Vikipēdija

Carnikavas pagasts

pagasts Ādažu novadā
(Pāradresēts no Carnikavas ciems)

Carnikavas pagasts atrodas Ādažu novadā pie Rīgas pilsētas ziemeļaustrumu robežas, Rīgas līča Vidzemes piekrastē no Kalngales līdz pat Lilastes upei. Robežojas ar Rīgas pilsētu un Garkalnes, Ādažu un Saulkrastu pagastiem. Pagasta centrs ir Carnikava, kas atrodas 25 km attālumā no Rīgas.

Carnikavas pagasts
Carnikavas pagasta ģerbonis
Ģerbonis
Novads: Ādažu novads
Centrs: Carnikava
Kopējā platība:[2] 80,7 km2
 • Sauszeme: 76,0 km2
 • Ūdens: 4,7 km2
Iedzīvotāji (2024):[3] 10 385
Blīvums (2024): 136,7 iedz./km2
Mājaslapa: www.carnikava.lv
Carnikavas pagasts Vikikrātuvē

Pirmoreiz izveidots 1992. gadā. No 2009. gada līdz 2021. gada administratīvi teritoriālajai reformai pastāvēja kā Carnikavas novads. 2021. gadā Carnikavas novadu iekļāva jaunajā Ādažu novadā.

Daba

labot šo sadaļu
 
Gaujas krasts.

Kopējā pagasta platība ir 80,2 kvadrātkilometru, turklāt lielāko daļu aizņem meži, bet ceturtdaļa no kopplatības tiek izmantota lauksaimniecībai. Carnikava ir pazīstama ar dabas parku "Piejūra", kas ir iekļauts Eiropas Savienības izveidotajā īpaši aizsargājamo teritoriju tīklā "Natura 2000"[5] un kurā sastopamas vairākas aizsargājamas augu sugas. Ummja ezerā konstatētas daudzas beznoteces dzidrūdens tipa ezeriem raksturīgas augu sugas: Dortmaņa lobēlija, ezerenes u.c. Pie Garezera konstatētas vairākas retas sikspārņu sugas.[5] Parks aizņem apmēram piektdaļu visas pagasta teritorijas. Carnikavas pagasta teritorijā ir piecas upes un kanāli, astoņi ezeri un četras ezeru salas. Pagastā ir 19 kilometrus gara pludmale gar Rīgas līča Vidzemes piekrasti no Kalngales līdz Lilastei.[4]

Reljefa formas

labot šo sadaļu

Hidrogrāfija

labot šo sadaļu

Ūdensteces

labot šo sadaļu

Ūdenstilpes

labot šo sadaļu

Purvi

labot šo sadaļu

Dabas aizsardzība

labot šo sadaļu

Daļa no pagasta atrodas Piejūras dabas parka teritorijā.

Vēsture

labot šo sadaļu
 
Latvijas pastmarka ar pirmo novada ģerboni (2009–2015)

Carnikavas pagasts vēsturiski veidojies kā zvejnieku ciems pie garākās upes Latvijā — Gaujas. Šī ir senās Kubeseles novada Līvu zeme. 1211. gadā Indriķa Livonijas hronikā minēts, ka vietā, kur Gauja ieplūst jūrā, pulcējies līvu karaspēks. Tā saukta par "Koivemundi" (upes muti), savukārt paši līvi šo vietu dēvējuši par "Sarnikau" (ošleju).[6] Carnikavas kā apdzīvotas vietas sākums saistīts ar lielu Gaujas salu, uz kuras 17. gadsimtā tika uzcelta greznākā muiža Vidzemē, kas sava krāšņuma dēļ tika dēvēta par Meņģeles pili. Tās saimnieki kļuvuši zināmi arī ar pirmo zivju audzētavas izveidi Latvijā un Krievijā, kā arī zivju konservu fabriku. Pirmā pasaules kara laikā muiža tika iznīcināta un tā arī netika atjaunota.[6]

1549. gadā pirmo reizi rakstos minēts Ādažu-Carnikavas draudzes novads (Neuermühlen-Zarnikau), 1826. gadā tajā ietilpa Sv. Pētera un Pāvila Ādažu baznīca ar divām filiālbaznīcām — koka Carnikavas baznīcu (nodegusi 2017. gadā) un koka[7] Garkalnes baznīcu jeb Vesterotes kapellu (Weterotten, Hilchens Kapelle).

19. gadsimtā tagadējā Carnikavas pagasta teritorija atradās Rīgas apriņķa Ādažu pagastā. Pēc 1920. gada agrārās reformas Carnikavas muiža, saukta arī par Gaujas-Meņģeļu jeb Sānkaules muižu, tika sadalīta 101 vienībā 2237 ha kopplatībā.[8] Tagadējā pagasta rietumu daļa (Garciems, Kalngale u.c. tuvējie ciemi) līdz 1949. gadam bija Mangaļu pagasta sastāvdaļa.

1945. gadā Ādažu pagastā izveidoja Ādažu, Berģu, Carnikavas un Garkalnes ciema padomes, bet pagastus 1949. gadā likvidēja. Carnikavas ciems ietilpa Saulkrastu rajonā, 1954. gadā to pievienoja Ādažu ciemam.

Carnikavas pagastu Rīgas rajona sastāvā izveidoja 1992. gada 2. aprīlī, kad no Ādažu pagasta tika atdalītas zvejnieku kolhoza «Carnikava» zemes un vasarnīcu ciemi gar šoseju P1. 2006. gada 21. martā pagastu reorganizēja par novadu, kurš 2009. gada 1. jūlijā kļuva par patstāvīgu administratīvi teritoriālu vienību.[9] 2021. gadā tas atgriezās pagasta statusā Ādažu novadā.

Militārā mantojuma objekti

labot šo sadaļu
  • Latvijas armijas Sapieru pulka līdz 1938. gadam uzbūvētie krasta aizsardzības nocietinājumi (Carnikavā, Gaujas ietekas jūrā kreisajā krastā);[10]
  • Vērmahta 1944. gadā būvētie ierakumi Langas upes stāvkrastā;[11]
  • Mežgarciemā atrodas bijusī Padomju armijas Pretgaisa aizsardzības karaspēka daļas pilsētiņa (ierīkota ap 1960. gadu), kur savulaik atradās bāze armijas mācību vajadzībām.[12][13] Carnikavas pagasta teritorijas plānojumā tā atzīmēta kā dzīvojamās apbūves teritorija, ierīkota brīvdabas ekspozīcija;[14]
  • Padomju armijas raķešu bāžu darbinieku apmācību vieta Lilastē (sākta būvēt 1960. gados);[15]
  • Padomju armijas militārs objekts aiz bijušās dārzkopības sabiedrības "Sala 2", blakus Mazlandziņas ezeram Carnikavā,[nepieciešama atsauce] kas ir pārveidota par savrupmāju rajonu Baltijas jūras un Rīgas līča krasta kāpu aizsargjoslā.

Apdzīvotās vietas

labot šo sadaļu
Pamatraksts: Carnikavas novada ciemu uzskaitījums
 
Carnikavas novada ģerbonis (2015–2021)

Carnikavas pagastā ir deviņi ciemi virzienā no Rīgas Trīsciema Mangaļu muižas uz Bādciemu Saulkrastu novadā:

Iedzīvotāji

labot šo sadaļu

Etniskais sastāvs

labot šo sadaļu
Carnikavas novada iedzīvotāju etniskais sastāvs 2016. gadā[16]
Latvieši (5276)
  
 62.1%
Krievi (2093)
  
 24.6%
Baltkrievi (280)
  
 3.3%
Poļi (146)
  
 1.7%
Ukraiņi (268)
  
 3.2%
Cita tautība (285)
  
 3.4%
Nav izvēlēta (152)
  
 1.8%

Iedzīvotāju skaita izmaiņas

labot šo sadaļu
Iedzīvotāju skaita izmaiņas
GadsIedz.±% g.p.
19934 893—    
20004 593−0.90%
GadsIedz.±% g.p.
20116 712+3.51%
20219 525+3.56%

