Kurzemes valdnieku uzskaitījums

Kurzemes valdnieki bija augstākie pavēlnieki Kurzemes teritorijā. Senie kuršu ķēniņi zaudēja varu pēc Kursas dalīšanas līguma un Kuršu sacelšanās apspiešanas.

1562. gadā pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers savas regālijas nodeva Lietuvas kunigaitim Nikolajam Radvilam Melnajam, pretī saņemot Kurzemes hercoga kroni. 1579. gadā arī pēdējais Kurzemes bīskaps un Livonijas karalis Magnuss padevās Polijas-Lietuvas virskundzībai. Kurzemes hercogistes pēdējais hercogs Pēteris Bīrons 1795. gada 28. martā atteicās no troņa par labu Krievijas Impērijas ķeizarienei Katrīnai II. Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas 1918. gadā Krievija atteicās no pretenzijām uz Kurzemi. 1918. gada 8. martā uz neilgu laiku tika atjaunota Kurzemes un Zemgales hercogiste (1918).

Vēsture

Līdz 13. gadsimtam Kursa bija sadalīta vairākās zemēs, kuras savukārt dalījās kiligundās.^[1] No tā laika hronikām un sāgām ir zināmi divu 9. gadsimta kuršu ķēniņu vārdi - Lokers un Dorns. Pēdējais kuršu ķēniņš 13. gadsimta sākumā bija Lamekins (rex Lammekinus), ar kuru Romas pāvesta Gregorija IX vicelegāts Balduīns 1230. gadā noslēdza pakļaušanās līgumu. 1232.-1234. gadā Alnas Balduīns bija pāvesta legāts un Kurzemes pārvaldnieks, bet pēc viņa par Kursas valdnieku 1234. gadā kļuva Kurzemes bīskaps Engelberts, kas pēc dažiem gadiem tika nogalināts kuršu sacelšanās laikā. 1242. gadā Vācu ordeņa Livonijas atzara mestrs Groningas Dīriķis ar militāru spēku piespieda Kuršu zemes padomi slēgt miera līgumu un izvietot ordeņa karavīrus Kuldīgas cietoksnī. 1253. gadā ordeņa mestra vietnieks Sainas grāfs Eberhards ar Kursas bīskapu Heinrihu no Licelburgas vienojās par kuršu zemju sadalīšanu. No šī laika Kurzemē bija divi paralēli valdnieki - Livonijas ordeņa mestri un Kurzemes bīskapi, bet Kuršu sacelšanās laikā par Kurzemes valdnieku tika pasludināts Tranaitis, pēc viņa Vaišvilks ^[2]

Ap 1290. gadu Kurzemes domkapituls tika inkorporēts Vācu ordenī un visi vēlākie bīskapi nāca tikai no Vācu ordeņa brāļu vidus. 1560. gadā Dānijas karalis Fridrihs II no Kurzemes bīskapa koadjutora Ulriha Bēra atpirka bīskapa tiesības par labu savam jaunākajam brālim Magnusam. 1562. gadā Livonijas ordeņa pēdējais mestrs savas regālijas nodeva Lietuvas kunigaitim Nikolajam Radvilam Melnajam, pretī saņemot hercoga kroni. 1579. gadā arī pēdējais Kurzemes bīskaps un Livonijas karalis Magnuss padevās Polijas-Lietuvas virskundzībai. Pēc viņa nāves Dānija tikai 1585. gadā pilnībā atteicās no bijušās Kurzemes bīskapijas teritorijas un 1617. gadā tā tika pārveidota par autonomu Piltenes apgabalu Polijas-Lietuvas kopvalsts sastāvā.

