Vikipēdija

Epistemoloģija

Epistemoloģija (grieķu: επιστήμη, epistḗmē — ‘zinātne’, ‘zināšanas’, λόγος, lógos — ‘prāts’), arī zināšanu teorija, izziņas teorija vai gnozeoloģija (grieķu: γνώσις, gnósis — ‘atziņa’, ‘izzināšana’),[1] ir mācība par zināšanām un izziņu, tā arī ir filozofijas nozare, kas pēta patiesības priekšnosacījumus. Epistemoloģijā vēl pēta izziņas robežas, metodes un drošticamību. Būtībā tajā pēta, kā cilvēki zina to, ko zina. Tās uzdevums ir zināšanu problemātikas filozofiska izpēte.

Episteme — statuja Efesas bibliotēkā

Epistemoloģijas pamatā ir izziņa par to, kā cilvēki var zināt par apkārtējo pasauli un kādā veidā viņi iegūst zināšanas. Epistemoloģija cenšas skaidrot, ko un kā iespējams zināt, aplūko atziņu dabu un cenšas noskaidrot cilvēka izpratnes robežas. Centrālie jautājumi ir atziņu izcelsme, to pamatojamība un pārbaudāmība.

Jautājumus par zināšanām un izzināšanu jau apskatīja sengrieķu filozofi, piemēram, Platons un Aristotelis. Epistemoloģijas pirmsākumi meklējami 16. gadsimtā. 17. gadsimtā epistemoloģija kļuva par centrālo filozofijas virzienu Rietumu filozofijā. Viens no spilgtākajiem epistemoloģijas pārstāvjiem ir 18. gadsimtā dzīvojušais vācu filozofs Imanuels Kants. Viņa laikā šī nozare tika saukta par izziņas teoriju (vācu: Erkenntnistheorie). Terminu ‘epistemoloģija’ 19. gadsimtā sāka lietot skotu filozofs Džeimss Frederiks Ferjē (James Frederick Ferrier).

Galvenie epistemoloģijas virzieni ir empīrisms, racionālisms, kriticisms un fenomenoloģija.

Galvenie koncepti

labot šo sadaļu

Zināšanas

labot šo sadaļu
Pamatraksts: zināšanas

Zināšanas ir viens no epistemoloģijas apskates objektiem. Zināšanas ir apziņa, izpratne, pazīšana vai prasme — visās šajās formās zināšanas nozīmē sekmīgu prāta darbību, kas ļauj cilvēkam nonākt izpratnē par realitāti.[2] Epistemologi parasti definē zināšanas kā individuālu kognitīvu stāvokli, kas ļauj cilvēkam izprast, interpretēt un mijiedarboties ar apkārtējo pasauli.Vairums epistemologu uzskata, ka par zināšanām var runāt tikai tādā gadījumā, ja tās atbilst trim galvenajiem kritērijiem: tās ir pamatotas, patiesas un ticamas. Zināšanas veido patiesība un ticamība. Savukārt austriešu-britu filozofs Kārlis Popers ir viens no spilgtākajiem patiesības kā augstākās vērtības noliedzējiem.[3] Viņš savā darbā "Atvērtā sabiedrība un tās ienaidnieki" skaidri parāda, ka patiesība un vardarbība tās totālākajās formās vienu otru balsta. Viņš piedāvā falsifikāciju, nevis verifikāciju.

