Kristaps Krišs Upelnieks

Kristaps Krišs Upelnieks;
Latvijas Bruņoto spēku formas tērpā
Personīgā informācija
Dzimis	1891. gada 24. jūnijā ; Saukas pagasts, Jaunjelgavas apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija; (tagad Jēkabpils novads, Latvija)
Miris	1944. gada 20. novembrī (53 gadi); Liepāja, Liepājas apgabals, Latvijas ģenerālapgabals, Ostlande; (tagad Latvija)
Tautība	latvietis
Militārais dienests
Dienesta pakāpe	; kapteinis
Dienesta laiks	1914—1917; 1919—1923
Valsts	Krievijas Impērija; Latvija
Struktūra	sauszemes bruņotie spēki
Kaujas darbība	Pirmais pasaules karš; Latvijas brīvības cīņas; Otrais pasaules karš
Apbalvojumi	Svētā Jura krusts (1917); Lāčplēša Kara ordenis (1921)
Izglītība	Latvijas Universitāte

Kristaps Krišs Upelnieks (dzimis 1891. gada 24. jūnijā, miris 1944. gada 20. novembrī) bija kapteinis, Kureļa grupas štāba priekšnieks, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris. Latvijas Centrālās padomes Militāras komisijas faktiskais vadītājs, par ko viņam izpildīts nāvessods.

Biogrāfija

Upelnieks dzimis 1891. gada 24. jūnijā Saukas pagasta "Klūgu" mājās laukstrādnieku (vēlāk graudnieku un rentnieku) ģimenē. Bērnību pavadījis Saukas un Biržu pagastos. 1901. gadā sācis apmeklēt Saukas pagastskolu, bet 1902. gadā pārgājis uz Biržu pamatskolu, ko beidzis 1907. gada pavasarī. 1911. gadā beidzis Jēkabpils pilsētas skolu. Tā paša gada pavasarī izturējis pārbaudījumu tautskolotāja tiesību iegūšanai, bet rudenī Sanktpēterburgas mācību apgabala pārbaudījumu komisijā ieguvis mājskolotāja tiesības matemātikas specialitātē. No 1911. līdz 1912. gadam strādājis Pēterburgā. No 1912. līdz 1914. gadam strādājis par skolotāju Zasas un Sērenes pagastos.

Pēc Pirmā pasaules kara sakuma 1914. gada jūlijā Upelnieku mobilizēja Krievijas Impērijas armijā. 335. lauka hospitāļa sastāvā dienējis Dienvidpolijā un Galīcijā. Pēc tam pārcelts uz 132. kājnieku rezerves bataljonu. 1915. gadā komandēts uz Kijivas praporščiku skolu, pēc kuras beigšanas 1916. gadā ieguvis praporščika dienesta pakāpi un iedalīts 185. rezerves kājnieku pulkā. Tanī pašā gadā nosūtīts uz 1. ložmetēju rezerves pulku Oranienbaumā, beidzis ložmetējnieku kursus un pēc viņa lūguma 3. oktobrī pārcelts uz latviešu strēlnieku Rezerves bataljonu. 1917. gada 16. jūnijā ieskaitīts 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka ložmetēju komandā. Piedalījies kaujās pie Mazās Juglas. Par piedalīšanos šajās kaujās saņēmis IV pakāpes Svētā Jura krustu, paaugstināts par podporučiku un vēlāk poručiku. Pēc Oktobra revolūcijas 1917. gada decembrī demobilizēts.

Kad pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas Vācijas karaspēks 1918. gada aprīlī okupēja visu Latviju, Upelnieks caur Vladivostoku devās uz Šanhaju, kur sāka strādāt par ierēdni kādā amerikāņu firmā, bet vēlāk pārgāja Russo-Asiatic Bank dienestā. 1919. gada 15. septembrī, atsaucoties Latvijas Pagaidu valdības aicinājumam, atstāja Šanhaju un ar dažādiem kuģiem caur Honkongu-Singapūru-Kolombo-Portsaidu-Marseļu-Parīzi-Londonu-Halli-Kopenhāgenu-Helsinkiem-Tallinu atgriezās Latvijā. Latvijā atgriezās 1919. gada 21. novembrī un 23. novembrī brīvprātīgi iestājies Latvijas Bruņoto spēku dienestā. Ieskaitīts 5. Cēsu kājnieku pulkā. Piedalījās Latgales atbrīvošanas kaujās. 1920. gadā paaugstināts par kapteini. 1921. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (Nr.993). 1920. gadā pārcelts uz Armijas Virspavēlnieka štābu, kur iecelts par Organizatoriskās nodaļas priekšnieka palīgu, bet vēlāk bijis Galvenā štāba apmācības nodaļas priekšnieka vietas izpildītājs. Bijis žurnāla Aizsargs pirmais redaktors.1923. gadā štatu samazināšanas dēļ demobilizēts.

