Marta Staņa
Marta Zigrīda Staņa (dzimusi 1913. gada 4. martā, mirusi 1972. gada 17. janvārī) bija latviešu modernisma arhitekte, dizainere un skolotāja.[1] Martas Staņas pazīstamākais darbs ir Dailes teātra ēka, kas iekļauta Latvijas kultūras kanonā.
| Marta Staņa | |
|---|---|
 | |
| Dzimusi |
1913. gada 4. martā Jērcēnu pagasts, Valkas apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad  LAT) |
| Mirusi |
1972. gada 17. janvārī (59 gadu vecumā) Rīga, Latvijas PSR, PSRS (tagad LAT) |
| Tautība | latviete |
| Nozares | arhitektūra, dizains, pedagoģija |
| Mācījusies | Latvijas Universitāte |
| Mākslas virziens | modernisms |
| Slavenākie darbi | Dailes teātris (1976. gads) |
| Skolotāji | Ernests Štālbergs |
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuPirmsākumi
labot šo sadaļuM. Staņa dzimusi dzelzceļa strādnieka Jāņa Staņas un viņa sievas Trīnes ģimenē Strenčos 1913. gada 4. martā (pēckara gados, mainot pasi, ieviesusies kļūda – 4. janvāris).[2] Ģimenē vēl auga meitas – Elza un Zelma un dēls Jānis. Vecāku rocība nebija plaša, un jaunākajai meitai vajadzēja izvēlēties skolu bez mācību maksas[2].
Sekojot vecākās māsas piemēram, 1927. gadā viņa iestājās Jelgavas skolotāju institūtā. Pieaugot interesei par mākslu, kādu laiku apmeklējusi arī Romana Sutas mākslas studiju, bet nodarbības Rīgā traucēja mācīties, un institūta vadība lika izvēlēties – mākslu vai pedagoģiju. Domājot par reālākām darba iespējām, Marta izšķīrās par otro. 1932. gadā viņa absolvēja institūtu un saņēma norīkojumu uz pirmo darbavietu – Indru Latgalē. Pēc augstskolas obligātos skolotājas darba gadus viņa nostrādāja Indrā, Viesītē un Ludzā, vienlaikus gatavojoties iestājeksāmeniem LU Arhitektūras fakultātē[2].
Pie arhitekta profesijas
labot šo sadaļu1936. gadā uzsākusi arhitektūras studijas Latvijas Universitātē. Paralēli studijām līdz 1942. gadam strādājusi par būvuzraudzi Jūrniecības departamentā.
Starpkaru periodā Arhitektūras fakultātes studenti varēja izvēlēties vienu no trijām meistardarbnīcām, ar to vadītāju atšķirīgo arhitektūras izpratni. “A” darbnīcu vadīja profesors Eižens Laube – pēc 1934. gada Ulmaņa apvērsuma faktiski valsts “galvenais arhitekts” un centrālā figūra. Viņš bija amerikāņu 19. gadsimta klasicisma piekritējs, jo “internacionālās arhitektūras metodes var kalpot tehniskās arhitektūras jautājumu atrisināšanai, bet ierosinājumi cēlam skaistumam jāmeklē vēsturiskās arhitektūras materiālos”[3]. “B” darbnīcu vadīja profesors Pauls Kundziņš, aktīvs tautas celtniecības pētnieks. Ernestam Štālbergam pēc atgriešanās no Krievijas Latvijā tika izveidota “C” darbnīca, un jaunais docents, lai gan bija ieguvis klasisko izglītību Pēterburgas Mākslas akadēmijā, pauda atbalstu funkcionālisma stila arhitektūrai. Martas Staņas izvēle “C” darbnīcas labā varētu būt saistīta ar Romana Sutas studijā iegūtajām atziņām par laikmetīgo mākslu[2].
Laikmetīgās arhitektūras līderu – Lekorbizjē, Mīsa van der Roes un Gropiusa darbi Latvijas sabiedrībai pirms kara tikpat kā nebija zināmi. Funkcionālisma stila ēkas pārsvarā radīja Baltijas vācu arhitektu birojs “Karr & Baetge” un būvinženieri. Bauhaus novatorisko ideju izplatību traucēja gan plašāku uzdevumu neizvirzīšana, īpaši mājokļu būvniecībā, gan jaunu materiālu trūkums. Marta Staņa studiju laikā bija informēta par Skandināvijas novitātēm, jo Arhitektūras fakultāte abonēja žurnālus. Bibliotekāre Velta Mētere prata zviedru valodu, un studentiem bija iespējams sekot līdzi notikumiem netālajā kaimiņvalstī[2].
Kara pēdējā rudenī, kad Arhitektūras fakultātes vadošie mācībspēki, tostarp Laube un Kundziņš, līdz ar lielāko daļu Latvijas arhitektu emigrēja, M. Staņa un viņas meistars palika Latvijā. Pēc Latvijas Valsts Universitātes (LVU) Arhitektūras fakultātes reorganizācijas tika izveidotas divas projektēšanas darbnīcas: vienu vadīja Ernests Štālbergs, jau profesors, otru – Sergejs Antonovs, Rīgas krievu tirgotāja dēls, pirms kara Eižena Laubes asistents, kurš brīvi strādāja jebkurā stilā un pēc kara arī ieguva profesora vietu[2].
1945. gadā pabeidza arhitektūras studijas Latvijas Universitātē ar izcilību, un fakultātes vadība viņu uzaicināja strādāt par Ernesta Štālberga asistenti.[4]
1945. gadā izveidotajā Latvijas PSR Arhitektu savienībā no 69 pirmskara Latvijas Arhitektu biedrības biedriem reģistrējās tikai 16, par priekšsēdētāju tika ievēlēts Ernests Štālbergs. M.Staņa arī kļuvusi par LAS biedru[2].
Patstāvīgā karjera
labot šo sadaļu1950.gada rudenī Arhitektūras fakultāti slēdza, tomēr, pateicoties studentu protestiem un vēstulei biedram Staļinam, 1951. gada februārī Rīgas politehniskās institūta Inženierceltniecības fakultātē izveidoja Arhitektūras nodaļu, kas sagatavoja diplomētus arhitektus. Marta Staņa darba meklējumos devās uz mēbeļu ražošanas arteli “Asociācija”. 1950. gadā 1. Vissavienības mēbeļu izstādē viņas projektētā mēbeļu iekārta saņēma 1. pakāpes prēmiju[2].
1951. gadā viņa kopā ar Jāni Ginteru un Voldemāru Zaķi Vissavienības institūta “Giprosovhozstroj” (no atbilstošās krievu valodas abreviatūras (Государственный институт по проектированию строительства в совхозах), Valsts sovhozu celtniecības projektēšanas institūts) Latvijas filiālē izstrādāja projektu Lauku celtniecības ministrijas ēkai, kas tika uzcelta Komjaunatnes (tagad 11. novembra) krastmalā 31. Lakoniskajā celtnē ir redzama pēckara gadu latviešu arhitektu darbu īpatnība atšķirībā no iebraukušo krievu kolēģu mēģinājumiem kopēt Maskavas paraugus[2].
No 1953. līdz 1959. gadam strādājusi par būvdarbu vadītāju kolhozā Zvejnieks Skultē. Jau 1951. gadā kopā ar Andri Kalniņu un arhitektu grupu viņa sagatavoja kultūras nama projektu, jo lielākajām tā laika zvejnieku kolhozam ar 800 biedriem trūka telpas sarīkojumiem, teātra un kino izrādēm, priekšlasījumiem, pašdarbībai, sporta nodarbībām. Zvejniekciema kultūras nama pamati tiek likti jau 1952.gadā. Arhitekti arī veica ēkas celtniecības tehnisko uzraudzību. Pēc 1955.gada marta to dara tikai Marta Staņa. Tā, kā teritorijai garām aizlīkumo Aģes upīte, klubs ir veidots uz zemes uzbēruma paaugstinājuma kā gaismas pils, uz kura vēlāk ceļ arī Zvejniekciema vidusskolu un citas dzīvojamās ēkas, kurus projektēja M. Staņa. Kluba celtniecība ar centrālo apkuri, drenāžu, kanalizāciju maksāja 4 mlj rubļu, no kuriem 3 mlj. bija kolhoza līdzekļi un miljons bija Latvijas PSR Zivsaimniecības ministrijas neatmaksājams kredīts[5].