Ievērojami Carnikavas pagasta novadnieki

labot šo sadaļu

Novada pašvaldība (2006—2021)

labot šo sadaļu
Pamatraksts: Carnikavas novada pašvaldības vadītāju uzskaitījums

Pēdējā pašvaldības vadītāja bija Daiga Mieriņa (dz. Jurēvica) no Latvijas Zemnieku savienības saraksta. Pašvaldības vadītāja iepriekš ilgstoši bija Elfa Sloceniece (1996.–2010.), īslaicīgi 2015. gadā – Imants Krastiņš.[44][45]

Tautsaimniecība

labot šo sadaļu

Satiksme

labot šo sadaļu

Carnikavas pagastu šķērso 1. šķiras ceļš Rīga (Jaunciems) — Carnikava — Ādaži (P1). Teritorijas austrumu pusē piekļaujas autoceļš "Via Baltica" (E67). Pagastam cauri stiepjas elektrificēta dzelzceļa līnija Rīga — Skulte.[46]

Uzņēmējdarbība

labot šo sadaļu

Izglītība

labot šo sadaļu

Sports

labot šo sadaļu

Kultūra

labot šo sadaļu

Laikmetīgā māksla

labot šo sadaļu

1972. gadā Carnikavā Gaujas estuāra kreisā krasta Jūrasleju pļavās pie jūras notika laikmetīgās mākslas pasaulē ievērību ieguvusī performance «Wedding of Jesus Christ (Jēzus Kristus kāzas Carnikavā)», kuru vadīja Andris Grīnbergs un kurā piedalījās arī Irēna Birmbauma, Māra Brašmane, dzejniece Ināra Eglīte, Mudīte Gaiševska, Aija Grīnberga, Inta Jaunzema (Grīnberga), aktrise Ninuce Kaupuža-Leimane, Ingvars Leitis, Ināra Podkalne, Sandrs Rīga, Ivars Skanstiņš un Eižens Valpēters.[47][48]

Nemateriālais kultūras mantojums

labot šo sadaļu

Nēģu ķeršanas un apstrādes prasmes Carnikavā 2019. gadā iekļautas Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma (NKM) sarakstā.[49]

17. gadsimtā Gaujas lejtecē Carnikavā atradās vienīgā pārceltuve, kas bija īpaši svarīga starptautiskajam ceļam Rīga — Pērnava. Tās tuvumā 1851. gadā tika uzcelta māja "Cēlāji”, kuras iemītnieki rūpējās, lai ikviens varētu nokļūt otrpus Gaujai. 1966. gadā māja tika nogādāta uz Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju, bet tagad tās kopija ir uzbūvēta no jauna un ēkā, kas atrodas Gaujas krastā, darbojas Carnikavas Novadpētniecības centrs, kas svinīgi tika atklāts 2012. gada rudenī. Tur var iepazīt Carnikavas novada veidošanās vēsturi, tradīcijas, vērtības un īpašo nēģu zvejas arodu gadsimtu gaitā.[50]

Kultūras pieminekļi

labot šo sadaļu
Skatīt arī: Valsts aizsargājamie kultūras pieminekļi Carnikavas novadā

Reliģija

labot šo sadaļu

Carnikavas luterāņu draudze pēc baznīcas izpostīšanas ugunsgrēkā 2017. gadā tiekas "Laivu mājas" kapelā Carnikavā.[53] Carnikavas kapos atrodas 18. gadsimtā celtā Carnikavas muižas kapliča.[54]

Ievērojamas vietas

labot šo sadaļu
Skatīt arī: Valsts aizsargājamie kultūras pieminekļi Carnikavas novadā

