Vikipēdija

Komposta degunradžvabole

Komposta degunradžvabole (latīņu: Oryctes nasicornis) ir skarabeju dzimtas vaboļu suga. Tā ir liela kastaņkrāsas vai sarkanbrūna vabole ar 25—47 mm garu, masīvu ķermeni. Šai sugai ir izteikts dzimumdimorfisms: tēviņiem galvas vidū ir atpakaļ izliekts ragam līdzīgs izaugums un uz priekškrūšu vairoga ― trīszobu garenisks veidojums; mātītēm uz galvas atrodas tikai neliels paugurs, kā arī krūšu vairoga veidojums ir mazāks nekā tēviņiem.[1][2][3] Pieaugušās vaboles ir aktīvas siltās vasaras naktīs, bieži lido uz mākslīgiem gaismas avotiem.[4]

Komposta degunradžvabole
Oryctes nasicornis Kawall, 1868 (Linnaeus, 1758)
Pieaugušais tēviņš
Pieaugušais tēviņš
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsPosmkāji (Arthropoda)
KlaseKukaiņi (Insecta)
ApakšklaseSpārneņi (Pterygota)
KārtaVaboles (Coleoptera)
ApakškārtaVisēdājas vaboles (Polyphaga)
VirsdzimtaScarabaeoidea
DzimtaSkarabeju dzimta (Scarabaeidae)
ApakšdzimtaDynastinae
ĢintsDegunradžvaboles (Oryctes)
SugaKomposta degunradžvabole (Oryctes nasicornis)
Sinonīmi
  • Scarabaeus nasicornis Linnaeus, 1758
  • Geotrupes nasicornis Gimmerthal, 1829
  • Oryctes grypus
  • Oryctes latipennis
  • Oryctes punctipennis Motschulsky, 1860
  • Oryctes punctipennis przevalskii Semenow & Medvedev, 1932
  • Oryctes punctipennis illigeri Minck, 1915
  • Oryctes progressivus Prell, 1914
  • Oryctus nasutus Mulsant, 1842
Iedalījums
  • pasuga: Oryctes nasicornis afghanistanicus Endrödi, 1938
  • pasuga: Oryctes nasicornis chersonensis Minck, 1915
  • pasuga: Oryctes nasicornis corniculatus Villa & Villa, 1833
  • pasuga: Oryctes nasicornis edithae Endrödi, 1938
  • pasuga: Oryctes nasicornis grypus (Illiger, 1803)
  • pasuga: Oryctes nasicornis hindenburgi Minck, 1915
  • pasuga: Oryctes nasicornis holdhausi Minck, 1914
  • pasuga: Oryctes nasicornis illigeri Minck, 1915
  • pasuga: Oryctes nasicornis kuntzeni Minck, 1914
  • pasuga: Oryctes nasicornis latipennis Motschulsky, 1845
  • pasuga: Oryctes nasicornis mariei (Bourgin, 1949)
  • pasuga: Oryctes nasicornis nasicornis (Linnaeus, 1758)
  • pasuga: Oryctes nasicornis ondrejanus Minck, 1916
  • pasuga: Oryctes nasicornis polonicus Minck, 1916
  • pasuga: Oryctes nasicornis przevalskii Semenow & Medvedev, 1932
  • pasuga: Oryctes nasicornis punctipennis Motschulsky, 1860
  • pasuga: Oryctes nasicornis shiraticus Endrödi & Petrovitz, 1974
  • pasuga: Oryctes nasicornis transcaspicus Endrödi, 1938
  • pasuga: Oryctes nasicornis turkestanicus Minck, 1915
Komposta degunradžvabole Vikikrātuvē
♀

Kāpuri ir C veidā izliekušies, resni, dzeltenīgi balti, 80—110 mm gari.[3] Tie attīstās lapu koku trūdošā koksnē, kompostā, mēslos, vecu lapu vai zāģu skaidu kaudzēs. Attīstība ilgst 2―4 gadus.[5]

Komposta degunradžvabole ir izplatīta Eiropā (izņemot ziemeļu daļu un Britu salas),[1] Ziemeļāfrikā, Mazāzijā, Kaukāzā un Rietumsibīrijas dienvidos.[6] Dažās Rietumeiropas valstīs un dažos Krievijas Federācijas reģionos tā ir aizsargājama suga.[4]

Sastopama arī Latvijā.[7] Šeit vaboles atrod kompostā, siltumnīcās, zem gāztiem kokiem, atkritumu kastēs. Savvaļā pieaugušas vaboles var novērot no maija līdz augustam.[8]

Etimoloģija un sistemātika

labot šo sadaļu

Pirmo reizi sugu aprakstīja Kārlis Linnejs 1758. gadā savā darbā «Systema naturae» un nosauca to par Scarabaeus nasicornis.[4] 1798. gadā Kārlis Vilhelms Illigers šo taksonu pārcēla Oryctes ģintī. Nosaukums Oryctes cēlies no sengrieķu: ὀρύκτης, kas nozīmē "zemracis", bet sugas apzīmētājs "nasicornis" tulkojams no latīņu valodas kā "degunradzis".