Epistemologi nav vienisprātis par to, cik daudz cilvēki zina, piemēram, vai kļūdaini uzskati var tikt uzskatīti par zināšanām vai arī ir nepieciešama absolūta pārliecība. Visstingrāko nostāju ieņem radikālie skeptiķi, kuri apgalvo, ka zināšanu vispār nav.[4]

Veidi

labot šo sadaļu

Epistemologi izšķir dažādus zināšanu veidus.[5][6] Epistemologi vislielāko uzmanību velta zināšanām par faktiem, kuras filozofijā dēvē par deklaratīvām zināšanām.[7] Tās ir teorētiskas zināšanas, kas ir neatkarīgas no lietošanas, jo nav saistītas ar vienu konkrētu mērķi, atšķirībā no praktiskajām zināšanām. Tas ir mentāls attēlojums, kas iemieso jēdzienus un idejas, lai atspoguļotu realitāti,[8] piemēram zināšanas, ka ķenguri lēkā. To teorētiskā rakstura dēļ parasti tiek uzskatīts, ka tikai radībām ar augsti attīstītu prātu, piemēram, cilvēkiem, piemīt deklaratīvās zināšanas.[9]

Deklaratīvās zināšanas kontrastē ar nedeklaratīvajām zināšanām — procedurālas zināšanas un tiešas zināšanas.[10][7] Procedurālās zināšanas ir izpratne par soļu vai darbību virkni, kas veicama konkrēta mērķa sasniegšanai,[11] piemēram, lazanjas pagatavošana, un netiek apgūtas abstrakti bez konkrētas prakses.[12] Tiešas zināšanas ir zināšanas (pazīstamība ar kādu vietu, objektu vai personu), kas ir iegūtas parasti tiešas pieredzes rezultātā,[10] piemēram, zināšanas par to, kā garšo lakrica, vai zinām, kā izklausās bērnu smiekli.

 
Analītisko—sintētisko argumentu iedalījuma saknes ir meklējamas Kanta filozofijā.

Vēl epistemoloģijā tiek nošķirtas a priori un a posteriori zināšanas. A posteriori ir empīriskas zināšanas, kas iegūtas pieredzes rezultātā, piemēram, "zināšanas, ka saule spīd" vai "spēja pēc smaržas saprast, ka gaļa ir samaitājusies".[13] Šāda veida zināšanas ir cieši saistītas ar novērojumiem balstītu zinātni un ikdienas dzīvi. Savukārt A priori ir zināšanas, kas iegūtas bez pieredzes un balstītas uz neempīriskiem faktiem, piemēram, zināšanas, ka 2 + 2 = 4. Tās raksturīgas tādām jomām kā matemātika un loģika.[13][14] Atšķirība starp a posteriori un a priori zināšanām ir būtiska diskusijā starp empīristiem un racionālistiem par to, vai visa zināšanu iegūšana ir atkarīga no maņu pieredzes.[15]

Līdzīgi var tikt nošķirtas analītiskas un sintētiskas patiesības (vai argumenti). Teikums ir analītiski patiess, ja tā patiesums ir atkarīgs tikai no tajā lietoto vārdu nozīmēm. Piemēram, teikums "visi vecpuiši ir neprecēti" ir analītiski patiess, jo vārds "vecpuisis" jau ietver nozīmi "neprecējies". Teikums ir sintētiski patiess, ja tā patiesums ir atkarīgs no papildu faktiem. Piemēram, teikums "sniegs ir balts" ir sintētiski patiess, jo tā patiesums ir atkarīgs no aplūkotā sniega krāsas papildus vārdu "sniegs" un "balts" nozīmēm. A priori zināšanas galvenokārt tiek saistītas ar analītiskiem argumentiem, savukārt a posteriori zināšanas galvenokārt tiek saistītas ar sintētiskiem argumentiem. Tomēr ir strīdīgi, vai tas attiecas uz visiem gadījumiem. Daži filozofi, piemēram, Villards Van Ormans Kvains, noraida šo atšķirību, sakot, ka nav analītisku patiesību.[16][17]