Gaujas ieteka jūrā (Gaujas grīva)

labot šo sadaļu

Gauja ir Latvijas garākā upe (452 km), kas savu ceļu tā sāk Vidzemes augstienē, bet noslēdz satiekoties ar Baltijas jūras Rīgas līci Carnikavā. Gauja ir viena no Latvijas upēm, kura saglabājusi tās dabisko izskatu, un Gaujas grīva ir piemērota vieta, kur vērot upes un jūras mijiedarbību. Carnikavas pagasta teritorijā esošajā Piejūras dabas parkā iespējams vērot vairāk nekā 232 putnu sugas, jo īpaši Gaujas grīvas kreisā krasta teritorijā un vecupēs, kas nodrošina visu reto ūdensputnu un bridējputnu ligzdošanu. Nozīmīgākās atsevišķu reto un aizsargājamo sugu, kā, piemēram, mazais zīriņš, jūras zīriņš un jūras žagata, ligzdošanas vietas ir smiltāji un smilšainās salas upju grīvās un lejtecēs, tai skaitā Gaujas grīvā.[55]

Carnikavas muižas parks

labot šo sadaļu

Līdz 1917. gadam Carnikava varēja lepoties ar vienu no greznākajām muižām Vidzemē. Barona Magnusa Gustava fon Mengdena dēls Ernsts Reinholds fon Mengdens (1726—1798) savai bagātībai 1774. gadā Vācijā nopirka grāfa titulu un apmēram šajā laikā tika uzcelta Carnikavas muižas ēka — lepnākā pils Vidzemē. Tajā ilgus gadus saimniekoja arī fon Panderu dzimta (piem. Kristians Panders). Pirmā pasaules kara laikā, 1917. gada 30. septembrī, Carnikavas muižas ēkas nopostīja ugunsgrēks un tās vairs neatjaunoja. Pēdējais muižas īpašnieks bija rūpnieks Heinrihs Gēgingers.[56] 1960. gados padomju okupācijas režīms pils drupu vietā ierīkoja 1944. gadā kritušo padomju karavīru brāļu kapus.[57][58]

Muižas parks 2005. gadā atjaunots un labiekārtots. Parka vidū var apskatīt pēdējo muižas liecinieku — 18. gadsimta 80. g. kolonnas kapiteli (valsts nozīmes mākslas pieminekli), savukārt tautas nama "Ozolaine” ēka uzcelta muižas klēts vietā. Parkā ir arī piemiņas vieta 1919. gadā Landesvēra nošautajiem 12 carnikaviešiem, kurus tie turēja aizdomās par simpatizēšanu komunistiem.[56][59]

Svētku laukums

labot šo sadaļu

Carnikavas pagastā ir izveidots laukums ar vietu piemineklim, kur iedzīvotājiem pulcēties Latvijas valsts svētkos un citos nozīmīgos pasākumos. Svētku laukuma centrā ir 2011. gadā tēlnieka Viļņa Titāna Carnikavai piemineklis "Atceroties" — granītā izkaltais tēls simbolizē nepadošanos, mūžīgu celšanos un iešanu tālāk.[60][61] Laukumā atrodas arī 2018. gadā pēc Aizsardzības ministrijas rosinājuma uzstādīta piemiņas stēla, godinot trīs no Carnikavas novada nākušos Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus.[62][63][64]

Ojāra Vācieša piemineklis

labot šo sadaļu

Carnikavas pagasta kapos Siguļos atdusas latviešu tautas dzejnieks Ojārs Vācietis (1933—1983). Par godu dzejnieka 80. gadu jubilejai labiekārtota O. Vācieša un arī viņa mūžībā aizgājušās dzīvesbiedres, dzejnieces Ludmilas Azarovas (1935—2012) piemiņas vieta.[65] Pieminekļa autori ir arhitekti Ingūna Rībena un Uģis Zābers un tēlnieks Gļebs Panteļejevs. Pieminekļa idejas pamatā ir O. Vācieša dzejoļu krājuma "Zibens pareizrakstība" poētika, un esošais dzejnieka portrets ir atveidots zibens šķērsgriezumā, savukārt L. Azarovas kapavieta attēlota kā balta lode, simbolizējot saulesgaismu un līdzsvaru.[66]

Carnikavas promenāde

labot šo sadaļu

Latvijā garākā promenāde uz jūru ar cieto segumu, kas 1800 metru garumā stiepjas cauri dabas parkam “Piejūra” līdz pašai jūrai. Carnikavas promenādes betona plātņu segumā ietverts Līvu ceļa raksta koncepts, attēlojot trīs krāsu (melna, balta, sarkana) vilni kā Gaujas un piekrastes simbolu. Cieto segumu kāpu zonā nomaina koka laipas, savukārt pirms noejas uz jūru ir 4x4 m liela koka skatu platforma.[67]

