Latvijas iedzīvotāji Sarkanajā armijā Otrajā pasaules karā
Latvijas iedzīvotāji Sarkanajā armijā Otrajā pasaules karā (1941—1945) piedalījās gan brīvprātīgi, gan piespiedu mobilizācijas dēļ. Tiek lēsts, ka no apmēram 70 000 latviešu karavīru, kas Otrā pasaules kara laikā cīnījās Sarkanās armijas rindās, gandrīz puse bija Krievijas latvieši, kā arī 1941. gada vasarā no Latvijas uz PSRS līdzi devušies Latvijas iedzīvotāji. Otra puse bija Latvijas iedzīvotāji, kurus mobilizēja 1944. gada beigās — 1945. gada sākumā, Sarkanajai armijai otrreiz okupējot Latvijas teritoriju.[1] No 1944. gada augusta līdz 1945. gada jūnijam padomju varas iestādes Sarkanajā armijā mobilizēja 57 422 Latvijas iedzīvotājus, kaut arī 1899. un 1907. gada Hāgas konvencijas nepieļāva mobilizēt okupēto zemju iedzīvotājus okupētājas valsts armijā.
Teritoriālais korpuss
labot šo sadaļuPēc Latvijas okupācijas 1940. gada vasarā tās armija tika reformēta un pārdēvēta par Latvijas PSR Tautas armiju, bet ar 14. augusta VK(b)P CK Politbiroja lēmumu okupēto Baltijas valstu armijas tika iekļautas Sarkanās armijas sastāvā kā teritoriālie korpusi, ko apstiprināja un sīkāk reglamentēja PSRS Aizsardzības tautas komisāra 17. augusta pavēle.
1941. gada jūnija beigās, Vērmahtam iebrūkot Latvijā, 24. latviešu strēlnieku korpusa sastāvā atradās mazāk par 3000 latviešu karavīriem. 25. jūnijā korpuss saņēma pavēli kopā ar citām 27. armijas daļām izveidot aizsardzības pozīcijas gar Daugavu no Rīgas līdz Līvāniem, ko nespēja izpildīt un atkāpās uz austrumiem Staļina līnijas aizsardzībai. Iesaistoties kaujās Latvijas-PSRS robežas tuvumā, korpuss pamazām izira.
Latviešu strēlnieku divīzijas
labot šo sadaļu1941. gada jūlijā Igaunijas teritorijā no šiem bijušās Latvijas armijas regulārā iesaukuma karavīriem un tur nokļuvušajiem Latvijas iedzīvotājiem — strādnieku gvardes kaujiniekiem un padomju aktīvistiem — tika izveidoti divi latviešu strēlnieku pulki. Cīņās pie Ļeņingradas tie cieta smagus zaudējumus, un 1941. gada septembrī to pārpalikumu apvienoja 76. atsevišķajā latviešu strēlnieku pulkā, kurš turpmākajās cīņās gandrīz pilnībā tika iznīcināts.
1941. gada 3. augustā Staļins deva rīkojumu par latviešu strēlnieku divīzijas izveidošanu. 201. Latvijas (vai latviešu) strēlnieku divīzijas formēšana tika uzsākta Gorohovecas nometnē, apmēram 300 kilometrus uz austrumiem no Maskavas. Tās personālsastāvu veidoja kauju zaudējumu dēļ izformēto latviešu karaspēka daļu karavīri, bet vēlāk galvenokārt Krievijas latvieši, savukārt kara pēdējā fāzē arī citu tautību karavīri. Paralēli Gorohovecas nometnē bāzējās 1. atsevišķais latviešu rezerves pulks. Tajā apmācību izgāja aptuveni 33 000 karavīru un tos pakāpeniski nosūtīja uz 201. (43. gvardes) latviešu strēlnieku divīziju, papildinot tās personālsastāvu pēc zaudējumiem kaujās.
201. latviešu strēlnieku divīzija piedalījās 1942. gada kaujās pie Maskavas, Staraja Rusas un Demjanskas. Par izcilību kaujās oktobrī tai piešķīra 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas nosaukumu.
1943. gadā izveidoja 1591. zenītartilērijas pulku un 1. latviešu bumbvedēju aviācijas pulku, kuru pamatu veidoja bijušās Latvijas armijas apmācību izgājušie karavīri.
1944. gada jūnijā uz 1. atsevišķais latviešu rezerves pulka bāzes tika izveidota 308. latviešu strēlnieku divīzija.
Latviešu strēlnieku korpuss
labot šo sadaļuGatavojoties Latvijas ieņemšanai, 1944. gada jūlijā 43. gvardes divīziju un 308. divīziju apvienoja 130. latviešu strēlnieku korpusā, kas piedalījās cīņās pie Rēzeknes, Daugavpils, Madonas, Krustpils un Rīgas, bet kara beigās cīnījās Kurzemes frontē.
1945. gada janvārī piederīgie saņēma 1999, bet no 1945. gada marta līdz novembrim — 7444 nāves ziņas par savu tuvinieku bojāeju; līdz 1945. gada janvārim no Sarkanās armijas bija dezertējuši 2254 cilvēki, bet no 1944. līdz 1946. gadam aizsprostvienību kaujinieki bija arestējuši 5750 vīriešus, kuri bija izvairījušies no iesaukšanas vai dezertējuši.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Vārpa, Igors. Latviešu karavīrs zem Krievijas impērijas, Padomju Krievijas un PSRS karogiem. Latviešu strēlnieki triju vēstures laikmetu griežos. - Tapals: Rīga, 2006. ISBN 9984-792-11-0 616. lpp.
Literatūra
labot šo sadaļu- Strods, Heinrihs. PSRS kaujinieki Latvijā (1941-1945) II - LU žurnāla "Latvijas Vēsture" fonds: Rīga, 2007.
- Vārpa, Igors I. Latviešu karavīrs zem Krievijas impērijas, Padomju Krievijas un PSRS karogiem. Latviešu strēlnieki triju vēstures laikmetu griežos. - Tapals: Rīga, 2006. ISBN 9984-792-11-0
Skatīt arī
labot šo sadaļuĀrējās saites
labot šo sadaļu- Mag. hist. Uldis Neiburgs. Latviešu karavīri Vācijas un PSRS armijās: galvenās problēmas.
- Neiburgs U. Pret savu gribu sarkanajā armijā.
- Pormals J. 24. teritoriālais korpuss — latvieši Sarkanajā armijā[novecojusi saite]
Šis ar militāro tematiku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |