Vikipēdija

Polinēzija

Polinēzija (grieķu: πολύς — ‘daudz’, grieķu: νῆσος — ‘sala’) ir liels reģions Okeānijā, Klusā okeāna centrālajā un dienvidu daļā, kas sastāv no vairāk nekā 1000 salām. Reģiona vēstures un kultūras unikālās īpašības nosaka ģeogrāfiskās īpatnības — liels skaits mazas platības saliņu grupu, kuras daudzu dienu brauciena attālumā nošķir Klusā okeāna plašumi. Rezultātā Polinēzijas iedzīvotāji attīstīja vienu no nošķirtākajām kultūrām uz planētas, kuru raksturo izcilas kuģošanas un navigācijas prasmes. Polinēzijā atrodas arī visnesenāk apgūtā cilvēka dzīvei piemērotā plašā sauszemes teritorija — Jaunzēlande, kur cilvēki ieradās tikai pirms nepilniem 1000 gadiem. Eiropieši Polinēziju sāka apgūt un kolonizēt salīdzinoši vēlu — piemēram, Jaunzēlandes kolonizācija sākās tikai 19. gadsimta vidū. Mūsdienās uz Polinēzijas salu grupām izveidojušās vairākas valstis un vairākas Eiropas valstu, ASV, Čīles un Jaunzēlandes pakļautībā esošas teritorijas, kā arī ASV štats — Havajas.

Polinēzijas trijstūris — veids, kā visvienkāršāk definēt Polinēzijas robežas

Termina lietojuma vēsture un robežas

labot šo sadaļu

Terminu "Polinēzija" pirmoreiz lietoja Šarls de Bross (Charles de Brosses) 1756. gadā, attiecinot to uz Klusā okeāna salām. Franču pētnieks Dimons D'Irvils 1831. gadā lekcijā Parīzes Ģeogrāfiskās sabiedrībā ieteica sašaurināt jēdziena lietošanu, daļu no Klusā okeāna salām turpmāk dēvējot par Melanēziju un Mikronēziju. Šis sadalījums veiksmīgi iegājās un tiek lietots vēl tagad.

Ģeogrāfiski Polinēzija aprakstāma kā trijstūris, kura stūros atrodas Havaju salas, Jaunzēlande un Lieldienu sala. Visas trīs šīs salu grupas arī ietilpst Polinēzijā. Citas lielākas salu grupas Polinēzijā ir Samoa, Tonga, Kuka Salas, Franču Polinēzijas salas. Ārpus šī trijstūra paliek viena Polinēzijas daļa — Tuvalu salas un citas mazākas, Polinēzijai kulturāli piederošas salas Vanuatu, Zālamana Salās, Papua-Jaungvinejā un Mikronēzijā — tās var apvienot Polinēzijas eksklāvu grupā.

Ģeogrāfija

labot šo sadaļu
 
Havaju salu satelītuzņēmums

Polinēzijas teritorija aptver ap 50 miljonus km², taču sauszemes platība ir ap 294 000 km².

Daļa Polinēzijas salu ir ar vulkānisku izcelsmi, daļa — veidojusies no koraļļu rifiem. Mazās koraļļu rifu saliņas bieži grupējas ieapaļas formas salu grupās — atolos. Attālums starp Polinēzijas salām bieži ir vairāki tūkstoši kilometru — plašais, šķietami bezgalīgais okeāns ir galvenais Polinēzijas ģeogrāfijas elements, kas nosaka šīs īpatnējās Zemes teritorijas dabas un kultūras unikālo raksturu.

Polinēzijā kopā dzīvo ap 6 miljoni iedzīvotāju, tikai 1 miljons no tiem ir pamatiedzīvotāji. Polinēzijas pamatiedzīvotāju āda ir gaiša, mati taisni, augums liels un stalts. Eiropiešu un amerikāņu kolonizācijas rezultātā Polinēzijas salās ieceļojis liels daudzums sveštautiešu — tiesa, vairums nāk no Āzijas. Tomēr dažās Polinēzijas salās pamatiedzīvotāji ir vairākumā — Tongā pat 98%.

Vēsture

labot šo sadaļu

Pastāv teorija, kas saista Polinēzijas kultūras saknes ar Lapitas kultūru, kas 1600 — 1200 gadus pmē. sāka izplatīties no Jaungvinejas. Raksturīgā polinēziešu kultūra veidojās, šai kultūrai izplatoties tālāk uz austrumiem, Samoa un Tongas salās. Aptuveni 300 gadus pmē. polinēzieši sasniedza Kuka Salas, Taiti, Tuamotu salas un Marķīza salas.

Ap mūsu ēras 300. gadu polinēzieši atklāja un kolonizēja Lieldienu salu — par to liecina gan arheoloģiskie pieminekļi, gan arī ieviestā flora un fauna. Havaju salas polinēzieši sasniedza ap mūsu ēras 400. gadu, bet pēdējā cilvēkiem piemērotā bet neapdzīvotā zeme bija Jaunzēlande, ko polinēzieši sasniedza ap mūsu ēras 1000. gadu.