Vērtība

labot šo sadaļu

Zināšanu vērtība ir to nozīme, kas izpaužas spējā paplašināt izpratni un vadīt rīcību. Zināšanām var būt arī praktiska jeb instrumentāla vērtība, jo tās palīdz cilvēkam sasniegt savus mērķus.[18] Piemēram, zināšanas par slimību palīdz ārstam izārstēt savu pacientu.[19] Zināma fakta lietderība ir atkarīga no apstākļiem. Dažas zināšanas var būt nelietderīgas (vai ar mazu vērtību), piemēram, nejaušu tālruņu numuru iegaumēšana no novecojušas telefongrāmatas.[20] Spēja novērtēt zināšanu vērtību ir svarīga, izvēloties, kādu informāciju iegūt un izplatīt. Šī spēja ietekmē lēmumus, piemēram, kādus priekšmetus mācīt skolā un kā piešķirt līdzekļus pētniecības projektiem.[18]

Epistemologus īpaši interesē jautājums par to, vai zināšanas ir vērtīgākas par patiesu viedokli.[21] Zināšanām un patiesam viedoklim bieži vien ir līdzīga lietderība, jo abi precīzi atspoguļo realitāti. Piemēram, ja cilvēks vēlas doties uz Salaspili, patiess viedoklis par virzieniem var viņu vadīt tikpat efektīvi kā zināšanas.[22] Apsverot šo problēmu, Platons ierosināja, ka zināšanas ir labākas, jo tās ir stabilākas.[21] Cits ieteikums ir koncentrējas uz praktisko spriešanu, apgalvojot, ka cilvēki, izdarot secinājumus un lemjot par rīcību, vairāk uzticas zināšanām, nekā viedokļiem.[23] Cits autors apgalvoja, ka zināšanas vienmēr ir vērtīgas, savukārt patiess viedoklis ir vērtīgs tikai apstākļos, kad tas ir noderīgs.[21][24]

Izziņa

labot šo sadaļu
Pamatraksts: izzināšana

Bez zināšanām epistemoloģijā apskata arī izziņu. Ar izziņas teorijas palīdzību mēģina izprast cilvēku informācijas apstrādes procesus, kā arī to likumsakarības.

Pārliecība un patiesība

labot šo sadaļu
Pamatraksts un citi raksti: Pārliecība un Patiesība

Pārliecība ir mentālais stāvoklis, kuram raksturīga uzticēšanās kā patiesībai, īstenības atbilstībai, arī pārliecība par kā vērtību, piemēram, ka sniegs ir balts vai ka Dievs eksistē. Pārliecības ir uzglabātas cilvēku atmiņās un tiek izgūtas, aktīvi domājot par realitāti vai lemjot par rīcību.[25] Cits uzskats saprot pārliecību kā uzvedības modeļus vai noslieci rīkoties, nevis kā reprezentācijas vienības, kas glabājas prātā. Daži teorētiķi noliedz pārliecību esamību, sakot, ka šis no tautas psiholoģijas aizgūtais jēdziens pārāk vienkāršo daudz sarežģītākus psiholoģiskos vai neiroloģiskos procesus. Pārliecībām ir svarīga loma dažādās epistemoloģijas diskusijās — piemēram, par to, vai pārliecība ir daļa no deklaratīvajām zināšanām, vai cilvēki var tās apzināti kontrolēt un vai pārliecībām var būt dažādas pakāpes (credences).[26]

Pārliecību patiesums ir atkarīgs no tā, vai arguments, kam tie piekrīt, ir patiess vai aplams. Patiesības atbilstības teorija nosaka, ka kāds apgalvojums ir patiess, ja tas pareizi atspoguļo, kāda pasaule ir patiesībā. Tas nozīmē, ka patiesība ir objektīva: pārliecība ir patiesa, ja tā atbilst faktam.[27] Patiesības saskaņotības jeb koherences teorija apgalvo, ka pārliecība ir patiesa, ja tā pieder koherentai pārliecību sistēmai. Saskaņā ar šo teoriju, patiesība ir relatīva, jo tā ir atkarīga no citām pārliecībām.[28] Eksistē arī citas patiesības teorijas.[29] Epistemoloģijā patiesībai ir centrāla nozīme — tā tiek uzskatīta gan par kognitīvo procesu galveno mērķi, gan par izteikuma zināšanu būtisku iezīmi.[30]

