Atvērt galveno izvēlni

Carnikavas novads

(Pāradresēts no Carnikavas pagasts)

Carnikavas novads ir pašvaldība Vidzemes dienvidrietumos pie Rīgas pilsētas ziemeļaustrumu robežas. Novads atrodas Rīgas jūras līča Vidzemes piekrastē no Kalngales līdz pat Lilastes upei. Robežojas ar Rīgas pilsētu un Garkalnes, Ādažu un Saulkrastu novadiem. Novada centrs ir Carnikava, kas atrodas 25 km attālumā no Rīgas.

Carnikavas novads
Carnikavas novads karte.png
Carnikavas novads.png
Carnikavas novada karogs Carnikavas novada ģerbonis
Karogs Ģerbonis
Centrs: Carnikava
Platība: 80,2[1] km2
Iedzīvotāji (2014): 6909[2]
Blīvums: 86.1 iedz./km2
Izveidots: 2006. gadā
Domes priekšsēdētājs: Daiga Mieriņa(LZS)
Mājaslapa: www.carnikava.lv
Carnikavas novads Vikikrātuvē

DabaLabot

Kopējā novada platība ir 80,2 kvadrātkilometru, no kuriem lielāko daļu aizņem meži, bet ceturtdaļa no kopplatības tiek izmantota lauksaimniecībai. Carnikava ir pazīstama ar dabas parku "Piejūra", kur sastopamas vairākas aizsargājamas augu sugas. Parks aizņem apmēram piektdaļu visas novada teritorijas.

UpesLabot

EzeriLabot

VēstureLabot

1549. gadā pirmo reizi rakstos minēts Ādažu-Carnikavas draudzes novads (Neuermühlen-Zarnikau), 1826. gadā tajā ietilpa Sv. Pētera un Pāvila Ādažu baznīca ar divām filiālbaznīcām — koka Carnikavas baznīcu (nodegusi 2017. gadā) un koka[3] Garkalnes baznīcu jeb Vesterotes kapellu (Weterotten, Hilchens Kapelle).

19. gadsimtā tagadējā Carnikavas novada teritorija atradās Rīgas apriņķa Ādažu pagastā. Pēc 1920. gada agrārās reformas Carnikavas muiža, saukta arī par Gaujas-Meņģeļu jeb Sānkaules muižu, tika sadalīta 101 vienībā 2237 ha kopplatībā.[4]

1945. gadā Ādažu pagastā izveidoja Ādažu, Berģu, Carnikavas un Garkalnes ciema padomes, bet pagastu 1949. gadā likvidēja. Carnikavas ciems ietilpa Saulkrastu rajonā, 1954. gadā to pievienoja Ādažu ciemam. Carnikavas pagastu izveidoja 1992. gada 2. aprīlī, kad no Ādažu pagasta tika atdalītas zvejnieku kolhoza «Carnikava» zemes un vasarnīcu ciemi gar šoseju P1. 2006. gada 21. martā pagastu reorganizēja par novadu.[5]

Administratīvais iedalījumsLabot

Apdzīvotās vietasLabot

IedzīvotājiLabot

Etniskais sastāvsLabot

Carnikavas novada iedzīvotāju etniskais sastāvs 2016. gadā[6]
Latvieši (5276)
  
62.1%
Krievi (2093)
  
24.6%
Baltkrievi (280)
  
3.3%
Poļi (146)
  
1.7%
Ukraiņi (268)
  
3.2%
Cita tautība (285)
  
3.4%
Nav izvēlēta (152)
  
1.8%

PašvaldībaLabot

Pašvaldības vadītāja ir Daiga Mieriņa. Pašvaldības vadītāja iepriekš ilgstoši bijusi Elfa Slociniece, īslaicīgi Imants Krastiņš.

TautsaimniecībaLabot

IzglītībaLabot

SportsLabot

KultūraLabot

ReliģijaLabot

Ievērojami Carnikavas novada novadniekiLabot

Ievērojamas vietasLabot

Attēlu galerijaLabot

AtsaucesLabot

  1. Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija
  2. «Latvijas iedzīvotāju skaits pašvaldībās pagastu dalījumā» (PDF). Iedzīvotāju reģistra statistika uz 01.01.2014. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde. 2014. gada 1. janvārī.
  3. http://www.garkalnesbaznica.lv/baznica/vesture.html
  4. Latviešu konversācijas vārdnīca. I. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 1427. sleja.
  5. Carnikavas novada attīstības programma 2008-2013. gadam[novecojusi saite]
  6. Iedzīvotāju skaits Latvijas pašvaldībās pēc nacionālā sastāva 01.07.2016.
  7. 46-47. lpp.
  8. Bernhards, R., kapt. "Piezīvojumi un novērojumi Polinēzijā", Latvijas Jaunatne, Nr. 115, 1935, 1. septembris, 12. lpp.
  9. Jēkabs Aleksandrs Dzenis
  10. Gunārs Feimanis, Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvs
  11. 11,0 11,1 11,2 Pavasara, L. "Ievērojamie novadnieki", Darba Balss, Nr. 110, 1982, 14. septembris, 3. lpp.
  12. http://www.utlib.ee/ekollekt/eeva/index.php/index.php?lang=de&do=tekst&tid=4908
  13. Анисимов, Евгений. Иван VI Антонович. Серия: Жизнь замечательных людей. Молодая гвардия, 2008. ISBN 978-5-235-03026-8. http://www.e-reading-lib.com/chapter.php/90999/9/Anisimov_-_Ivan_VI_Antonovich.html#note_307
  14. Silinš, Uldis. Mēs esam Carnikavieši: pastaiga pa novada vēsturi 1211.—1944. Elpa, 2002. 38. lpp.
  15. http://libris.kb.se/bib/2518137
  16. Marek Tamm, Linda Kaljundi, Carsten Selch Jensen. Crusading and Chronicle Writing on the Medieval Baltic Frontier: A Companion to the Chronicle of Henry of Livonia. Ashgate Publishing, Ltd., 2011. p.372., Andreae Antonii Stiernman Centuria secunda anonymorum nec non decas prima pseudonymorum ex scriptoribus gentis suigothicae: In qua haeresis Friderici Menii de sacrosancta trinitate etc. exhibetur. Holmiaw, Sumptibus & Tupis Joh. Laur. Horrn, Reg. Antiqv. Archivi Typogr, 1726.
  17. Fridericus Menius. Syntagma de origine Livonorum. Dorpat, 1632. S.45. [arī] — In: Scriptores rerum Livonicarum. Bd. 2. Riga, Leipzig, 1848, S. 511—542.
  18. Miķelis Voldemārs Pētersons
  19. Charles Robert Darwin. On the Origin of Species by Means of Natural Selection Or The Preservation of Favoured Races in the Struggle for Life. London: John Murray, Albemarle Street, 1861. p.xviii.
  20. Šaitere, Tekla. «Tā dullā mīlestība», Diena (laikraksts), 2007, 14. jūlijs
  21. Mārtiņš Štālbergs, kapteinis
  22. Aina Tītmane

Ārējās saitesLabot