Atvērt galveno izvēlni

Voldemārs Skaistlauks (1892—1972) bija Latvijas Bruņoto spēku un Latviešu leģiona virsnieks.[1]

Voldemārs Skaistlauks
Voldemārs Johans Šēnfelds
Voldemārs Skaistlauks
Personīgā informācija
Dzimis 1892. gada 9. jūnijā
Valsts karogs: Krievija Krievijas impērija, Kalnciema pagasts
(tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1972. gada 9. oktobrī (80 gadi)
Karogs: Vācija Vācija, Bādene-Virtemberga, Ludvigsburga
Tautība latvietis
Dzīvesbiedre Lūcija Skaistlauka
Bērni Ilgvars Skaistlauks, Gunārs Skaistlauks
Militārais dienests
Dienesta pakāpe ģenerālis
Pulkvedis.gif
Waffen-Oberführer (virspulkvedis)
SS-Oberführer Collar Rank.svg
Valsts Valsts karogs: Krievija Krievijas impērija
Karogs: Latvija Latvija
Karogs: Padomju Savienība PSRS
Valsts karogs: VācijaTrešais reihs
Vienība 15. (1.) ieroču SS artilērijas pulks
Kaujas darbība Pirmais pasaules karš
Latvijas brīvības cīņas
Otrais pasaules karš
Apbalvojumi Sv. Staņislava ordenis (III šķira)
Lāčplēša kara ordenis (III šķira)
Triju zvaigžņu ordenis (III šķira)
Viestura ordenis
Igaunijas Brīvības krusts (II šķira, 3. pakāpe)
Igaunijas ērgļu krusta ordenis
Polonia restituta ordenis (III šķira)
Zviedrijas Zobena ordenis (III šķira)
Dzelzs krusts (I un II šķira)
Cits darbs dzejnieks

DzīvesgājumsLabot

Bērnība un jaunībaLabot

Voldemārs Skaistlauks dzimis Kalnciema pagastāVoldemārs Šēnfelds, beidzis Jelgavas reālskolu. 1910. gadā Skaistlauks uzsāk tirdzniecības studijas Rīgas politehniskajā institūtā, taču jau 1912. gada 3. oktobrī tās pamet un iestājas Krievijas Impērijas Armijas 43. kājnieku divīzijas 43. artilērijas brigādē Olitā, pēc gada dienesta tiek ieskaitīts rezervē. 1914. gada maijā Skaistlauks rezerves leitnanta pakāpē vispārējās mobilizācijas ietvaros tiek iesaukts apmācībās.

Pirmajā pasaules karāLabot

1914. gada augustā, sākoties Pirmajam pasaules karam Skaistlauks nonāk aktīvajā dienestā.[1] Līdz 1917. gada novembri dien 7. artilērijas rezerves divizionā Vitebskā, šajā laikā tiek apbalvots ar III šķiras Staņislava ordeni, pēc tam Skaistlauku nosūta uz Kaukāza fronti, Kaukāza grenadieru artilērijas brigādes 2. divizionu, tur 1918. gada aprīlī viņš krīt vācu gūstā. No gūsta Skaistlauks tiek atbrīvots 1919. gada sākumā un atgriežas Latvijā.[2]

Latvijas Brīvības cīņāsLabot

Jau 1919. gada 18. februārī, tikko atgriezies Latvijā, Skaistlauks ierodas Tērbatā, kur brīvprātīgi stājas jaunveidotās Latvijas armijas Ziemeļlatvijas brigādes rindās, viņam tiek uzticēta tās artilērijas organizēšana. 1919. gada sākumā piedalās kaujās pret LSPR karaspēku Tumšupes krastos un pie Apes, vēlāk arī cīņā pret landesvēru pie Cēsīm un Lodes 1919. gada 22. jūnijā. Pēc šīm kaujām tiek paaugstināts par kapteini un iecelts par 3. Rūjienas baterijas komandieri 2. Vidzemes kājnieku divīzijas artilērijas pulkā. 1919. gada. 11. oktobrī ar savu 3. Rūjienas bateriju Ikšķiles tuvumā iznīcina artilērijas bermontiešu bateriju, 1920. gada janvārī Skaistlauks tiek iecelts par diviziona komandieri Zemgales artilērijas pulkā un paaugstināts par pulkvedi-leitnantu.[2]

