Livonijas karaliste
Livonijas karaliste (vācu: Königreich Livland, krievu: Королевство Лифляндия) bija monarhija, kas pastāvēja Livonijas kara laikā.
|
Priekšvēsture
labot šo sadaļuKrievijas cars Ivans IV kopā ar saviem vācu padomniekiem Johanu Taubi un Elertu Krūzi plānoja izveidot neatkarīgu Livonijas valsti, kas atrastos Krievijas protektorātā. 1569. gadā Taube un Krūze stājās kontaktos ar Kurzemes bīskapu, Dānijas karaļa brāli Magnusu, kam piedāvāja šīs iecerētās valsts kroni. Nākotnē šai valstij tiktu pievienotas jaunas krievu iekarotas teritorijas.
Valsts veidošanās
labot šo sadaļuMagnuss pieņēma priekšlikumu un 1570. gada 10. jūnijā ieradās Maskavā. Sarunu rezultātā augustā Magnuss turpat tika kronēts par Livonijas karali un saderinājās ar Ivana IV radinieci Eifimiju Staricku, kurai pūrā cars solīja dot piecas mucas zelta. Livonijas karaļvalstij tika apsolīta ticības brīvība, agrākās tiesības un privilēģijas, kā arī brīva tirdzniecība Krievijā bez muitām un nodevām.[1] Par karaļa Magnusa rezidenci izvēlējās Oberpālenes cietoksni krievu okupētajā Livonijas daļā (tagad - Peltsamā).
Magnuss saņēma 20 000 krievu kareivju, ar kuriem devās iekarot savu karaļvalsti, kā pirmo mērķi uzbrukumam izvēloties tai brīdī Zviedrijas kontrolēto Rēveli. Ivana IV plāns, kronējot par Livonijas karali dāņu princi, bija saņemt Dānijas karaļa, Magnusa brāļa Frederika II atbalstu. Taču plāns nerealizējas un 1571. gada beigās Magnuss, neguvis panākumus, bija spiests pārtraukt Rēveles aplenkumu.[2] 1573. gadā Novgorodā Magnuss apprecējās un pūrā saņēma vienīgi Karkuses cietoksni un līgavas veļu kā zīmi tam, ka viņš ir zaudējis cara uzticību.
1575. gadā, kad krievi ieņēma Pērnavas cietoksni, Ērģemes, Rūjienas un Helmetas cietokšņi nolēma padoties Magnusam. 1577. gadā Magnuss uzsāka slepenas sarunas ar Polijas-Lietuvas karali Stefanu Batoriju. Magnuss izdeva aicinājumu Livonijas iedzīvotājiem padoties viņam, ja vien viņi nevēlas nokļūt krievu varā. Aicinājumam atsaucās Cēsis, Koknese un Valmiera. Livonijas karaļa padotībā atradās liela daļa no Vidzemes un Igaunijas, Magnuss par sava galma rezidenci izvēlējās agrāko Livonijas ordeņa mestra rezidenci Cēsu pili.
1577. gadā Ivans IV pavēlēja Magnusu arestēt un ieņemt Cēsis. Magnusam uzticamie pils aizstāvji bailēs no krievu atmaksas paši uzspridzinājās. Magnuss tika sagūstīts un lūdza cara žēlastību.
Likvidācija
labot šo sadaļuPēc tam, kad krievi cieta pilnīgu sakāvi Cēsu kaujā, karalis Magnuss 1578. gadā tika atbrīvots un pārgāja Polijas-Lietuvas pusē, piedaloties uzbrukumā Tērbatai 1580. gadā. Magnuss labprātīgi atteicās no karaļa troņa par labu Stefanam Batorijam, kas iekarotajās Livonijas zemēs 1578. gadā izveidoja Livonijas Pārdaugavas hercogisti, par Livonojas vietvaldi ieceļot Georgu Radvilu. Magnusa valdījumā saglabājās viņam jau pirms kara piederošās Kurzemes bīskapijas un Sāmsalas-Vīkas bīskapijas zemes.
Magnusam atņemto karaļa titulu pārņēma Krievijas cari Fjodors Ivanovičs (1584-1598), un Mihails Fjodorovičs Romanovs (1613-1645), kas to lietoja savā pilnajā titulā kā "Livonijas lielkņazs" (Великий Князь Лифляндский), tādējādi piesakot pretenzijas uz Pārdaugavas Livonijas hercogistes, vēlāk Zviedru Livonijas teritoriju.
Literatūra
labot šo sadaļu- Herzog Magnus von Holstein und sein livländisches Königthum. Auszüge aus gleichzeitigen Actenstücken. – K. H. von Busse (Hrsg.). Mitteilungen aus dem Gebiete der Geschichte Liv-, Est- und Kurlands. Bd. 8. 1857. (vāciski)
- Hübner, E. Zwischen allen Fronten: Magnus von Holstein als König von Livland. – E. Hübner, E. Klug, J. Kusber (Hrsg.). Zwischen Christianisierung und Europäisierung. Beiträge zur Geschichte Osteuropas in Mittelalter und früher Neuzeit. Festschrift für Peter Nitsche zum 65. Geburtstag. Stuttgart, 1998. (vāciski)
- Schiemann, T. Magnus, König von Livland. – Th. Schiemann. Characterköpfe und Sittenbilder aus der baltischen Geschichte des sechszehnten Jahrhunderts. Mitau, 1877. (vāciski)
- Zeļenkovs, A. Dānijas prinča Magnusa (1540–1583) darbība Livonijā. – Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. Rīga, 2000.
- ЧУМИКОВ, А. Осада Ревеля (1570–1571 гг.) герцогом Магнусом, королем ливонским, голдовником царя Ивана Грозного. – Чтения в Императорском обществе истории и древностей российских при Московском университете. Кн. 2. 1892. (krieviski)
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Magnuss, Historia.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 3. janvārī. Skatīts: 2007. gada 7. decembrī.
- ↑ Isabel De Madariaga. Ivan the Terrible. ISBN 0-300-11973-9
Skatīt arī
labot šo sadaļuŠis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |