešu kārtības dienesta bataljoni tika pārdēvēti par latviešu policijas bataljoniem un tie kļuva par Latviešu SS brīvprātīgo leģiona sastāvdaļu. Policijas sastāvā pakāpeniski tika iekļauti arī visi robežapsardzes un policijas brīvprātīgo pulki, kā arī savrupdienesta policisti.).

Vienota leģiona pavēlniecība netika izveidota. Lai gan leģiona lietās pilnvarotais vācu ģenerālis Hansens sākotnēji apstiprināja, ka Rūdolfs Bangerskis ir iecelts par leģiona komandieri, 20. martā tika saņemta informācija, ka viņš iecelts vienīgi par latviešu ieroču SS-brīvprātīgo divīzijas komandieri, bet 31. martā noskaidrojās, ka arī tas ir tikai pārpratums un patiesībā Bangerskis ir iecelts par leģiona ģenerālinspektoru. Par viņa štāba priekšnieku iecēla pulkvedi Aleksandru Plensneru. Tika solīts, ka ģenerālinspektora pilnvaras noteiks ar īpašu instrukciju, taču līdz pat kara beigām tas netika izdarīts. Bangerska stāvoklis bija visai nenoteikts, un, līdz ar to, viņa rīcības spējas stipri ierobežotas. Viņš netieši bija pakļauts Himleram un atradās tiešā Jekelna pakļautībā.

Par divīziju komandieriem drīkstēja būt vienīgi vācieši, un arī divīziju štābi bija komplektēti no vācu virsniekiem. Latviešu sakaru virsnieks pie divīzijas štāba bija kājnieku priekšnieks, attiecīgi, 15. divīzijā — virspulkvedis Artūrs Silgailis, bet 19. divīzijā — pulkvedis Voldemārs Veiss, bet pēc tam — pulkvedis Kārlis Lobe. Kaujas laikā kājnieku priekšniekiem uzticēja dažādu kaujas grupu operatīvo vadību, un viņu rīcībā bija nelieli štābi — divi virsnieki un daži rakstveži. Latviešu virsniekiem uzticēja tikai kaujas vienību vadību, tas ir, viņi varēja darboties tikai kā pulka, bataljona vai rotas komandieri. Ar 1943. gada 24. maija pavēli Himlers par Latviešu SS brīvprātīgo brigādes komandieri iecēla ģenerālmajoru fon Šolcu (von Scholz), bet par Latviešu Ieroču SS-brīvprātīgo divīzijas komandieri ģenerāli fon Pikleru-Burghausu (von Pückler-Burghaus).

Stājoties dienestā, latviešu leģionāri deva parasto Vērmahta zvērestu ar piebildi, ka cīnīsies pret boļševismu[3] nevis SS spēku zvērestu. Tas vēlāk kalpoja par vienu no attaisnojošiem pierādījumiem pret nosodīšanu Nirnbergas procesā.[4][5]

Leģiona vienību apbruņojums ietērps un uzturs bija līdzīgs vācu vienībām. Kā papildus atšķirības zīmes leģionāriem uz formastērpu kreisās piedurknes bija vairodziņš Latvijas nacionālajās krāsās ar uzrakstu „Latvija”. Sākotnēji SS zīmotņu vietā Latviešu SS brīvprātīgo divīzijas (vēlāk 15. divīzijas) personālam bija lecošas saules simbols, Latviešu SS brīvprātīgo brigāde izmantoja SS rūnas, pēc pārtapšanas 19. divīzijā — ugunskrustu, bet robežsargu vienībām bija melnas zīmotnes. Ar 1943. gada 24. maija pavēli Himlers noteica, ka leģionāri turpmāk apbalvojami ar vācu karavīru ordeņiem nevis ar Drošsirdības zīmi ar šķēpiem Austrumtautu piederīgiem (Ostvolkmedaille), kā līdz šim.