Izplatība

labot šo sadaļu

Komposta degunradžvabole ir plaši izplatīta Eiropā (izņemot ziemeļu rajonus un Britu salas), Kaukāzā, Rietumsibīrijas dienvidos (Omskas, Toboļskas, Bijskas, Semejas apkārtnē), Ziemeļāfrikā (Marokā, Alžīrijā un Tunisijā), Vidusāzijā, Ziemeļaustrumturcijā, Mazāzijā, tai skaitā Irānā un Sīrijā.[1][4][6]

Areāla ziemeļu robeža stiepjas no Baltijas jūras līdz Sanktpēterburgai, Novgorodas apgabalam, Jaroslavļai, Kostromai, Kirovas apgabalam un Baškortostānas Republikai; aiz Urāliem cauri Jekaterinburgai un Kostanajai. Tālāk uz austrumiem sugai ir zināmas tikai atsevišķas atradnes, kas bieži ir tālu viena no otras. Dienvidu robeža Āzijā ir no Urālas ietekas līdz Embas baseina augštecei, tālāk līdz Arāla jūras krastiem un Ziemeļkaukāza stepēm.[6] Dienvidaustrumos areāls sasniedz Ķīnas dienvidrietumu rajonus (Siņdzjana) un Indiju (Himāčala Pradēša, Kašmīra un Utarakhanda).[9][10]

Komposta degunradžvaboles sākotnējās dabīgās dzīvesvietas ir dažādu tipu platlapju meži, ieskaitot kalnu, ūdensšķirtņu, sausgravu mežus, virspļavu terases un upju palieņu mežus. Ar cilvēku palīdzību vabole tiek izplatīta mākslīgos stādījumos stepēs, mežastepēs un pustuksnešu rajonos, kur sākotnēji apdzīvoja virspļavu un upju palienes terases, pirms tās tika pārveidotas. Vidusāzijā un Kazahstānā vabole plaši izplatīta stepēs un pustuksnešos.[11] Šeit tā pielāgojas dzīvot līdzās cilvēkiem, paliekot par fakultatīvi sinantropu sugu, un attīstās lecektīs, sadalījušos kūtsmēslos, koksnes atkritumu kaudzēs un citās trūdošas koksnes atliekās. Ar cilvēku palīdzību vabole ir izplatījusies arī uz Eiropas ziemeļiem, tālu Krievijas Eiropas daļas taigas zonā un Rietumsibīrijā, kur pielāgojusies dzīvei lecektīs, siltumnīcās, komposta un koku atlieku kaudzēs.[4][12]

Suga bieži sastopama Krimas un Ziemeļkaukāza mežastepēs un stepēs, bet areāla Eiropas daļas ziemeļos un Sibīrijā — reta.[4]

Pieaugušās vaboles apraksts

labot šo sadaļu

Komposta degunradžvaboles tēviņi ir 25—43 mm (maksimāli līdz 47 mm) gari, mātītes ir 26—41 mm garas.[1][13][4] Tā ir liela izmēra vabole ar kastaņbrūnu vai sarkanbrūnu ķermeni.[14] Vēderpuse un kāju augšstilbi ir gaišāki, dzeltenīgi sarkanbrūni. Ķermenis iegarens, izliekts, samērā plats, mātītēm tas ir paplašināts uz aizmuguri.[2]

Galva ir neliela, tās priekšējā (sejas) daļa ― trīsstūrveida, ar gandrīz taisniem sāniem, no priekšas sašaurināta. Tēviņam tā ir segta ar maziem, nesaplūstošiem punktiem, savukārt, mātītei ar ļoti blīviem, saplūstošiem punktiem un ļoti rupjām krokām. Acu daivas ir platas. Vēdekļveidīgas antenas ar desmit posmiem, no kuriem pamatposms ir izteikti liels. Plati augšžokļi, bez zobiņiem uz ārējās virsmas.[4]

Tēviņa galvas lielāko daļu aizņem ragam līdzīgs izaugums, kas pakāpeniski sašaurinās virzienā uz galotni. Ragam ir trīsstūrveida šķērsgriezums, vienmērīgi izliekts no pamatnes uz augšu un aizmuguri. Labi attīstītiem indivīdiem tas sasniedz ievērojamu garumu, bet vāji attīstītiem dažreiz tikai nedaudz pārsniedz mātītes izauguma lielumu. Tā priekšēja virsma ir daudzmaz plakana, bez garenas rievas vidū, ar diezgan blīviem, sīkiem punktiem. Ir zināma vaboļu aberācija (O. n. ab. progressivus Prell, 1909), kurā tēviņiem raga aizmugure ir ar zobiņiem.[15] Galvas sānos aiz raga ir raupji rievains punktojums.[2][6][13]

