Globalizācija
Globalizācija ir daudzpusīga norise, kas saistīta ar saimnieciskām, sabiedriskām, tehnoloģiskām, politiskām un citām izmaiņām, ar kurām vairums pasaules valstu un ģeogrāfisko reģionu kļūst savstarpēji ciešāk saistīti, taču arī vairāk atkarīgi viens no otra. Praksē globalizācija izpaužas pieaugošā preču un pakalpojumu, kā arī kapitāla, naudas un iedzīvotāju plūsmā starp valstīm. Arī intensīvāka informācijas un zināšanu, kā arī tehnoloģiju un jaunievedumu izplatīšanās pasaulē raksturo globalizāciju.
Globalizācijas vēsture
labot šo sadaļuLai gan globalizācija vērojama kopš 20. gs astoņdesmitajiem gadiem, tā nav jauna parādība pasaules vēsturē. Līdzīga situācija bija 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, kad bija attīstījusies dzelzceļa satiksme, telesakari, radio. Britu ekonomists Džons Meinards Keinss (1883—1946) min, ka slinkāks londonietis 20. gadsimta sākumā varēja pasūtīt savu rīta tēju pa telefonu, neizkāpjot no gultas. Tas bija pirmais globalizācijas vilnis.
Taču tālāko šī globalizācijas viļņa attīstību pārtrauca Pirmais pasaules karš, pēc tam trīsdesmito gadu ekonomiskā depresija, tad komunisms un nacisms Eiropā un Otrais pasaules karš. Starplaikos pasaules tirgū valdīja depresija un protekcionisms. Tikai 20. gadsimta septiņdesmito gadu sākumā, kad tika likvidēta Bretonvudas fiksēto valūtas apmaiņas kursu sistēma, sāka straujāk palielināties kapitāla starptautiskā plūsma. Tāpat kopš Otrā pasaules kara tika atcelti vairums starptautiskās tirdzniecības ierobežojumu.
Minēto izmaiņu rezultātā 20. gadsimta astoņdesmitajos gados paātrinājās globalizācija jeb aizsākās tās otrais vilnis, kurš vērojams arī pašlaik. Taču biežie lokālie kari un terorisms būtiski bremzē arī otrā globalizācijas viļņa straujāku attīstību.
Globalizācijas sekas
labot šo sadaļuGlobalizācija pasaulē izsaukusi arī ievērojamu protestu vilni. Globalizācijas pretinieki uzskata, ka tā negatīvi ietekmē vairuma strādnieku un kalpotāju dzīves līmeni daudzās valstīs, kā arī bremzē nabadzīgāko valstu attīstību. Savukārt globalizācijas aizstāvji, piekrītot, ka pastāv virkne faktoru ar šādu negatīvu ietekmi, saista tos pārsvarā ar nepietiekami efektīvo Starptautiskā Valūtas fonda, Pasaules Bankas un it īpaši Pasaules Tirdzniecības organizācijas darbību.
Pie pozitīvajiem globalizācijas rezultātiem ekonomiski attīstītajās valstīs, pateicoties brīvākai preču un kapitālu kustībai, varētu pieskaitīt stabilāku ekonomikas attīstību, pārorientāciju no produkcijas ar mazu un vidēju pievienoto vērtību masveida ražošanas, pārsvarā uz kvalitatīvāku, specializētu produkciju un pakalpojumiem. Savukārt lētākās un tehnoloģiski vienkāršākās, bet darbietilpīgākās, nereti arī apkārtējai videi kaitīgākās produkcijas ražošana daudzos gadījumos tika pārvietota uz ekonomiski mazāk attīstītajām valstīm.