  •  
    Iesaukšanas pavēle Latviešu brīvprātīgo leģionā (1943. gada 23. martā)
  •  
    15. divīzijas autotransporta marķējums
  •  
    19. divīzijas autotransporta marķējums

Leģiona dienesta pakāpes

labot šo sadaļu

1943. gadā ar leģiona formēšanas štāba priekšnieka pavēli tika noteikta dienesta pakāpju pielīdzināšana Latviešu leģionā:

Vērmahta armijas
(Heer) pakāpes		 Vāciskās leģionāru pakāpes Latviskās pakāpes
Pakāpe Saīsinājums Latviski saukts Pakāpe Saīsinājums
Generalführer
Augstākie virsnieki 		Generaloberst Oberst-Gruppenführer oberstgruf. oberstgrupenfīrers ģenerālpulkvedis ģplkv. (ģpulkv.)
General Obergruppenführer ogruf. obergrupenfīrers ģenerālis ģen.
Generalleutnant Gruppenführer gruf. grupenfīrers ģenerālleitnants ģltn.
Generalmajor Brigadeführer brigf. brigadefīrers ģenerālmajors ģmaj.
Stabsführer
Vecākie virsnieki 		Oberführer oberf. oberfīrers virspulkvedis vplkv. (vpulkv.)
Oberst Standartenführer staf. standartenfīrers pulkvedis plkv. (pulkv.)
Oberstleutnant Obersturmbannführer ostubaf. oberšturmbanfīrers pulkvedis-leitnants pltn.
Major Sturmbannführer stubaf. šturmbanfīrers majors maj.
Truppenführer
Jaunākie virsnieki 		Hauptmann/Rittmeister Hauptsturmführer hstuf. hauptšturmfīrers kapteinis kapt.
kapteinis-leitnants kltn.
Oberleutnant Obersturmführer ostuf. oberšturmfīrers virsleitnants vltn.
Leutnant Untersturmführer ustuf. unteršturmfīrers leitnants ltn.
Unterführer
Instruktori 		Stabsfeldwebel Sturmscharführer stschf. šturmšarfīrers virsniekvietnieks
ar 12 gadu izdienu		 v. v. ar 12 g. izdienu
Oberfeldwebel
(Oberfähnrich)		 Hauptscharführer
(Standartenoberjunker)		 hschf. hauptšarfīrers
(standartenoberjunkurs)		 virsniekvietnieks
(vecākais virsniekvietnieks)		 virsn. vietn., v. v. (vec. v. v.)
Hauptfeldwebel Stabsscharführer nebija dienesta pakāpe, bet rotas virsseržanta (Kompaniefeldwebel) amats virsseržants vserž.
Feldwebel
(Fähnrich)		 Oberscharführer
(Standartenjunker)		 oschaf. oberšarfīrers
(standartenjunkurs)		 seržants serž.
Unterfeldwebel Scharführer
(Oberjunker)		 schf. šarfīrers
(oberjunkurs)		 goda seržants goda serž.
Unteroffizier
(Fahnenjunker)		 Unterscharführer
(Junker)		 uschaf. unteršarfīrers
(junkurs)		 kaprālis kapr.
Mannschaften
Kareivji 		Stabsgefreiter
Obergefreiter Rottenführer rtf. rotenfīrers vicekaprālis vkapr.
Gefreiter Sturmmann stm. šturmanis dižkareivis dkar.
Soldat, Schütze, Grenadier Mann (Leg. Schütze) kareivis kar.

Leģiona vienības

labot šo sadaļu

15. ieroču SS divīzija

labot šo sadaļu
Pamatraksts: 15. ieroču SS grenadieru divīzija (latviešu Nr. 1)

1943. gada 26. februārī izdeva pavēli par Latviešu SS brīvprātīgo divīzijas formēšanu. To sāka formēt 23. martā. No 1943. gada oktobra līdz 1944. gada jūnijam tā karoja kā 15.latviešu SS brīvprātīgo divīzija, pēc tam tās nosaukums bija — 15. ieroču SS grenadieru divīzija (latviešu Nr. 1) (Waffen-Grenadier Division der SS 15 (lett.Nr.1)).

19. ieroču SS divīzija

labot šo sadaļu
Pamatraksts: 19. ieroču SS grenadieru divīzija (latviešu Nr. 2)

Otra divīzija radās uz SS brigādes bāzes, kuru saskaņā ar Himlera 1944. gada 7. janvāra pavēli pārformēja par 19. latviešu SS brīvprātīgo divīziju. (No 1943. gada 24. janvāra brigāde saucās Latviešu SS brīvprātīgo leģions, no 15. marta — Latviešu SS brīvprātīgo brigāde, bet no 22. oktobra — 2. latviešu SS brīvprātīgo brigāde). 1944. gada maijā 19. latviešu SS brīvprātīgo divīziju pārdēvēja par 19. ieroču SS grenadieru divīziju (latviešu Nr. 2) (Waffen-Grenadier Division der SS 19 (lett.Nr. 2)).

VI ieroču SS korpuss

labot šo sadaļu
Pamatraksts: VI SS brīvprātīgo armijas korpuss (latviešu)

1944. gada martā abas Latviešu leģiona divīzijas apvienoja VI SS korpusā, ko komandēja ģenerālis Pfefers-Vildenbruhs (Pfeffer-Wildenbruch). Arī VI SS korpusa komandējošais sastāvs bija komplektēts tikai no vācu virsniekiem. 1944. gada jūnijā par VI SS korpusa komandieri iecēla ģenerālleitnantu fon Treienfeldu (von Treuenfeldt), bet augustā viņu nomainīja ģenerālis Krīgers (Krüger).

Jelgavas brigāde

labot šo sadaļu
 
15. SS-grenadieru apmācības un papildinājumu brigādes vīri 1944. gada jūlijā
Pamatraksts: 15. SS-grenadieru apmācības un papildinājumu brigāde

Reizē ar Latviešu SS brīvprātīgo divīzijas formēšanu izveidoja leģiona apmācības un papildināšanas vienību (komandieris pulkvežleitnants Jansons). Tās novietne bija Cekulē pie Rīgas. Vēlāk to pārcēla uz Jelgavu un pārdēvēja par 15. apmācības un papildinājumu bataljonu. 1944. gada sākumā bataljonu pārveidoja par brigādi ar vācu komandieri. Brigādes sastāvā bija 19 vienības. Jūlija sākumā brigāde tika iesaistīta kaujās pie Jonišķiem (Lietuvā) un Jelgavā. Brigādes vienības cieta smagus zaudējumus un tika pilnībā izklīdinātas. To atliekas pārsūtīja uz Bērentu Austrumprūsijā, kur saformēja 15. SS-grenadieru apmācības un papildinājumu bataljonu. 1945. gadā bataljonu pārcēla uz Dancigas rajonu, kur tas kopā ar pārējām Austrumprūsijā atstātajām 15. divīzijas vienībām krita krievu gūstā.

Policijas bataljoni

labot šo sadaļu
Pamatraksts: Latviešu policijas bataljoni

Pirmos bataljonus sāka formēt 1941. gada septembrī, līdz 1941. gada beigām Rīgā bija izveidoti pieci latviešu policijas bataljoni. Ar augstākā SS un policijas vadītāja Ostlandē un Ziemeļkrievijā Frīdriha Jekelna 1942. gada 11. februāra uzsaukumu sākās liela latviešu policijas bataljonu vervēšanas akcija, kuras rezultātā līdz 1. jūlijam saformēja vēl 16 jaunus policijas bataljonus. Līdz leģiona nodibināšanai saformēja 25 bataljonus, tie bija izkaisīti pa visu Austrumu fronti, pildot dažādus uzdevumus no cīņām frontē līdz dzelzceļu apsardzībai, partizānu apkarošanai un Varšavas geto ieslodzīto konvojēšanai. Sešus bataljonus apvienoja Latviešu SS brīvprātīgo brigādē, no pārējiem lielāko daļu apvienoja policijas pulkos, taču 23. Gaujas, 267. Rēznas, 269-W., 322-F., 20-E. bataljona 5. rota un 271. Valmieras bataljons nonāca Kurzemes cietoksnī kā atsevišķas vienības.

