Ētika

Ētika (sengrieķu: ήθος (etos) — ‘paraža, tikums, raksturs’) ir filozofijas nozare — zinātne par morāli, tikumību (dažreiz tā tiek dēvēta arī par morāles filozofiju); ētikas pamatjēdzieni ir, piemēram, labais un ļaunais, tikums, griba, atbildība.

Jēdzienu "ētika" lieto arī, runājot par ētiku kā, piemēram, kādas profesionālas darbības nozares tikumisko normu sistēmu (medicīnas ētika, deputāta ētika, žurnālistu ētika, zinātnieka ētika u.tml.).

Ētikā var izšķirt vairākas nozares, piemēram, metaētika, normatīvā ētika, aprakstošā ētika, kā arī lietišķā ētika, kuras apakšnozares ir profesionālā ētika, bioētika u.c.. Pastāv arī vairākas ētikas teorijas, kas piedāvā atšķirīgu skatījumu uz ētikas problēmu loku, un to centrā ir morālo spriedumu pamatojuma jautājums, proti, kas padara pieņemamo par pieņemamu, labo par labu un slikto par sliktu, vai citiem vārdiem — kas var kalpot par atskaites punktu spriedumam "tā darīt ir pieņemami" vai "tā darīt nav pieņemami".

Vēsture

Antīkā Grieķija un Roma

Aristotelis nošķīra divu veidu tikumus – intelektuālos un ētiskos, uzsverot, ka tos var attīstīt, regulāri praktizējot tikumisku rīcību un veidojot ieradumus.

Filozofiskās ētikas aizsākumi meklējami Senajā Grieķijā un Romā. Nozīmīga loma ir Platona mācībai par idejām un absolūto labumu, kas izklāstīta viņa dialogos, kuros bieži kā sarunu dalībnieks parādās Sokrāts. Saskaņā ar Platona uzskatiem, cilvēka dzīves mērķis ir tiekties pēc ideālā labuma, kas gan nav pilnībā sasniedzams reālajā pasaulē – par to simboliski liecina “alas mīta” alegorija dialogā "Valsts". Šī ideja kalpo kā pamats cilvēka morālajai pilnveidei. Aristotelis attīstīja tikumu ētiku, kas sistematizēta darbā "Nīkomaha ētika". Viņš nošķīra divu veidu tikumus – intelektuālos (piemēram, gudrību un praktisko saprātu) un ētiskos (kā taisnīgumu, drosmi, savaldību), uzsverot, ka tos var attīstīt, regulāri praktizējot tikumisku rīcību un veidojot ieradumus. Papildus šīm sistēmām antīkajā filozofijā attīstījās vairākas dzīves mākslas skolas, kurās bija sastopamas gan hedoniskas, gan askētiskas ievirzes. Epikūrs un viņa sekotāji uzsvēra baudas kā dzīves mērķi, taču pievērsās saprātīgai un līdzsvarotai izvēlei. Pretēji tam stoiķi, kuru mācību aizsāka Kipras Zenons un turpināja Romas domātāji, piemēram, Lūcijs Annijs Seneka, uzsvēra emocionālu līdzsvaru un iekšēju brīvību, aicinot uz mierīgu, no ārējiem satricinājumiem neatkarīgu dzīvi. Citas ietekmīgas antīkās ētikas skolas bija kiniķi ar savu provocējošo dzīvesveidu un neoplatonisms ar garīgās pilnveides uzsvaru.

Viduslaikos galveno ietekmi uz ētikas attīstību Eiropā atstāja kristīgā teoloģija. Šajā periodā morāles jautājumi tika cieši saistīti ar reliģiskajām mācībām, un ētikas sistēmas veidoja ievērojami teologi, tostarp Augustīns no Hiponas un Toms Akvīnietis. Viņu darbos tika apvienoti antīkās filozofijas elementi ar kristīgās ticības principiem, veidojot teoloģisko ētiku, kas kļuva par dominējošo normatīvo sistēmu Eiropas sabiedrībā vairāku gadsimtu garumā.