Pamatotība

labot šo sadaļu

Epistemoloģijā pamatotība ir uzskatu īpašība, kas atbilst noteiktām normām par to, kam cilvēkam vajadzētu ticēt.[31] Saskaņā ar izplatītu uzskatu, tas nozīmē, ka personai ir pietiekami iemeslu ticēt konkrētam uzskatam, ja personai ir informācija, kas to apstiprina.[31] Pēc citas definīcijas, uzskats ir pamatots, ja tas ir radies uzticama uzskata veidošanās procesa rezultātā.[32] Pamatotība ir tas, kas nodala argumentētas pārliecības no māņticības un nejauši trāpītām minējumiem, pamatotība nefarantē patiesību. Piemēram, persona ar spēcīgiem, bet maldinošiem pierādījumiem var izveidot pamatotu uzskatu, kas ir nepatiess.[27]

Epistemologi bieži vien pamatotību identificē kā galveno zināšanu sastāvdaļu.[33] Parasti viņus interesē ne tikai tas, vai personai ir pietiekams iemesls (pierādījumi) konkrētai pārliecībai, bet arī tas, vai personas pārliecība ir balstīta uz pamatojuma.[33]

Virzieni

labot šo sadaļu

Empīrisms

labot šo sadaļu
Pamatraksts: Empīrisms

Empīrisms, līdzīgi kā racionālisms, koncentrējas uz cilvēka zināšanu izcelsmi. Empīrisms uzsver, ka pieredze ir visu galvenais zināšanu avots. Daži empīriķi ilustrē šo uzskatu, aprakstot prātu kā tukšu tāfeli, kas attīsta idejas par ārējo pasauli, balstoties uz informāciju, kas saņemta no maņu orgāniem. Pēc viņu domām, prāts var iegūt dažādas papildu atziņas, salīdzinot iespaidus, apvienojot tos, vispārinot, lai veidotu abstraktākas idejas, un no tiem izdarot jaunus secinājumus. Empīriķi apgalvo, ka visi šie mentālie procesi ir iespējami tikai tad, ja procesiem ir pieejams maņu pieredzē balstīts saturs, kuru apstrādāt.[34][35]

Racionālisms

labot šo sadaļu
Pamatraksts: Racionālisms

Lai gan racionālisti parasti pieņem ar maņas kā vienu zināšanu avotu, viņi apgalvo, ka noteiktas zināšanu formas ir tieši pieejamas caur saprātu bez maņu pieredzes,[36] piemēram, zināšanas par matemātiskajām un loģiskajām patiesībām.[37] Dažas racionālisma formas apgalvo, ka prātam piemīt idejas ar kurām piedzimst, kas pieejamas bez maņu palīdzības. Citi apgalvo, ka pastāv papildu kognitīvā spēja, ko dažreiz sauc par racionālu intuīciju, ar kuras palīdzību cilvēki iegūst neempīriskas zināšanas.[38][39]

Kriticisms

labot šo sadaļu
Pamatraksts: Kriticisms

Fenomenoloģija

labot šo sadaļu
Pamatraksts: Fenomenoloģija
Fenomenoloģiskā epistemoloģija uzsver personīgās pieredzes nozīmi. Tā nošķir naturālo un fenomenoloģisko attieksmi. Naturālā attieksme fokusējas uz objektiem, kas pieder pie veselā saprāta un dabaszinātnes. Fenomenoloģiskā attieksme koncentrējas uz objektu pieredzi un tiecas sniegt bezpieņēmumu aprakstu par to, kā objekti izskatās novērotājam.[40]

