Humanitārās zinātnes

Humanitārās zinātnes ir akadēmiskas nozares, kas pētī valodu, kultūru, vēsturi, cilvēku kā sabiedrisku būtni, sabiedrību un cilvēku kā vērtību sabiedrībā. Tās izmanto analītiskas un kritiskas metodes atšķirībā no vairuma dabaszinātņu un sociālo zinātņu, kurās dominē empīriskas metodes.

Sengrieķu filosofa Platona biste

Šo nozaru "specifika ir saistīta ar iespaida izvērtējumu uz kultūru, vērtību apliecinājumu, ekonomisko attīstību, sociālo mērķu sasniegšanu, nacionālās valodas nostiprināšanu u.c. Ja dabaszinātnēs pētījumu vērtē kā “patiess/aplams”, tehnoloģiski ir vai nav pielietojams, tad humanitārās un sociālās zinātnēs plašāk — nacionālai un kultūras identitātei nepieciešams, vēsturisko patiesību atklājošs, konkrēto ekonomisko problēmu atrisinošs utt."

Humanitāro zinātņu pamatnozares ir, piemēram, valodu studijas, literatūra, vēsture, filosofija un reliģija. Apakšnozares ir, piemēram, antropoloģija, reģionālās studijas (area studies), komunikācijas zinātnes un kulturoloģija, kaut arī tās nereti tiek uzskatītas par sociālajām zinātnēm. Šīs nozares kļuva populāras Renesanses laikā, kad sabiedrība aizvien vairāk sāka interesēties par cilvēku un tā iedabu.

Arī mākslas parasti tiek uzskatītas par humanitāro zinātņu daļu. Tās ir tēlotāja mākslas (piemēram, glezniecība, tēlniecība) un tēlojošās jeb izpildītājmākslas (piemēram, teātris, deja un literatūra).

Humanitārās nozares

Klasiskais jeb antīkais periods

Sengrieķu dzejnieka Homēra biste

Rietumu akadēmiskajā tradīcijā par klasiskajām humanitārajām nozarēm runā saistībā ar antīko periodu Senās Grieķijas un Senās Romas kultūrās. Klasiskās studijas agrāk tika uzskatītas par humanitāro zinātņu stūrakmeņiem, taču 20. gadsimta gaitā no nozīmība samazinājās. Tomēr klasiskajā laikmeta idejām joprojām ir spēcīga ietekme uz tādām nozarēm kā filosofija un literatūra.

Plašākā nozīmē par "klasiku" dēvē būtiskākos tekstus lielākajās senajās kultūrās. Citās lielākajās kultūrās par klasiku dēvētu Vēdas un Upanišadas Indijā, tekstus, par kuru autoriem tiek uzskatīti Konfūcijs, Laodzi un Džuandzi Ķīnā un tādus tekstus kā Hammurapi likumi un poēma par Gilgamešu no Divupes, kā arī ēģiptiešu Mirušo grāmata.

Vēsture

Vēsture kā zinātņu nozare pēta un apkopo informāciju par cilvēku sabiedrības pagātni, piemēram, pēta un interpretē cilvēku un sabiedrības radītās lietas. Nereti tiek teikts, ka zināšanas par vēsturi ietver gan zināšanas par pagātnes notikumiem, gan spēju domāt par šiem notikumiem kopsakarā.

Tradicionāli vēstures studijas tiek uzskatītas par daļu no humanitārajām zinātnēm. Tomēr mūsdienu akadēmiskajā izpratnē vēsture aizvien biezāk tiek klasificēta kā sociālā zinātne, īpaši, kad tās uzmanības centrā ir hronoloģisks notikumu aplūkojums.

Valodas

Atsevišķu moderno un klasisko valodu studijas veido mūsdienu humanitāro zinātņu studiju mugurkaulu, bet zinātniskā pieeja valodu pētniecībā tiek dēvēta par valodniecību, kas ir sociālā zinātne. Tā kā daudzas humanitārās nozares, piemēram, literatūra, vēsture un filosofija ir balstītas valodā, tad izmaiņām valodā var būt nozīmīga ietekme uz citām humanitārajām nozarēm. Arī literatūra, kas ietver dažāda veida valodas lietojumu — prozas veidus (piemēram, romānu), dzeju, un dramaturģiju, atrodas mūsdienu humanitāro zinātņu virzības centrā.

Vidusskolas un augstskolas līmeņa svešvalodu mācību programmās nereti ir iekļauti arī nozīmīgākie literatūras darbi, kas sarakstīti konkrētajā valodā kā arī pati valoda (gramatika, vārdu krājums utt.).

Likumi

Likums ikdienišķā nozīmē ir noteikums, kuram ar dažādu institūciju palīdzību var piespiest pakļauties. Ar to saistīta tiesību zinātnes nozare, kas iekļaujas gan sociālajās, gan humanitārajās zinātnēs, atkarībā no pētījuma mērķiem un uzdevumiem. Ne vienmēr iespējams piespiest ievērot likumus ar varas palīdzību — īpaši starptautisko attiecību gadījumos.

Likums tiek dēvēts arī par "noteikumu sistēmu", par "interpretējamu konceptu", par "autoritāti" taisnīguma ieviešanai, lai saskaņotu cilvēku savstarpējās intereses un pat par "pavēli, ko balsta draudi pielietot varu". Lai kā arī likumu dēvētu, tas darbojas kā viens no nozīmīgākajiem sabiedrību organizējošajiem spēkiem.

Likumos praktiskā veidā izpaužas gandrīz visu sociālo un humanitāro zinātņu svarīgākās atziņas. Likumi ir cieši saistīti ar politiku, jo tos veido politiķi. Likumi ir arī cieši saistīti ar filosofiju, jo tos nosaka morāli un ētiski apsvērumi. Likumi var vēstīt daudz ko par vēsturi, jo tie veidojas un mainās laika gaitā. Likumi ir arī cieši saistīti ar ekonomiku, jo tie nosaka kā slēgt līgumus, atlīdzināt kaitējumu, īpašuma tiesības, darba tiesības un daudz ko citu, kam var būt ietekme uz sabiedrības labklājību.

Literatūra

Šekspīrs ir vairāku angļu literatūras pazīstamāko darbu autors

Jēdzienam "literatūra" var būt dažādas nozīmes — atkarībā no tā, kurš un kādā kontekstā šo jēdzienu lieto. Plašākā nozīmē par literatūru mēdz saukt jebkuru simboliskā veidolā paustu informāciju sākot no attēliem un skulptūrām līdz vēstulēm. Šaurākā nozīmē jēdziens "literatūra" apzīmē mākslas veidu — daiļliteratūru — šādā nozīmē par literatūru var domāt kā par stāstu, dzejoļu un lugu kopumu. Literatūra tiek iedalīta daiļliteratūrā, zinātniskajā literatūrā un publicistikā.

Filosofija

Tulkojumā no sengrieķu valodas vārds "filosofija" (φιλοσοφία) nozīmē "gudrības mīlestība" jeb "mīlestība pret zināšanām". Filosofija tradicionāli nodarbojusies ar loģiku, ētiku, metafiziku un epistemoloģiju. Laika gaitā no tās atdalījās atsevišķas nozares, piemēram, fizika 17. gadsimtā, psiholoģija 19. gadsimtā un 20. gadsimtā mākslīgā saprāta pētījumi un valodniecība.

Imanuels Kants darbā "Tikumu metafizikas pamatprincipi" (Grundlegung zur Metaphysik der Sitten) ir norādījis, ka "sengrieķu filosofija bijusi iedalīta trīs zinātnēs: fizikā, ētikā un loģikā".

Izpildītājmāksla

Izpildītājmāksla no tēlotāja mākslas atšķiras tādā ziņā, ka pirmajā tiek izmantots paša mākslinieka ķermenis, seja un klātbūtne, bet otrajā, lai radītu mākslas darbu, tiek izmantoti materiāli, piemēram, māls, metāls, akmens vai krāsa u.c. Par izpildītājmākslu uzskata, piemēram, deju, mūziku, kino, teātri u.c. Mākslinieki, kas uzstājas skatītāju priekšā jeb izpildītāji ir mūziķi, aktieri, dejotāji, komiķi u.c., turklāt mākslas darba radīšanā iesaistīti vēl citi cilvēki, piemēram, komponisti, scenogrāfi, režisori.

