Kārlis Pfefers-Vildenbruhs

Kārlis Pfefers-Vildenbruhs (vācu: Karl Pfeffer-Wildenbruch; 1888—1971) bija vācu policijas virsnieks un Ieroču SS ģenerālis. No 1943. gada 8. oktobra līdz 1944. gada 11. jūnijam viņš komandēja Latviešu VI SS brīvprātīgo armijas korpusu.

Kārlis Pfefers-Vildenbruhs Ieroču SS uniformā

Dzīvesgājums

Dzimis 1888. gada 12. jūnijā Kalkbergē-Rīdersdorfā pie Berlīnes. 1907. gadā iestājās Prūsijas armijā, 1911. gadā sāka studijas Berlīnes Militāri tehniskajā akadēmijā. Pirmā pasaules kara laikā darbojās Vācijas militārajā misijā Osmaņu impērijā, 1917. gada beigās viņš atgriezās Vācijā un kļuva par 11. kājnieku divīzijas ģenerālštāba virsnieku, vēlāk darbojās Ģenerālpavēlniecības štatā.

Pēc kara beigām 1919. gada augustā viņš sāka darboties Osnabrikas un Magdeburgas policijā. 1932. gadā Pfefers-Vildenbruhs pievienojās Nacionālsociālistiskajai Vācijas strādnieku partijai (NSDAP) un 1933. gadā kļuva par Valsts policijas pulka komandieri Frankfurtē pie Oderas, 1936. gadā par Policijas skolu ģenerālinspektoru un 1937. gadā viņu paaugstināja par policijas ģenerālmajoru. 1939. gada 12. martā viņš sāka darboties SS Reihsfīrera štābā, 1939. gada 20. aprīlī paaugstināts par SS brigādefīreru.

Otrā pasaules kara laikā 1939. gada beigās Pfefers-Vildenbruhs vadīja 4. SS policijas panzergrenadieru divīziju un kļuva par Ieroču SS ģenerālleitnantu. Pēc Francijas kampaņas beigām 1940. gada novembrī viņš atkal strādāja Reihsfīrera SS štābā. No 1941. līdz 1943. gadam viņš bija Vācijas Iekšlietu ministrijas koloniālās policijas biroja priekšnieks un 1943. gada 8. oktobrī viņu iecēla par Latviešu VI. SS brīvprātīgo armijas korpusa komandieri, 9. novembrī paaugstinot par Ieroču SS ģenerāli.

Gatavojoties Budapeštas aizstāvēšanas kaujai, 1944. gada decembra sākumā viņu iecēla par IX. SS kalnu korpusa (IX. SS-Gebirgskorps) komandieri, un viņš no 1944. gada 24. decembra līdz 1945. gada 11. februārim divus mēnešus vadīja ielu cīņas. 1945. gada 12. februārī ģenerālis Pfefers-Vildenbruhs padevās Sarkanās armijas gūstā.

1949. gadā viņam karagūstekņu nometnē piesprieda 25 gadu ieslodzījumā, bet pēc Staļina nāves 1955. gada oktobrī atbrīvoja no internēto ģenerāļu nometnes Ivanovas apgabalā un ļāva atgriezties Vācijā. Miris autokatastrofā 1971. gada 29. janvārī Bīlefeldē.