Voldemārs Veiss

Voldemārs Veiss;
Personīgā informācija
Dzimis	1899. gada 7. novembrī ; Rīga, Krievijas Impērija (tagad Latvija)
Miris	1944. gada 17. aprīlī (44 gadi); Rīga, Ostlandes reihskomisariāts (tagad Latvija)
Dzīvesbiedre	Olga Konstance (Jaukuma) (1903—1991)
Bērni	Skaidrīte
Militārais dienests
Dienesta pakāpe	štandartenfīrers (pulkvedis);
Dienesta laiks	1918.—1944.
Valsts	Latvija; Trešais reihs
Struktūra	Sauszemes bruņotie spēki
Komandēja	7. Siguldas kājnieku pulks; 281. Abrenes policijas bataljons; 42. ieroču SS grenadieru pulks
Kaujas darbība	Latvijas brīvības cīņas; Otrais pasaules karš
Apbalvojumi	Triju Zvaigžņu ordenis (V šķira), Viestura ordenis (IV šķira), Aizsargu Nopelnu krusts, Lietuvas Vytis Kryžiaus,; Trešā reiha Dzelzs krusta Bruņinieka krusts, II un I šķiras Dzelzs krusts

Voldemārs Veiss (1899. gada 7. novembris — 1944. gada 17. aprīlis) bija Latvijas Bruņoto spēku un Latviešu leģiona virsnieks. Pirmais latvietis, kurš ieguvis augstāko Trešā reiha militāro apbalvojumu Bruņinieka krustu.^[1] Pretrunīgi tiek vērtēta Veisa dalība nacistu veidotajā pašpārvaldē un policejisku struktūru vadībā.

Dzīvesgājums

Dzimis Rīgā. 1918. gadā pabeidza Rīgas pilsētas reālskolu.

1918. gada 26. decembrī brīvprātīgi iestājas Latvijas Pagaidu valdības Atsevišķajā studentu rotā. No 1919. gada maijā paaugstināts par leitnantu. Augustā kļuva par Lejasciema komandantu. Vēlāk rotas komandieris Latgales Partizānu pulkā. 1920. gada martā ieguva virsleitnanta pakāpi.

1922. gadā pabeidza virsnieku kursus. Pēc tam dienēja 3. Latgales kājnieku divīzijas 7. Siguldas kājnieku pulkā. 1931. gadā pārcelts uz Latvijas Bruņoto spēku štābu, kur sākumā bija Operatīvās daļas Statistikas nodaļas priekšnieka palīgs. No jūlija Latvijas armijas komandiera adjutants. 1934. gadā paaugstināts par pulkvedi-leitnantu. Latvijas armijas Mobilizācijas organizācijas nodaļas priekšnieks no 1936. gada. 1937. gadā pabeidza Augstāko Karaskolu. No 1937. līdz 1938. gadam komandēja bataljonu 1. Kurzemes kājnieku divīzijas 3. Jelgavas kājnieku pulkā. Latvijas armijas mobilizācijas nodaļas priekšnieks no 1938. gada. 1939. gadā kļuva par Latvijas militāro atašeju Igaunijā un Somijā, bet no 1940. gada janvāra tikai Igaunijā. Augustā atlaists no šī amata, bet oktobrī atvaļināts no Latvijas armijas. Apmetās Valgundes pagastā, bet 1941. gada martā atgriezās Rīgā.

Otrajā pasaules karā

Pēc Otrā pasaules kara sākuma austrumu virzienā uzsāk aktīvas darbības. Vasarā iecelts par Latvijas^{[nepieciešama atsauce]} Pašaizsardzības komandantūru komandieri (līdz augustam). Pašaizsardzības komandantūras bez citiem uzdevumiem veica arī ebreju un padomju aktīvistu represēšanu, sevišķi Latvijas novados.^[2]^[3]^[4] No jūlija līdz decembrim bija arī Rīgas kārtības palīgpolicijas priekšnieks. No decembra Latviešu pašpārvaldes iekšlietu ģenerāldirektora vietnieks, iekšējās drošības direktors. 281. Abrenes policijas bataljona komandieris no 1943. gada janvāra līdz tā izformēšanai 9. aprīlī, bet vēlāk bija 19. ieroču SS grenadieru divīzijas 42. grenadieru pulka komandieris, no 1943. gada oktobra vidus brigādes kājnieku priekšnieks. Augustā paaugstināts par leģiona štandartenfīreru (pulkvedi). 1944. gada 9. februārī apbalvots ar Bruņinieka krustu.

Martā ievainots no granātas sprādziena Volhovas frontē. Evakuēts uz Rīgu, kur 1944. gada. 17. aprīlī miris. Izvadīts ar lielu godu un apglabāts Rīgas Brāļu kapos. Nākamā gada maijā viņa vārdā nosauca 19. ieroču SS grenadieru divīzijas 42. grenadieru pulku.

Latviešu leģiona pulku komandieri pēc zvēresta nodošanas 1943. gada aprīlī, no kreisās Lobe, Veiss, Janums, Krīpens, Skaistlauks un Apsītis.
Pulkveža Veisa izvadīšana
V. Veisa kapa piemiņas plāksne

Atsauces

↑ «Latvijas Komunistiskās partijas “sevišķās mapes” dokumenti par latviešu “buržuāzisko nacionālistu” darbību (1944-1963)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 12. martā. Skatīts: 2009. gada 24. janvārī.
↑ Aigars Urtāns. «Ebreju tautības civiliedzīvotāju slepkavošana Kuldīgas apriņķī». president.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 24. martā. Skatīts: 2011. gada 14. septembrī.
↑ Eva Treiģe-Treide, Ēriks Prokopovičs, Andis Jēkabsons. «Valdemārpils ebreju kopienas liktenis un ebreju īpašuma ekspropriācija». president.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 24. martā. Skatīts: 2011. gada 14. septembrī.
↑ Dzintars Ērglis. «Holokausts Krustpils pagastā 1941. gada vasarā: Piejūtu un Smanu sādža». president.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 24. martā. Skatīts: 2011. gada 14. septembrī.

[1] «Latvijas Komunistiskās partijas “sevišķās mapes” dokumenti par latviešu “buržuāzisko nacionālistu” darbību (1944-1963)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 12. martā. Skatīts: 2009. gada 24. janvārī.

[kuldiga_18-2] Aigars Urtāns. «Ebreju tautības civiliedzīvotāju slepkavošana Kuldīgas apriņķī». president.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 24. martā. Skatīts: 2011. gada 14. septembrī.

[valdemarpils_18-3] Eva Treiģe-Treide, Ēriks Prokopovičs, Andis Jēkabsons. «Valdemārpils ebreju kopienas liktenis un ebreju īpašuma ekspropriācija». president.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 24. martā. Skatīts: 2011. gada 14. septembrī.

[krustpils_18-4] Dzintars Ērglis. «Holokausts Krustpils pagastā 1941. gada vasarā: Piejūtu un Smanu sādža». president.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 24. martā. Skatīts: 2011. gada 14. septembrī.

[1]

[2]

[3]

[4]