 
Ahu Akivi moai, Lieldienu sala

Polinēziešu izpētes braucieni pār Kluso okeānu ir apbrīnas vērti, jo viņu apdzīvotās salas atdala ļoti lieli attālumi — Klusais okeāns aizņem gandrīz pusi no Zemes virsmas. Vairums pārējo Zemes kultūru šai laikā jūrā brauca, neizlaižot no acīm krastu.

Tūrs Heijerdāls 20. gadsimta otrajā pusē piedāvāja alternatīvu teoriju par to, ka polinēzieši vai daļa no tiem ir izceļotāji no Dienvidamerikas, kuru tie atstājuši ar balsas plostiem. Šī teorija nav guvusi tālāku apstiprinājumu.

Pirmie eiropieši Polinēziju sasniedza tikai 1760. gados, tai skaitā Džeimss Kuks, piesaistot Eiropas uzmanību šim interesantajam reģionam. Jau pēc neilga laika Polinēziju sasniedza tirgotāju un avantūristu vilnis, no kuriem lielākā daļa maz interesējās par pašiem polinēziešiem. Lielu postu nodarīja eiropiešu ievazātās infekcijas slimības, pret kurām polinēziešiem nebija imunitātes. To dēl neilgā laikā gāja bojā lielākā daļa Polinēzijas pirmiedzīvotāju, liela daļa gāja bojā arī verdzībā.

Neilgi pēc tam Polinēzijā ieradās kristiešu misionāri, no kuriem lielākā daļa ilgstoši un stingri apkaroja polinēziešu kultūras un reliģijas izpausmes, mazinot vienotību un pašapziņu un veiksmīgi sagatavojot augsni sekojošai Polinēzijas politiskajai pakļaušanai. Tikai Tongai izdevās saglabāt politisku neatkarību. XIX gadsimta sākumā tika uzsākta arī Polinēzijas kultūras mantojuma izpēte.

Kultūra

labot šo sadaļu
 
Pola Gogēna glezna "Taitiešu sievietes pludmalē"

Kulturāli Polinēzija iedalās divās atšķirīgās daļās — Austrumpolinēzijā un Rietumpolinēzijā.

Rietumpolinēzijai pieder Tonga, Niue, Samoa un Polinēzijas eksklāvi ārpus Polinēzijas. Rietumpolinēzijas kultūras īpatnības nosaka lielāks apdzīvotības blīvums — tai piemīt stingra laulības institūcija, labi attīstītas tiesību, monetārās un tirdzniecības tradīcijas.

Savukārt Austrumpolinēzijas kultūra pielāgojusies dzīvei uz mazām saliņām un atoliem, tā izplatīta Kuka salās, Taiti, Marķīza salās, Havaju salās. Arī Jaunzēlandi pirmie sasniedza austrumpolinēzieši, ātri un vairāk vai mazāk veiksmīgi pielāgojot savu kultūru dzīvei skarbākiem, netropiskiem klimatiskajiem apstākļiem. Antropologi austrumpolinēziešu radniecības sistēmu iedēvējuši par Havajiešu sistēmu. Mazais cilvēku skaits uz salām nosaka to, ka Austrumpolinēziešiem ir mazāk stingrs laulības institūts.

Savdabīgu vietu ieņem Jaunzēlandes pirmiedzīvotāju maoru kultūra, kas gan ir cēlusies no Austrumpolinēzijas kultūras, taču citos klimatiskajos apstākļos un polinēziešiem neierasti plašajā sauszemē ieguvusi savu raksturu.

Polinēzieši augsti attīstīja tādas prasmes, kā lauksaimniecība, zvejniecība, laika apstākļu prognozēšana, jūras transporta līdzekļu būvniecība un jo īpaši navigācija — no šīm prasmēm bija atkarīga polinēziešu izdzīvošana. Bieži vien mazāku, zemu novietotu salu iedzīvotāji mira badā tāpēc, ka viņu dārzus ar sāļu ūdeni bija sabojājuši vētru radītie plūdi. Šādā situācijā zvejniceība nespēja ilgstoši uzturēt cilvēka organisma vajadzības. Tāpēc īpaši augstu tika vērtēti cilvēki ar navigācijas prasmēm un katrā salā atradās īpaša navigācijas māja.

Ja sala bija liela (piemēram, vulkāniskās Marķīzu salas), tika veidoti mazi ciematiņi ar četrām — piecām mājām — sala bija pietiekami liela, un iedzīvotāji to labprāt sadalīja mazākās zonās — un lai šīs zonas nepārklātos, tika veidoti mazāki ciematiņi. Savukārt mazās saliņas netika dalītas un tajās bija viens lielāks ciemats ar trīsdesmit un vairāk mājām. Parasti šie lielākie ciemati tika nocietināti ar vaļņiem un akmens un koka palisādēm. Visas polinēziešu valodas pieder Austronēziešu valodu saimes.

 
Maoru mājas kokgriezums, izgatavots ap 1840.g.