Mūzika

Koncerts Zalcburgas Mocarteumā

Mūzika kā akadēmiska disciplīna galvenokārt pievēršas divām lietām — mūzikas izpildījumam (orķestrī, koncertzālē) un muzikālajai izglītībai (izglītojot par mūzikas skolotājiem). Skolēni un studenti apgūst mūzikas instrumentu spēli kā arī studē mūzikas teoriju, muzikoloģiju, mūzikas vēsturi un kompozīciju. Brīvo mākslu tradīcijā tiem, kas nestudē mūziku, mūzika tiek izmantota, lai attīstītu koncentrēšanās un klausīšanās spējas.

Teātris

Teātris ir izpildītājmākslas disciplīna, kas nodarbojas ar dramaturģijas darbu (lugu) vai māksliniecisku ieceru dramatisku realizāciju, t.i., dramatisku izrāžu radīšanu un publisku izrādīšanu (parasti uz skatuves), izmantojot tēlojumu, runu, žestus, kustības, mūziku utt. Teātris ir nesaraujami saistīts ar literatūru, jo īpaši — dramaturģiju. Uzstāšanās skatītāju priekšā notiek, izmantojot, piemēram, runas, žestu, mūzikas, dejas, skaņu un objektu kombinācijas. Bez tradicionālās atstāstoša dialoga formas par teātra veidiem tiek uzskatīti arī opera, balets, kabuki, klasiskās indiešu dejas, ķīniešu opera, pantomīma u.c.

Deja

Parasti par deja dēvē cilvēka kustību, kas tiek izmantota kā mākslinieciskas izpausmes forma vai pasniegta sabiedriskā, garīgā vai izpildījuma kontekstā. Deja tiek izmantota arī, lai atveidotu neverbālās komunikācijas metodes (skatīt ķermeņa valoda) starp cilvēkiem vai dzīvniekiem (bišu deja, riesta deja), nedzīvu priekšmetu kustību un noteiktas mūzikas formas vai žanrus. Horeogrāfija ir Deju un dejisku izrāžu radīšanas un iestudēšanas māksla.

Definīcijas pēc kurām tiek noteikts, kas ir deja, ir atkarīgas no sociāliem, kultūras, estētiskiem un morāliem apstākļiem un apsvērumiem. Piemēram, deja var būt funkcionāla kustība (tautas dejas) vai sistemātiska, virtuoza tehnika (balets).

Sportā par dejas disciplīnām uzskata mākslas vingrošanu, daiļslidošanu un sinhrono peldēšanu, turklāt arī cīņas mākslas "kata" nereti tiek pielīdzinātas dejām.

Tēlotāja mākslas

Vēsture

Sunu dinastijas mākslinieka Ma Lina glezna, ap. 1250. gadu

Pazīstamākajiem mākslas virzieniem aizsākumi parasti meklējami seno civilizāciju, piemēram, Senās Ēģiptes, Senās Grieķijas, Senās Romas, Senās Ķīnas un Senās Divupes, Indijas un Vidusamerikas mākslā.

Senās Grieķijas mākslai raksturīga cieņpilna izturēšanās pret cilvēka ķermeņa formu, tāpēc notika centieni attīstīt ķermeni tā, lai muskulatūra un stāja būtu pēc noteiktām anatomiskām proporcijām. Senās Romas mākslā dievi tika attēloti kā idealizēti cilvēki, katram bija raksturīgas specifiskas īpašības. Bizantiešus un viduslaiku gotiskajā mākslā dominēja baznīcas vara, kas uzstāja par to, lai mākslā tiktu paustas bībeliskās nevis materiālās patiesības. Sākot ar Renesanses laiku atgriezās tendence pievērst uzmanību materiālajai pasaulei un tas izpaudās arī mākslā — tika uzsvērts cilvēka ķermeniskums un ainavas trīsdimensionalitāte.

