Neolīts

jaunākais akmens laikmeta posms

Neolīts (grieķu: neos - jauns, lithos - akmens, jeb "Jaunais akmens laikmets"), reizēm saukts arī par vēlo vai vēlīno akmens laikmetu, ir akmens laikmeta pēdējais periods. Neolīts sekoja paleolītam un mezolītam, un tā sākums saistās ar lauksaimniecības sākumu. Neolīts beidzās ar plašu metāla darbarīku ieviešanos vara, bronzas un dzelzs laikmetos, atkarībā no reģiona. Neolīta kultūras artefakti konstatēti Spānijā, Francijā, Anglijā, Īrijā, Šveicē, Itālijā u.c.

Neolīta laikmeta darbarīki

Megalītiskās būves labot šo sadaļu

Vēlīnajā akmens laikmetā cilvēki sāka veidot apmetnes, kuras nepieciešamības gadījumā varēja viegli savākt, piemēram, lai pārceltos uz citu vietu. Plaši tika apdzīvotas arī alas un dabīgi patvērumi klintīs. Neolītam raksturīgas arī citas pazīmes. Tajā skaitā dolmeni, galdam līdzīgas akmens kapenes, tuneļkapenes (kupolkapenes) u.c.

 
Stounhendžas megalīti

Ievērojamas cilvēku darinātas neolīta liecības skatāmas Anglijā un Francijā. Tā, Stounhendžā, Viltšīras grāfistē Anglijas dienvidos, apskatāms izcils megalītisks veidojums no vertikāli nostatītu, garenu akmens bluķu rindas. Tiek pieļauts, ka lielie, vara vitriolu[nepieciešama atsauce] bagātīgi saturošie akmeņi, tikuši izcirsti no Dienvidvelsas klintīm. Līdz Stounhendžai tie tikuši vesti pa jūru, bet tad pa abām Eivonas upēm. Tiek uzskatīts, ka šis megalītu piemineklis bijusi sava veida observatorija, kas kalpojusi astronomiskiem novērojumiem un būtisku notikumu pareģošanai.

Arī Francijā pie Lemenekas (fr. Le Ménec) ciemata Karnakas pilsētas apkaimē Bretaņā saglabājies neparasts megalītisks neolīta piemineklis, kuru veido apmēram 3000 vertikālu, rindās izkārtotu akmens bluķu.

Cilvēku evolūcija labot šo sadaļu

 
Neolīta zemkopju cilšu izplatīšanās no Anatolijas apmēram 9600.–4000. gadā p.m.ē.

Akmens laikmets Eiropā beidzās līdz ar pēdējo Ledus laikmetu. Līdz ar to svarīgākā Akmens laikmeta iezīme bija cilvēka pielāgošanās mainīgajiem apkārtējiem dzīves apstākļiem, ārējiem faktoriem. Pakāpeniski zināšanas, dažādi darbarīku un citi uzlabojumi sāka spēlēt arvien nozīmīgāku lomu. Civilizācijas tehniskais līmenis kādā brīdī jau bija sasniedzis tādu pakāpi, ka kļuva iespējama pastāvīgas zemes apstrādes uzsākšana un pastāvīgu apmetņu un ciematu ierīkošana. Tas nozīmē, ka kaut kādā mērā senās ciltis sāka atgriezties pie augu valsts barības ieguves un lietošanas, bet jau pavisam citā apjomā un līmenī. Izmaiņas cilvēku dzīvē līdz ar to bija tik radikālas, ka tās tiešām pelna revolūcijas apzīmējumu, neskatoties uz to, ka šīs izmaiņas noritēja ļoti lēnām un bija saistītas ar ilgstošu vēstures periodu — Bronzas laikmetu.

Neolīta laikmets Latvijā (4500.-1500. gadā pr.Kr.) labot šo sadaļu

 
Ziemeļeiropa neolīta laikmeta sākumā. Redzams, ka pirms apmēram 7000. gadiem Litorīnas jūra klāja Latvijas Piejūras zemienes teritorijas, kurās vēlāk izveidojās sekli ezeri un purvāji.

Neolīta perioda sākumā Latvijas teritorijā no Kundas kultūras jaunāku tehnoloģiju apguves rezultātā izveidojās Narvas kultūra, kas pamazām absorbēja citu kultūru ietekmes, veidojot Baltijas valstīm kopējo senāko kultūras slāni ar līdzīgiem ornamentiem.

Neolīta laikmetā vairāku gadu tūkstošu laikā Latvijas teritorijā no pretējām pusēm ieceļoja divu dažādu kultūru pārstāvji - ķemmes-bedrīšu keramikas kultūras ciltis no tagadējās Igaunijas un Ziemeļkrievijas un Auklas keramikas kultūras ciltis no tagadējās Lietuvas, Polijas un Baltkrievijas teritorijām.

Vidējā neolīta laikmetā (3300.-2300. gadā p.m.ē.) ieceļojušajiem Ķemmes-bedrīšu keramikas kultūras pārstāvjiem bija raksturīgi podi ar ornamentiem, kas veidoti ar kaula vai koka ķemmes veidotām iespiedumu rindām un ar kāda spiedoga vai pirkstu palīdzību. Ķemmes-bedrīšu keramikas areāls tajā laikā ietvēra Somiju, Karēliju, Igauniju, Latviju un plašus apgabalus Krievijas ziemeļrietumus. 20. gadsimta arheologi uzkatīja, ka šai kultūrai piederīgie runājuši Baltijas somu pirmvalodā, kas bija izdalījusies no somugru valodas kopas un pastāvēja no 4000.-3000. gada p.m.ē.[1]Lubāna ezera baseins bija viena visblīvāk apdzīvotajām Latvijas vietām neolīta laikmetā. Šajā apvidū atrastas vairāk nekā 30 apmetnes. Pirmās ziņas par šī apvidus arheoloģiskajām vērtībām parādījās jau 1920. gados, bet pirmā akmens laikmeta apmetne atklāta 1937. gadā. Ļoti lielu pētniecības darbu veikusi Latvijas Vēstures institūta arheoloģe Ilze Loze. Lubāna ezera baseinā izrakumus veikuši arī japāņu arheologi, pētot Japānas pirmiedzīvotāju iespējamo saistību ar Ķemmes-bedrīšu keramikas kultūras pārstāvjiem.

Vēlajā neolīta laikmetā (2300.-1500. gadā p.m.ē.) no dienvidiem Latvijā izplatījās Auklas keramikas kultūra, kuru dēvē arī par Kaujas cirvju kultūru. Ar to sākās pāreja no gadu tūkstošus dominējušās zvejnieku un mednieku - savācēju saimniecības uz zemkopju un lopkopju kultūru jeb ražotājsaimniecību. Ienācēji runāja indoeiropiešu pirmvalodā, kas bija radniecīga mūsdienu lietuviešu valodai un latviešu valodai. No indoeiropiešu pirmvalodas attīstījās arī ģermāņu valodas, slāvu valodas un ķeltu valodas. Šīs kultūras pārstāvji izveidoja samērā mazskaitlīgu sabiedrības virsslāni, kas vairāku gadsimtu laikā Somijā, Igaunijā, Vidzemē un Ziemeļkurzemē saplūda ar iepriekšējo kultūru un pārņēma Baltijas somu valodas, bet uz dienvidiem no Daugavas dominēja baltu valodas.[2]

Literatūra labot šo sadaļu

  • Loze I. Neolīts 4500.-1500. g. pr. Kr. // Latvijas senākā vēsture 9. g. t. pr. Kr. - 1200. g. - Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2001. - 112. lpp.
  • Loze, Ilze. Akmens laikmeta māksla Austrumbaltijā. Zinātne, 1983, 134 lpp.
  • Loze, Ilze. Akmens laikmets Lubāna klānos. Zinātne, 1979, 85 lpp.
  • Loze, Ilze. Lubāna ezera mitrāja neolīta dzintars un tā apstrādes darbnīcas. Latvijas vēstures institūta apgāds, 2008, 187 lpp.

Ārējās saites labot šo sadaļu

Atsauces labot šo sadaļu

  1. Loze I. Neolīts 4500.-1500. g. pr. Kr. // Latvijas senākā vēsture 9. g. t. pr. Kr. - 1200. g. - Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2001. - 112. lpp.
  2. Graudonis J. Agro metālu periods 1500.-1. g. pr. Kr. // Latvijas senākā vēsture 9. g. t. pr. Kr. - 1200. g. - Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2001. - 182. lpp.

Skatīt arī labot šo sadaļu