Berlīnes kauja

Berlīnes kauja bija pēdējā lielā ofensīva Eiropas karadarbības laukā Otrajā pasaules karā. Tā ilga no 1945. gada 16. aprīļa līdz 2. maijam, kaujā uzvaru guva PSRS karaspēks.

Berlīnes kauja
Daļa no Otrā pasaules kara
Brandenburgas vārti 1945 gadā
Datums 1945. gada 16. aprīlis — 2. maijs Vieta Berlīne, Vācija 52°31′N 13°23′E Iznākums Berlīnes krišana. PSRS uzvara
Karotāji
PSRS  Polija	Trešais reihs
Komandieri un līderi
Georgijs Žukovs Konstantīns Rokosovskis Ivans Koņevs	Kurts fon Tippelkirhs Ferdinands Šērners Helmuts Reimans Helmuts Veidlings Rūdolfs Sikeniuss Roberts Ritters fon Greims

Pēdējā Sarkanās Armijas uzbrukuma mērķis bija virzība līdz Elbas krastiem un visas vāciešu organizētās pretestības likvidēšana savā ceļā, tajā skaitā Berlīnes ieņemšana un tās aizstāvju neitralizēšana.Šo uzdevumu realizācijai maršali Georgijs Žukovs un Ivans Koņevs varēja sūtīt uzbrukumā apmēram 1 640 000 cilv., 41 600 lielgabalus un mīnmetējus, 6300 tankus un varēja izmantot 3 gaisa armijas ar 8400 lidmašīnu.

Pretī vācieši varēja sūtīt septiņas tanku un 65 kājnieku divīzijas (ar dažādu kaujasspēju līmeni), kā arī apmēram 100 atsevišķu bataljonu vai divizionu (kopā apmēram pusmiljonu cilvēku). Pamatā pilsētas aizstāvju spēkus veidoja iznīcināto divīziju personālsastāvs vai jaunveidotas vienības no pensionāriem, jauniešiem, slimajiem un ievainotajiem, bieži vien propagandas samusinātu cilvēku vai notiesāto savāktu no cietumiem un nometnēm un SS vienību sadzītu ierakumos, nosūtīti no bunkuriem kas atradās Reihskancelejā ar pavēli izveidot vēl vienu armiju uz reiha drupām.

1945. gada 12. janvārī padomju spēki uzsāka uzbrukumu Berlīnei. Uzbrukuma beigās viņi apstājās pie Oderas upes, apmēram 60 km uz austrumiem no Berlīnes. Aizsardzības gatavošana Berlīnes nomalē tika uzsākta 20. martā. Pirms galvenās kaujas Berlīnē padomju karaspēks spēja ielenkt pilsētu. 1945. gada 20. aprīlī tika uzsākta Berlīnes centra bombardēšana, tika veikti arī citi uzbrukumi. Vācu spēki nebija labi organizēti, aprīkoti. Nākamo dažu dienu laikā padomju spēki ātri virzījās uz priekšu un sasniedza pilsētas centru.

Pirms kaujas beigām Vācijas vadonis Ādolfs Hitlers un vairāki viņa sekotāji izdarīja pašnāvību. Pilsētas aizstāvji beigu beigās padevās 2. maijā, tomēr cīņas turpinājās līdz 8. maijam (PSRS tobrīd jau bija 9. maijs), kas arī ir Otrā pasaules kara beigas Eiropā.

Pretinieki

Ziemeļu sektors

Haso fon Manteifels

Vācija

• Trešā tanku armija

Tanku ģenerālis Haso fon Manteifels

• 4 kājnieku divīzijas
• 3 flotes divīzijas
• 2 folksgrenadieru divīzijas

Konstantīns Rokosovskis

 PSRS

• Otrā Baltkrievijas fronte

Maršals Konstantīns Rokosovskis

• 31 strēlnieku divīzija
•   7 gvardes strēlnieku divīzijas
•   1 motorizēto strēlnieku bataljons
•   3 tanku bataljoni

Centrālais sektors

Gothards Heinrici

Teodors Busse

Vācija

• Armijas grupa Visla

Ģenerālpulkvedis Gothards Heinrici

• 15 kājnieku divīzijas
•   6 tanku divīzijas
•   2 motorizētās kājnieku divīzijas

• Devītā armija

Infantērijas ģenerālis Teodors Busse

•   5 kājnieku divīzijas
•   4 tanku grenadieru divīzijas
•   1 tanku divīzija
•   1 SS grenadieru divīzija
•   1 drošības nodaļa
•   1 Jēgeru divīzija
•   1 desantnieku divīzija
•   1 Kaujasgrupa

Georgijs Žukovs

 PSRS

• Pirmā Baltkrievijas fronte

Maršals Georgijs Žukovs

• 54 strēlnieku divīzijas
• 16 gvardes strēlnieku divīzijas
• 5 kājnieku divīzijas (poļu)
• 3 gvardes kavalērijas divīzijas
• 3 mehanizētās brigādes
• 6 gvardes mehanizētās brigādes
• 7 tanku brigādes
• 10 gvardes tanku brigādes
• 1 bruņu brigāde (poļu)
• 2 motorizēto strēlnieku brigādes

Dienvidu sektors

Ferdinands Šērners

Vācija

• Karaspēka grupa "Vidus"

Feldmaršals Ferdinands Šērners

• 13 kājnieku divīzijas
•   3 tanku divīzijas
•   1 Reiha darbadienesta divīzija
•   1 SS policijas divīzija
•   1 SS grenadieru divīzija
•   1 pretgaisa divizions
•   2 Kaujas grupas

Ivans Koņevs

 PSRS

• Pirmā Ukrainas fronte

Maršals Ivans Koņevs

• 26 strēlnieku divīzijas
• 15 gvardes strēlnieku divīzijas
•   5 kājnieku divīzijas (poļu)
•   3 gvardes kavalērijas divīzijas
•   1 gvardes desanta divīzija
•   9 gvardes mehanizētās brigādes
•   3 mehanizētās brigādes
•   4 gvardes motorizēto strēlnieku brigādes
•   1 bruņotais korpuss (poļu)
•   4 tanku brigādes
• 10 gvardes tanku brigādes
•   1 motorizēto strēlnieku brigāde

Literatūra

• Antill, P., Battle for Berlin: April – May 1945. Atjaunināts: 3 August 2007 — Includes the Order of Battle for the Battle for Berlin (Le Tissier, T. (1988), The Battle of Berlin 1945, London: Jonathan Cape)
• Durie, William (2012), The British Garrison Berlin 1945–1994: Nowhere to Go ... a Pictorial Historiography of the British Military Occupation / Presence in Berlin, Berlin: Vergangenheitsverlag (de), ISBN 978-3-86408-068-5, OCLC 978161722