Sibīrijas un Urālu latviešu nacionālā padome

Sibīrijas un Urālu latviešu nacionālā padome (SULNP) bija Sibīrijas latviešu organizācija Krievijas pilsoņu kara laikā (1918-1920). Tās uzdevums bija koordinēt latviešu organizāciju darbību, veicināt savstarpējos sakarus, latviešu nacionālā karaspēka (Imantas un Troickas vienību) organizēšanu un komunikāciju ar vietējām varas iestādēm. Pēc Latvijas Ārlietu ministrijas aplēsēm Sibīrijas un Urālu latviešu skaits 1919. gada beigās tika vērtēts ap 200 000 cilvēku.^[1]

Izveide

Pirmās Latviešu pašnolemšanās savienības nodaļas izveidojās 1918. gada vasarā latviešu bēgļu kopienās mūsdienu Ķīnā: Harbinā (16. jūnijā) un Šanhajā (22. jūlijā). 9. septembrī dibinātā Vladivostokas nodaļa 30. septembrī nolēma dibināt latviešu karaspēka vienību. 1918. gada 9. oktobrī Vladivostokā izveidoja Tālo Austrumu Latviešu Pagaidu Centrālo biroju, bet 11. oktobrī Samarā nodibināja Rietumsibīrijas un Urālu Latviešu Nacionālo padomi, kas drīz vien pārcēlās uz Omsku. 14. oktobrī Latviešu nacionālā padome nodibināja 1. Latvijas atbrīvošanas strēlnieku bataljonu (Troickas bataljonu). 1918. gada 3. - 5. novembrī Vladivostokā notika Tālo Austrumu latviešu konference, kas izveidoja Tālo Austrumu Latviešu Centrālo biroju. 7. novembrī Centrālais Birojs parakstīja līgumu ar Francijas misiju Vladivostokā par Imantas pulka dibināšanu, bet 17. novembrī nodibināja bēgļu nodaļu.

Latvijas valsts pasludināšanas dienā 1918. gada 18. novembrī Centrālais birojs iesniedza memorandu franču ģenerālim M. Žanēnam, ka latviešu karaspēka vienības Sibīrijā uzskatāmas par Latvijas nacionālas armijas daļu, to mērķis ir aizstāvēt Latvijas teritoriju, tas ir iekšēji autonomas, tās organizē Centrālais birojs. 1919. gada 23.-28. martā Irkutskā notika Sibīrijas latviešu saeima, kurā Centrālais birojs apvienojās ar Omskas pagaidu nacionālo padomi, nodibinot Sibīrijas un Urālu latviešu nacionālās padomes (SULNP) Centrālo biroju.

Centrālais birojs

1919. gada aprīlī SULNP Centrālais birojs par goda priekšsēdi ievēlēja profesoru P. Šmitu, par priekšsēdi J. Mazpoli, priekšsēža vietnieku R. Zariņu, sekretāru pasta ierēdni A. Švābi, kasieri A. Stihevicu, ārlietu nodaļas vadītāju žurnālistu V. Salnāju, kara padomes priekšsēdētāju pulkvedi J. Kureli, bēgļu nodaļas vadītāju J. Zariņu, informācijas juridiskās nodaļas vadītāju E. Šķipsnu, atašeju pie franču ģenerāļa M. Žanēna štāba leitnantu J. Ozolu.^[2] Pie SULNP Centrālā Biroja darbojās:

Kara padome
Koloniju nodaļa
Izglītības nodaļa

1919. gada septembrī par SULNP Centrālā Biroja priekšnieku kļuva R. Zariņš, par sekretāru H. Asaris.

Darbība

Pēc Aprīļa puča un Niedras valdībai pakļautā karaspēka ofensīvas 1919. gada 22. maijā SULNP Centrālais birojs iesniedza protestu Sabiedroto valstu valdībām, prasot atbalstu K. Ulmaņa vadītajai Latvijas Pagaidu valdībai. Pēc tam, kad 22. jūnijā Latvijas Ārlietu ministrija J. Mazpoli iecēla par Latvijas priekšstāvi Sibīrijā un Tālajos Austrumos, SULNP Centrālais birojs vien paturēja sev latviešu kulturālās autonomijas centrala orgāna kompetenci. 6. septembrī Centrālais birojs nosūtīja uz Parīzes miera konferenci A. Švābi, J. Kureli un E. Šķipsnu ar uzdevumu paātrināt latviešu pulku pārvešanu uz Latviju.^[3] SULNP Centrālais Birojs savu darbību beidza 1920. gada pavasarī.

Atsauces

↑ LVVA, 2570. f., 10. apr., 15. l.
↑ LVVA, 1313. f., 1. apr., 21. l., 29., 30. lp.)
↑ Latviešu konversācijas vārdnīca. II. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 3571. sleja.

Literatūra

Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. Rīga: Preses nams, 1999., 262. lpp. ISBN 9984-00-395-7
Krēsliņš U. Aktīvais nacionālisms Latvijā, 1922–1934. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2005. – 319 lpp.

[1] LVVA, 2570. f., 10. apr., 15. l.

[2] LVVA, 1313. f., 1. apr., 21. l., 29., 30. lp.)

[3] Latviešu konversācijas vārdnīca. II. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 3571. sleja.

[1]

[2]

[3]