Senā Divupe

Šis raksts ir par antīko civilizāciju. Par upi Latvijā skatīt rakstu Divupe (upe).

Senā Divupe jeb Mezopotāmija (no sengrieķu: Μεσοποταμία — '[zeme] starp upēm') bija vissenākā un līdz ar to arī pirmā civilizācija, kurai bija augsti attīstīta kultūra.

Senās Divupes pilsētu lokalizācija mūsdienās

Senā Divupe atradās mūsdienu Irākā, starp Tigru un Eifratu. Starp šīm divām upēm zeme bija ļoti auglīga, tāpēc senie divupieši visvairāk nodarbojās ar lauksaimniecību, veica apjomīgus apūdeņošanas darbus, ar Divupi saistīta Bībeles leģenda par Ēdenes dārzu.

Līdzās Senajai Ēģiptei un Indas ielejas civilizācijai bija viena no trim vissenākajām pasaules civilizācijām.

Vēsture

Senās Divupes galvenās valstis Šumera, Babilonija un Asīrija (zaļā krāsā) un kaimiņvalsts Elama (oranžā krāsā)

Šumeru izcelsme vēl joprojām nav noskaidrota, taču pirmās liecības par šīs civilizācijas esamību iesniedzas 6000 gadu tālā pagātnē. Ap 5000. gadu p.m.ē. zemkopju ciematos sāka parādīties zemkopības produkcijas pārpalikums — galvenais priekšnosacījums, lai sāktos darba dalīšana, padziļinātos specializācija un kooperācija un rezultātā šīs civilizācijas attīstība turpinātos jaunā līmenī. Daļa Senās Divupes iedzīvotāju varēja atteikties no lauksaimniecības kā galvenā nodarbošanās veida un pilnībā apgūt amatniecību, savukārt, līdz ar amatniecības attīstību aizsākās pilsētu veidošanās process. Ceturtajā gadu tūkstotī p.m.ē. šeit jau bija izveidojusies virkne pilsētu. Lielākās no tām sākumā bija Erida un Ereka (Erech, Urūka).

Divupes pilsētas gadsimtu gaitā attīstījās, uzsākot savstarpēju konkurenci, līdz dažas no tām kļuva par galvaspilsētām. Dažādos laika posmos uzplauka un norietēja trīs valstis Šumera, Babilonija un Asīrija. 612. gadā p.m.ē. Asīrijas galvaspilsētu Ninīvi iekaroja Mēdija, bet lielāko Mezopotāmijas daļu sagrāba haldieši sava vadoņa Nebukadnecara II (valdīja 605.-562. gadā p.m.ē.) vadībā, kurš nodibināja Haldejas jeb Jaunbabilonijas valsti. Pēc viņa nāves Mezopotāmiju 539. gadā p.m.ē. iekaroja Senā Persija valdnieka Kīra Lielā vadībā. 331. gadā p.m.ē. Babilonā iebruka Maķedonijas Aleksandrs un pie asīriešu ciemata Gaugamelas (mūsdienu Kurdistānā) sakāva Ahemenīdu impērijas armiju Dārija III vadībā. Pēc Maķedonijas Aleksandra nāves Seleikīdu dinastija pakļāva Babiloniju un Sīriju. No 247. gada p.m.ē. līdz 224. gadam Divupi pārvaldīja Parta (jeb Askānija), kas bija galvenā Romas impērijas sāncense Vidusjūras austrumdaļā. Ķeizara Trajāna laikā romiešu leģioni šķērsoja Eifratu un 116. gadā ieņēma Partijas galvaspilsētu Ktesifontu, nodibinot Mezopotāmijas un Asīrijas provinces, ķeizars Septimijs Sevērs Mezopotāmijai piešķīra kolonijas tiesības. 226. gadā Partas vietā nodibinājās Sasanīdu valsts, kuru 7. gadsimtam iekaroja arābi. Reģionā turpināja ieplūst jaunas tautas un ciltis, Mezopotāmija joprojām bija viens no plaukstošākajiem Vidējo un Tuvo Austrumu reģioniem līdz pat agrīnajiem viduslaikiem.

Divupiešu izgudrojumi

Māla plāksnīte no Senās Divupes ar ķīļu rakstu (ap 3000 gadu p.m.ē.)

• Ritenis izgudrots laikā starp 3500. un 3250. gadu p.m.ē. Šie riteņi bija efektīvi pielietojami, izturīgi un stabili, to vienīgais trūkums bija tāds, ka tie bija ļoti smagi.
• Arkls izgudrots laikā ap 3500. gadu p.m.ē. Ar arklu laukus varēja apstrādāt daudz ātrāk un vieglāk.
• Rakstība piktogrāfiskā raksta veidā izgudrota un sākta lietot apmēram 3000. gadā p.m.ē. Attēliem kļūstot abstraktākiem, izveidojās ķīļraksts.
• Eposs par Urūkas valdnieku Gilgamešu sacerēts ap 2000. gadu p.m.ē.