Taču līdz ar pozitīviem rezultātiem ekonomiski attīstītajās valstīs tiek atzīmēta arī negatīva ietekme, it īpaši sociālajā jomā. Tā, brīvākas darbaspēka kustības dēļ daudzās Eiropas Savienības valstīs, Ziemeļamerikā un citur, strauji pieaugusi imigrācija no Āfrikas, Āzijas un citu reģionu valstīm, pārsvarā mazāk attīstītām. Iebraucēju sociālā integrācija daudzās ekonomiski attīstītajās valstīs notiek daudz lēnāk, nekā tas bija gaidīts, tādējādi starp etniskajām grupām daudzviet ir pieaugusi spriedze, bet nereti pat izraisās atklātas sadursmes. Dažkārt tiek minēts, ka tas ir arī viens no faktoriem, kas veicina terorisma izplatīšanos iekšzemē.[1]
Minētās tendences izraisījušas diskusijas politiķu, politologu, sociologu un plašākas sabiedrības vidū par šo problēmu risināšanas ceļiem. Vairumā šādu diskusiju tiek atzīmēts, ka gan ekonomiski attīstītajās, gan arī citās valstīs nepieciešama izglītības reforma, kas atbilstu globalizācijas laikmetam, kas audzinātu cieņu un iecietību pret citām civilizācijām, to kultūru, citiem reliģiskiem ticējumiem, dažādu tautu tradīcijām un paradumiem.
Pasaules saimniecības globalizācija
labot šo sadaļuMūsdienās pieaug globālo ekonomisko un politisko savienību loma, paplašinās starptautiskā kooperācija un darba dalīšana. Pasaules globālā integrācijā vislielākā loma ir starptautiskajām jeb starpvalstu korporācijām, kas specializējas zinātņietilpīgu nozaru attīstībā. Globālai ekonomikai ir raksturīga brīva preču un pakalpojumu plūsma, brīva ideju un kapitāla kustība. Finanšu tirgus globalizācija ir sasniegusi līmeni, kurā valūtas kursu, banku procentu un akciju kotējumu kustība ir savstarpēji saistīta visā pasaulē.
Globālā integrācija ir devusi vairākas saimniecības organizācijas priekšrocības — starptautisko darba dalīšanu, dinamiskas attīstības iespējas, strauju jaunievedumu izplatīšanos, izvēles un domas brīvību. Valstis, kuras guvušas vislielākos panākumus, balsta savu attīstību ne vien uz eksporta paplašināšanu, bet arī uz nozīmīgām investīcijām zinātnē, tehnoloģijā un izglītībā. Pilnvērtīgas attīstības stratēģija prasa apvienot globalizāciju ar investīcijām sabiedriskajā sektorā. Valstīm priekšrocības dod arī atrašanās globālās ekonomikas centrā, nevis perifērijā. Centra valstīs valda brīvā tirgus modelis, kas sekmē sabiedrības un ekonomikas modernizāciju. Globālā integrācija sekmē arī atpalikušo valstu attīstību, jo tajās tiek izvietotas starptautisko firmu ražotnes, kas orientētas gan uz eksportu, gan uz vietējo tirgu. Tirgus pārvērš par preci visu — arī cilvēku un dabas resursus. Globalizācijā valsts loma ekonomiskās un sociālās stabilitātes uzturēšanā kļūst būtiska. Valsts cenšas nodrošināt vienlīdzīgas iespējas un piedāvā sociālās garantijas, it īpaši rūpnieciski attīstītajās Eiropas un Ziemeļamerikas valstīs. Valsts loma ir radīt kvalitatīvu dzīves vidi, rūpēties par izglītību. Lai mūsdienu globālā saimniecības sistēma izdzīvotu, tai jāatbilst tās dalībnieku vajadzībām. Integrācijas ietekmē notiek arī būtiska sabiedrības pārbūve un pāraugšana pēcindustriālajā sabiedrībā, kurā galvenā nozīme nav rūpnieciskajai ražošanai, bet gan zinātnei, tehnikai un izglītībai. Šai sabiedrībai raksturīgs orientēšanās uz pakalpojumu jomu un informāciju, kā arī vidējo un mazo uzņēmumu lomas palielināšanās un plašas patēriņu preču ražošanas pieaugums.