Pavisam no 1941. gada septembra līdz 1944. gada jūlijam tika saformēts 42 latviešu policijas bataljoni ar numerāciju 16-28, 266-282 (ieskaitot 280-A, 281-A, 282-A un 280-B) un 317-322.

Policijas pulki

labot šo sadaļu
Pamatraksts: Latviešu policijas pulki

1943. gada 1. augustā četrus policijas bataljonus apvienoja 1. Rīgas policijas pulkā, ieceļot par komandieri pulkvežleitnantu Osvaldu Meiju. 1944. gada februāra pirmajā pusē saformēja vēl divus pulkus — 2. Liepājas un 3. Cēsu policijas pulku. No jūlija visus trīs pulkus iesaistīja kaujās Daugavpils rajonā, kur tie cieta smagus zaudējumus. Pēc atkāpšanās no Daugavpils pulkus novietoja Bulduros, kur augusta otrajā pusē 2. un 3. pulku apvienoja ar 1. Rīgas policijas pulku, ko oktobrī pārcēla vispirms uz Dundagu, bet pēc tam nosūtīja uz Vāciju, iedalot to Latviešu lauku papildinājuma depo. 2. Kurzemes policijas pulku, saformētu tikai 1944. septembra vidū, jau 1944. gada nogalē pārveda uz Dancigu un tālāk uz Tornu, kur arī to iekļāca lauka papildinājumu depo.

Tornas (Toruņas) būvpulki

labot šo sadaļu
 
1. Tornas būvpulks 1945. gada janvārī
Pamatraksts: Ieroču SS latviešu lauku papildinājumu depo

1944. gada 29. novembrī ar SS vadības pavēli no 15. divīzijai piekomandētajiem 1. Rīgas latviešu brīvprātīgo policijas pulka un 2. Kurzemes latviešu brīvprātīgo policijas pulka vīriem, kā arī 1925. un 1926. gadā dzimušajiem jauniesauktajiem, kas bija pagaidu kārtā bija iedalīti 5 būvpulkos, kopskaitā ap 10 000 vīriem, izveidoja papildinājumu vienību kopumu, kas kļuva pazīstama kā Tornas (Toruņas) būvpulki. Līdz pat 1945. gada janvārim pulki tika nodarbināti pie pozīciju izbūves, kur tos neapbruņotus pārsteidza ienaidnieka tanku smaile. Lielākā daļa būvpulku vīru padevās rietumu sabiedrotajiem.

Robežapsardzības pulki

labot šo sadaļu
Pamatraksts: Latviešu robežapsardzības pulki

1944. gada janvārī, vācu 16. un 18. armijai atkāpjoties no Ļeņingradas, radās bažas par sarkanarmijas ielaušanos Latvijā. Tika pieņemts lēmums un saformēti seši robežsargu pulki ar 12 000 vīriem. Marta otrajā pusē 1., 2. un 3. robežsargu pulku jau nosūtīja uz fronti VI SS korpusa rīcībā. Tie neiekļāvās ne 15. ne 19. divīzijas sastāvā. Pēc kaujām 1. un 2. pulka personālsastāvu izmantoja 15. un 19. divīzijas papildināšanai, bet no 3. pulka un 15. lauku papildinājuma bataljona izveidoja papildinājumu un apmācības centru. Aizsūtīto vietā sāka formēt jaunu 2. pulku. 16. aprīlī uz fronti Drisas rajonā nosūtīja 5. pulku, bet atlikušos trīs pulkus jūlija sākumā iesaistīja kaujās Daugavpils rajonā, kur tie cieta smagus zaudējumus. Pēc pulku atvilkšanas no kaujas līnijas 2. un 5. pulku apvienoja jaunā 7. pulkā, ko pārformēja par 106. (7.) grenadieru pulku un pakļāva VI SS korpusam. Pārējo divu pulku atliekas vai nu iedalīja 19. divīzijā vai pārsūtīja uz Vāciju.