Mātītēm rags ir mazs, tā virsotne parasti trula. Tas ir nedaudz atbīdīts uz aizmuguri, vērsts uz augšu un nedaudz atpakaļ. Mātītes rags bieži veido leņķi ar galvas priekšējo daļu, kas parasti ir ļoti izliekta un stipri virzīta uz leju.[6]

Segspārni ir iegareni, izliekti, ar labi attīstītiem plecu pauguriem. Krūšu mugurējā plātne segta ar biezām, šķērseniskām krokām, mātītēm ― ar bieziem, rudiem matiņiem. Abu dzimumu vabolēm krūtis klāj blīvi, nelieli punktiņi un gari, biezi, rudi matiņi.[1][6]

Kājas stipras, bet nav garas. Priekškāju stilbi ir plati, ārpusē ar trim platiem, galos neasiem zobiņiem, kas ir atdalīti ar noapaļotiem izliekumiem. Vidējais zobiņš izteikti pietuvināts augšējam. Pretī vidējā zobiņa aizmugurējai malai ir ļoti taisns piesis. Pakaļkāju augšstilbi ir garāki, nedaudz paresnināti. Vidējā un pakaļējā kāju pāra stilbi virzienā uz augšu pakāpeniski paplašināti; augšpusē ar gariem zobiņiem, bez vainadziņa no sariņiem. Pakaļējo kāju gūžas ar diezgan lieliem punktiem un bieziem matiņiem.[1][6]

Mainība un pasugas

labot šo sadaļu

Komposta degunradžvabole ir ļoti polimorfa suga.[11][16] Šīm vabolēm var stipri atšķirties ķermeņa lielums un krāsa. Lielākiem indivīdiem raksturīga tumšāka krāsa, bet sīkākas vaboles ir gaišākas. Lielākiem tēviņiem uz galvas ir spēcīgāk attīstīts rags, platāks priekškrūšu vairogs, uz kura ir labāk attīstīts paugurs. Šos veidojumus tēviņi izmanto savstarpējās cīņās pārošanās laikā. Sīkākiem tēviņiem ir vājāk attīstītas sekundārās dzimumpazīmes, kas padara tos līdzīgākus mātītēm. Jo lielākas ir mātītes, jo izteiktāka bedrīte uz priekškrūšu vairoga.[4]

Šobrīd ir zināmas 19 pasugas, kuras dažreiz ir grūti atšķirt vienu no otras.[1][17] Trūkst drošu diagnostikas pazīmju, lai populācijās ar lielu mainību varētu veikt pasugu identificēšanu. Tāpēc daži entomologi uzskata, ka nav vajadzīgs izdalīt tik daudz pasugu.[16]

