Vēdas

Vēdas (sanskritā: वेद — 'viedums', 'zināšanas', 'patiesība') ir senākie hinduisma svētie raksti. Sākotnēji tās pastāvēja mutvārdu formā, bet pierakstītas tika mūsu ēras sākumā. Tās, iespējams, ir vieni no senākajiem svētiem rakstiem. Par vēdisko periodu Indijas vēsturē uzskata periodu no 1500. līdz 700. g.p.m.ē. (āriešu apmešanās laiks Indas ielejā).

Vēdu krājumi labot šo sadaļu

Rigvēda (lūgšanas un himnas) ir vissenākais krājums (3200-3500 gadu sens, pēc dažu zinātnieku domām pāris gadsimtus jaunāks), kas ir visu citu Vēdu pamatā;
Jadžurvēda (upurceremoniju un ziedošanas pamācības), atvasināta no Rigvēdas;
Sāmavēda (skandēšanas grāmata), pamtkodols ir Rigvēdas himnas, kas ietērptas dziesmu formā un piemērotas Somas upurceremonijai;
Atarvavēda (buramvārdu krājums, kas īpaši neatšķiras no citu tautu folkloras), tapusi krietni vēlāk par pārējām un jau Manu to nav atzinis par īstu Vēdu.

Svarīgākā no vēdām ir Rigvēda, kas sastāv no 1017 galvenajām un 11 papildu himnām. Tās sadalītas dažāda senuma nodaļās — mandalās. Par jaunāko uzskata desmito mandalu, kurā pirmo reizi sastopam pagaidām gan vēl neskaidru vienas Augstākas Būtnes koncepciju. Taču kopumā katra himna veltīta vienai vai vairākām dievībām. Pie vissenākajām himnām Rigvēdā pieskaitāmas himnas Djausam — debesu tēvam, Aditi — apkārtesošā telpas dievietei, Varunam — sākotnēji debesu pārzinim (vēlāk šajā statusā viņu nomaina pērkona dievība Indra), bet vēlāk pirmatnējo ūdeņu aizbildnim. Visvairāk himnu veltītas uguns dievībai Agnim, bet vispoētiskākās himnas veltītas Ušai — rītausmas dievībai.

Pie vēdām dažkārt pieskaita arī smriti literatūras daļu — Vēdangas — kas ir ar stipri laicīgu saturu, jo veltītas fonētikai, metrikai, gramatikai, vārdu etimoloģijai, astronomijai un astroloģijai (kaut Vēdangas sacerētas, lai veicinātu dievišķo vēdu pareizu mācīšanos, tās lika pamatus laicīgajai indiešu valodniecībai kā zinātnei).

Vēdiskā literatūra labot šo sadaļu

Vēdu literatūru papildina un skaidro vēlākos gadsimtos tapusi garīgā literatūra:

Brāhmanas — Vēdu liturģijas un rituālu skaidrojumi, kas tapuši apmēram VIII-III gs.p.m.ē.;
Upanišadas — komentāri par Vēdās aprakstītajām mantrām un rituāliem skolotāja un skolnieka dialoga formā, kas tapuši apmēram VIII-III gs.p.m.ē. Te pirmo reizi parādās karmas un reinkarnācijas jēdzieni — tās var uzskatīt par protestu pret tā laika pārliecīgo aizraušanos ar rituāliem un upurēšanu, par filozofiskas reliģijas aizmetni;
Āranjākas — meža askētu vidē tapuši apcerējumi par meditāciju un mistiku, kas tapuši apmēram IX—VI gs.p.m.ē.;
Vēdanta ("Vēdu noslēgums") — uz Upanišādu izvirzīto jautājumu un atbilžu meklējumu pamata vēlāk izveidojusies reliģiski filozofisku uzskatu sistēma, no kuras vēlāk atvasinājās Atvaita Vēdanta — monistiskā Vēdanta. (Vēdantā parādās tādi jēdzieni kā Brahmans un Ātmans, kas nemaz nav tālu no XIX gs. vācu ideālistiskās filozofijas t.s. Absolūta).

Vēdas var interpretēt dažādi — teoloģiski tajās parādās monisms, monoteisms, politeisms vai henoteisms (vairāku dievu pielūgsme, no kuriem viens izteikti ir galvenais). Parādās tiekšanās uz vienu caur dažādām dievībām (elementiem) — Agni (Uguns), Vāju (Vējš), Indra (Lietus, Pērkons, Debesis, Dievu Karalis), no kuriem katrs noteiktās grāmatu daļās (kurām ir dažādi autori) uzskatīts par svarīgāko dievību. Rita — augstākā kārtība, saistoša visiem dieviem. Kosmosa dzimšana — no “Zeltainās Dzemdes”, Sūrjas (Saules tēls).

Bibliogrāfija labot šo sadaļu

Ivbulis V. Šiva izdejo un sagrauj pasauli. Ievads tradicionālajā hindu domā. — Zinātne, Rīga, 2003.