1955. gadā uzsākot projektēt Zvejniekciema vidusskolu, arhitekte varēja atgriezties pie racionālās arhitektūras, jo Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālā komiteja (PSKP CK) un PSRS Ministru padome 1955. gada 4. novembrī pieņēma lēmumu “Par pārmērību novēršanu projektēšanā un celtniecībā”, ar vienu dokumentu pagrieza “arhitektūras kuģa” kursu par 180 grādiem: nosacītā atgriešanās modernās arhitektūras klēpī notika ar kompartijas dekrēta palīdzību. Atbilstoši partijas un valdības lēmumam bija izvirzīta prasība, lai arhitekti pareizi saprastu “savus uzdevumus – celt ekonomiskas ēkas un būves, kas atbilst mūsdienu prasībām, un ieviest celtniecībā industriālas konstrukcijas”. [2]
1955. gadā arhitekte saņēma būvatļauju savai savrupmājai Rīgā, Baseina ielā 5 uz viņai izdalītās zemes. Būvdarbos piedalījās darbabiedri, kas labprāt Martai palīdzēja. Tolaik tā bija ierasts, jo pēckara sadzīves pieticība cilvēkus joprojām vienoja. Ēku 74 kv.m platībā nodeva ekspluatācijā 1963. gadā, tur Staņa dzīvoja kopā ar māsu. Abas nebija precējušās.[2]
No 1960. līdz 1969. gadam strādāja projektēšanas institūtā Pilsētprojekts (Горпроект), no 1969. gada bija projektēšanas institūta "Komunālprojekts" Jūrmalas nodaļā.
Mira 1972. gadā, nepiedzīvojot sava pazīstamākā darba — Dailes teātra ēkas pabeigšanu.
Pasniedzēja
labot šo sadaļuNo 1953.g. M. Staņa uzsākusi pedagoģisko darbu — no 1953. līdz 1959. gadam bija Rīgas lietišķās mākslas vidusskolas skolotāja. Viņa atteicās gan no tradicionālajām “garnitūrām”, gan no tautiskā kokgriezuma izmantošanas apdarē un pievērsa audzēkņu uzmanību mēbeļu mūsdienīgo formu apguvei. Arhitekte tolaik populāros mazos dzīvokļus projektēja kā ansambļus, kurus veidoja gan mēbeles, gan tekstilijas. Žurnāls “Padomju Latvijas Sieviete”, raksturojot 1956. gada RLMV diplomdarbus, atzīmēja, ka “skola sākusi risināt tās pašas lielās problēmas, kas nodarbina arhitektus un kur nepieciešams arhitekta padoms”. [6]Tie bija interjeru ansambļi un piedāvājumi mēbeļu ražotājiem. Presē analizēja arī nākamā gada audzēkņu izstādi: “Neskatoties uz to, ka atsevišķi priekšmeti – (..) mēbeles, paklāji (..) ir dažādu autoru un dažādu nodaļu darbi, panākta pilnīga harmoniska saskaņa un stila vienība. Pie tā katrā ziņā liels visu pasniedzēju, kā arī kompozīciju koordinētājas arhitektes M. Staņas nopelns.”[7]
Kolhoza Zvejnieks kluba būvniecībā Staņa iesaistīja savus audzēkņus no RLMV. “Ēkas galvenās fasādes ornamentālu apdari izstrādāja Mākslas keramikas nodaļas absolvente Vilma Čače, ornamentālas starplogu detaļas darinājis jaunais tēlnieks Gunārs Piesis, logu apdari keramikā – Ruta Puzule. Dekoratīvās tēlniecības audzēkņi A. Drīzulis un P. Lapiņš savos diplomdarbos izveidojuši glītu terasi.”[8] Valija Dzene veidojusi vitrāžu un Metāla mākslinieciskās apstrādes nodaļas absolventi ir darinājuši četrus darbus – radiatora režģi, dzeramo trauku u. c. Nākamajā gadā darbs turpinājās un “astoņas diplomandes noauda skatuves priekškaru. Zilganzaļais kolorīts un stilizētie ūdensaugu un zivju motīvi 122 m² lielajā kompozīcijā bija drosmīgs (..) piedāvājums pretstatā līdz tam koptajam tautiski ornamentālajam rotājumam.”[9]
No 1958. līdz 1971. gadam viņa bija Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēja.