  • Oryctes nasicornis afghanistanicus Endrödi, 1938 ir pasuga, kas ir izplatīta Afganistānas teritorijā. Šai pasugai ķermenis ir iegarens, nedaudz izstiepts, slaids, ar paralēlām malām. Salīdzinot ar citam pasugām, ķermenis ir vairāk izliekts. Galvas priekšpuse (sejas daļa) uz augšu nav paplašināta.[13]
  • Oryctes nasicornis chersonensis Minck, 1915 apdzīvo Hersonas apgabaluUkrainā un Krimas pussalas teritoriju.[1] Tēviņiem galvas priekšpuse uz augšu ir nedaudz paplašināta vai ārkārtīgi šaura. Segspārnu virsma ir pilnīgi pārklāta ar dubultām punktu rindām, vietām neregulāri. Priekškāju stilbi ir nedaudz paplašināti.[13]
  • Oryctes nasicornis corniculatus Villa & Villa, 1833 (sinonīms: Oryctes nasicornis laevigatus Heer, 1841)[17] pasuga sastopama Francijā, Šveices dienvidos, Itālijas un Sicīlijas teritorijās. Galvas virsējā daļa ar iedobumu. Vaigi ieliekti. Priekškrūšu vairoga izcilņi vienādā augstumā. Vairoga sānu krokainais apvidus vizuāli nedaudz atdalīts no priekšējā.[13]
  • Oryctes nasicornis edithae Endrödi, 1938 — Tjanšana teritorijā, Džungārijā (Karlik-Taga grēdā, kas atrodas starp Jarkendas un Karakašas upju ielejām).[1] Pasugas īpatņiem ķermenis ir īsāks un platāks. Segspārni uz augšu nedaudz paplašināti. Galvas priekšējā daļa ir īsa, ar paralēlām malām. Rags tēviņiem ir vāji izliekts.[13]
  • Oryctes nasicornis grypus (Illiger, 1803) pasuga ir sastopama Dienvidtirolē, Dienvidšveicē, Itālijā, Sicīlijā, Dienvidfrancijā, Spānijā, Portugālē un Ziemeļāfrikā (Alžīrijā un Tunisijā).[6][13][18] Vaboļu ķermeņa garums ir 25 — 42 mm. Saliktās acis no priekšpuses ar iedobumiem, to ārējie stūri izstiepjas uz priekšu un nav apaļoti. Galva ir krokaina, tēviņam atpakaļ izliekts rags, kas pakāpeniski paliek tievāks. Mātītes galva atšķiras ar mazāk izliektu pieri. Mātītes izaugums uz galvas pēc savas formas ir ļoti līdzīgs nominatīvai pasugai. Tēviņa priekškrūšu vairogs ir gluds, ar maziem, izkliedētiem punktiņiem. Vairoga aizmugurējā izciļņa priekšējā mala ar trim izliektiem, apaļīgiem pauguriem. Tie ir novietoti apmēram vienā līnijā un atdalīti ar nelieliem, apaļīgiem iedobumiem. Sāna pauguri ir plati, vidējais paugurs gandrīz nav attīstīts. Pauguru priekšējā mala veido gandrīz taisnu, nedaudz viļņainu līniju. Mātītei vairoga bedrītes malas ir gludas, ar izkliedētiem punktiņiem; aizmugurējā mala nedaudz izliekta, ar nelielu, labi redzamu izliekumu vidū. Krūšu kurvja mugurējā daļa rupji punktēta, ar gludām malām. Segspārni ir gludi, ar ļoti retiem un sīkiem punktiem. Šai pasugai vēl ir aprakstītas dažas aberācijas, kas sastopas dažādās areāla vietās:
  • O. n. grypus ab. continuus — Tunisijā;
  • O. n. grypus ab. siculus — nedaudz atšķiras ar tēviņa dzimumsistēmas uzbūvi; Scīlijā;
  • O. n. grypus ab. laevigalus — tēviņu priekškrūšu vairoga aizmugurējas daļas izciļņa priekšējas malas pauguri ir atdalīti ar dziļākiem iedobumiem; mātītēm bedrīte uz vairoga ir lielāka.[6]
  • Oryctes nasicornis hindenburgi Minck, 1915 — Ziemeļirānā. Segspārni uz augšu nav paplašināti. Galvas priekšpuse ir īsa un nedaudz sašaurinās. Tēviņu rags ir ļoti atliekts atpakaļ.[13]
  • Oryctes nasicornis holdhausi Minck, 1914 izplatīta Ziemeļdonavas palienes teritorijā (Slovākija, Ungārija).[1] Tēviņu ķermeņa garums ir 28–42 mm, bet mātīšu — 27–43 mm.[19] Ķermenis ir īss un plats. Segspārni spīdīgi, gludi; ar vāji redzamiem punktiņiem uz segspārnu sāniem un virsotnes. Galva nav paplašināta virzienā uz augšu. Krūšu vairoga priekšējie stūri labi attīstīti.[13]
  • Oryctes nasicornis illigeri Minck, 1915 — Kašmīras teritorijā (Ķīna): ielejā starp Lielajiem Himalajiem un Pir Pandžal kalnu grēdu.[13] Ķermeņa garums 28—41 mm; krāsojums tumši brūns. Ķermeņa apakšējā puse un gūžas ir gaišākas, stilbi un pēdas tumšākas. Segspārni gludi, ar maziem izkaisītiem punktiņiem; ļoti spīdīgi. Mātītēm punktiņi ir izteiktāki, nekā tēviņiem. Galvas priekšpuse ar vāji izteiktu iedobumu. Tēviņa rags ir vērsts taisni uz augšu, virsotnē nedaudz atliekts atpakaļ un saspiests no sāniem. Mātītes galva ir krokaina, vāji izliekta. Tēviņu krūšu vairoga priekšpuses vidus gluds, ar krokainām sānu bedrītēm un rupji krokainām vietām pie priekšējiem stūriem. Vairoga pacēlumu zobiņi labi izteikti, apaļoti. Vidējais zobs novietojas mazliet zemāk par sānu zobiem. Mātītei vairogs ar rupjām krokām, kas virzienā uz aizmuguri paliek aizvien mazāk izteiktas un pāriet punktiņos.[6]
  • Oryctes nasicornis kuntzeni Minck, 1914 — Dienvidaustrumaustrālijā, Albānijā, Bulgārijā, Grieķijā, Turcijas Eiropas daļa, Kritā, Samas un Rodos, Anatolijas dienvidos un rietumos (Libānā, Izraēlā, Sinājā)
  • Oryctes nasicornis latipennis Motschulsky, 1845 — Kaukāzā, Ziemeļaustrumturcijā, Ziemeļaustrumirānā; Dagestānā sastopama zemienēs un kalnu pakājēs (Terska-Kumska zemiene, Kaspijas piekrastē, Krajnovka, Gubden, Sergokala, Kajakenta, Derbenta, Botliha, Tloha, Samuras deltā).
  • Oryctes nasicornis mariei (Bourgin, 1949) — Dienvidrietumfrancijā (Landa).
  • Oryctes nasicornis nasicornis (Linnaeus, 1758) — Ziemeļrietumeiropā līdz Ziemeļfrancijai.