Renesanses un Jauno laiku ētika

Skotu vēsturniekam un filozofam, kurš akcentēja emociju nozīmi morālē, bija liela nozīme divu filozofijas skolu — skepticisma un empīrisma — attīstībā

Renesanses un Jauno laiku periodā ētiskā domāšana pakāpeniski attālinājās no teoloģiskā ietvara un orientējās uz cilvēka racionālajām spējām, individuālo autonomiju un sabiedriskās dzīves pārveidi. Šajā laikā sāka veidoties jauni morāles un politiskās ētikas modeļi, kas balstīti uz cilvēka dabu, saprātu un sabiedriskajiem līgumiem. Pragmatiski politiskās ētikas principi tika formulēti Nikolo Makjavelli darbā "Valdnieks", kurā analizēta varas iegūšana un saglabāšana, atsakoties no tradicionāliem morāles kritērijiem. Renē Dekarts ar savu racionālisma filozofiju ieviesa metodoloģisku skepsi un uzsvēra saprāta nozīmi cilvēka izziņā un darbībā. Benedikts Spinoza piedāvāja jaunu skatījumu uz cilvēka dabu un intelektuālu mīlestību pret Dievu kā augstāko morālo stāvokli. Sabiedrības līguma teorija parādās Tomasa Hobsa darbā "Leviatāns", kur viņš skaidroja nepieciešamību pēc centrālas varas, lai ierobežotu cilvēka egoistisko dabu un nodrošinātu mieru. Džons Loks savukārt aizstāvēja indivīda tiesības, toleranci un liberālismu, veidojot pamatu modernai politiskajai ētikai.

Apgaismības laikmeta ētikas attīstību veicināja Deivids Hjūms, kurš akcentēja emociju nozīmi morālē, un Žans Žaks Ruso, kurš uzsvēra dabiskumu, brīvību un sabiedrības kolektīvo gribu. Izšķiroša nozīme ētikas teorijā bija Imanuelam Kantam, kurš izstrādāja deontoloģisko ētiku, balstītu kategoriskajā imperatīvā un universālās morāles idejā. 19. gadsimtā ētikas domas attīstībā nozīmīgu vietu ieņēma Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis ar savu dialektisko pieeju, Makss Štirners ar individuālisma un anarhistiskās brīvības koncepciju, kā arī Kārlis Markss, kurš uzsvēra morāles sociāli ekonomiskos aspektus. Artūrs Šopenhauers attīstīja pesimistisku ētikas skatījumu, savukārt Frīdrihs Nīče izaicināja tradicionālo morāli ar sava imorālisma koncepciju. Šajā laikā nostiprinājās arī utilitārisma pamati, kuru pamatlicēji bija Džeremijs Benthams un Džons Stjuarts Mills.

20. gadsimts — mūsdienas

20. gadsimtā ir veidotas daudzas laikmeta pieprasījumam atbilstošas ētiskās teorijas. Par 19. gadsimta pozitīvisma turpinājumu atzīstama britu un amerikāņu analītiskā ētika, kura nodarbojas ar valodas analīzi. Tās ietvaros kognitīvi ētiku ievirzījis Džordžs Edvards Mūrs, Alfrēds Aijers, Džons Ostins ar darbu “Kā ar vārdiem darīt lietas”, Ludvigs Vitgenšteins un daudzi citi valodas analīzes filozofi. Analītiskās ētikas dominance vēsturiski ierobežota britu teorētiķes Elizabetes Anskombas programmātiskajā rakstā “Modernā morāles filozofija”, ar kuru atjaunota Aristoteļa tikumu ētika (neoaristotelisms), kuru turpina daudzi citi Rietumeiropas morāles filozofi arī 21. gadsimtā. Fenomenoloģijas ietekmē tapusi eksistenciālisma ētika ar Martina Heidegera darbu “Esamība un laiks” Vācijā, ar Žana Pola Sartra, Simonas de Bovuāras dailļdarbiem un filozofiju Francijā u. c. viņu sekotāju veikumu.

Holokausts izmainīja ētikas izpratni, izgaismojot morālo normu trauslumu un cilvēka spēju ļaunumam sistemātiskos apstākļos. Tas veicināja pastiprinātu uzmanību cilvēktiesībām, atbildībai par otru un ētikas sasaisti ar vēsturiskiem un sociāliem kontekstiem.