Attēlu galerija

labot šo sadaļu
 
Zvejas laiva Carnikavas novadpētniecības centrā
Zvejas laiva Carnikavas novadpētniecības centrā 
 
Carnikavas luterāņu baznīca
Carnikavas luterāņu baznīca 
 
Ummja ezers
Ummja ezers 
 
Carnikavas dzelzceļa tilts Lietuvas pastmarkā
Carnikavas dzelzceļa tilts Lietuvas pastmarkā 
 
Rīgas līča krasts
Rīgas līča krasts 
 
Piekraste Garciemā
Piekraste Garciemā 

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ «Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 26. aprīlī. Skatīts: 2009. gada 27. augustā.
  2. ↑ 2,0 2,1 «Reģionu, novadu, pilsētu un pagastu kopējā un sauszemes platība gada sākumā». Centrālā statistikas pārvalde. Skatīts: 31 jūlijs 2024.
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 «Iedzīvotāju skaits pēc tautības reģionos, pilsētās, novados, pagastos, apkaimēs un blīvi apdzīvotās teritorijās gada sākumā (pēc administratīvi teritoriālās reformas 2021. gadā)». Centrālā statistikas pārvalde. Skatīts: 19 jūnijs 2024.
  4. ↑ 4,0 4,1 4,2 Skaitļi un fakti par Carnikavas novadu, Carnikavas novada Domes dzimtsarakstu nodaļas dati 2019. gada 27. maijā
  5. ↑ 5,0 5,1 «Dabas aizsardzības pārvalde». www.daba.gov.lv. Skatīts: 2020-06-15.
  6. ↑ 6,0 6,1 «Vēsture». www.carnikava.lv. Skatīts: 2020-06-15.
  7. ↑ Garkalnes evaņģēliski luteriskā draudze
  8. ↑ Latviešu konversācijas vārdnīca. I. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 1427. sleja.
  9. ↑ Carnikavas novada attīstības programma 2008-2013. gadam[novecojusi saite]
  10. ↑ «Krasta aizsardzības nocietinājumi Carnikavā». Igaunijas – Latvijas pārrobežu sadarbības programmas projekts „Militārais mantojums”. Skatīts: 2023-07-06.
  11. ↑ «Ierakumi Langas upes stāvkrastā». Igaunijas – Latvijas pārrobežu sadarbības programmas projekts „Militārais mantojums”. Skatīts: 2023-07-06.
  12. ↑ «Padomju armijas pilsētiņa Mežgarciemā». Igaunijas – Latvijas pārrobežu sadarbības programmas projekts „Militārais mantojums”. Skatīts: 2023-07-06.
  13. ↑ «Carnikavas Novadpētniecības centrs». www.zivis.carnikava.lv. Skatīts: 2020-06-16.
  14. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 28. augustā. Skatīts: 2013. gada 21. jūlijā.
  15. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 29. jūnijā. Skatīts: 2013. gada 21. jūlijā.
  16. ↑ «Iedzīvotāju skaits Latvijas pašvaldībās pēc nacionālā sastāva 01.07.2016.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 16.01.2017. Skatīts: 12.01.2017.
  17. ↑ 17,0 17,1 17,2 Baltābaznīca.lv
  18. ↑ 18,0 18,1 Griškeviča, Una, Pierīgas leģendas: Carnikavas novads — Ojāra Vācieša, Viļņa Titāna un Melānijas Vanagas mājvieta, «Aprinkis.lv», 2019. gada 8. augustā
  19. ↑ Šaitere, Tekla. Visu pati. Diena, 2015, 15. oktobris
  20. ↑ 46-47. lpp.
  21. ↑ Bernhards, R., kapt. "Piedzīvojumi un novērojumi Polinēzijā", «Latvijas Jaunatne», Nr. 115, 1935, 1. septembris, 12. lpp.
  22. ↑ Brosse, Friedrich Christoph (Ps.: Ernst Bonsens) (1773—1827)