Ekoloģija

labot šo sadaļu

Atkarībā no degunradžvaboļu izplatības areāla pieaugušie īpatņi sastopami dažādos gadalaikos — no pavasara līdz vasaras vidum, dažreiz pat līdz rudens sākumam. Stepju zonā un Krimā vaboles var sastapt no maija beigām vai jūnija sākumā līdz jūlija 2.—3. dekādei. Mežstepju zonā un Krievijas Eiropas daļā tās ir sastopamas no jūnija līdz jūlija 2.—3. dekādei, ar maksimumu jūlija vidū. Eiropas taigas zonā vaboles sastopamas no jūlija līdz augusta beigām. Pieaugušā īpatņa dzīves ilgums ir 1―2 mēneši. Parasti sastopamas netālu no kāpuru attīstības vietām.[6]

Dienā vaboles ir mazaktīvas, nelido un slēpjas zemē, koku dobumos, zem gāztiem kokiem. Aktīvas paliek pustumsā vai ar pilnas tumsas iestāšanos un turpina lidot gandrīz visu nakti. Bieži lido uz mākslīgiem gaismas avotiem.[6]

Nav izpētīts, ar ko barojas komposta degunradžvaboles. Mutes orgānu uzbūve ar vāji attīstītām košļāšanas virsmām un griešanas zobu trūkums uz augšžokļa iekšējās malas ļauj domāt, ka pieaugušās vaboles barojas ar mīkstu vai šķidru barību (piemēram, ar koku sulu). Visticamāk, ka pieaugušie īpatņi nebarojas vispār un dzīvo, pateicoties kāpuru stadijā uzkrātajām barības vielām.[6]

Kāpuri barojas ar dažādu mirušo koku koksni un koku atlikumiem. Visbiežāk barojas ar korķa ozolu, akmens ozolu un stepes gobu. Dažreiz arī ar balto apsi, karobu, šaurlapu osi, valriekstkoku, Eiropas olīvkoku, avokado, Alepo priedi, piramidālo papeli, Quercus canariensis un Quercus faginea (Quercus faginea subsp. broteroi, Quercus faginea var. alpestris).[20] Ir dati, ka kāpuri grauž dažu dzīvo augu saknes, tai skaitā vīnogām, rozēm un citrusiem, izraisot šo augu kalšanu.[21]

Dabiskie ienaidnieki

labot šo sadaļu

Ar vabolēm barojas daži lieli putni, tai skaitā krauklis, pelēkā vārna, melnā vārna, žagata un citi, kā arī zīdītāji, abinieki un rāpuļi, kas barojas ar kukaiņiem.

Uz vaboļu virsmas lielā skaitā dzīvo ārējie parazīti (gamazīdās ērcītes). Pie šādām ērcēm pieder:[22][23][24][25]

Kāpuros parazitē palapseņu kāpuri no skoliju dzimtas (Megascolia maculata, Megascolia rubida).[26] Sameklējusi vaboles kāpuru, lapsenes mātīte to paralīzē ar dzeloņa dūrienu vēdera nervu ganglijā, pēc tam izdēj vienu olu. Izšķīlies lapsenes kāpurs barojas ar dzīvu, bet paralizētu vaboles kāpuru, sākot ar tā dzīvībai mazāk svarīgām daļām.[27] Uz kāpuriem un pieaugušiem īpatņiem parazitē Sarcophaga albiceps kāpuri.[28]

Dzīves cikls

labot šo sadaļu

Pēc pārošanās mātītes dēj dzeltenīgi baltas olas vecos celmos, pūstošos koku stumbros, koku dobumos, trūdošos mēslos, dārza kompostā, koku skaidu un mizu kaudzēs, vai citās vietās, kas ir bagātas ar pūstošām augu daļām. Šeit notiek kāpuru attīstība.[3][4][5][12] Dabiskās dzīvotnēs kāpuri attīstās galvenokārt veco, nedzīvo koku saknēs un resgaļa daļā, retāk gāztos kokos un koku dobumos. Mērenā klimata joslā kāpuri apdzīvo bērzus, ozolus, vītolus, dižskabāržus, Grieķijas valriekstus, aprikozes, plūmes, ķiršus, bumbieres un citus lapu kokus.[5][6] Eiropas dienvidos un Ziemeļāfrikā atzīmēta kāpuru attīstība mespilos, cidonijās, persikos, melnajā un baltajā zīdkokā, ebenkokos un dateļpalmās. Kāpuri nekad neattīstās citrusu kokos un skujkokos.[18] Oryctes nasicornis punctipennis pasugas, kas dzīvo pustuksnešu vietās, kāpuri var attīstīties augsnē, kur ēd mirušo, retāk dzīvo, koku saknes.[29] Olu fāze ilgst aptuveni mēnesi.

