Latvijas Kara tiesa
Latvijas Kara tiesa bija Latvijas bruņoto spēku militāra tiesa, kas pēc Tautas apsardzības ministra Jāņa Zālīša 1919. gada 13. februāra pavēles Liepājā izveidota kā lauka karatiesa. Kara tiesnešu, kara prokuroru un kara izmeklētāju kandidatūras izvirzīja Tautas apsardzības ministrija.
Vēsture labot šo sadaļu
Latvijas Kara tiesas pirmais priekšsēdētājs Liepājas periodā bija virsleitnants A. Grāmatiņš, tiesas locekļi bija Stiebris un V. Beķeris, kara izmeklēšanas tiesnesis bija virsleitnants J. Dzintars, prokurors virsleitnants V. Dāle, darbvedis V. Tepfers, pēc 16. aprīļa apvērsuma tās darbību pārtrauca. Ziemeļlatvijas armijas kontrolētajā teritorijā 1919. gada vasarā izveidoja kara apgabala tiesu Valmieras un Cēsu cietumos ievietoto arestēto lietu izskatīšanai. Tās prokurors bija O. Muižnieks, izmeklēšanas tiesneši Donis, J. Sproģis, J. Rapa un Dzelmens, sekretāri — Dravnieks un Tataris. Pēc Cēsu kaujām 1919. gada jūnijā Latvijas Kara tiesa atsāka savu darbību Vaļņu ielā 2 Rīgā, tad Antonijas ielā 1, Tērbatas ielā 17, Kr. Barona ielā 20, Miķeļa ielā 14. 1919. gada 18. jūlijā izveidoja centralizētu Kara tiesu pārvaldi, kuras priekšnieks bija virsleitnants A. Grāmatiņš, viņa palīgs leitnants J. Ducens, kancelejas priekšnieks — J. Brasmanis, izmeklēšanas tiesnesis — leitnants J. Privka.
Latvijas armijas reorganizēšanas laikā 1919. gada 1. augustā izveidoja Kurzemes divīzijas, Vidzemes divīzijas un Liepājas Kara izmeklēšanas tiesnešu iecirkņus, bet 29. augustā izveidoja Latgales divīzijas iecirkni un 2 aizmugures iecirkņus. Kara tiesu pārvalde pārņēma Rīgas militāro cietumu un to reorganizēja par Kara cietumu. 1919. gada 22. decembrī izveidoja Latvijas Kara virstiesu kā kasācijas instanci. Izveidoja atsevišķu Karalauka tiesu, kuras kompetencē bija lietas par spiegošanu un slepenu vai atklātu sabotāžu.[1]