1928. gada maijā iestājās Iekšlietu ministrijas dienestā, kļūdams par vecāko sevišķu uzdevumu ierēdni pasu nodaļā. 1929. gada janvārī iecelts par Liepājas prefekta palīgu. Pēc šī amata likvidācijas 1932. gada aprīlī atkal atgriezās Iekšlietu ministrijas dienestā un tika iecelts par Rīgas prefektūras 4. iecirkņa priekšnieku, pēc tam - par Tukuma-Talsu apriņķa 2. policijas iecirkņa priekšnieku. No 1935. gada 1. jūlija Rīgas apriņķa 1. policijas iecirkņa priekšnieks. Pēc Iekšlietu ministrijas dienesta atstāšanas strādāja par Valsts kontroles revidentu.

Atrazdamies Latvijas armijas dienestā, Upelnieks atsāka izglītošanos - 1920. gadā apmeklējis Izglītības ministrijas Skolu departamenta rīkotos karavīru-hospitantu kursus un ieguvis vidusskolas gatavības apliecību. Tajā pašā gadā iestājās Latvijas Universitātes Mehānikas fakultātē, taču 1922. gadā dienesta apstākļu dēļ mācības bija spiests pārtraukt. 1931. gadā beidza Rīgas komercinstitūtu. 1932. gadā studēja Manheimas tirdzniecības augstskolā Vācijā, tā paša gada rudenī iestājās Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, kuru beidza 1937. gadā, iegūdams Cand. oec. grādu. Ar 1937. gada 3. novembra lēmumu atstāts pie Latvijas Universitātes Tautsaimniecības politikas katedras, lai gatavotos zinātniskajam darbam.

Dzīvoja Rīgā, Brīvības ielā 15. (mūsdienās Nr.39.), precējies (bērni: Lauma Dzintra, dzimusi 1929. gadā, Egils Vitauts, dzimis 1931. gadā).

1934. un 1935. gadā piedalījies Latvijas Universitātes izsludinātajos zinātnisko darbu konkursos, iegūstot pirmās godalgas ar darbiem Kurzemes lauksaimniecība hercoga Jēkaba laikā [publicēts: Lauksaimniecības Mēnešraksts. 1935., 1.-34.lpp.] un Uzvārdu došana Vidzemes un Kurzemes zemniekiem [publicēts: Izglītības Mēnešraksts. 1936., Nr.2.; Uzvārdu došana Vidzemes un Kurzemes zemniekiem. Rīga: Valters un Rapa, 1938. 174 lpp.]. Pēdējais darbs 1936. gada 8. martā apbalvots arī ar Krišjāņa Barona prēmiju. Bez minētajiem publicēti arī vairāki citi Upelnieka zinātniskie darbi - Kurzemes kuģniecība un kolonijas XVII.g.simtenī. (1930) un "Vekseļu nolikums" ar komentāriem (1933).

Pēc Vācijas uzbrukuma PSRS Upelnieks organizē nacionālo partizānu grupas Skrīveru, Kokneses un Pļaviņu rajonā. Vēlāk iestājies policijas dienestā Rīgā. Jau 1942. gadā Upelnieks darbojas nacionālajā pretestības kustībā. Viņa vadībā izveidojas nelegāla latviešu virsnieku organizācija. Pēc Latvijas Centrālās padomes nodibināšanās Upelnieks kļūst par tās Militāras komisijas faktisko vadītāju, bet vēlāk - par Kureļa grupas štāba priekšnieku. Viņš ir šīs grupas ideologs un faktiskais organizators. 1944. gada 14. novembrī kopā ar visu Kureļa grupas štābu tiek arestēts. 19. novembrī XVI SS un policijas tiesa Liepājā viņam un vēl septiņiem Kureļa grupas virsniekiem piespriež nāvessodu nošaujot, ko izpilda 20. novembra naktī. Carnikavas kapos ir Upelnieku dzimtas piemineklis, kur ir iegravēts viņa vārds, bet viņš tomēr pats nav apglabāts Carnikavā.

Apbalvojumi

Latvijas apbalvojumi

Lāčplēša Kara ordenis III šķira (Nr. 993)

Citu valstu apbalvojumi

Svētā Jura krusts IV pakāpe

Bibliogrāfija

Upelnieks, K. Kurzemes lauksaimniecība hercoga Jēkaba laikā.
Upelnieks, K. Kurzemes kuģniecība un kolonijas XVII g. simtenī. Liepāja, 1930. 95 lpp.
Upelnieks, K. Uzvārdu došana Vidzemes un Kurzemes zemniekiem. Rīga, Valters un Rapa, 1938. 174 lpp.
Upelnieks, K. Vekseļu nolikums ar komentāriem. Rīga, 1933.

Informācijas avoti

Upelnieks, Kristaps Krišs, Historia.lv