  23. ↑ Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva 235. fonds «Latvijas evaņģēliski luterisko draudžu baznīcu grāmatas» 12. uzskaites saraksta 745. lieta «Ādažu latviešu un vācu draudzes 1899. gada dzimušo un kristīto, laulāto un mirušo reģistrs», 8. lpp.
  24. ↑ Valsts Prezidenta Egila Levita un Ordeņu kapitula paziņojums Nr. 11 «Latvijas Vēstnesis», Nr. 219, 2020, 11. novembris
  25. ↑ Jēkabs Aleksandrs Dzenis
  26. ↑ Gunārs Freimanis, Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvs
  27. ↑ «Pilsētu nodaļas vadītājs aiziet pensijā, «Pagasta Dzīve», Nr. 7, 1938, 1. jūlijs». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 15. maijā. Skatīts: 2020. gada 18. novembrī.
  28. ↑ 28,0 28,1 28,2 Pavasara, L. "Ievērojamie novadnieki", Darba Balss, Nr. 110, 1982, 14. septembris, 3. lpp.
  29. ↑ Nachricht von dem Fräulein Augusta Juliana, Freyherrinn von Mengden (1787)[novecojusi saite]
  30. ↑ Анисимов, Евгений. Иван VI Антонович. Серия: Жизнь замечательных людей. Молодая гвардия, 2008. ISBN 978-5-235-03026-8.
  31. ↑ Silinš, Uldis. Mēs esam Carnikavieši: pastaiga pa novada vēsturi 1211.—1944. Elpa, 2002. 38. lpp.
  32. ↑ Friderici Menii Historischer Prodromus des lieffländischen Rechtens und Regiments von Anfange der Provintz Erfindunge
  33. ↑ Marek Tamm, Linda Kaljundi, Carsten Selch Jensen. Crusading and Chronicle Writing on the Medieval Baltic Frontier: A Companion to the Chronicle of Henry of Livonia. Ashgate Publishing, Ltd., 2011. p.372., Andreae Antonii Stiernman Centuria secunda anonymorum nec non decas prima pseudonymorum ex scriptoribus gentis suigothicae: In qua haeresis Friderici Menii de sacrosancta trinitate etc. exhibetur. Holmiaw, Sumptibus & Tupis Joh. Laur. Horrn, Reg. Antiqv. Archivi Typogr, 1726.
  34. ↑ Fridericus Menius. Syntagma de origine Livonorum. Dorpat, 1632. S.45. [arī] — In: Scriptores rerum Livonicarum. Bd. 2. Riga, Leipzig, 1848, S. 511—542.
  35. ↑ Miķelis Voldemārs Pētersons
  36. ↑ Charles Robert Darwin. On the Origin of Species by Means of Natural Selection Or The Preservation of Favoured Races in the Struggle for Life. London: John Murray, Albemarle Street, 1861. p.xviii.
  37. ↑ Šaitere, Tekla. «Tā dullā mīlestība», Diena (laikraksts), 2007, 14. jūlijs
  38. ↑ Mārtiņš Štālbergs, kapteinis
  39. ↑ Aina Tītmane, 1928. gada 15. aprīlis — 2020. gada 16. septembris
  40. ↑ Aina Tītmane
  41. ↑ [1]
  42. ↑ Triju Zvaigžņu ordeņa domes paziņojums, «Latvijas Vēstnesis», Nr. 132, 1994, 10. novembris
  43. ↑ Ivanova, Inese. «Tracīcija sakņojoties», Literatūra un Māksla, 1993, 1. oktobris.
  44. ↑ «Carnikavas strīda ābols jeb Zelta tilts». nra.lv (latviešu). 2013-05-10. Skatīts: 2022-02-02.
  45. ↑ «Atkal mainīta Carnikavas domes vadība». LA.LV (latviešu). 2016-01-22. Skatīts: 2022-02-02.
  46. ↑ «Novada raksturojums». Ādažu novads (lv-LV). Skatīts: 2022-09-11.[novecojusi saite]