Starpkaru periodāLabot

No 1920. līdz 1922. gadam Skaistlauks komandē Atsevišķo artilērijas instruktoru bateriju Rīgā, pēc tam no 1922. līdz 1925. gadam viņš ir Artilērijas inspektora štāba priekšnieks, 1925. gadā arī tiek paaugstināts par pulkvedi. No 1922. līdz 1932. gadam Skaistlauks rediģē zinātniski militāro mēnešrakstu "Artilērijas apraksts", no 1932. gada žurnāla "Militārais apskats" artilērijas nodaļu. Pazīstams arī kā publicists un dzejnieks citos preses izdevumos, publicējas ar pseidonīmu "Skaistlauks" (šajā brīdi viņa uzvārds vēl ir Šēnfelds). 1926. gadā beidz Virsnieku akadēmiskos kursus. No 1928. līdz 1932. gadam Vidzemes artilērijas pulka komandieris, starp 1932. un 1935. gadu Skaistlauks atkal ir Artilērijas inspektora štāba priekšnieks, bet 1935. gadā atgriežas Vidzemes artilērijas pulka vadībā. 1940. gada janvārī Šēnfelds oficiāli pārtop Skaistlaukā, nomainot uzvārdu.[3] Pēc Latvijas okupācijas Skaistlauku 1940. gada augusta sākumā paaugstina par ģenerāli un ieceļ par 1. Kurzemes kājnieku divīzijas pārvaldes komandiera palīgu.[4] Kad 1940. gada septembrī Kurzemes divīziju iekļauj 24. teritoriālajā korpusa 181. strēlnieku divīzijā, Skaistlaiku ieceļ par tās artilērijas štāba priekšnieku.[2]

Otrajā pasaules karāLabot

 
Latviešu leģiona pulku komandieri pēc zvēresta nodošanas 1943. gada aprīlī, no kreisās 43. pulka komandieris pulkvežleitnants Lobe, 42. pulka komandieris pulkvežleitnants Veiss, 33. pulka komandieris pulkvedis Janums, 32. pulka komandieris pulkvedis Krīpens, 15. (1.). artilērijas pulka komandieris pulkvedis Skaistlauks un 34. pulka komandieris pulkvedis Apsītis.

Pēc Vācijas iebrukuma PSRS Skaistlauks jau 1. jūlijā Rīgā ar citiem latviešu virsniekiem sāk kalt plānus par Pagaidu nacionālās armijas štāba formēšanu — taču jau pulksten 14 ierodas pilšētas komandants pulkvedis Ulleršpergers un informē viņu, ka netiks pieļauta latviešu karaspēka vienību izveide, tā vietā Skaistlauku ieceļ par Rīgas palīgpolicijas priekšnieku un Rīgas pagaidu vecāko.[5] Palīgpolicijas pazīšanās zīme — sarkanbaltsarkanas rokas apsējs. 2. jūlijā Skaistlauks publicē aicinājumu visām pirmspadomju pašvaldībām atsākt darbu, bet 3. jūlijā, sakarā ar marodierismu, izsludina pārvietošanās aizliegumu Vecrīgā.[6]

 
Pulkvedis Voldemārs Skaistlauks sarunā ar baterijas komandieri kapteini Rēbergu 1943. gada vasarā Jelgavā.

Ar 2. jūliju Rīgā sākas padomju aktīvistu un ebreju aresti, sākot ar 4. un 5. jūliju tajos aktīvu dalību ņem arī Skaistlauka komandētā palīgpolicija, Skaistlauks ir tās priekšnieks arī laikā, kad Arāja komandas vīri nodedzina Rīgas Horālā sinagogu.[7] 1941. gada 7. jūlijā vācu komandantūra Skaistlauku atceļ no palīgpolicijas priekšnieka amata, viņš tiek uzskatīts par neuzticamu vācu varai, vietā tiek iecelts par provācisku atzītais Voldemārs Veiss.[8] 1942. gada jūnija beigās Skaistlauku ieceļ par Rīgas hipodroma vadītāju.[9]

 
15. artilērijas pulka kareivji sumina komandieri Voldemāru Skaistlauku 1943. gada Jāņos Jelgavā.