20. gadsimta 70.–80. gados klasisko universālo ētiku izaicina postmodernisms ar Mišela Fuko morāles ģenealoģiju un “rūpēm par sevi”, ar Žaka Deridā nenoteiktības un divnozīmības ētiku u. c. neoliberālisma ievirzei tuvām fragmentārisma un relatīvisma teorijām. Otrā pasaules kara ebreju holokausta iespaidā ievainojamības, tuvības un atbildības ētiku izveidojis Emanuels Levinass. Radikālu pavērsienu tradicionālās ētikas attīstībā izraisījusi feminisma ētika. Tās pārstāvji iebilst pret dekontekstuālām, abstraktām un universālām ētikas teorijam un atgādina par dzīvei tuvinātu, empīrisku skatījumu uz morāli, to pētot un projektējot atbilstoši vēsturiskajam laikam, kultūrām, sociālajām attiecībām. Universālo kodeksu vietā feminisma ētika uzsver emocionālu iekšēju izjūtu un intuīcijas nozīmi. Amerikāņu pētniece Kerola Gilligena darbā “Citādā balsī” pārtrauca maskulīnās ētikas diskursu, akcentējot rūpju un atbildības ētiku. 20. gadsimta teoriju vidū ir arī Džozepa Fletčera situatīvā ētika, Habermāsa diskursa ētika, Alasdēra Makintaira u. c. pārstāvētā kopienas jeb komunitārā ētika, Čārlza Teilora autentiskuma ētika, Džona Roulza taisnīguma teorija un citas. Šīs morāles teorijas tiek kritiski attīstītas tālāk arī 21. gadsimtā.

Praktiskā un teorētiskā nozīme

Ētika veic gan kritisku sociālās un tikumiskās dzīves izziņu un novērtējumu, gan pilda morāles projekta lomu, tāpēc bieži ētikas un morāles jēdzienus lieto kā sinonīmus. “Morāle” (no latīņu mōs, mōris – ‘ieradums’, ‘uzvedība’) attiecas uz sabiedrībā pieņemtām uzvedības normām, kuras tiek uzskatītas par saistošām un pareizām. Tā pilda regulējošu funkciju, strukturējot sabiedriskās attiecības un veicinot pašdisciplīnu.

Savukārt vārdi “tikums” un “tikumība” uzsver indivīda personiskās īpašības, kas ļauj dzīvot saskaņā ar vērtībām un pilnveidoties attiecībās ar citiem. Tikumība vairāk saistīta ar iekšēju motivāciju, kamēr morāle – ar ārēji noteiktiem uzvedības standartiem. Jēdzienu atšķirības atkarīgas no vēsturiskā un teorētiskā konteksta. Piemēram, Mišels Fuko ētiku raksturo kā indivīda spēju pārvaldīt sevi un veidot dzīvesveidu, bet morāli – kā sociālo normu kopumu. Jirgens Habermāss ētiku saista ar individuālajām vērtībām, bet morāli – ar universāliem taisnīguma principiem, kas rodas sabiedriskā dialogā. Mūsdienās šie jēdzieni praksē bieži pārklājas, tāpēc ieteicams tos teorētiski nodalīt, taču ne vienmēr stingri nošķirt. Ētiskā dzīve vairāk izsaka emocionālos motīvus un tikumus, bet morālā – ārējos principus, pienākumus un rīcību.

Ētikas funkcijas

Ētika pēta, kā cilvēki izvēlas rīkoties un kā viņu rīcība ietekmē pašus un sabiedrību. Tā ietver gan teorētiskus pārdomu jautājumus par to, kā pieņemt pareizus un saprātīgus lēmumus, gan arī apsver, kādam jābūt pašam cilvēkam, lai viņš dzīvotu labāku un pilnvērtīgāku dzīvi. Ētika ne tikai analizē, kā vajadzētu rīkoties, bet arī mēģina izprast, kā morālie uzskati ir veidojušies un mainījušies laikā. Šī joma ietver tikumu un morālo normu attīstības izpēti (morāles antropoloģija), cilvēku morālās apziņas izpratni (morāles psiholoģija), sabiedrības uzvedības normu analīzi (morāles socioloģija), kā arī principu un vērtību izstrādi dažādās jomās – piemēram, biznesa, medicīnas, tiesību, mediju un tehnoloģiju ētikā. Ētika attiecas arī uz tādām aktuālām tēmām kā asistētā nāve, aborti, dzīvnieku labturība vai vides aizsardzība, kā arī uz jaunu tehnoloģiju ētisko izvērtējumu – mākslīgā intelekta, interneta un sociālo tīklu izmantošanu. Tāpat ētika analizē dažādas vēsturiskas un mūsdienu morāles teorijas, kā arī izstrādā metodoloģiju to pētniecībai. Šīs funkcijas ļauj ētikai būt nozīmīgai gan zinātniskajā, gan sabiedriskajā domā.

