Atvērt galveno izvēlni

Voldemārs Skaistlauks

Voldemārs Skaistlauks, līdz 1940. gadam Voldemārs Šēnfelds (1892—1972), bija Latvijas Bruņoto spēku Vidzemes artilērijas pulka komandieris un Latviešu leģiona virsnieks.[1]

Voldemārs Skaistlauks
Voldemārs Johans Šēnfelds
Voldemārs Skaistlauks
Personīgā informācija
Dzimis 1892. gada 9. jūnijā
Kalnciema pagasts, Kurzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1972. gada 9. oktobrī (80 gadi)
Ludvigsburga, Bādene-Virtemberga, Karogs: Vācija Vācija,
Tautība latvietis
Dzīvesbiedre Lūcija Skaistlauka
Bērni Ilgvars Skaistlauks, Gunārs Skaistlauks
Militārais dienests
Dienesta pakāpe ģenerālis
Pulkvedis.gif
Waffen-Oberführer (virspulkvedis)
SS-Oberführer Collar Rank.svg
Valsts Valsts karogs: Krievija Krievijas impērija
Karogs: Latvija Latvija
Karogs: Padomju Savienība PSRS
Valsts karogs: VācijaTrešais reihs
Vienība 15. (1.) ieroču SS artilērijas pulks
Kaujas darbība Pirmais pasaules karš
Latvijas brīvības cīņas
Otrais pasaules karš
Apbalvojumi Sv. Staņislava ordenis (III šķira)
Lāčplēša kara ordenis (III šķira)
Triju zvaigžņu ordenis (III šķira)
Viestura ordenis
Igaunijas Brīvības krusts (II šķira, 3. pakāpe)
Igaunijas ērgļu krusta ordenis
Polonia restituta ordenis (III šķira)
Zviedrijas Zobena ordenis (III šķira)
Dzelzs krusts (I un II šķira)
Cits darbs dzejnieks

DzīvesgājumsLabot

Bērnība un jaunībaLabot

Dzimis Kalnciema pagastā, beidzis Jelgavas reālskolu. 1910. gadā viņš uzsāka tirdzniecības studijas Rīgas Politehniskajā institūtā, taču jau 1912. gada 3. oktobrī tās pameta un iestājās Krievijas Impērijas armijas 43. kājnieku divīzijas 43. artilērijas brigādē Olitā, pēc gada dienesta ieskaitīts rezervē. 1914. gada maijā rezerves leitnanta pakāpē vispārējās mobilizācijas ietvaros tika iesaukts apmācībās.

Pirmajā pasaules karāLabot

1914. gada augustā, sākoties Pirmajam pasaules karam, leitnantu Šēnfeldu iesauca aktīvajā dienestā.[1] Līdz 1917. gada novembri dienēja 7. artilērijas rezerves divizionā Vitebskā, šajā laikā viņu apbalvoja ar III šķiras Staņislava ordeni, pēc tam nosūtīja uz Kaukāza fronti, Kaukāza grenadieru artilērijas brigādes 2. divizionu, tur pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas 1918. gada aprīlī tika demobilizēts.[2]

Latvijas Brīvības cīņāsLabot

1919. gada 18. februārī Šēnfelds Tērbatā brīvprātīgi iestājās jaunveidotās Ziemeļlatvijas brigādes rindās, viņam uzticēja tās artilērijas organizēšanu. 1919. gada sākumā piedalījās kaujās pret LSPR karaspēku Tumšupes krastos un pie Apes, vēlāk arī cīņā pret landesvēru pie Cēsīm un Lodes 1919. gada 22. jūnijā. Pēc šīm kaujām tika paaugstināts par kapteini un iecelts par 3. Rūjienas baterijas komandieri 2. Vidzemes kājnieku divīzijas artilērijas pulkā. 1919. gada. 11. oktobrī ar savu 3. Rūjienas bateriju Ikšķiles tuvumā iznīcina artilērijas bermontiešu bateriju, 1920. gada janvārī Šēnfelds tika iecelts par diviziona komandieri Zemgales artilērijas pulkā un paaugstināts par pulkvedi-leitnantu.[2]

Starpkaru periodāLabot

No 1920. līdz 1922. gadam pulkvedis-leitnants Šēnfelds komandēja Atsevišķo artilērijas instruktoru bateriju Rīgā, pēc tam no 1922. līdz 1925. gadam viņš bija Artilērijas inspektora štāba priekšnieks, 1925. gadā arī tika paaugstināts par pulkvedi. No 1922. līdz 1932. gadam viņš rediģēja zinātniski militāro mēnešrakstu "Artilērijas apraksts", no 1932. gada žurnāla "Militārais apskats" artilērijas nodaļu. Pazīstams arī kā publicists un dzejnieks citos preses izdevumos, publicējas ar pseidonīmu "Skaistlauks". 1926. gadā beidza Virsnieku akadēmiskos kursus. No 1928. līdz 1932. gadam bija Vidzemes artilērijas pulka komandieris, starp 1932. un 1935. gadu atkal Artilērijas inspektora štāba priekšnieks, bet 1935. gadā atgriezās Vidzemes artilērijas pulka vadībā. 1940. gada janvārī oficiāli nomainīja uzvārdu, kļūdams par Voldemāru Skaistlauku.[3]

