Mārtiņš Vācietis
- Šis raksts ir par Mārtiņu Vācieti. Par cilvēkiem ar šādu uzvārdu skatīt rakstu Vācietis (uzvārds).
Mārtiņš Vācietis (1873. gada 2. janvāris — 1945. gada 19. marts) bija Latvijas Bruņoto spēku ģenerālis. Latvijas kara ministrs, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris.
| ||||||||||||||||||
| ||||||||||||||||||
.svg){kind=small}
Biogrāfija
labot šo sadaļuDzimis Lēdurgas pagastā. Pirmo izglītību ieguvis Ģertrudas draudzes skolā. Pēc Rīgas pilsētas reālskolas pabeigšanas 1891. gadā kā pirmās šķiras savvaļnieks (brīvprātīgais) iestājās Krievijas Impērijas armijā, kur sākotnēji dienēja 99. Ivangorodas kājnieku pulkā. No 1892. līdz 1894. gadam mācījās Maskavas junkurskolā, kuru pabeidza podporučika dienesta pakāpē. Pēc tam ieskaitīts 41. artilērijas brigādē, bet no 1895. gada 41. artilērijas parkā. 1897. gadā komandēts uz 25. artilērijas brigādi. Nākamajā gadā paaugstināts par poručiku. 1900. gadā tika iecelts par 16. armijas korpusa artilērijas vecāko adjutantu. 1901. gadā paaugstināts par štābskapitānu. Piedalījās Krievijas—Japānas karā 15. armijas korpusa sastāvā. 1906. gadā paaugstināts par kapitānu, virsnieks 25. artilērijas brigādē. 1913. gadā pabeidza artilērijas virsnieku skolu, paaugstināts par apakšpulkvedi.
Piedalījās Pirmajā pasaules karā. Sākoties karam, 1914. gada jūlijā tika iecelts par brigādes komandieri. 1916. gada novembrī tika evakuēts no frontes uz Petrogradu, jo bija saslimis. Tā paša gada decembrī tika pārvests uz Kislovodsku. 1917. gadā tika ieskaitīts Kijevas kara apgabala virsnieku rezervē. Tā paša gada augustā atvaļināts slimības dēļ. Pēc tam neilgu laiku dzīvoja Tambovas apriņķī, bet 1918. gada augustā atgriezās Rīgā.
1918. gada 11. decembrī iestājās Latvijas Pagaidu valdības Apsardzības ministrijas dienestā. Dienestā ieskaitīts pulkveža-leitnanta pakāpē. 1919. gada 2. janvārī, ienākot Sarkanajai armijai Rīgā, palika pilsētā. Aprīlī tika mobilizēts Padomju Latvijas armijā. Šajā laikā bija arī Padomju Latvijas banku kontroliera palīgs. 22. maijā dezertēja no padomju armijas un 12. jūlijā iestājās atkārtoti nu jau Latvijas armijas dienestā. Tika iecelts par Apsardzības ministrijas ieroču apgādes pārzini, bet no 20. jūlija bija Artilērijas rezerves priekšnieks. No 1919. gada Galvenās artilērijas pārvaldes priekšnieka palīgs, decembrī paaugstināts par pulkvedi. 1922. gada martā atvaļinājās no dienesta. 1924. gada martā atkal Latvijas armijas dienestā. Bija artilērijas inspektora palīgs. 1926. gadā paaugstināts par ģenerāli. 1929. gada septembrī atvaļināts no dienesta štatu samazināšanas dēļ. No 1929. gada 20. decembra līdz 1931. gada 26. martam bija Latvijas Kara ministrs. Dienesta laikā Latvijas armijā bija arī pasniedzējs kara zinībās saistībā ar artilērijas jautājumiem, pēc ministra amata pienākumu pildīšanas beigām - pensionēts.
Agrārās reformas rezultātā pēc kara Vācietim un viņa ģimenei piešķīra Carnikavas muižas pārvaldnieka māju muižas centrā (mūsdienu adrese - Jūras ielā 2, Carnikavā, ēka nojaukta 2000. gados).[1] Ģimene dzīvoja gan Carnikavā, gan Rīgā.[2]
Bija viens no Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.[3] 1945. gada 19. martā miris Rīgā. Zemes klēpī guldīts Carnikavas pagasta Carnikavas (Siguļu) kapos.[4]
Atsauces un piezīmes
labot šo sadaļu- ↑ Sigurds Rusmanis. Neiepazītā Latvija. Apgāds Mantojums, 2006. 36. lpp. ISBN 9789984969978.
- ↑ Juris Ciganovs. «Latvijas Republikas valdību kara (apsardzības) ministri - Militārais žurnāls "Tēvijas sargs", 2018. gada maijs.». Aizsardzības ministrija, 2018. gada maijs. 32. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2024-06-09. Skatīts: 2024-06-09.
- ↑ «Latvijas Centrālās Padomes memorands». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 9. aprīlī. Skatīts: 2009. gada 28. augustā.
- ↑ Siguļu (Carnikavas) kapsēta
Literatūra
labot šo sadaļu- Latvijas armijas augstākie virsnieki (1918-1940), biogrāfiska vārdnīca/(sast. Ēriks Jēkabsons, Valters Ščerbinskis); Latvijas Valsts vēstures arhīvs. ISBN 9984-510-17-4