Gaisa spēki

labot šo sadaļu

1943. gada rudenī izveidoja latviešu nacionālo vienību vācu Gaisa spēku (Luftwaffe) sastāvā. Liepājas — Grobiņas latviešu aviācijas vienības sastāvā bija ap 1200 karavīru. Veidojumam pakļāva arī Rīgas aizstāvēšanas nepieciešamībai radītās trīs zenītartilērijas baterijas (apmēram 350 karavīru). Īsi pirms likvidācijas to pārdēvēja par aviācijas leģionu „Latvija”. Komandieris pulkvežleitnants Jānis Rucavs.

Pēc „totālā kara” izsludināšanas un 1944. gada vasaras mobilizācijas ap 5500 vīru iesaistīja par gaisa spēku izpalīgiem (Kampfhelfer der Luftwaffe). Daļu aizsūtīja uz Vāciju, pārējie nonāca Itālijā, kur tos ieskaitīja 3. vācu izpletņu lēcēju divīzijā.

1944. gada vasarā gaisa spēku izpalīgu (Luftwaffenhelfer) dienestam mobilizēja 1927. un 1928. gadā dzimušos jauniešus. Lielāko daļu iekļāva zenītartilērijas baterijās. Mobilizētie 16 un 17 gadu vecie zēni skaitījās piekomandētas civilpersonas, bet veica lielgabalu apkalpes locekļu pienākumus. No gaisa spēku palīgiem veidoja arī tanku iznīcinātāju vienības. Latviešu gaisa spēku palīgu tērpiem krāsa bija tāda kā aviācijas karavīru uniformām ar sarkanbaltsarkanu lenti ar saulītes emblēmu. Lielākā daļa no šiem iesauktajiem kara beigas sagaidīja Vācijā — ap 2000 zēnu, Kurzemē — ap 600.

Par gaisa spēku izpalīdzēm tika iesaistītas arī latviešu nepilngadīgās jaunietes, kas bēgļu gaitās nokļuva Austrumprūsijā un citur Vācijā. Vervējot viņas tika biedētas ar smagu piespiedu darbu. Arī izpalīdžu dienesta apstākļi bija visai smagi. Viņas lielākoties tika izmantotas apmiglošanas aparātu apkalpei. Ar to palīdzību izsmidzināja sērskābi, lai radītu mākslīgo miglu virs aizsargājamiem militāriem objektiem. Šo meiteņu kopskaits varētu būt ap 1000.

Citas vienības

labot šo sadaļu

Bez militārām vienībām leģiona sastāvā Rīgā izveidoja arī Latviešu leģiona lazareti. 1944. gada rudenī tā tika evakuēta uz Vāciju, sākotnēji uz Meklenburgu Šverīnas zemē, bet pēc tam uz Lībeku.

Ap 900 latviešu jūrnieki Otrā pasaules kara laikā ir dienējuši Vācijas kara flotē (Kriegsmarine).

Īpaša loma bija vācu darba dienestam (Reichsarbeitsdienst — RAD), kurā militāru pirmapmācību guva tūkstošiem Latvijas jauniešu, kas pēc gadu ilga dienesta vai pat agrāk nokļuva leģionā.

Leģiona karavīri bija pakļauti vācu kara tiesām. Pie katras divīzijas darbojās lauku kara tiesa, kuras priekšsēdētājs bija attiecīgās divīzijas komandieris. Citos gadījumos leģionāru lietas iztiesāja 16. SS un policijas tiesa Rīgā. Leģionārus, kam bija piespriests sods, kas lielāks par 3 mēnešiem ieslodzījuma, nosūtīja uz Salaspils darba nometni. Vieglāk sodītos nosūtīja uz soda rotu, kas bija izvietota Jelgavā, bet kopš 1944. gada — uz Bolderājā izvietoto soda bataljonu.