Koherentisms

labot šo sadaļu

Koherentisti apgalvo, ka jebkuras pārliecības pamatojums ir atkarīgs no citiem uzskatiem. Viņi apgalvo, ka, lai pārliecība būtu zināšanas, tām ir jāsaskaņojas ar citām pārliecībām. Tas notiek, ja pārliecības ir konsekventas un atbalsta viena otru. Saskaņā ar koherentismu pamatojums ir holistisks aspekts, ko nosaka visa pārliecību sistēma, kas atgādina savstarpēji saistītu tīklu.[41]

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ Svešvārdu vārdnīca. Rīga : Jumava. 2005. 198. lpp. ISBN 9984-05-879-4.
  2. ↑ HarperCollins Publishers. «The American Heritage Dictionary entry: knowledge». www.ahdictionary.com. Skatīts: 2025-06-25.
  3. ↑ Jānis Broks. «Patiesība tīklā» (pdf). ortus.rtu.lv. Skatīts: 2015. gada 7. decembrī.
  4. ↑ Fred Wilson. The External World and Our Knowledge of it: Hume's Critical Realism, an Exposition and a Defence. University of Toronto Press, 2008-01-01. 314. lpp. ISBN 978-0-8020-9764-4.
  5. ↑ Simon Lilley, Geoffrey Lightfoot, Paulo Amaral. Representing Organization: Knowledge, Management, and the Information Age. Oxford University Press, 2004. 162–163. lpp. ISBN 978-0-19-877541-6.
  6. ↑ Barnett Ronald. The Idea Of Higher Education. Society for Research into Higher Education, 1990-05-01. 40. lpp. ISBN 978-0-335-09420-2.
  7. ↑ 7,0 7,1 «Knowledge | Internet Encyclopedia of Philosophy» (en-US). Skatīts: 2025-06-26.
  8. ↑ Keith J. Holyoak, Robert G. Morrison. The Cambridge Handbook of Thinking and Reasoning. Cambridge University Press, 2005-04-18. ISBN 978-0-521-82417-0.
  9. ↑ Duncan Pritchard. What is this thing called Knowledge?. Routledge, 2013-10-01. 4. lpp. ISBN 978-1-134-57367-7.
  10. ↑ 10,0 10,1 «Atstāt visu, lai būtu - Rīgas Laiks». www.rigaslaiks.lv (latviešu). Skatīts: 2025-06-26.
  11. ↑ «Procedurālās zināšanas». RSU (latviešu). Skatīts: 2025-06-26.
  12. ↑ Jeroen J. G. van Merriënboer. Training Complex Cognitive Skills: A Four-Component Instructional Design Model for Technical Training. Educational Technology, 1997. 32. lpp. ISBN 978-0-87778-298-8.
  13. ↑ 13,0 13,1 «A Priori and A Posteriori | Internet Encyclopedia of Philosophy» (en-US). Skatīts: 2025-06-27.
  14. ↑ «A posteriori - Routledge Encyclopedia of Philosophy». www.rep.routledge.com (angļu). Skatīts: 2025-06-27.
  15. ↑ Karl Popper. The Two Fundamental Problems of the Theory of Knowledge. Routledge, 2014-05-01. ISBN 978-1-135-62683-9.
  16. ↑ Ramesh Chandra Pradhan. Mind, Meaning and World: A Transcendental Perspective. Springer, 2019-04-25. 75. lpp. ISBN 978-981-13-7228-5.
  17. ↑ Cory Juhl, Eric Loomis. Analyticity. Routledge, 2009-09-11. 1—2. lpp. ISBN 978-1-135-27841-0.
  18. ↑ 18,0 18,1 M. A. B. Degenhardt. Education and the Value of Knowledge. Routledge, 2019-08-13. 1—6. lpp. ISBN 978-1-000-62799-2.
  19. ↑ Miriam Schleifer McCormick. Believing Against the Evidence: Agency and the Ethics of Belief. Routledge, 2014-10-30. 42. lpp. ISBN 978-1-136-68268-1.
