Modris Ģelzis
Modris Ģelzis (dzimis 1929. gada 25. septembrī, miris 2009. gada 14. februārī)[1] bija latviešu arhitekts, ietekmīgākais padomju modernisma arhitektūras pārstāvis Latvijā.[2]
| Modris Ģelzis | |
|---|---|
| Dzimis |
1929. gada 25. septembrī Rīga, Latvija |
| Miris | 2009. gada 14. februārī (79 gadu vecumā) |
| Tautība | Latvietis |
| Nozares | Arhitektūra |
| Slavenākie darbi |
|
| Apbalvojumi | Triju Zvaigžņu ordenis (2008) |
Biogrāfija
labot šo sadaļuModris Ģelzis dzimis 1929. gada 25. septembrī Rīgā[2].
1948. gadā M. Ģelzis absolvēja Rīgas valsts 2. ģimnāziju (mūsdienās Āgenskalna ģimnāzija)[2].
1955. gadā absolvējis Latvijas Valsts universitātes Inženierceltniecības fakultātes Arhitektūras nodaļu ar diplomdarbu “Augstākās partijas skolas projekts”.[2] Studiju gados sācis strādāt uzņēmumā "Pilsētprojekts", kur pēc Padomju Savienības komunistiskās partijas Centrālās komitejas un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības Ministru padomes lēmuma “Par pārmērību novēršanu projektēšanā un celtniecībā” rodas iespēja lietot laikmetīgās arhitektūras valodu[2].
Ģelzis kopā ar inženieriem jau 1958. gadā radīja eksperimentālo dzīvojamo ēku paneļu konstrukcijās Saulgožu ielā. Tajā pašā gadā iestājas Latvijas Arhitektu savienībā[2].
Jau arhitekta pirmie darbi – grāmatu veikals “Mākslas grāmata” (1958) un Dzintaru vasaras koncertzāle (1959, iekļauta Latvijas kultūras kanonā) – ieguva sabiedrības uzmanību dabīgo materiālu atklāta lietojuma un formas oriģinalitātes dēļ,. Viņu uzaicināja projektēt vairākas brīvdienu mājas: Elzai Radziņai Plieņciemā (1971), Dinai Kuplei Berģos (1968), Ilmāram Lazovskim Pabažos (1969) u. c., kas normatīvo ierobežojumu ietvaros pārliecināja par laikmetīgās arhitektūras priekšrocībām. Rīgas centrā padomju nomenklatūras mājokļa piemērs ir dzīvojamās ēkas dzeltenajā ķieģelī kvartālā starp Veidenbauma, Fr. Engelsa, A. Upīša un Sarkanarmijas ielām (1968–1973, 2003).[2]
Institūtā viņš kļuva par Arhitektūras plānošanas darbnīcas Nr. 5 vadītāju (1972) un institūta galveno arhitektu (1979).[2]
1990. gadā kļuva par filmas "Arhitekta Modra Ģelža birojs" vadītāju, kurā strādāja pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas Gaismas pils projekta kopā ar Gunāru Birkertu līdz sava mūža beigām. Pēc viņa biroja projektiem izbūvēta Latvijas Republikas vēstniecība Briselē (1994) un vairākas apjomīgas savrupmājas Rīgā, Pierīgā, Jūrmalā un Ventspilī.[2]
Gelža projekti saņēmuši dažādus apbalvojumus.[3]
Pasniedzēja darbi
labot šo sadaļuĢelzis pasniedzis Latvijas Valsts Mākslas akadēmijā (1961–1967) un Rīgas Politehniskajā institūtā (1967–1980).[3] Augstskolās viņš nolūkoja studentus savai darbnīcai institūtā, uzaicinot arhitektus Andri Kronbergu, Juri Paegli, Viktoru Valgumu, Zani Kalinku u. c., kuri ir līdzautori vairākiem M. Ģelža projektiem.[2]
Nozīmīgākie objekti[2]
labot šo sadaļu- Dzintaru vasaras koncertzāle (1959, iekļauta Latvijas kultūras kanonā).
- Filharmonijas koncertzāle (Lielās Ģildes pārbūve, kopā ar Veru Savisko un Jāni Kārkliņu, 1964).
- Sanatorijas “Rīgas Jūrmala” pansionāts Jūras ielā Majoros (Latvijas Republikas Saeimas viesu nams, 1965).
- Rīgas pasažieru ostas ēka (kopā ar Veru Savisko, konstruktors A. Briedis, 1965)
- Mežciema dzīvojamais rajons Rīgā (1975–1982).
- Ļeņina rajona administratīvā ēka Rīgā (1976).
- Sanatorijas “Rīgas Jūrmala” guļamkorpuss un peldbaseins (1982).
- “Aeroflot” centrālā aģentūra Rīgā, Brīvības un Blaumaņa ielu stūrī (1984–1991).
2001.gadā arhitekta Modra Ģelža ģimenes vasarnīcai Pabažos tika piešķirts kultūras pieminekļa statuss, kas apliecināja pēckara posmā radīto kultūras objektu vērtību un šī laika kultūras mantojuma tiesības uz aizsardzību, līdzīgi kā Zinātņu akadēmijas ēkai un Dailes teātrim, kas šo statusu jau saņēmuši. Citu modernistu vidū Modra Ģelža arhitektonisko domāšanu izceļ humāni mērogi un dabas izjūta.[4]
Apbalvojumi
labot šo sadaļu- 1969. gadā saņēmis Latvijas PSR Nopelniem bagātā arhitekta goda nosaukumu.
- 1977. gadā — LPSR Ministru padomes prēmija par skolu Daugavpils rajona Sventē.
- 1982. gadā — Vissavienības Ļeņina komunistiskās jaunatnes savienības prēmija par Rīgas bērnu slimnīcu Gaiļezerā.
- 1989. gadā — Latvijas PSR Tautas arhitekta goda nosaukums.[3]
- 1993. gadā — LAS Jāņa Frīdriha Baumaņa balva.
- 2000. gadā — Amerikas Arhitektūras balva (American Architecture Award).
- 2008. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.[1]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 «Miris arhitekts Modris Ģelzis». diena.lv. 2009. gada 14. februārī. Skatīts: 2016. gada 3. martā.
- ↑ 2,00 2,01 2,02 2,03 2,04 2,05 2,06 2,07 2,08 2,09 2,10 Jānis Lejnieks. «Modris Ģelzis». enciklopedija.lv (latviešu), 2021-01-28. Skatīts: 2021-05-27.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 Latvijas enciklopēdija. 2. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2003. 694. lpp. ISBN 9984-9482-2-6.
- ↑ Ingrīda Drazdovska. «M. Ģelža vasarnīca – kultūras piemineklis». Dienas Bizness (latviešu), 2011-03-17. Skatīts: 2021-05-27.
 | Šī ar Latviju saistītā cilvēka biogrāfija ir nepilnīga. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |