Ļeņingradas blokāde

Ļeņingradas blokāde
	Daļa no Otrā pasaules kara
	; Armijas vienība uz Maskavas prospekta 1941. gada decembrī
Datums	1941. gada 8. septembris — 1944. gada 27. janvāris
Vieta	Ļeņingrada, PSRS (tagad Sanktpēterburga, Krievija)
Iznākums	Sarkanās Armijas uzvara
Karotāji
Trešais reihs; Somija; Atbalsts no jūras:; Itālijas Karaliste;	PSRS
Komandieri un līderi
Vilhelms fon Lēbs; Georgs fon Kihlers; Karls Gustavs Mannerheims	Kliments Vorošilovs; Georgijs Žukovs; Ivans Fedjuņinskis; Mihails Hozins; Leonīds Govorovs; Vladimirs Tribucs
Spēks
725 000	930 000
Zaudējumi
> 140 000	Militārais personāls: > 300 000 ; Civiliedzīvotāji: > 600 000

Ļeņingradas blokāde (krievu: блокада Ленинграда) bija 872 dienu ilgs Vācijas un Somijas spēku veikts Ļeņingradas (tagad Sanktpēterburga) aplenkums Otrā pasaules kara laikā, par kuru galvenokārt bija atbildīga armiju grupa Ziemeļi.

Aplenkums sākās 1941. gada 8. septembrī, kad tika nogriezts pēdējais sauszemes savienojums ar pilsētu. Lai gan 1943. gada 18. janvārī Sarkanajai Armijai izdevās atbrīvot šauru joslu uz Ļeņingradu, pilnīga blokādes pārtraukšana tika pabeigta 1944. gada 27. janvārī.

Vienīgā Ļeņingradas nebloķētā puse bija Lādogas ezers, lai gan to sasniedza aplencēju artilērija un aviācija. Bezledus apstākļos pilsētu apgādāja ar peldlīdzekļiem, bet ziemas laikā — ar autotransportu pa ledu; šis ceļš tika nosaukts par "Dzīvības ceļu". Pirmajā ziemā, kad vēl nebija pienācīgi noorganizēta pilsētas apgāde, Ļeņingradā iestājās bads, un katru dienu gāja bojā vairāki tūkstoši civiliedzīvotāju.

Sākotnēji, kad tika izstrādātas pirmās koncepcijas par iebrukumu PSRS, bija paredzēts iznīcināt pretinieka perifērijas centru, proti, Maskavu, veltot tam visus bruņotos spēkus. Neskatoties uz ģenerālštāba iebildumiem, Ādolfs Hitlers izvēlējās saskaldīt iebrucēju spēkus trīs virzienos — ziemeļi, centrs un dienvidi, izvirzot tiem stratēģiskos mērķus, kuri būtu jāizpilda iebrukuma pirmajā fāzē, kurai sekotu sākotnējās koncepcijas izpilde. Ziemeļos armijas primārais mērķis bija Ļeņingrada kā viens no spēcīgākajiem PSRS centriem. Būtisks faktors ziemeļos bija revanšistiski noskaņotie somi, kuri Ziemas kara rezultātā zaudēja par labu PSRS aptuveni 20% no savas teritorijas. Lai arī somi piedalījās Ļeņingradas blokādē, viņi atteicās asistēt vāciešiem, uzbrūkot pilsētai, kas būtiski samazināja vāciešu izredzes pakļaut Ļeņingradu. Otrā pasaules kara vēsturē pretrunīgi tiek vērtēts Hitlera lēmums nosūtīt vācu formācijas, kas piedalījās blokādē, uz Maskavu. Šī lēmuma dēļ vācieši tā arī nepakļāva pilsētu, vāciešiem neizdevās arī uzvarēt kaujā par Maskavu. Savukārt padomju valdība, pat apzinoties briesmas neveica pietiekamus pasākumus, lai evakuētu civiliedzīvotājus. Turklāt padomju vara pilsētā iebrukuma sākumposmā rīkojās neprofesionāli un haotiski. Tas noveda pie upuriem, no kuriem varēja izvairīties. Tikai pēc padomju augstākās vadības rīcības un jaunu vadītāju nosūtīšanas uz Ļeņingradu situācija izmainījās. Kopumā blokāde saistīja būtiskus vācu spēkus, kā arī vēlāk kalpoja par placdarmu turpmākajai padomju karadarbībai, pēc tam, kad PSRS atguvās no pirmajiem satricinājumiem.

Neraugoties uz padomju laikā kanonizēto vēstures versiju, daļa vēsturnieku apgalvo, ka Ļeņingradas blokāde bija padomju režīma rīcības, pareizāk sakot — bezdarbības - sekas, nevis liktenīga nenovēršamība. Savu viedokli šie vēsturnieki argumentē ar faktiem: visu "blokādes" laiku Ļeņingrada sniedza būtisku ieguldījumu armijas tehnikas piegādēs Sarkanarmijai, ne uz brīdi nepārtraucot ražošanu. Padomju varai netrūka transporta ne izejvielu piegādēm, ne gatavās produkcijas - simtiem tanku, desmitiem bruņuvilcienu, tūkstošiem artilērijas lielgabalu, tūkstošiem mīnmetēju, desmitiem kuģu un citas militārās tehnikas — nogādāšanai no "aplenktās" Ļeņingradas uz fronti. Līdz ar to esot apšaubāma padomju varas nespēja piegādāt pilsētai pārtiku, lai izbeigtu badu. Tā esot bijusi Staļina politika un izvēle.

Sekas

Saskaņā ar dažādiem datiem blokādes gados nomira no 600 tūkstošiem līdz 1,5 miljoniem cilvēku. Nirnbergas prāvā tika publiskots 632 253 blokādes upuru skaits (tikai 3% no viņiem gāja bojā no bombardēšanas un apšaudes; pārējie 97% nomira no bada, aukstuma un slimībām).

Blokādes atzīšana par genocīda aktu

2022. gada 8. septembrī Sanktpēterburgas prokuratūra pilsētas tiesā iesniedza pieteikumu atzīt Ļeņingradas blokādi par kara noziegumu un noziegumu pret cilvēci, padomju tautas genocīdu. 20. oktobrī Sanktpēterburgas pilsētas tiesa atzina nacistiskās Vācijas karaspēka un to līdzdalībnieku veikto Ļeņingradas aplenkšanu 1941. un 1944. gadā par genocīdu. Tiesas sēdē uzstājās 4 aplenktās pilsētas iedzīvotāji, kā arī 12 speciālisti no dažādām zinātniskajām, izglītības un muzeju organizācijām.

2024. gada 28. februārī Krievija pieprasīja, lai Vācija oficiāli atzīst Ļeņingradas blokādi par genocīdu.

Atsauces

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ļeņingradas blokāde.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Ļeņingradas blokāde Diena pēc dienas (krieviski)
Ļeņingradas blokāde Arhivēts 2017. gada 26. janvārī, Wayback Machine vietnē. Kam tā bija vajadzīga? (krieviski)