Komposta degunradžvabole kultūrā

labot šo sadaļu

Pirmās atsauces par degunradžvaboli ir datētas mīnojas civilizācijas periodā (2000 — 1600 gadi p.m.ē.). Tās ir aptuveni 10 cm garas terakotas figūriņas, kas tika atrastas Krētas salas svētnīcā.[1]

1592. gadā degunradžvaboli attēlojis flanderu tēlotājs Georgs Hofnagelems (1542 — 1601) vienā no saviem darbiem ar uzrakstu: «non omnibus datum habere nasum», kas nozīmē: "ne katram ir dots deguns" (te runa ir par vaboles ragu).[1]

1912. gadā Vladislāvs Starevičs ir nofilmējis īsmetrāžas leļļu multiplikācijas filmu "Kinematogrāfijas operatora atriebība" («Месть кинематографического оператора»), kurā viens no galvenajiem varoņiem ir degunradžvabole. Lelles bija īstas vaboles, kuras Starevičs preparējis, piestiprinot pie kājām stiepli, pēc tam savienojot tās ar vasku pie ķermeņa.[30]

Krievu rakstnieks Konstantīns Paustovskis uzrakstījis bērnu pasaku «Похождения жука-носорога» («Солдатская сказка») — "Degunradžvaboles dēkas" ("Karavīra pasaka"), kas pirmo reizi ir publicēta 1945. gadā. Tā bija uzrakstīta pirmajā pēckara gadā, tāpēc autors pasakā iekļāvis materiālu no Liela Tēvijas kara. Tas ir stāsts par karavīru, kas visu kara periodu glabājis sava dēla dāvanu — degunradžvaboli. Šajā pasakā kara notikumi ir stāstīti no vaboles pozīcijas.[31]

Degunradžvaboles tēlu bieži liek uz zinātnisko grāmatu par dabu vākiem (piemēram, 1994. gada Plaviļšekova grāmatā Kukaiņu noteicējs (Определитель насекомых)), kā arī uz Eiropas valstu pastmarkām (Bulgārija 1968, Baltkrievija 2001, Ālandu salas un citur). Vēl degunradžvaboles tēlojums ir uz Polijas entomoloģijas biedrības emblēmas.[1][4]

Aizsardzība

labot šo sadaļu

Dažās valstīs Rietumeiropā (tai skaitā Čehijā, Slovākijā, Polijā) šī ir aizsargājamā suga.[32][33][34]

Vairākos Krievijas reģionos komposta degunradžvaboļu skaits samazinās, tāpēc tā ir iekļauta reģionālajās Sarkanajās grāmatās. Oryctes nasicornis nasicornis pasuga ir iekļauta Ļeņingradas apgabala (2005. gads, 3. kategorija), Astrahaņas apgabala (2007. gads), Karēlijas Republikas (2007. gads, 3. kategorija), Mordvija Republikas (2003. gads, 3. kategorija), Saratovas apgabala (2006. gads, 2. kategorija), Tatarstānas Republikas (2009. gads, 3. kategorija), Novgorodas apgabala (2011. gads), Stavropoles novada (2010. gads, 2. kategorija), Vladimiras apgabala (2009. gads, 3. kategorija), Kalugas apgabala (2000. gads), Kostromas apgabala (2009. gads, 3. kategorija), Ļipeckas apgabala (2006. gads, 4. kategorija) Sarkanajās grāmatās. Oryctes nasicornis latipennis pasuga ir iekļauta Dagestāna Republikas (2009. gads, 4. kategorija), Ingušijas Republika (2007. gads, 4. kategorija), Čečenijas Republikas (2007. gads, 4. kategorija) un Hakasijas Republikas (2003. gads) reģionālajās Sarkanajās grāmatās.[35]

Galvenie faktori, kas šajos reģionos samazina degunradžvaboļu populāciju, ir sugas dzīvotņu iznīcināšana, veco koku izciršana un celmu izrakšana, zemes aršana, meža masīvu un kokmateriālu izžūšana.[36]

Agrāk degunradžvabole bija iekļauta dažās Krievijas reģionālajās Sarkanajās grāmatās, no kurām pagaidām tā ir izslēgta, tai skaitā Sanktpēterburgas, Komi Republikas, Tambovas apgabala, Maskavas un Krasnojarskas novada Sarkanās grāmatas.[35][37][38][39]