  47. ↑ Cseh-Varga, Katalin, Czirak, Adam (eds). «Performance art in the second public sphere: event-based art in late socialist europe.» Rotledge Advances in Theatre and Performance Studies. New York: Routledge, 2018.
  48. ↑ Akcija “Jēzus Kristus kāzas” Carnikavā. Dalībnieki: Andris Bergmanis, Irēna Birmbauma, Māra Brašmane, Ināra Eglīte, Mudīte Gaiševska, Aija Grīnberga, Andris Grīnbergs, Inta Jaunzema (Grīnberga), Ninuce Kaupuža, Ingvars Leitis, Ināra Podkalne, Aleksandrs Rotbergs ('Sandrs Rīga'), Ivars Skanstiņš, Eižens Valpēters (Photos: Māra Brašmane). Diapozitīvu kolekcija. Pieder kolekcijai: Laikmetīgās Mākslas centra kolekcijas (Europeana) Izveidošanas datums: 2019. gada 12. jūlijs.
  49. ↑ «Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā iekļautas vēl trīs vērtības». Latvijas Nacionālais kultūras centrs (angļu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-06-15. Skatīts: 2020-06-15.
  50. ↑ «Novadpētniecības centrs». kultura.carnikava.lv. Skatīts: 2020-06-15.
  51. ↑ «2088 - Baltgalvju Upurkalni - Mantojums.lv». mantojums.lv. Skatīts: 2024-06-09.
  52. ↑ «8694 - Carnikavas luterāņu baznīca - Mantojums.lv». mantojums.lv. Skatīts: 2024-06-09.
  53. ↑ «Carnikavas baznīca». www.baltezerabaznica.lv. Skatīts: 2024-06-09.
  54. ↑ «Carnikavas kapi». www.celotajs.lv (angļu). Skatīts: 2024-06-09.
  55. ↑ «Gauja un tās ieteka jūrā». tourism.carnikava.lv. Skatīts: 2020-06-15.
  56. ↑ 56,0 56,1 «Carnikavas muižas parks». tourism.carnikava.lv. Skatīts: 2020-06-15.
  57. ↑ «Par kādreiz grezno Carnikavas muižu šodien liecina vien kolonnas kapitelis». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2023-07-06.
  58. ↑ Ceļamāja. «Padomju mantojums. Soviet heritage.: Carnikavas padomju armijas kritušo brāļu kapi. Soviet military cemetery in Carnikava». Padomju mantojums. Soviet heritage., pirmdiena, 2017. gada 22. maijs. Skatīts: 2023-07-06.
  59. ↑ «Piemineklis pieminot 1919. gadā Landesvēra nošautos carnikaviešus». Igaunijas – Latvijas pārrobežu sadarbības programmas projekts „Militārais mantojums”. Skatīts: 2023-07-06.
  60. ↑ «Svētku laukums». carnikava.lv. Skatīts: 2020-06-15.
  61. ↑ «Skulptūra "Atceroties"». tourism.carnikava.lv. Skatīts: 2020-06-15.
  62. ↑ «Carnikava. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru piemiņas stēla.». Latvijas pieminekļi (latviešu). 2020-07-06. Skatīts: 2023-07-06.
  63. ↑ «Latviešu karavīru kapi un piemiņas vietas: Carnikavā piemiņas stēla novadā dzimušajiem LKOK». Latviešu karavīru kapi un piemiņas vietas. svētdiena, 2021. gada 14. novembris. Skatīts: 2023-07-06.
  64. ↑ Aizsardzības ministrijas 2016. gada publiskais pārskats
  65. ↑ «O.Vācieša piemineklis». tourism.carnikava.lv. Skatīts: 2020-06-15.
  66. ↑ Tūrismagids. «Ojāra Vācieša piemiņas vieta». delfi.lv (latviešu), 2017-11-10. Skatīts: 2020-06-16.
  67. ↑ «Sestdien svinīgi tiks atklāta Carnikavas promenāde». www.carnikava.lv. Skatīts: 2020-06-15.

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Carnikavas_pagasts&oldid=4185228"