  20. ↑ Duncan Pritchard. What is this thing called Knowledge?. Routledge, 2013-10-01. 11—12. lpp. ISBN 978-1-134-57367-7.
  21. ↑ 21,0 21,1 21,2 John Greco. Epistemology (1 izd.). London : Routledge, 2021-10-31. ISBN 978-0-415-25069-6.
  22. ↑ Duncan Pritchard, John Turri, J. Adam Carter. The Value of Knowledge (Fall 2022 izd.). Metaphysics Research Lab, Stanford University, 2022.
  23. ↑ Duncan Pritchard, John Turri, J. Adam Carter. The Value of Knowledge (Fall 2022 izd.). Metaphysics Research Lab, Stanford University, 2022.
  24. ↑ Duncan Pritchard. What is this thing called Knowledge?. Routledge, 2013-10-01. 15—16. lpp. ISBN 978-1-134-57367-7.
  25. ↑ David Braddon-Mitchell, Frank Jackson. Belief (1 izd.). London : Routledge, 2016. ISBN 978-0-415-25069-6.
  26. ↑ Eric Schwitzgebel. Belief (Spring 2024 izd.). Metaphysics Research Lab, Stanford University, 2024.
  27. ↑ 27,0 27,1 Jack S. Crumley II. An Introduction to Epistemology - Second Edition. Broadview Press, 2009-07-30. ISBN 978-1-77048-156-5.
  28. ↑ «Truth | Internet Encyclopedia of Philosophy» (en-US). Skatīts: 2025-06-29.
  29. ↑ Michael Glanzberg. Truth (Fall 2025 izd.). Metaphysics Research Lab, Stanford University, 2025.
  30. ↑ Martijn Blaauw, Duncan Pritchard. Epistemology A-Z. Philosophy A-Z PAZ. Edinburgh : Edinburgh University Press, 2022. ISBN 978-0-7486-2213-9.
  31. ↑ 31,0 31,1 The Oxford companion to philosophy (2nd ed izd.). Oxford ; New York : Oxford University Press. 2005. ISBN 978-0-19-926479-7.
  32. ↑ «Reliabilism». obo (en-US). Skatīts: 2025-07-06.
  33. ↑ 33,0 33,1 Paul Silva Jr, Luis R. G. Oliveira. Propositional and Doxastic Justification: New Essays on Their Nature and Significance. Routledge, 2022-05-05. 1–4. lpp. ISBN 978-1-000-56885-1.
  34. ↑ The Oxford companion to philosophy (2nd ed izd.). Oxford ; New York : Oxford University Press. 2005. 242. lpp. ISBN 978-0-19-926479-7.
  35. ↑ Peter Markie, M. Folescu. Rationalism vs. Empiricism (Spring 2023 izd.). Metaphysics Research Lab, Stanford University, 2023.
  36. ↑ Peter Markie, M. Folescu. Rationalism vs. Empiricism (Spring 2023 izd.). Metaphysics Research Lab, Stanford University, 2023.
  37. ↑ Richard L. Tieszen. Phenomenology, Logic, and the Philosophy of Mathematics. Cambridge University Press, 2005-06-06. 175. lpp. ISBN 978-0-521-83782-8.
  38. ↑ Peter Markie, M. Folescu. Rationalism vs. Empiricism (Spring 2023 izd.). Metaphysics Research Lab, Stanford University, 2023.
  39. ↑ Steven D. Hales. Relativism and the Foundations of Philosophy. MIT Press, 2009-08-21. 29. lpp. ISBN 978-0-262-26313-9.
  40. ↑ «Phenomenology, epistemic issues in - Routledge Encyclopedia of Philosophy». www.rep.routledge.com (angļu). Skatīts: 2025-07-08.
  41. ↑ Dan O'Brien. An Introduction to the Theory of Knowledge. Polity, 2006-12-04. 77. lpp. ISBN 978-0-7456-3316-9.

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Epistemoloģija&oldid=4305355"