Kurzemes un Zemgales hercogi pārvaldīja Kurzemi kā Lietuvas dižkunigaiša un Polijas karaļa vasaļi. Hercogistes pēdējais hercogs Pēteris Bīrons pēc trešās Polijas dalīšanas 1795. gada 28. martā atteicās no troņa par labu Krievijas Impērijai, tās teritorijā tika izveidota Kurzemes guberņa. Krievijas imperatori līdz pat 1917. gadam lietoja titulu "Kurzemes un Zemgales kņazs". Pirmā pasaules kara laikā Kurzemes teritoriju okupēja Vācija un Krievija atteicās no pretenzijām uz Kurzemi. 1918. gada 8. martā tika atjaunota Kurzemes un Zemgales hercogiste un 1918. gada 15. martā ķeizars Vilhelms II atzina Kurzemes hercogisti "par brīvu un patstāvīgu valsti". Hercogisti bija paredzēts iekļaut 1918. gada 22. septembrī pasludinātajā Baltijas hercogistē, kas beidza pastāvēt 1918. gada 28. novembrī.

Pēc Latvijas brīvības cīņām un Latvijas Republikas starptautiskās atzīšanas tās valdība ieguva suverēnas tiesības uz Kurzemi.

Kurzemes ķēniņi

Pamatraksts: Kursa (valsts)

Lokers (Lokerus, Curetum tyrannus), minēts vienīgi Gesta Danorum hronikā
Dorno (Curetum rex Dorno), minēts vienīgi Gesta Danorum hronikā
Lamekins (rex Lammekinus)

Kurzemes bīskapi (1234-1583)

Pamatraksts: Kurzemes bīskapu saraksts

Livonijas ordeņa mestri (1253-1562)

Pamatraksts: Livonijas ordeņa mestri

Kurzemes un Zemgales hercogi (1562-1795)

Pamatraksts: Kurzemes un Zemgales hercogi

Kurzemes un Zemgales hercogu portreti (Vilde, 1895). Augšā Ketleru dinastijas un Bīronu dinastijas hercogi, apakšā Sakšu Morics un hercogs Kārlis.

Krievijas imperatori (1795-1917)

Pamatraksts: Krievijas Impērija

Krievijas imperatori lietoja titulu князь Курляндскiй и Семигальскiй ("Kurzemes un Zemgales kņazs", respektīvi Kurzemes un Zemgales hercogs)
Viņu varu Kurzemes guberņā realizēja Kurzemes gubernatori.

Vācijas ķeizars (1918)

Pamatraksts: Kurzemes un Zemgales hercogiste (1918)

Pēc tam, kad bija noslēgts Brestļitovskas miera līgums un Krievija bija atteikusies no tiesībām uz Kurzemi, 1918. gada 8. martā Kurzemes Zemes padome (Kurländischer Landesrat), ko pamatā veidoja vācbaltieši, proklamēja Kurzemes un Zemgales hercogistes atjaunošanu. Hercoga kroni piedāvāja Vācijas ķeizaram Vilhelmam II, kas vilcinājās to pieņemt.

Atsauces

↑ A. Mickevičius, Curonian ,,Kings" and ,,Kingdoms" of the Viking Age, Lithuanian Historical Studies, Vilnius, 1997, vol. 2, p. 7–14;
↑ "Аповесць пра Войшалка" - 199 lpp.^{[novecojusi saite]} (baltkrievu valoda tulkots fragments no 16. gadsimtā rakstītās "Lietuvas un Žemaitijas lielkņazistes hronikas" - “Хронікі Вялікага Княства Літоўскага і Жамойцкага” (Полное Собрание Русских Летописей. М., 1975. Т. 32. С. 27 – 30 Arhivēts 2013. gada 28. maijā, Wayback Machine vietnē.).)

Skatīt arī

Latvijas vēsturiskās zemes

Ārējās saites

European Kingdoms (angliski)

[1] A. Mickevičius, Curonian ,,Kings" and ,,Kingdoms" of the Viking Age, Lithuanian Historical Studies, Vilnius, 1997, vol. 2, p. 7–14;

[2] "Аповесць пра Войшалка" - 199 lpp.^{[novecojusi saite]} (baltkrievu valoda tulkots fragments no 16. gadsimtā rakstītās "Lietuvas un Žemaitijas lielkņazistes hronikas" - “Хронікі Вялікага Княства Літоўскага і Жамойцкага” (Полное Собрание Русских Летописей. М., 1975. Т. 32. С. 27 – 30 Arhivēts 2013. gada 28. maijā, Wayback Machine vietnē.).)

[1]

[2]