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ 1,00 1,01 1,02 1,03 1,04 1,05 1,06 1,07 1,08 1,09 1,10 1,11 1,12 Roger-Paul Dechambre & Gilbert Lachaume. Dynastidae. Le genre Oryctes. — Canterbury: Hillside books, 2001. — Vol. 27. — 72 p. — (The beetles of the world). — ISBN 1-903237-09-2.
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 Мамаев Б. М., Медведев Л. Н., Правдин Ф. Н. Определитель насекомых европейской части СССР. — М.: Просвещение, 1976. — 304 с.
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 Горностаев Г. Н. Насекомые СССР. — М.: Мысль, 1970. — С. 122. — 372 с. — (Справочники-определители географа и путешественника).
  4. ↑ 4,00 4,01 4,02 4,03 4,04 4,05 4,06 4,07 4,08 4,09 4,10 Мирзоян С. А., Батиашвили И. Д. Редкие насекомые. — М.: Лесная промышленность, 1982. — С. 60—61. — 165 с.
  5. ↑ 5,0 5,1 5,2 Гиляров М.С. Определитель обитающих в почве личинок насекомых. — М.: Наука, 1964. — 920 с.
  6. ↑ 6,00 6,01 6,02 6,03 6,04 6,05 6,06 6,07 6,08 6,09 6,10 6,11 6,12 6,13 С. И. Медведев. Пластинчатоусые (Scarabaeidae). Подсемейства Euchirinae, Dynastinae, Glaphyrinae, Trichiinae. — М.-Л.: Издательство АН СССР, 1960. — Т. X. — С. 70–83. — 399 с. — (Фауна СССР. Жесткокрылые).
  7. ↑ Arvīds Barševskis, Kristīna Aksjuta & Māris Nitcis, 2009. Materials about some scarabaeid - beetle (Coleoptera: Scarabaeidae) species from Latvia[novecojusi saite]. Acta Biol. Univ. Daugavp., 9(1): 51 – 58.
  8. ↑ Dmitry Telnov. Gefährdete und seltene Wirbellose Lettlands. Teil I. Oryctes nasicornis (L., 1758) (Insecta Coleoptera: Scarabaeidae). Latvijas Entomologs, 2001, 38: 70-75.
  9. ↑ А. И. Проценко. Закономерности вертикального распространения пластинчатоусых жуков (Coleoptera, Scarabaeoideae) Киргизии. — Фрунзе: Илим, 1976. — С. 40-41. — 264 с.
  10. ↑ Kailash Chandra, Devanshu Gupta, V.P. Uniyal, Manish Bharadwaj and Abesh K. Sanyal. Studies on Scarabaeid Beetles (Coleoptera) of Govind Wildlife Sanctuary, Garhwal, Uttarakhand, India. Biological forum-An International Journal, 4 (1), 2012, 48-54
  11. ↑ 11,0 11,1 Г.В. Николаев. Пластинчатоусые жуки (Scarabaeoidea) Казахстана и Средней Азии. — Алма-Ата: «Наука» Казахской ССР, 1987. — 232 с. — 1000 экз.
  12. ↑ 12,0 12,1 Paul Hendriks. Ontwikkeling van de neushoornkever, Oryctes nasicornis (Coleoptera: Scarabaeidae), in verschillende soorten organisch materiaal. Entomologische Berichten. — 2006. — Vol. 67., № 1-2. — P. 53-57.
  13. ↑ 13,00 13,01 13,02 13,03 13,04 13,05 13,06 13,07 13,08 13,09 S. Endrodi. The Dynastinae of the World. — Budapest-Hagen: Springer, 1985. — P. 514-517. — 842 p. — (Series entomologica. Volume 28). — ISBN 9789061931386.
  14. ↑ Н. Н. Плавильщиков. Определитель насекомых: Краткий определитель наиболее распространенных насекомых европейской части России. — М.: Топикал, 1994. — С. 293. — 544 с. — ISBN 5-85256-023-5.
  15. ↑ Prell H. Oryctes Fabr. ab. Progressiva (ab.n.). Eine neue Dynastidenform und ihre Bedeutung. Zeitschrift für Wissenschaftliche Insektenbiologie. 1909. Nr. 5. P. 214-217.
  16. ↑ 16,0 16,1 Мартынов, В. В. Контрольный список пластинчатоусых жуков (Coleoptera: Scarabaeoidea) фауны Украины. Известия Харьковского энтомологического общества. — Харьков, 2012. — Т. XX, вып. 2. — С. 11-44.
  17. ↑ 17,0 17,1 Krell, F.-T, под. ред. I. Löbl, A. Smetana. Catalogue of Palaearctic Coleoptera — Vol. 3: Scarabaeoidea — Scirtoidea — Dascilloidea — Buprestoidea — Byrrhoidea. — Apollo Books, 2006. — P. 277–283. — 690 p. — ISBN 978-8788757590.
  18. ↑ 18,0 18,1 José Ignacio López-Colón. New data about the host-plants, life-cycle and Iberian distribution of Oryctes nasicornis grypus Illiger, 1803 (Coleoptera, Scarabaeidae, Dynastinae) = Datos sobre la alimentación y distribución ibérica de. Oryctes nasicornis grypus Illiger, 1803 (Coleoptera, Scarabaeidae, Dynastinae). Boletín SEA. Madrid, 2003. № 33. P. 183–188.
