Atvērt galveno izvēlni

267. Rēznas policijas bataljons (vācu: 267. Schutzmannschaft Bataillon) bija militāra latviešu brīvprātīgo vienība Trešā reiha pakļautībā Otrajā pasaules karā. Kaujas gaitas beidza Kurzemes cietoksnī 1945. gada 8. maijā.[1]

267. Rēznas policijas bataljons
Ordnungspolizei flag.svg
Valsts Valsts karogs: VācijaTrešais reihs
Pastāvēšanas laiks 1942—1945
Pakļautība SS un policijas vadītājs Ostlandē
35. ieroču SS grenadieru divīzija
34. vācu kājnieku divīzija
XVIII armijas korpuss
Karaspēka veids Sauszemes spēki
Militārās operācijas Sardžu pienākumi un partizānu apkarošana frontes aizmugurē
Kaujas pie Novosokolovņiku pozīcijās
Kaujas Kurzemes cietoksnī
Krasta apsardze pie Užavas
Komandieri
Komandieri Nikolajs Bebris
Nikolajs Pļavenieks
Ernests Voldemārs Birzietis

IzveidošanaLabot

267. Rēznas bataljonu saformēja 1942. gada martā Krāslavā no Latgales reģiona brīvprātīgajiem kā 17-E kārtības dienesta bataljonu, taču jau 18. maijā, vēl pirms dienesta gaitu uzsākšanas, tas tika pārdēvēts par 267. Rēznas policijas bataljonu. Apmācības noritēja Krāslavā un tām noslēdzoties bataljonā bija 12 virsnieki, 43 instruktori un 409 kareivji, bruņojumā 429 šautenes, 27 patšautenes un 12 ložmetēji, komandējošais sastāvs bija:

Bataljona komandieris — pulkvežleitnants Nikolajs Bebris

  • 1. rotas komandieris — kapteinis Riekstiņš
  • 2. rotas komandieris — kapteinis Butka
  • 3. rotas komandieris — kapteinis Pļavenieks.[1]

Dienesta gaitasLabot

Jau apmācību laikā bataljons pildīja sardžu funkcijas Krāslavā, 1942. gada septembrī to iesaistīja ar izpletņiem nomesto padomju sabotieru apkarošanā. 14. novembrī bataljonu nosūtīja uz Bežaņicu rajonu nomainīt 16. Zemgales bataljonu, nomaiņa sākās 7. decembrī, 267. bataljonam pārņemot partizānu apkarošanas funkcijas Novosokoļņiku rajonā. 1943. gada 25. februārī pulkvežleitnants Bebris pārgāja uz jaunveidojamo 34. ieroču SS grenadieru pulku un bataljona vadību uzņēmās 3. rotas komandieris kapteinis Pļavenieks. No 1943. gada februāra sākuma līdz 23. martam bataljons izcīnīja aizsardzības kaujas Novosokoļņiku pozīcijās 35. vācu SS policijas divīzijas 89. grenadieru pulka un 34. vācu kājnieku divīzijas 109. pulka pakļautībā, ciešot ievērojamus zaudējumus.

Pēc atiešanas no frontes bataljons pildīja dzelzceļa sardzes pienākumus Novosokoļņiku rajonā līdz 1944. gada jūlijam, kas, līdz ar vispārēju atkāpšanos, arī 267. bataljons pārvietojās rietumu virzienā. Īslaicīgi pildīja partizānu apkarošanas pienākumus Sebežas rajonā un 14. jūlijā bataljons atgriezās Latvijas teritorijā, kur tika nosūtīts uz Viesīti, tur tas nonāca 27. jūlijā. Septembra sākumā bataljonu novietoja frontē pie Lielupes ap 5 km uz austrumiem no Jelgavas, bet septembra beigās pārcēla uz Džūkstes apkaimi. 27. oktobrī bataljonu nodeva Ventspils komandanta rīcībā, kas to izmantoja krasta apsardzības vajadzībām Užavas apkaimē, 1945. gada martā bataljons bija 2 rotu sastāvā, tajā bija 250 vīri, to skaitā 8 virsnieki, komandējošais sastāvs bija:

Bataljona komandieris — kaptainis Birzietis

  • 1. rotas komandieris — kapteinis Siliņš
  • 2. rotas komandieris — leitnants Circenis

Krasta apsardzes pienākumus bataljons pildīja līdz Vācijas kapitulācijai 1945. gada 8. maijā.[1]

AtsaucesLabot

  1. 1,0 1,1 1,2 Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1972, 2.sējums, 102. lpp