Daudzi ētikas domātāji ir būtiski ietekmējuši sabiedrisko domu gan vēsturē, gan mūsdienās. To pierāda, piemēram, senās pasaules ētikas virzieni, kristīgās morāles idejas, kā arī apgaismības laikmeta filozofi kā Imanuels Kants. 20. gadsimtā spēcīgu iespaidu atstāja arī postmodernisma domātāji – Mišels Fuko un Žaks Deridā. Mūsdienu piemērs ir Pīters Singers, kura grāmata “Praktiskā ētika” (1975) būtiski ietekmēja dzīvnieku tiesību, veģetārisma un vegānisma kustību izplatību visā pasaulē.

Metaētika

Metaētikas jautājumu loks aptver ētisko spriedumu pamatojuma meklējumus. Metaētikas centrā ir jautājumi par to vai ētiskie spriedumi ir izvērtējami, kā aplami vai patiesi, vai arī tie ir tikai individuālas emociju izpausmes, kurām nav objektīvi nosakāma satura. Dominējošās metaētikas teorijas ir emotīvisms, morālais absolūtisms, morālais universālisms un morālais relatīvisms.

Emotīvisma pārstāvji uzskata, ka ētiskie spriedumi ir indivīda emociju izpausmes, kurām nav nekāda objektīvi fiksējama satura, līdz ar to statuss ir līdzīgs gaumes spriedumam. Ētisks spriedums "nogalināt ir slikti" pēc emotīvisma ir tas tāpat, kas izsauciens "fui, nogalināšanai!". Līdz ar to tiek noraidīti objektīvi pastāvoši ētisko spriedumu referenti un ētiskais spriedums tiek pamatots ar indivīda personīgo attieksmi. Emotīvisma pozīcija tiek pamatota ar to, ka slepkavības un citas problēmas pastāv neatkarīgi no tā, vai pastāv kādas objektīvas ētiskās vērtības un vienīgais, kas cilvēkus attur no šādas rīcības ir viņu personīgā nepatika pret noziegumu. Tomēr emotīvismā diezgan skaidri var fiksēt sliekšanos uz morālā relatīvisma pusi, kas pats par sevi nav nekas slikts, bet faktiskajā īstenībā tomēr neviennozīmīgs kurss, jo var pieņemt, ka emotīvismu, kā ētiskas attieksmes avotu var izmantot tikai cilvēki, kuriem ir attīstīta emocionālā kultūra, turklāt tie, kuriem tādas nav šo neformālo ētikas modeli nespētu īstenot pilnībā. Tātad, pieņemot, ka noteiktu indivīdu vidū emotīvisma modelis būtu pietiekams ētikas avots, reāli jāmeklē tāds, kurš ētiski motivētu arīdzan mazāk racionālus indivīdus.

Normatīvā ētika

Normatīvā ētika ir ētikas nozare, kuras mērķis ir nodefinēt, kas ir morāli pareizi un morāli nepareizi. Tā veido instruējošus ētiskās rīcības modeļus, kurus izmantot noteiktās ar vērtību spriedumiem saistītās situācijās, t.i., moduļus, kurus izmantot, lai saprastu, kādai jābūt cilvēku rīcībai, institūcijām un dzīvesveidam. Normatīvās ētikas galvenās teorijas ir seku ētika (konsekvenciālisms), tikumu ētika un pienākumu ētika (deontoloģija).

Pienākumu ētika

Deontoloģiskā ētika jeb deontoloģija (no sengrieķu δέον – ‘pienākums’ un λόγος – ‘mācība’) ir normatīvās ētikas teorija, kas vērtē rīcību pēc tās atbilstības noteiktiem morāles principiem un likumiem, nevis pēc tās sekām. Šo pieeju bieži raksturo kā pienākumo, noteikumo vai likumos balstītu ētiku. Deontoloģija bieži tiek pretstatīta konsekvencialismam, utilitārismam, tikumu ētikai un pragmatiskajai ētikai, uzsverot, ka rīcības morālā vērtība ir saistīta ar pašu rīcību, nevis tās rezultātiem.

Terminu "deontoloģiskais" mūsdienu nozīmē 1930. gadā ieviesa britu filozofs C. D. Brods. Agrāka šī termina lietojuma forma sastopama jau Džeremija Bentema darbos pirms 1816. gada, kur tas tika izmantots kā sinonīms sprieduma ētikai. Franciski vārds “déontologie” joprojām tiek lietots vispārīgā nozīmē – īpaši profesionālās ētikas kontekstā kā code de déontologie (ētikas kodekss).