  19. ↑ Von Paul Minck Neue Subspecies des Oryctes nasicornis. Coleopterologische Rundschaun 3. 1914. P. 8-11
  20. ↑ Ángel Martínez García. Oryctes (Oryctes) nasicornis (Linnaeus, 1758) (Coleoptera, Dynastidae) en la provincia de Málaga (sur de España)[novecojusi saite]. Boletín de la SAE Nº 20 (2012): 34-49. ISSN 1578-1666
  21. ↑ Georgi Ts. Georgiev & Danail Doychev. New Xylophagous Beetles (Insecta: Coleoptera) on Poplars in Bulgaria. Acta zool. bulg., 62 (2), 2010: 175-180
  22. ↑ Hamidreza Hajiqanbar & Farahnaz Hosseininaveh. A new genus and species of the family Microdispidae (Acari: Prostigmata) associated with Oryctes nasicornis (Coleoptera: Scarabaeidae) and redescription of the monotypic genus Vietodispus Mahunka, 1975 Arhivēts 2015. gada 19. oktobrī, Wayback Machine vietnē.. Hajiqanbar and Hosseininaveh Zoological Studies 2014, 53:58
  23. ↑ Ineta Salmane. A check-list of Latvian Gamasina mites (Acari, Mesostigmata) with short notes to their ecology. Latvijas Entomologs, 2001, 38: 27-38.
  24. ↑ Dong Liu, Tianci Yi, Yun Xu & Zhi-Qiang Zhang. Hotspots of new species discovery: new mite species described during 2007 to 2012. Zootaxa 3663 (1): 001–102, Magnolia Press, 2013. ISSN 1175-5326
  25. ↑ Renata Angélica Prado Freire. Ácaros predadores do Estado de São Paulo, com ênfase em Laelapidae (Acari: Mesostigmata), com potencial de uso no controle de pragas de solo. Piracicaba, 2007.
  26. ↑ Д.А. Милько, В.Л. Казенас. Материалы к фауне ос-сколий (Hymenoptera, Scoliidae). Tethys Entomological Research XI. — 2005. — С. 35-46.
  27. ↑ за ред. І. А. Акімова. Червона книга України. Тваринний світ. — Київ: Глобалконсалтинг, 2009. — 600 с.
  28. ↑ C. Pedro e Castro, M. D. García, M.I. Arnaldos & D. González-Mora. Sarcophagidae (Diptera) attracted to piglet carcasses including new records for Portuguese fauna. Graellsia, 66(2): 285-294. 2010. ISSN 0367-5041
  29. ↑ С. И. Медведев. Личинки пластинчатоусых жуков. М.-Л.: Издательство Академии науки СССР, 1951. С. 88, 90. 342 с.
  30. ↑ Этери Чаландзия. Великий любитель жуков. «Культ Личностей». 2000. Вып. январь/февраль.
  31. ↑ Андреева М.С., Короткова М.П. Константин Георгиевич Паустовский. К 115-летию со дня рождения. М.: Русская школьная библиотечная ассоциация, 2007. 37 с. (Профессиональная библиотека школьного библиотекаря. Приложение к журналу «Школьная библиотека»). ISBN 978-5-902300-74-8.
  32. ↑ Vyhláška č. 395/1992 Sb. ve znění vyhl. 175/2006 Sb., kterou se provádějí některá ustanovení zákona České národní rady č. 114/1992 Sb., o ochraně přírody a krajiny.
  33. ↑ Endangered beetles of Slovakia. stampnews.com.
  34. ↑ Łukasz Przybyłowicz. Atlas owadów polskich. Poznań: Publicat, 2009. ISBN 978-83-245-1676-6.
  35. ↑ 35,0 35,1 Oryctes nasicornis L.. ООПТ России.
  36. ↑ Шохин И.В., Абдурахманов Г.М., Олейник Д.И. Пластинчатоусые жуки (Coleoptera, Scarabeoideae) Республики Дагестан. — Махачкала: Эко-пресс, 2012. С. 20, 44. 122 с. ISBN 978-5-904621-66-7.
  37. ↑ од. ред. Носков Г.А. Красная книга природы Санкт-Петербурга. — Санкт-Петербург: АНО НПО «Профессионал», 2004. — 416 с.
  38. ↑ Перечень (список) объектов животного мира, включенных в Красную книгу Тамбовской области (по состоянию на 15 октября 2010 года). Управление по охране окружающей среды и природопользованию Тамбовской области.
  39. ↑ Постановление правительства Красноярского края от 28.03.2012 № 130-п "О внесении изменений в Постановление администрации Красноярского края от 06.04.2000 N 254-п «О перечне животных, заносимых в Красную книгу Красноярского края» и в Постановление Совета администрации Красноярского края от 03.05.2005 N 127-п «Об утверждении Перечня редких и находящихся под угрозой исчезновения видов растений и грибов».
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Komposta_degunradžvabole&oldid=4187709"