Latvijas vēsturiskās zemes

Latviešu vēsturiskās zemes (sauktas arī par Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem) ir vēsturiski veidojušās Latvijas daļas, kuras raksturo unikāla kultūrvēsturiskā vide un tās iedzīvotāju kopējā identitāte. Latviešu vēsturiskajās zemēs uz kuršu, latgaļu, sēļu un zemgaļu sentautu, kā arī seno pirmiedzīvotāju – lībiešu – kultūras un valodas bāzes veidojusies latviešu nācija. Katrā latviešu vēsturiskajā zemē ir savas unikālas un atšķirīgas latvietības iezīmes, tradīcijas, valodas paveidi, kā arī savdabīga kultūrvēsturiskā vide.^[1]

Šo teritoriju robežas un pastāvēšanu regulē Latviešu vēsturisko zemju likums, kas stājās spēkā 2021. gada 1. jūlijā. Likuma preambulā iekļauti latviešu nācijas veidošanās vēsturiskie aspekti un uzsvērts, ka latvietības daudzveidība, kultūrtelpas un latviešu vēsturisko zemju kultūrvēsturiskā vide ir nācijas kopējā bagātība.^[2]

Saskaņā ar Latvijas Satversmi valsts teritoriju sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale. Sēliju Satversmes tapšanas laikā iekļāva Zemgalē. 2006. gadā Latvijas Republikas Saeima izveidoja piecus plānošanas reģionus (Kurzemes, Latgales, Rīgas, Vidzemes un Zemgales) ar juridisku statusu. Rīgas plānošanas reģions ietver daļu no Vidzemes un Zemgales un Kurzemes vēsturiskajām zemēm, bet Latgales plānošanas reģions ietver daļu no Latgales un Sēlijas vēsturiskajām zemēm.

Simboli


Novads	Ģerbonis	Karogs
Kurzeme		nav
Latgale
Sēlija
Vidzeme		nav
Zemgale

Kurzeme

Kurzeme ir latviešu vēsturiskā zeme Latvijas rietumu daļā, ko agrāk apdzīvoja kurši. Mūsdienu Kurzemes teritoriālā identitāte izsekojama kopš Kurzemes bīskapijas dibināšanas 1230. gadā. Pirms tam to pazina kā Kuršu valsti (latīņu: Churland) ar astoņām zemēm, ko pārvaldīja kuršu ķēniņi, ietverot arī daļu no mūsdienu Lietuvas teritorijas (Ceklis, Megava un Pilsāts). Pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes 1617. gada satversmes pieņemšanas valsts Kurzemes daļu veidoja Kuldīgas un daļa no Tukuma virspilskunga iecirkņa, kā arī autonomais Piltenes apgabals. Līdz mūsdienām saglabājušās atšķirības starp Kurzemes dienviddaļu, kurā pamatiedzīvotāji runā vidus dialektā un ziemeļdaļu, kurā pamatiedzīvotāji runā lībiskā dialekta izloksnēs.

Lībiešu krasts

Lībiešu krasts (lībiešu: Līvõd Rānda) ir Ziemeļkurzemes piekrastes teritorija no Ovīšiem Baltijas jūras krastā līdz Ģipkai Rīgas līča pusē. No 1991. gada līdz 2003. gadam te bija Valsts īpaši aizsargājamā lībiešu kultūrvēsturiskā teritorija un lībiešu kultūras atjaunošanas programma.

Latgale

Latgale ir latviešu vēsturiskā zeme Latvijas austrumu daļā, ko apdzīvo latgaļi. Mūsdienu Latgales teritoriālā identitāte izsekojama kopš Jersikas ķēniņa valsts laikiem 12. un 13. gadsimta mijā, kas latīņu tekstos saukta par „Letiju” (latīņu: Lettia), bet senkrievu rakstos par „Lotigolu” (krievu: Лотыголa). Pēc Pārdaugavas Livonijas hercogistes sadalīšanas tā Polijas-Lietuvas kopvalsts, vēlāk Krievijas Impērijas ietvaros ilgstoši saglabāja savu kultūrvēsturisko savdabību un katolisko ticību. Vēl mūsdienās Latgales pamatiedzīvotāji runā dažādās latgaliešu valodas izloksnēs, ko uzskata arī par latviešu valodas augšzemnieku dialekta paveidu.

Sēlija

Sēlija ir latviešu vēsturiskā zeme Latvijas dienvidaustrumu daļā, ko agrāk apdzīvoja sēļi. Sēļu zemes tolaik ietvēra arī daļu no mūsdienu Lietuvas teritorijas (Tovrakste, Maleisine, Pelone un Medene). Mūsdienu Sēlijas teritoriālā identitāte izsekojama kopš Sēlijas bīskapijas dibināšanas 1218. gadā, vēlāk to sāka dēvēt par Augšzemi (vācu: Oberland jeb Augškurzemi. Pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes 1617. gada satversmes pieņemšanas valsts Sēlijas daļā atradās Sēlpils virspilskunga iecirknis. 20. gadsimtā to parasti pieskaitīja Zemgales (rietumdaļu) un Latgales (austrumdaļu) kultūrvēsturiskajiem novadiem. Sēlijas pamatiedzīvotāji vēl mūsdienās runā dažādās augšzemnieku dialekta sēliskajās izloksnēs.