Pēc Latvijas okupācijas Skaistlauku 1940. gada augusta sākumā paaugstināja par ģenerāli un iecēla par 1. Kurzemes kājnieku divīzijas pārvaldes komandiera palīgu.[4] Kad 1940. gada septembrī Kurzemes divīziju iekļāva 24. teritoriālajā korpusa 181. strēlnieku divīzijā, Skaistlaiku iecēla par tās artilērijas štāba priekšnieku.[2]

Otrajā pasaules karāLabot

Pēc Vērmahta ienākšanas Rīgā Skaistlauks ar citiem latviešu virsniekiem sāka kalt plānus par Pagaidu nacionālās armijas štāba formēšanu — taču jau 1. jūlijā Rīgas komandants pulkvedis Ulleršpergers paziņoja, ka netiks pieļauta latviešu karaspēka vienību izveide. Skaistlauku iecēla par Rīgas palīgpolicijas priekšnieku un Rīgas pagaidu vecāko.[5] Palīgpolicijas pazīšanās zīme — sarkanbaltsarkanas rokas apsējs. 2. jūlijā Skaistlauks publicēja aicinājumu visām pirmspadomju pašvaldībām atsākt darbu, bet 3. jūlijā, sakarā ar marodierismu, izsludināja pārvietošanās aizliegumu Vecrīgā.[6] Ar 2. jūliju Rīgā sākās padomju aktīvistu un ebreju aresti, sākot ar 4. un 5. jūliju tajos aktīvu dalību ņēma arī pulkveža Skaistlauka komandētā palīgpolicija, Skaistlauks bija tās priekšnieks arī laikā, kad Arāja komandas vīri nodedzināja Rīgas Horālā sinagogu.[7] 1941. gada 7. jūlijā vācu komandantūra Skaistlauku atcēla no palīgpolicijas priekšnieka amata, viņš tika uzskatīts par neuzticamu vācu varai, vietā iecēla par provācisku atzīto Voldemāru Veisu.[8] 1942. gada jūnija beigās Skaistlauku iecēla par Rīgas hipodroma vadītāju.[9]

Dienesta gaitas Skaistlauks atsāka 1943. gada aprīlī, kad tika mobilizēts dienestam jaunveidotājā 15. divīzijā un iecelts par 15. artilērijas pulka komandieri.[2] Pulku saformēja 1943. gada jūnijā Jelgavā un nosūtīja uz Ostrovas pozīcijām Austrumu frontē. 1944. gada jūnija-jūlija mijā, atkāpjoties no Veļikajas pozīcijām tika pilnībā iznīcināts divīzijas 32. pulks pulkvežleitnanta Aperāta vadībā, tādēļ 17. jūlijā divīziju nācās pārformēt — 15. artilērijas pulku trīs vieglo un viena smagā diviziona sastāvā pievienoja 19. latviešu divīzijai. Skaistlauks vadīja pulku arī atkāpšanās kaujās Latvijas teritorijā, tika apbalvots ar I un II šķiras Dzelzs krustu. 1944. gada oktobrī līdz ar visu 19. divīziju nonāca Kurzemes cietoksnī, tur 1944. gada oktobra beigās izveidoja Skaistlauka Kaujas grupu (Kampfgruppe Skaistlauks) līdz frontes stabilizēšanai. 1944. gada novembra beigās tika paaugstināts par virspulkvedi.[10] 1944. gada septembrī Skaistlauks esot plānojis piedalīties Latvijas Centrālā padomes darbā, uzņemoties iekšlietu un policijas organizēšanu, taču slimības dēļ bija spiests no šiem plāniem atteikties un doties ārstēties uz Prāgu.[2]

Pēckara dzīveLabot

Pēc Vācijas kapitulācijas 1945. gadā Skaistlauks nonāca Rietumu sabiedroto okupācijas zonā, sākotnēji karagūstekņu nometnē, bet vēlāk politisko gūstekņu nometnē Darmštatē. Atbrīvots 1946. gadā, pēc tam aktīvs Vācijas trimdas latviešu kopienas loceklis, darbojās Lāčplēša kara ordeņa kavalieru biedrībā, izdeva atmiņas par savām gaitām Latvijas brīvības cīņās. Miris 1972. gada 9. oktobrī Ludvigsburgā.[2]

AtsaucesLabot

  1. 1,0 1,1 Latvijas kareivis, Nr. 228, 1937. gada 8. okt, 3. lpp
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 «LKOK nr.3/870 : Skaistlauks-Šēnfelds, Valdemārs». Skatīts: 2013. gada 10. oktobris.
  3. Jaunākās Ziņas, 1940. g.23. janv. (Nr. 18) 6. lpp
  4. Cīņa, 1940. gada 5. augustā (Nr. 16) 12. lpp
  5. Cerības un vilšanās — Aleksandrs Lasmanis, Uppsala: 1963, 153. lpp.
  6. Tēvija, 1941. g. 3. jūl. (Nr. 3) 6. lpp
  7. Okupētā Latvija 20. gadsimta 40. gados — Latvijas pirmās padomju okupācijas aktīvistu vajāšanas (1941. gada 23. jūnijs -1945. gads) — Aivars Stranga, Rīga: 2005, .lpp
  8. Zem melnbrūnā zobena — Heinrihs Strods, Rīga: 1994, 78., 79. lpp.
  9. Sporta Pasaule, 1942. g. 2. jūn. (Nr. 36) 4. lpp
  10. Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums — Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1977, 5.sējums, 243. lpp