Atkarībā no konkrētā deontoloģiskā ētikas virziena morālais pienākums var izrietēt no ārējiem vai iekšējiem avotiem, piemēram, no reliģiskās morāles. Jūdaismā un kristietībā ir desmit baušļi — 10 ticības pamatdogmas.

Atkarībā no konkrētā deontoloģiskā ētikas virziena morālais pienākums var izrietēt no ārējiem vai iekšējiem avotiem – piemēram, no dabas likumiem, reliģiskās morāles, vai arī no personīgām vai kultūras vērtībām, kas dažkārt var būt pretrunā ar individuālām vēlmēm. Pienākumu ētikas jeb deontoloģijas galvenie atzari ir dabisko tiesību teorija, kantiešu ētika un Prima facie pienākumi.

Konsekvenciālisms

Konsekvenciālisms ir ētikas teorija, kas rīcības ētiskumu vērtē pēc sekām. Viens no konsekvenciālisma veidiem ir utilitārisms, kura maksima Dž. Bentama traktējumā paredz šādus apsvērumus: rīkojies tā, lai tava rīcība radīto lielāko labumu lielākam indivīdu skaitam. Rīkojoties jāmēģina izsvērt, kāda rīcība radīs labo seko pārsvaru pār ļaunajām. Labums šeit tiek saprasts kā reāla labsajūta, ļaunums savukārt ir sāpes un cita veida nepatika.

Laika gaitā utilitārisma terotētiskās nostādnes ir papildinājis Dž.S. Mills tomēr kopumā teorijas kodols ir saglabājis apsvērumu rīkoties tā, lai rīcības sekas radīto vairāk labuma lielākam skaitam un mazāk ļaunuma mazākam skaitam. Šāda maksima šķiet ir gana veiksmīga, lai to izmantotu rīcības ētiskā rakstura izvērtēšanai, tomēr arī tai ir dažas problēmas. Tiesa, problēmas var pieteikt, ja vērtē ortodoksālu utilitārismu, t. i. utilitārismu tikai un vienīgi tā definīcijas robežās un neļaujot paplašināt to ar citiem apsvērumiem. Piemērām, ir problemātiski izsvērt visas iespējamās darbības sekas un tos, kurus šīs sekas var ietekmēt, līdz ar to ir iespējams, ka kāds piedzīvos to, kas nav labs, vai arī nav iespējams noteikt kopējo cilvēku skaitu, kas sastapsies ar rīcības sekām, jo rīcības sekas iespējams skars arī tos, kuri vēl nav dzimuši, bet kuri piedzimstot ar šīm sekām konfrontēsies.

Neskatoties uz pamatotajiem iebildumiem, utilitārismam ir svarīga loma lēmumu pieņemšanā, jo praktiskajā dzīvē tiešām par rīcības ētiskuma skalu var pieņemt līdzsvaru starp tiem, kurus šis sekas ietekmēs pozitīvi un negatīvi vai neitrāli. Utilitārisma praktiskā pielietojuma piemērs ir efektīvais altruisms.

Tikumu ētika

Tikumu ētika ir viens no normatīvo ētikas teoriju veidiem. Tā uzsver ne tik daudz rīcības, kā paša cilvēka izvērtējumu. Tikumu ētika pieņem, ka pastāv cilvēkam piemītošas īpašības — tikumi — kas arī nosaka viņa rīcību un rīcībā parādās tas, kāds ir pats cilvēks. Ideāls, vadoties pēc tikumu ētikas, ir cilvēks, kuram piemīt attiecīgās īpašības, kas nepieciešamas sabiedrības pastāvēšanai. Tikumu ētika nejautā, vai indivīda rīcība ir laba, bet vai pats cilvēks ir labs, par tik, par cik tā pieņem, ka rīcība ir saistīta ar paša cilvēka iekšējo raksturu un līdz ar to uzdevums ir attīstīt noteiktus tikumus.