Mobilizācija

labot šo sadaļu

Mobilizācija visā Latvijā notika no 1943. gada marta līdz augustam, bet Kurzemē arī vēl septembrī un oktobrī. Pirmā iesaukšanas akcija noritēja no 1943. gada marta līdz augustam. Tika pārbaudīti 1919.—1925. gadā dzimušie. Mobilizāciju veica pamatojoties uz Austrumu reihsministra Alfrēda Rozenberga 1941. gada 19. decembra noteikumiem "par darba pienākuma ieviešanu ieņemtajos Austrumu apgabalos". Ģenerālkomisariāta 3. nodaļas — Darba un sociālās pārvaldes — paspārnē izveidoja pārbaudes vadības štābu. Mobilizācijai pakļauto sarakstus sastādīja policija. Pirms pārbaudes noteica trim dienesta veidiem nepieciešamo iesaucamo skaitu: SS leģionam 15 500 (29,1%), Vērmahtam — 22 000 (41,5%), civilajam darba dienestam — 15 600. Saskaņā ar pārbaudes veikšanas direktīvas 26. februāra labojumiem, mobilizējamiem ļāva brīvi izvēlēties vienu no trijiem dienesta veidiem, bet, ievērojot to, ka īsā laika sprīdī netika iegūta nepieciešamā proporcija starp minētajos dienesta veidos iesaistītajiem, no 8. marta tika piemērota atkal sākotnējā (16. februāra) direktīvas redakcija: "(…) pārbaudes vadītājs ieteic darba pienākumus pildošajam iestāties leģionā un, ja tas nenotiek, lemj par viņa nozīmēšanu par izpalīgu vai izšķirošā darba dienestā."

Pirmā mobilizācijas akcija deva šādus rezultātus:

  1. SS leģions saņēma 17 971 vīru (50,3% no kopskaita);
  2. vērmahts — 12 979 (36,4%);
  3. pārējie pieprasītāji — 4769 (13,3%).

Otrā mobilizācija notika 1943. gada oktobrī/novembrī. Tika izdarīta 1919—1924. gadā dzimušo pēcpārbaude un pilnīgs 1923—1925. gadā dzimušo iesaukums. Trešā mobilizācija tika izdarīta 1943. gada decembrī/1944. gada janvārī, pārbaudot 1917—1918. gadā un 1922—1924. gadā dzimušos. Veicot otro un trešo pārbaudi, jau pašā sākumā atteicās no iedalījuma trijos dienesta veidos. Otrā un trešā mobilizācija ieroču SS deva 12 000 vīrus.

Tā kā otrā un trešā mobilizācija nedeva gaidītos rezultātus, mainīja iesaukšanas organizācijas struktūru. No 1944. gada 14. februāra iesaukšanu veica jaunizveidotā SS papildinājumu inspekcija Latvija (SS-Ersatzinspektion Lettland), ko vadīja Latviešu SS brīvprātīgo leģiona ģenerālinspektors. No šī brīža rīkojumu par iesaukšanu karadienestā parakstīja vai nu Latvijas pašpārvaldes pirmais ģenerāldirektors Oskars Dankers vai Rūdolfs Bangerskis, tos pamatojot ar Latvijas kara klausības likumu. Taču, ievērojot to, ka pašpārvalde bija tikai vācu civilpārvaldes palīgorgāns, nevis likumīga Latvijas valdība, šīs mobilizācijas bija tikpat nelikumīgas kā iepriekš veiktās.

Par izvairīšanos no mobilizācijas sākumā bija paredzēts 6 mēnešu ieslodzījums, vēlāk — nāves sods.

No 1944. gada februāra līdz aprīlim ar dažādām pavēlēm iesauca 1906—1916. un 1919—1921. gadā dzimušos, kā arī papildus pārbaudīja 1922—1924. gadā dzimušos. Iesauca 42 600 vīru, taču tikai apmēram 1000 nosūtīja uz SS divīzijām.

1944. gadā Latvijā izsludināja totālo mobilizāciju, kuras laikā tika pārbaudīti visi gadagājumi, sākot ar 1910. gadu, kā arī pilnībā aptverot 1924—1926. gadā dzimušos, bet 1927—1928. gadā dzimušos iesauca gaisa spēku izpalīgos. Līdz septembrim iesauca apmēram 19 000 vīru.