Austrumu mākslas stils kopumā līdzinās Rietumu viduslaiku mākslai, piemēram, tā koncentrējas uz virsmu izzīmēšanu un vienlaidus krāsām (teiksim, sarkans apmetnis ir tikai vienā tonī, nevis dažādos —- atkarībā no gaismām, ēnām un atspulgiem). Raksturīgs šī stila elements ir kontūras, kas ieskauj krāsu laukumus (mūsdienās tas raksturīgs animācijai). Ar to īpaši izceļas, piemēram, Indijas, Tibetas un Japānas māksla.

Gleznotāja palete

Islāma reliģiskajā mākslā ikonogrāfija ir aizliegta — tā pauž reliģiskas idejas ar ģeometrisku ornamentu palīdzību. 19. gadsimta Apgaismības mākslai raksturīgo fizikālo un racionālo pieeju citā virzienā pavērsa ne tikai Einšteina atklājumi par relativitāti un Freida atklājumi psiholoģijā, bet arī iepriekš nepieredzētā tehnoloģiskā attīstība. Aizvien pieaugošā globālā kultūru mijiedarbība būtiski ietekmēja mākslu.

Reliģija

Šajā 13. gadsimta manuskriptā simboliski attēlots pasaules radīšanas akts

Vairums vēsturnieku uzskata, ka reliģiski uzskati pirmoreiz parādījušies neolīta laikmetā. Vairums reliģisko uzskatu šajā laikā bija saistīti ar Lielās pirmmātes un Debesu tēva godāšanu, kā arī Saules un Mēness kā dievību pielūgšanu.

Filosofija un reliģija attīstījās gan austrumos, gan rietumos, īpaši ap 6. gadsimtu p.m.ē. Laika gaitā visā pasaulē radās dažādas reliģiskās mācības, no kurām pirmās lielākās ir hinduisms un budisms Indijas teritorijā kā arī zoroastrisms Persijas impērijā. Ķīnā līdz pat mūsdienām dominēja trīs mācības — daoisms, legālisms un konfūcisms, no kurām par vadošo izvirzījās konfūcisms.

Ābramiskās reliģijas ir tās reliģijas, kas radušās no senās semītiskās tradīcijas un atsaucas uz Ābramu (ap 1900. g. p.m.ē.) — patriarhu, par kura dzīvi vēstīts Torā/Vecajā Derībā un pravieti Korānā. Šīs kopumā monoteistiskās reliģijas (jūdaisms, islāms un kristietība) pārstāv aptuveni puse no pasaules reliģiozajiem cilvēkiem.

Humanitāro zinātņu vēsture

Rietumu pasaulē šīs nozares bijušas aktuālas vismaz kopš Senās Grieķijas laikiem. Romiešu laikā radās septiņu brīvo mākslu ideja — tās bija gramatika, retorika un loģika (trīvijs) kopā ar aritmētika, ģeometriju, astronomiju un mūziku (kvadrīvijs). Šīs nozares veidoja viduslaiku izglītības pamatu, ar uzsvaru uz to, ka humanitārās zinātnes ir prasmes jeb "darīšanas veidi".

Būtisks pavērsiens notika Renesanses laikā, kad humanitārās zinātnes sāka uztvert par pētījumu sfērām nevis tikai praktiskas darbības jomām. Vienlaikus notika arī pāreja no tradicionālajām nozarēm uz tādām kā, piemēram, literatūra un vēsture. 20. gadsimtā ar šo skatījumu sāka konkurēt postmodernisma kustība, kas tiecās pēc tā, lai humanitārās zinātnes tiktu padarītas egalitārākas, derīgākas demokrātiskai sabiedrībai.

Ārējās saites

• Filozofija.lv
• Letonika.lv
• ¼ Satori Literatūras un filosofijas portāls
• Māksla, kultūra
• Latvijas vēsture internetā
• Pasaules un Latvijas vēsture internetā
• Maija Kūle Par humanitāro un sociālo zinātņu specifiku.
• Stīvs Fullers Kam vajadzīgas humanitārās zinātnes?