Kuldīgas virspilskunga iecirknis

Kuldīgas virspilskunga iecirknis jeb Kuldīgas virspilskundzība (vācu: Oberhauptmannschaft Goldingen, no 1819. gada vācu: Kreis Goldingen) bija administratīva vienība Kurzemes un Zemgales hercogistes (1617—1795) un Kurzemes guberņas (1795—1864) sastāvā. Austrumos tas robežojās ar Tukuma virspilskunga iecirkni, ziemeļos ar Piltenes apgabalu (1617—1819), bet dienvidos ar Žemaitijas kunigaitiju, vēlāk ar Kauņas guberņu. 1819. gadā Kuldīgas virspilskunga iecirkni sadalīja Kuldīgas un Ventspils apriņķos, bet Grobiņas pilskunga tiesu apvienoja ar Piltenes apgabala dienvidu daļu un izveidoja Aizputes virspilskunga tiesu. 1864. gadā Kuldīgas virspilskunga iecirkni likvidēja.

Kuldīgas virspilskunga iecirkņa karte (1770).
Kuldīgas virspilskunga iecirknis ar latviskajiem vietvārdiem pēc Aizputes virspilskunga iecirkņa izveides (1859).

Kurzemes un Zemgales hercogistēLabot

Līdz Livonijas konfederācijas sabrukumam Kuldīgas virspilskunga iecirkņa teritorijā atradās Grobiņas fogteja, Kuldīgas komtureja un Ventspils komtureja, kas ietvēra patstāvīgās Kurzemes bīskapijas zemes. 1587. gadā hercogs Gothards Ketlers savam dēlam Vilhelmam piešķīra Kurzemi ar centru Kuldīgā, pēc hercoga Gotharda nāves 1587. gadā viņa dēli sadalīja hercogisti Kurzemes un Zemgales daļās. Pēc 1617. gada Kurzemes un Zemgales hercogistes satversmes (Formula regiminis — "Valdības formula") pieņemšanas Kuldīgas pilī tiesu sprieda virspilskungs (Oberhauptmann). 1656. gadā hercogs Jēkabs spēja panākt Piltenes apgabala pievienošanu savai hercogistei ar autonomijas tiesībām, bet 1717. gadā Piltenes apgabals atkal tika atdalīts no Kurzemes hercogistes un tieši pakļauts Polijas karalim.

Līdz Piltenes apgabala autonomijas likvidēšanai 1891. gadā Kuldīgas virspilskunga iecirknī bija trīs pilskungu tiesas:

PilsētasLabot

MiestsLabot

Pārvaldes centrsLabot

Kuldīgas virspilskunga iecirkņa pārvaldes centrs bija Kuldīgas pilī, kas atradās stratēģiski izdevīgā vietā pie Prūsijas kara ceļa krustojuma ar Ventas upi. Kuldīga smagi cieta Otrajā Ziemeļu karā un vēl smagāk Lielajā Ziemeļu karā (1700–1721) un tam sekojošajā mēra epidēmijā.

Kurzemes guberņāLabot

Pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes un Piltenes apgabala aneksijas un inkorporācijas Krievijas impērijā 1819. gadā to pārdēvēja par Kuldīgas apriņķi, kurā 1841. gadā bija divi pilskunga iecirkņi (Kuldīgas un Ventspils) ar pieciem draudzes novadiem, 31 kroņa muižu, 71 privāto muižu, 24 luterāņu mācītājmuižām (Predigerwidmen) ar 35 luterāņu baznīcām, vienu Romas katoļu baznīcu Kuldīgā, 11 kroņa mežniecībām un septiņiem ķoniņu brīvciemiem (Freidorf):[1]

  • Pilsētas:
  1. Kuldīga (Goldingen),
  2. Ventspils (Windau),
  3. Piltene (Pilten),
  1. Kuldīgas draudzes novads (Kirchspiel Goldingen), kurā atradās 7 brīvciemi: Ķoniņciems (Kurischkönigen-Dorf), Pliķu ciems (Plikkendorf), Ziemeļciems (Seemeln), Kalējciems (Kalleiendorf), Sausgaļciems (Sausgallen), Dragūnciems (Dragguhn), Viesalgciems (Weesalgen),
  2. Saldus draudzes novads (Kirchspiel Frauenburg).
  1. Ventspils draudzes novads (Kirchspiel Windau),
  2. Piltenes draudzes novads (Kirchspiel Pilten),
  3. Dundagas draudzes novads (Kirchspiel Dondangen).

AtsaucesLabot

  1. Herbord Karl Friedrich Bienemann von Bienenstamm. Neue geographisch-statistische Beschreibung des kaiserlich-russischen Gouvernements Kurland: Durchgesehen von E. A. Pfingsten - S. 67. G. A. Reyher, 1841. Skatīts: 2021. gada 1. janvāris.