1944. gada rudenī 15. divīzijas papildināšanai tika uzņemti arī Valsts darba dienestā (Reichsarbeitsdienst — RAD) iesauktie jaunieši, kas pēc obligātā nokalpotā gada tika atbrīvoti no RAD un vēl atradās Vācijā. Viņu skaits sasniedza apmēram 1200 vīru.

Leģions tika papildināts arī ar dezertieriem no aizsardzības dienesta bataljoniem, kuri tur valdošo slikto apstākļu dēļ nelegāli pārgāja uz ieroču SS divīzijām. Šo personu skaits saprotamu iemeslu dēļ nav zināms.

Pēc mobilizāciju izsludināšanas zināms skaits personu pieteicās leģionā brīvprātīgi, taču, ievērojot to, ka arī mobilizētie oficiāli tika uzdoti par brīvprātīgajiem, patieso brīvprātīgo skaits precīzi nav fiksēts. Tiek lēsts, ka brīvprātīgo skaits bijis 2,9—4% no kopējā mobilizēto skaita.[6]

Pēc leģiona ģenerālinspekcijas datiem uz 1944. gada 1. jūliju leģiona vienību skaitliskais sastāvs sasniedza:

  • 15.divīzija — 14 241;
  • 19.divīzija — 12 298 (kopējais to personu skaits, kas dienējuši Latviešu SS brīvprātīgo divīzijās (15. un 19.divīzija) no to dibināšanas 1943. gada janvārī līdz kapitulācijai 1945. gada maijā ir ne mazāks kā 52 000);
  • Jelgavas brigāde — 4 907;
  • Robežsargu pulki — 12 118;
  • Policijas pulki un bataljoni — 14 884;
  • Policijas savrupdienests — 5 240;
  • C grupas palīgpolicijā (aizsargi) — 22 262;
  • Aviācijas leģionā — 628;
  • Dažādās citās vienībās — 972.

Zaudējumi kaujās

labot šo sadaļu

Līdz 1944. gada 1. jūlijam, saskaņā ar ģenerālinspekcijas datiem, Latviešu leģiona zaudējumi sastādīja 2723 kritušos un 644 mirušos (kopā 3367), 2417 bez vēsts pazudušos, 7305 ievainotos. Zaudējumi no 1944. gada 1. jūlija līdz kapitulācijai nav precīzi zināmi, taču tos vērtē ap 50—60 000 vīru (jāņem vērā, ka šis zaudējumu apjoms tiek aprēķināts, balstoties uz paplašinātu izpratni par Latviešu leģionu, ieskaitot tajā visus latviešu militāros formējumus).

Beidzoties karam 25 000—30 000 latviešu militārpersonu nokļuva rietumu sabiedroto gūstā, bet apmēram 50 000 — padomju gūstā.[7]

Interesanti fakti

labot šo sadaļu
 
Leģionāru piemiņas diena

Latviešu leģionāri ir saņēmuši 12 Dzelzs krusta Bruņinieka krustus, visvairāk starp Vācijas ārzemju formējumiem.

Neviena pasaules tiesa nav notiesājusi nevienu latviešu leģionāru par noziegumiem, kuri būtu pastrādāti leģiona darbības kontekstā.

PSRS arhīvos nav faktu par nevienu gūstā padevušos latviešu leģionāru.

1950. gada septembrī Apvienoto Nāciju Bēgļu Palīdzības asociācijas komisārs Harijs N. Rozenfīlds oficiālā ziņojumā Latvijas sūtnim ASV Jūlijam Feldmanim informēja, ka: 

“Waffen SS vienības Baltijā (Baltijas Leģioni) tiek uztvertas kā vienības, kas atšķīrās no Vācijas SS vienībām pēc saviem mērķiem, ideoloģijas, darbībām un rakstura, tādējādi komisija šīs kustības neuzskata par ASV valdībai bīstamām, balstoties uz grozījumiem Pārvietoto personu akta 13.nodaļā.”[8]