Dienesta gaitas Skaistlauks atsāk 1943. gada aprīlī, kad tiek mobilizēts dienestam jaunveidotājā 15. divīzijā, tur tiek iecelts par 15. artilērijas pulka komandieri.[2] Pulks tiek saformēts 1943. gada jūnijā Jelgavā un nosūtīts uz Austrumu fronti, Ostrovas pozīcijām. 1944. gada jūnija-jūlija mijā, atkāpjoties no Veļikajas pozīcijām tiek pilnībā iznīcināts divīzijas 32. pulks pulkvežleitnanta Aperāta vadībā, tādēļ 17. jūlijā divīziju nākas pārformēt — 15. artilērijas pulku trīs vieglo un viena smagā diviziona sastāvā pievieno 19. latviešu divīzijai. Skaistlauks veiksmīgi vada pulku atkāpšanās kaujās Latvijas teritorijā, tiek apbalvots ar I un II šķiras Dzelzs krustu. 1944. gada oktobrī līdz ar visu 19. divīziju nonāk Kurzemes cietoksnī, tur 1944. gada oktobra beigās izveido Kaujas Grupu Skaistlauks (Kampfgruppe Skaistlauks) līdz frontes stabilizēšanai. 1944. gada novembra beigās tiek paaugstināts par virspulkvedi.[10] 1944. gada septembrī Skaistlauks plāno piedalīties Latvijas Centrālā padomes darbā, uzņemoties iekšlietu un policijas organizēšanu, taču slimības dēļ spiests no šiem plāniem atteikties un doties ārstēties uz Prāgu, tur arī sagaida kara beigas.[2]

Pēckara dzīveLabot

Pēc Vācijas kapitulācijas Skaistlaukam izdodas nonākt Rietumu sabiedroto okupācijas zonā, sākotnēji nonāk karagūstekņu nometnē, bet vēlāk tiek pārsūtīts uz politisko gūstekņu nometni Darmštatē. Atbrīvots 1946. gadā, pēc tam aktīvs Vācijas trimdas latviešu kopienas loceklis, nodarbojas ar publicistiku, tostarp atmiņu izdošanā par savām gaitām Latvijas brīvības cīņās, kā arī darbojies Lāčplēša kara ordeņa kavalieru biedrībā.

Voldemārs Skaistlauks mirst Ludvigsburgā 1972. gada 9. oktobrī.[2]

AtsaucesLabot

  1. 1,0 1,1 Latvijas kareivis, Nr. 228, 1937. gada 8. okt, 3. lpp
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 «LKOK nr.3/870 : Skaistlauks-Šēnfelds, Valdemārs». Skatīts: 2013. gada 10. oktobris.
  3. Jaunākās Ziņas, 1940. g.23. janv. (Nr. 18) 6. lpp
  4. Cīņa, 1940. g. 5. aug. (Nr. 16) 12. lpp
  5. Cerības un vilšanās — Aleksandrs Lasmanis, Uppsala: 1963, 153. lpp.
  6. Tēvija, 1941. g. 3. jūl. (Nr. 3) 6. lpp
  7. Okupētā Latvija 20. gadsimta 40. gados — Latvijas pirmās padomju okupācijas aktīvistu vajāšanas (1941. gada 23. jūnijs -1945. gads) — Aivars Stranga, Rīga: 2005, .lpp
  8. Zem melnbrūnā zobena — Heinrihs Strods, Rīga: 1994, 78., 79. lpp.
  9. Sporta Pasaule, 1942. g. 2. jūn. (Nr. 36) 4. lpp
  10. Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums — Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1977, 5.sējums, 243. lpp