Par spīti lielajiem attālumiem polinēziešu valodas, reliģiskie rituāli, amatniecība un tradīcijas ir pārsteidzoši līdzīgas. Kopumā polinēziešu tradīcijas raksturo izteikts kareivīgums, karadarbība starp kaimiņu ciltīm bija ļoti izplatīta. Šiem kariem bija raksturīga liela nežēlība un papildus iebiedēšanai tika izmantots par cilvēku upurēšana un kanibālisms.

Polinēzieši neattīstīja savu rakstības sistēmu (ir teorijas par ronga-ronga rakstību Lieldienu salā). Zināšanas no paaudzes paaudzē tika nodotas mutvārdu formā, bieži vien ar ļoti gariem dziedājumiem un no galvas skaitītiem tekstiem. Polinēzieši nepazina arī metālus, taču tāpēc nevar uzskatīt, ka Polinēzijā pirms eiropiešu atnākšanas bija akmens laikmets, jo šo terminu var attiecināt tikai uz Eiropas, Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas kultūrām.

Savdabīgā polinēziešu reliģija ir devusi pasaulei tādus ietilpīgus jēdzienus, kā "tabu" un "mana".

Polinēzijas ekonomika

labot šo sadaļu

Izņemot Jaunzēlandi, lielākā daļa Polinēzijas salu lielu daļu ienākumu gūst no ārvalstu palīdzības un no ārvalstīs dzīvojošo tautiešu sūtījumiem. Tāpēc polinēzieši bieži rosina savu jaunāko paaudzi doties labākas dzīves meklējumos citur.

Daudzviet Polinēzijā ienākumus gūst no tūrisma — jo sevišķi Lieldienu salā. Nelielais salu iedzīvotāju skaits ļauj veselām nācijām veiksmīgi gūt ienākumus netradicionālos veidos. Tuvalu veiksmīgi gūst ienākumus, pārdodot domēna vārdu .tv, savukārt Kuka salu iedzīvotāji — no pastmarkām.

Tikai dažās salās iedzīvotāji saglabājuši to dzīves veidu, kāds tiem bija pirms eiropiešu ierašanās.

Polinēziešu navigācija

labot šo sadaļu

Tai laikā kad eiropieši un citas kultūras ceļoja pa jūru dienas laikā, saglabājot redzeslokā krastu, polinēzieši droši veica tūkstošiem kilometrus tālus braucienus pa tuksnesīgo Kluso okeānu, mēnešiem ilgi neredzot sauszemi. Viņi veiksmīgi prata sasniegt niecīgas saliņas, kas atradās tūkstošiem kilometru tālu bez neviena orientiera pa ceļam, kaut gan nav drošu ziņu, ka šīs salas viņi spēja sasniegt atkārtoti, ar nolūku.

Tradicionālā navigācijas prasme zuda drīz pēc eiropiešu ierašanās un tagad viņu navigācijas metodes vairs nav droši zināmas. Polinēziešu prasme nebija universāla — ir pirmo eiropiešu ceļotāju liecības par polinēziešu grupām, kas pēc spēcīgām vētrām bija pilnīgi nomaldījušās okeānā.

Karolīnu salās un Polinēzijai blakus esošajā Mikronēzijā joprojām navigācija notiek, izmantojot zvaigžņu stāvokļa noteikšanu.

Tagad uzskata, ka polinēzieši navigācijā vienlaikus izmantoja vairākas metodes — zvaigžņu stāvokļa noteikšanu, okeāna straumju noteikšanu un viļņu rakstus, jūras un salu radītās gaisa un jūras mijiedarbības, putnu lidojumu, vējus un laika apstākļus.

Tāli braucieni tika veikti, sekojot putnu gadskārtējām migrācijām. Izmantoja arī fregatputnu, kuru turēja kanoe. Vajadzības gadījumā putnu palaida — ja tas atgriezās, zeme bija tālu, ja nē — tuvumā bija sauszeme.

Navigācija, orientējoties pēc zvaigznēm, kļuva par attīstītu prasmi. Polinēzieši vārdos bija nodēvējuši vairāk nekā 150 zvaigznes — pieredzējuši navigatori zināja, kad un kur katra zvaigzne uzleca un norietēja un kā to stāvoklis debesīs atbilda salu atrašanās vietām.

Neparasta prasme bija arī viļņu raksta izmantošana, orientējoties. Klusajā okeānā ir vairākas lielas, simtiem kilometru garās virknēs izkārtotas salu grupas. Šīs virknes atstāj noteiktu ietekmi uz okeāna viļņiem — to formu, virzienu, kustības raksturu. Polinēzieši prata saskatīt izmaiņas viļņu raksturā, secinot, kurā pusē un cik tālu atrodas salu virkne.

Salu grupas

labot šo sadaļu
 
Karaļa Pomares II kapenes. Dimona D'Irvila ekspedīcijas materiāli, 1842. gads

Polinēzijas kultūrai pieder šādas salas un salu grupas. Daļa no tām atrodas ārpus klasiskā "Polinēzijas trijstūra" (Polinēzijas eksklāvi).

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Polinēzija&oldid=4050934"