Pazīstamākie darbi
labot šo sadaļu- Lauku celtniecības ministrijas ēka Komjaunatnes (tagad 11. novembra) krastmalā 31 (kopā ar Jāni Ginteru un Voldemāru Zaķi).
- Zvejnieku kolhoza „Zvejnieks” klubs Zvejniekciemā, kopā ar Andri Kalniņu (1953—56).
- Martas Staņas savrupmāja Rīgā, Baseina ielā 5A (1955—63).
- Daudzstāvu dzīvojamās ēkas Zvejniekciemā (1955—59).
- Zvejniekciema vidusskola (1955—59).
- Heimrātu ģimenes savrupmāja, Rīgā, Morica ielā (1956; arhitektūras piemineklis).
- Dailes teātris, kopā ar arh. Imantu Jākobsonu, Haroldu Kanderu (1956—72).
- Postažu ģimenes vasarnīca Zvejniekciemā (1967—1969).
- Engures vidusskola, 70. gados pārbūvēta par zvejnieku kolhoza pārvaldes ēku (1962—64).
- Ernas Rubenes savrupmāja Cēsīs, Bērzaines ielā (1964).
- Kapa pieminekļi prof. E. Štālbergam, prof. V. Zostam, arh. A. Krūmiņa (1965—69).
- Dzīvojamā ēka Rīgā, Brīvības ielā 313, kopā ar arh. Imantu Jākobsonu, Haroldu Kanderu (1967).
- Auškāpu ģimenes vasarnīca Apšuciemā (1969).
- Stadions Jūrmalā, Lielupē (realizēts daļēji) (1970).
- Dzīvojamā māja Garciemā, Lilijai Sniedzei (20. gs. 60. gadi).
-
Heimrātu ģimenes savrupmāja Rīgā, Morica ielā 15C (1956.g.)
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Izdota grāmata par Dailes teātra arhitekti Martu Staņu». www.arhitekts.riga.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021-01-18. Skatīts: 2019-01-04.
- ↑ 2,00 2,01 2,02 2,03 2,04 2,05 2,06 2,07 2,08 2,09 2,10 Jānis Lejnieks. Marta Staņa. Vienkārši, ar vērienu. Rīga : Rīgas pilsētas arhitekta birojs, Neputns, 2012. 53. lpp. ISBN 978-9984-807-99-7. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 31. janvārī. Skatīts: 2018. gada 4. martā.
- ↑ Laube E. Kādā ceļā iegūstama latviski īpatnēja arhitektūra. Izglītības nedēļas brošūra. Rīga, 1933.
- ↑ Enciklopēdija, Māksla un arhitektūra. Biogrāfijās. —Rīga, —"Preses nams", —2000, ISBN 9984-00-361-2
- ↑ Dagnija Gurtiņa. «Zvejniekciema kultūras namam šogad 55 gadu jubileja | Saulkrastu novada pašvaldības mājas lapa». saulkrasti.lv (latviešu), 2012-04-05. Skatīts: 2021-01-27.
- ↑ Kļava I. Lai paveras apvāršņi! Padomju Latvijas Sieviete, Nr. 8, 1956.
- ↑ Artmanis B. Lietišķais daiļums. Zvaigzne, Nr. 16, 1957, 16. lpp.
- ↑ Raits M. Lietišķās mākslas speciālistu papildinājums. Literatūra un Māksla, 1955, 10. jūlijs.
- ↑ Sturme B. Mūs pazina kā lietišķos. Rīga: Neputns, 2009, 39. lpp.
Ārējās saites
labot šo sadaļu- Marta Staņa. Vienkārši, ar vērienu, Juris Lejnieks, 2012. gads Arhivēts 2021. gada 31. janvārī, Wayback Machine vietnē.
- Par Martu Staņu Strenču pilsētas bibliotēkas lapā Arhivēts 2018. gada 17. novembrī, Wayback Machine vietnē.
- Mag.art. Vitas Bangas referāts "MARTA STAŅA. IDEJAS MĀJVIETA"[novecojusi saite]