Skatīt arī

labot šo sadaļu

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ Hāgas konvencija par sauszemes kara likumiem — 52. pants 1907.
  2. ↑ Antonijs Zunda „Latvija nacistu varā (1941—1945)” Arhivēts 2015. gada 3. oktobrī, Wayback Machine vietnē.
  3. ↑ Indulis Ķēniņš „Kam un ko zvērēja latviešu leģionāri”
  4. ↑ Elmārs Barkāns „Latviešu leģionārus reabilitēja jau pirms 63 gadiem”
  5. ↑ Uldis Neiburgs „Latvijā karš ir beidzies”
  6. ↑ Pēc LVVA datiem, kurus pēta doktorants Ainārs Bambals. Pētījuma rezultāti tiks publicēti vēlāk. Informācija iegūta 2008. gada janvārī.
  7. ↑ Vārpa, Igors. „Latviešu karavīrs kāškrusta karoga”. — Nordik, Rīga. 2003. ISBN 9984751414 546. lpp.
  8. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 25. februārī. Skatīts: 2006. gada 4. maijā.

Informācijas avoti

labot šo sadaļu
  • Latviešu leģions, Historia.lv
  • http://www.old.historia.lv
  • Nirnbergas kara tribunāla sprieduma sadaļa par SS
  • Arturs Silgailis „Latviešu leg̓ions: dibināšana, formēšana un kauju gaitas Otrā pasaules karā”. — Junda, Rīga 2001. ISBN 998401035X
  • Andrievs Ezergailis „Latviešu leģions: varoņi, nacisti vai upuri? No Amerikas Savienoto Valstu Nacionālā arhīva kara noziegumu izmeklēšanas materiāliem 1945 — 1950”. — Latvijas vēstures institūta apgāds, Rīga 1998.
  • Igors Vārpa „Latviešu karavīrs zem kāškrusta karoga: Latviešu leg̓ions — nācijas triumfs vai trag̓ēdija?”. — Nordik, Rīga 2003. ISBN 9984751414
  • Daina Bleiere „Latvija Otrajā pasaules karā: (1939—1945)”. — Jumava, Rīga 2008. ISBN 9984384365
  • Jūlijs Ķīlītis „Es karā aiziedams ...; mani raksturīgākie piedzīvojumi”. — 1956.
  • Osvalds Freivalds „Latviešu kar̦avīrs Otra pasaules kar̦a laikā: dokumentu un atmin̦u krājums”. — Daugavas Vanagu Centrālās Valdes Izdevums, 1970-1993.
  • Osvalds Freivalds „Kurzemes cietoksnis: dokumenti, liecības un atmiņas par latviešu tautas likteņiem 1944/1945. gadā”. — Avots, Jelgava 2007. ISBN 9984975851
  • Vilis Hāzners „Latviešu aviācija. Latviešu karavīru papildus un palīgvienibas karavīru aprūpe. Latviešu leģiona ģenerālinspekcija. Otrā Pasaules kara noslēgums”. — Daugavas Vanagu izdevums, Västerȧs 1979.
  • Edvīns Brūvelis „Latviešu lidotāji zem svešiem karogiem”. — Rīga 2014. ISBN 9934142937
  • Edvīns Brūvelis „Latviešu leģionāri”. — Daugavas Vanagu izdevums, Rīga 2005.
  • Andrejs Modris Mežmalis „Latviešu leģions — informācija, fakti, patiesība”. — Rīga 2010. ISBN 9984395847
  • Vita Zelče, Uldis Neiburgs „Latviešu kara stāsti. (Divas) puses. Otrais pasaules karš karavīru dienasgrāmatās”. — Mansards, Rīga 2011. ISBN 998487219X
  • Visvaldis Lācis „Latviešu leg̓ions patiesības gaismā”. — Jumava, Rīga 2006. ISBN 9984381242
  • „Varas patvaļa = Power unleashed”. — Latvijas 50 Gadu Okupācijas Muzeja Fonds, Rīga 2003. ISBN 9984961303

Ārējās saites

labot šo sadaļu

Audiovizuālās norādes

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Latviešu_leģions&oldid=4189059"