Tikumu ētiku attīsta Aristotelis, uzskatot, ka eidaimoniju jeb labbūšanu ir jāattīsta četri tikumi: taisnīgumu, gudrību, drosmi un mērenību. Šī ētikas teorija ir efektīva, proti, tā varētu kalpot par veidu, ka organizēt indivīdu kopdzīvi, ja būtu skaidri noteikts tikumu saturs. Ja visi vienotos, kas ir līdzjūtības, mērenības un citi tikumi, tad izveidojot sistēmu, kura šos tikumus spētu nostiprināt tajos, kuriem acīmredzot to trūkst, varētu veidot solidāri funkcionējošu sabiedrību. Aristotelis aktorus iedala "savaldīgajos" un "mērenajos". "Savaldīgie" veic pareizo rīcību, jo tā ir vajadzīgs (iemieso intelektuālos tikumus), savukārt "mērenie" veic pareizo rīcību, jo tā vēlas darīt (iemieso morālos tikumus).

Praktiskā ētika

Praktiskā jeb lietišķā ētika nodarbojas ar konkrētu problēmsituāciju risinājumu, veidojot atsevišķu nozaru ētiku. Praktiskā ētika sazarojas vides ētikā, bioētikā, profesionālajā ētikā, mediju ētikā, biznesa ētikā un citās. Par praktiskās ētikas metodi uzskata arī kazuistiku — pieeju, kas par izejas punktu izvēlas kādu problēmu vai situāciju un tad mēģina pielietot dažādas ētiskās teorijas, šādi ir iespējams rast kompromisu starp dažādu ētisko teoriju pārstāvjiem.

Plaša lietišķās ētikas joma ir profesionālā ētika, kas paredz dažādas regulas, kuras jāievēro atsevišķu profesiju pārstāvjiem. Piemēram, pastāv ārstu ētikas kodekss, kurā uzskaitīti ētikas principi ārsta rīcībai. Ārstu ētikas kodeksā ietvertie norādījumi apvieno gan vispārīgus principus, kā piemēram laba darīšanas principu, taisnīguma principu, kā arī daudz konkrētākas norādes, piemēram: "Kad smadzenes ir mirušas, ārsts var uzturēt dzīvību ķermeņa šūnās, ja kādi tā orgāni var noderēt cita cilvēka dzīvības paildzināšanai, likumā noteiktajā kārtībā."

Profesionālās ētikas kodeksu funkcijas ir daudznozīmīgs jautājums. Var uzsvērt dažādus šo kodeksu aspektus. Viens no tādiem ir profesionālās kopienas attīstīšana un uzticības vairošana. Ja šādi ētikas kodeksi nepastāvētu, tad varētu iedomāties īstenojamies ainu, kurā darbība šajās jomās notiktu no juridiskā aspekta leģitīmi, bet no cilvēciskā viedokļa "nabadzīgi" — varētu rasties augsne rīcības, kas tehniski vērsta uz mērķi, bet kurai nav ētiski kvalitatīva piepildījuma.

Protams, arī šajos ētikas kodeksos iekļautajos principos dominē noteikta izpratne par vērtībām un rīcības raksturu, ko nosaka vēsturiskā šīs jomas vieta sabiedrībā. Katrs no principiem ir sava veida ētiskais spriedums, kas iezīmē profesionālās jomas rīcības kontekstu. Šie kodeksi cenšas izslēgt katru juridiskā likuma atstāto iespēju nevirzīties pretim attiecīgi formulētajam labajam, veidojot sistēmu, kas ir viscaur piesaistīta tam, kas ir atzīts par labu noteiktā "labā" hierarhijā. Piemēram, žurnālista pienākums ir informēt sabiedrību, jo tas ir labums, bet šī informācija var kaitēt valsts drošībai, kas ir augstāks labums, līdz ar to ētikas kodekss savelk atbildības grožus ciešāk, kā to dara likums, jo likums parasti ir ētiskās rīcības uzmetums lielās līnijās.

Lietišķā ētika zināmā mērā ir ētikas "virsbūve", kas vairs neiztirzā "bāzes" producētās labā un ļaunā versijas, bet pieņemt noteiktu šo vērtību modeli kā esošu un nepieciešamu, lai veidotu regulatīvas shēmas. Pretējā gadījumā, tāpat, ka jautājot kāpēc nogalināt ir slikti, var jautāt, kāpēc ārstam pret pacientu ir jāizturas labi, bet ja pirmajā fāze vēl šādas teorētiskas diskusijas ir iespējamas, otrajā tās jau ir pārlieku saistītas ar praksi un līdz ar to šāds relatīvisms var balansēt uz reāla konflikta ar varas iestādēm robežas, jo varas diskursam ir savi stingri labā un sliktā nosacījumi.

Ārējās saites

• Ārstu ētikas kodekss
• Latvijas Mediju ētikas padomes kodekss