Vidzeme

Vidzeme ir latviešu vēsturiskā zeme Latvijas ziemeļu un centrālajā daļā, ko agrāk apdzīvoja līvi un leti. Sākotnēji tās līvu apdzīvoto daļu (Metsepoli, Gaujas un Daugavas līvu zemes) dēvēja par Līvzemi, bet letu un sēļu apdzīvoto daļu (Jersikas, Kokneses un Tālavas valstis) par Letiju. Livonijas Konfederācijas laikā tā bija daudz pašāka teritoriāla veidojuma vidus daļa ar Rīgas pilsētu centrā. Pirmo reizi rakstos "Vidus zemes" nosaukums parādījās pēc Zviedru Livonijas provinces izveides (Weddu-Semm, Pauls Einhorns 1649. gadā; Wyddu Zemme Georgs Elgers 1683. gadā; Widda-semme, Jānis Langijs 1685. gadā). Līdz mūsdienām saglabājušās atšķirības starp Vidzemes rietumu daļu, kurā pamatiedzīvotāji runā Vidus dialektā, ziemeļdaļu, kurā pamatiedzīvotāji runā Lībiskā dialekta izloksnēs un austrumdaļu (Malienu, kurā pamatiedzīvotāji runā dažādās augšzemnieku dialekta sēliskajās un nesēliskajās izloksnēs.

Maliena, Vidiena un Piebalga

19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā kā atsevišķs kultūrvēsturiskais novads tika izdalīta arī Maliena — Vidzemes austrumu daļa, kurā runāja augšzemnieku izloksnē, pārējā Vidzemes daļa tika dēvēta par Vidienu. Piebalga ir kultūrvēsturisks novads Vidzemes vidusdaļā.

Valsts valodas centra komisija atbalstīja nosaukumu "Malēnija" attiecināt uz Vidzemes ziemeļaustrumu daļu. Malēnija aptver gandrīz visu Alūksnes novadu (izņemot Liepnas pagastu), Gulbenes novada austrumdaļu un tagadējā Smiltenes novada ziemeļaustrumu daļu (bijušo Apes novada lauku teritoriju.^[3])

Piebalga ir kultūrvēsturisks novads Vidzemē, kuram raksturīgas īpatnējas tautas mākslas, mājamatniecības u. c. tradīcijas. Aptver bijušo Vecpiebalgas un Jaunpiebalgas muižas teritoriju (tagadējo Cēsu novada Inešu, Kaives, Vecpiebalgas, Jaunpiebalgas un Zosēnu pagastu).^[4] Šis kultūrvēsturiskais novads ir pazīstams ar saviem amatniekiem un tirgotājiem, bet vēlākos laikos ar lielu skaitu rakstnieku, dzejnieku un citus radošu ļaužu.^[5] Latviešu vēsturisko zemju likumā šīs zemes netiek atsevišķi izdalītas no Vidzemes.

Zemgale

Zemgale ir latviešu vēsturiskā zeme Latvijas dienvidu daļā, ko agrāk apdzīvoja zemgaļi. Mūsdienu Zemgales teritoriālā identitāte izsekojama kopš Zemgales bīskapijas dibināšanas 1226. gadā, līdz 14. gadsimta sākumam Zemgales dienvidu robeža aptuveni gāja gar Mūsas upes gaitu tagadējās Lietuvas teritorijā. Zemgales valsti (latīņu: Semigallia, vācu: Semegallen lant) pārvaldīja viens vai vairāki ķēniņi, no kuriem pēdējais (Nameisis) pēc zaudējuma krustnešiem 1281. gadā turpināja karot kopā ar žemaišiem un lietuviešiem. Kurzemes un Zemgales hercogistes pastāvēšanas sākuma posmā 1598. — 1618. gadā pastāvēja Zemgales hercogiste. Pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes 1617. gada satversmes pieņemšanas valsts Zemgales daļu veidoja Jelgavas un, daļēji, Tukuma virspilskunga iecirknis. 19. gadsimtā Zemgali uzskatīja par Kurzemes daļu (Kurzemes guberņas austrumu daļu). Pēc Latvijas valsts nodibināšanas izveidojās spēcīga Zemgales identitāte, kas ietvēra arī Sēlijas teritoriju. Zemgales pamatiedzīvotāji runā dažādās Vidus dialekta zemgaliskajās izloksnēs.

Atsauces

↑ «Latviešu vēsturiskās zemes | Latvijas Nacionālais kultūras centrs». www.lnkc.gov.lv (latviešu). Skatīts: 2024-02-01.
↑ Saeima pieņem Latviešu vēsturisko zemju likumu lsm.lv 2021. gada 16. jūnijā
↑ «Valodas eksperti Vidzemes ziemeļaustrumu daļu piekrīt dēvēt par Malēniju». www.delfi.lv (latviešu). Skatīts: 2024-06-29.
↑ «Piebalga | Tēzaurs». tezaurs.lv. Skatīts: 2024-02-01.
↑ «Piebalga un tās divas savu īpatnību apzinošās daļas - Vecpiebalga un Jaunpiebalga». lr1.lsm.lv. Skatīts: 2024-02-01.

Ārējās saites

Par Latvijas zemju robežām 1000 gados Prof. Rihards Treijs, "Latvijas Vēstnesis" 28.05.1999., Nr. 174/176

Skatīt arī

[1] «Latviešu vēsturiskās zemes | Latvijas Nacionālais kultūras centrs». www.lnkc.gov.lv (latviešu). Skatīts: 2024-02-01.

[lsm-2] Saeima pieņem Latviešu vēsturisko zemju likumu lsm.lv 2021. gada 16. jūnijā

[3] «Valodas eksperti Vidzemes ziemeļaustrumu daļu piekrīt dēvēt par Malēniju». www.delfi.lv (latviešu). Skatīts: 2024-06-29.

[4] «Piebalga | Tēzaurs». tezaurs.lv. Skatīts: 2024-02-01.

[5] «Piebalga un tās divas savu īpatnību apzinošās daļas - Vecpiebalga un Jaunpiebalga». lr1.lsm.lv. Skatīts: 2024-02-01.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]