Reliģija

Divupē pastāvēja daudzdievība, arī valdniekus uzskatīja par dievišķām būtnēm. Dievi tika godināti tempļos — zikurātos. Dievības Divupē:

• Ans — dievs-tēvs;
• Enlils — vēju un negaisu dievs, debesu un zemes dievs;
• Inanna — auglības un mīlestības dieviete, arī kara un ķildu dieviete;
• Enki — pazemes pasaules, gudrības un saldūdens dievs u.c.;

Senās Divupes ekonomika

"Auglīgais pusmēness"

Senās Divupes, tāpat kā citu vēsturiski agrīno civilizāciju uzplaukums izskaidrojams ar sevišķi labvēlīgajiem klimatiskajiem apstākļiem. Abas upes un to pietekas nodrošināja ērtas sakaru un transporta iespējas plašā reģionā. Lekno zemi starp upēm jau senos laikos dēvēja par "ražīgo sirpi" vai "auglīgo pusmēnesi". Šis loks stiepās no Ēģiptes ziemeļaustrumu virzienā caur Palestīnu, Levantu, Anatoliju, līdz pat Irānas kalniem Kaspijas dienvidos, ietverot Seno Divupi. Nonākuši šajā apvidū, cilvēki atrada daudz derīgu augu. Piemēram, Turcijas dienvidu daļā brīvā dabā auga savvaļas mieži. Savukārt Jordānas ielejā kuplā skaitā, neviena nekultivēti, zēla kvieši. Pa Sīrijas mežiem ziloņi klaiņojuši vēl ap 1000. gadu p.m.ē., tādēļ nav nekas neparasts, ka ražas novākšana Tuvajos Austrumos sākusies jau ap 9500. gadu p.m.ē., lai gan mērķtiecīga graudaugu kultivēšana aizsākusies vēlāk. Pirmajiem pastāvīgajiem šī auglīgā reģiona iedzīvotājiem bija jāpieliek pavisam nedaudz pūļu, lai ievērojami pilnveidotu savu uzturu. Aprēķini liecina, ka ap 2500. gadu p.m.ē. Divupes dienvidu daļā tika iegūtas ražas, kas salīdzināmas ar labākajiem mūsdienu Kanādas kviešu laukiem.

Bronzas laikmeta civilizācijām sasniedzot augstu attīstības pakāpi, pieaugot iedzīvotāju skaitam, daudzkārt intensīvāka kļuva arī resursu izmantošana, līdz to atdevi ne tikai vairs nebija iespējams palielināt, bet tā sāka samazināties. To veicināja arī klimata izmaiņas — paaugstinoties gada vidējai temperatūrai, ne tikai stepes pārvērtās tuksnešos, bet arī upēs samazinājās ūdens pieplūde, to baseinu platība saruka un līdzšinējo iedzīvotāju skaitu nodrošināt ar pārtiku vairs nebija iespējams. Divupē uzturēt sarežģīto upju saimniecību arī kļuva arvien grūtāk daudzo karu dēļ ar iebrucējiem, kuri arvien lielākā skaitā plūda no izkaltušajiem stepju rajoniem uz piemērotākām zemēm.

Pagrimums

Pilnīgs Divupes civilizācijas pagrimums sākās pēc postošā mongoļu iebrukuma Abāsīdu kalifātā un Bagdādes izpostīšanas 1258. gadā. Divupes kultūra, kas dažādās modifikācijās lielākā vai mazākā mērā bija saglabājusi savu integrētību pie visdažādākajām varām un valdniekiem, arvien vairāk zaudēja savu spožumu. Arī rūpīgi izveidotā apūdeņošanas kanālu sistēma degradējās, un tas jūtami ietekmēja galveno reģiona saimniecības nozari — lauksaimniecību. Rezultātā Mezopotāmijas iedzīvotāju dzīves līmenis arvien vairāk kritās, it īpaši Osmaņu impērijas un Savafīdu dinastijas persiešu valdīšanas laikā 16.—18. gadsimtā. Netieši tas liecina par mazāk acīmredzamu, taču ilgstošāku faktoru ietekmi. Proti, tehnoloģijas un jaunievedumi dažādās jomās ļāva cilvēkiem pielāgoties dzīvei citās zemēs, kuras pirms tam bija uzskatītas par nelabvēlīgām. Līdz ar to upju ieleju civilizācijas pamazām zaudēja savas kādreizējās priekšrocības. Laika gaitā tās izrādījās novājinātas ne tikai iekšējo nesaskaņu un valdnieku savstarpējo cīņu par varu dēļ, bet arī pārāk šaurās specializācijas dēļ, paļaujoties uz atsevišķiem dabas faktoriem. Līdz ar to nākas secināt, ka konkrētām organizācijas un jaunievedumu formām konkrētā vidē ir savas vēsturiskās un fiziskās robežas.

Šobrīd liela Irākas daļa, it īpaši abu lielo upju augštecē, ir smilšains, neauglīgs klajums, ko dēvē par al-Jazirah (arābu valodā “sala”). Pateicoties dabīgajiem upju sanešiem, samērā pārtikusi ir tikai Divupes vidusdaļa, bet abu upju lejastecē plešas purvainas zemienes, bet pirms tūkstošiem gadu rūpīgi koptie kanāli sen pārklājušies dūņām, aizauguši ar meldriem un krūmājiem. Vairs gandrīz nekas šeit neatgādina par šī teiksmainā reģiona seno vēsturi.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Senā Divupe.

• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Pasaules vēstures enciklopēdijas raksts (angliski)