Modris Ģelzis

latviešu arhitekts

Modris Ģelzis (dzimis 1929. gada 25. septembrī, miris 2009. gada 14. februārī)[1] bija latviešu arhitekts, ietekmīgākais padomju modernisma arhitektūras pārstāvis Latvijā.[2]

Modris Ģelzis
Dzimis 1929. gada 25. septembrī
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Miris 2009. gada 14. februārī (79 gadu vecumā)
Tautība Latvietis
Nozares Arhitektūra
Slavenākie darbi
  • Dzintaru koncertzāle
  • Filharmonijas koncertzāles rekonstrukcija
  • Rīgas jūras ostas pasažieru stacija
  • Valmieras teātra rekonstrukcija
  • Mākslinieku nama piebūve
Apbalvojumi Triju Zvaigžņu ordenis (2008)

Modris Ģelzis dzimis 1929. gada 25. septembrī Rīgā[2].

1948. gadā M. Ģelzis absolvēja Rīgas valsts 2. ģimnāziju (mūsdienās Āgenskalna ģimnāzija)[2].

1955. gadā absolvējis Latvijas Valsts universitātes Inženierceltniecības fakultātes Arhitektūras nodaļu ar diplomdarbu “Augstākās partijas skolas projekts”.[2] Studiju gados sācis strādāt uzņēmumā "Pilsētprojekts", kur pēc Padomju Savienības komunistiskās partijas Centrālās komitejas un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības Ministru padomes lēmuma “Par pārmērību novēršanu projektēšanā un celtniecībā” rodas iespēja lietot laikmetīgās arhitektūras valodu[2].

Ģelzis kopā ar inženieriem jau 1958. gadā radīja eksperimentālo dzīvojamo ēku paneļu konstrukcijās Saulgožu ielā. Tajā pašā gadā iestājas Latvijas Arhitektu savienībā[2].

Jau arhitekta pirmie darbi – grāmatu veikals “Mākslas grāmata” (1958) un Dzintaru vasaras koncertzāle (1959, iekļauta Latvijas kultūras kanonā) – ieguva sabiedrības uzmanību dabīgo materiālu atklāta lietojuma un formas oriģinalitātes dēļ,. Viņu uzicināja projektēt vairākas brīvdienu mājas: Elzai Radziņai Plieņciemā (1971), Dinai Kuplei Berģos (1968), Ilmāram Lazovskim Pabažos (1969) u. c., kas normatīvo ierobežojumu ietvaros pārliecināja par laikmetīgās arhitektūras priekšrocībām. Rīgas centrā padomju nomenklatūras mājokļa piemērs ir dzīvojamās ēkas dzeltenajā ķieģelī kvartālā starp Veidenbauma, Fr. Engelsa, A. Upīša un Sarkanarmijas ielām (1968–1973, 2003).[2]

Institūtā viņš kļuva par Arhitektūras plānošanas darbnīcas Nr. 5 vadītāju (1972) un institūta galveno arhitektu (1979).[2]

1990. gadā kļuva par filmas "Arhitekta Modra Ģelža birojs" vadītāju, kurā strādāja pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas Gaismas pils projekta kopā ar Gunāru Birkertu līdz sava mūža beigām. Pēc viņa biroja projektiem izbūvēta Latvijas Republikas vēstniecība Briselē (1994) un vairākas apjomīgas savrupmājas Rīgā, Pierīgā, Jūrmalā un Ventspilī.[2]

Gelža projekti saņēmuši dažādus apbalvojumus.[3]

Pasniedzēja darbi

labot šo sadaļu

Ģelzis pasniedzis Latvijas Valsts Mākslas akadēmijā (1961–1967) un Rīgas Politehniskajā institūtā (1967–1980).[3] Augstskolās viņš nolūkoja studentus savai darbnīcai institūtā, uzaicinot arhitektus Andri Kronbergu, Juri Paegli, Viktoru Valgumu, Zani Kalinku u. c., kuri ir līdzautori vairākiem M. Ģelža projektiem.[2]

Nozīmīgākie objekti[2]

labot šo sadaļu

2001.gadā arhitekta Modra Ģelža ģimenes vasarnīcai Pabažos tika piešķirts kultūras pieminekļa statuss, kas apliecināja pēckara posmā radīto kultūras objektu vērtību un šī laika kultūras mantojuma tiesības uz aizsardzību, līdzīgi kā Zinātņu akadēmijas ēkai un Dailes teātrim, kas šo statusu jau saņēmuši. Citu modernistu vidū Modra Ģelža arhitektonisko domāšanu izceļ humāni mērogi un dabas izjūta.[4]

  • 1969. gadā saņēmis Latvijas PSR Nopelniem bagātā arhitekta goda nosaukumu.
  • 1977. gadā — LPSR Ministru padomes prēmija par skolu Daugavpils rajona Sventē.
  • 1982. gadā — Vissavienības Ļeņina komunistiskās jaunatnes savienības prēmija par Rīgas bērnu slimnīcu Gaiļezerā.
  • 1989. gadā — Latvijas PSR Tautas arhitekta goda nosaukums.[3]
  • 1993. gadā — LAS Jāņa Frīdriha Baumaņa balva.
  • 2000. gadā — Amerikas Arhitektūras balva (American Architecture Award).
  • 2008. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.[1]
  1. 1,0 1,1 «Miris arhitekts Modris Ģelzis». diena.lv. 2009. gada 14. februārī. Skatīts: 2016. gada 3. martā.
  2. 2,00 2,01 2,02 2,03 2,04 2,05 2,06 2,07 2,08 2,09 2,10 Jānis Lejnieks. «Modris Ģelzis». enciklopedija.lv (latviešu), 2021-01-28. Skatīts: 2021-05-27.
  3. 3,0 3,1 3,2 Latvijas enciklopēdija. 2. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2003. 694. lpp. ISBN 9984-9482-2-6.
  4. Ingrīda Drazdovska. «M. Ģelža vasarnīca – kultūras piemineklis». Dienas Bizness (latviešu), 2011-03-17. Skatīts: 2021-05-27.