Liepājas vēsture

Liepājas vēsture aptver Liepājas vēsturi no 1253. gada, kad Piemares Kursas zemē pirmoreiz minēta līvu vai Līvas ciems (villa Liva), bet tirdzniecības vieta pie Liepājas ezera iztekas jūrā pastāvējusi jau kopš vikingu laikiem. 1625. gadā Kurzemes un Zemgales hercogs Frīdrihs Ketlers Liepājai piešķīra pilsētas tiesības.

Liepājas Jaunais tirgus pirms 1910. gada (tagad Rožu laukums).

Liepāja Prūsijas hercogistes pakļautības laikā. Redzami: A. Liepāja (Lÿbo) ar baznīcu. B. Tilta gala bastioni. C. Pārvaldes nams. E. Osta upes grīvā. F.G.H. Valsts iestāžu ēkas. J. Kāpas. K. Ciems (17. gadsimta sākuma plāns no Zviedrijas kara arhīva).

Skats uz Liepājas (Der Lyba) un Ventspils (Der Winda) pilsētu torņiem (holandiešu zīmējumi no Broces kolekcijas).

Liepājas un apkārtnes plāns hercoga Frīdriha laikā 1637. gadā.

13.—16. gadsimts

Liepāja izveidojusies stratēģiski svarīgā vietā, kur senais Baltijas jūras piekrastes ceļš šķērsoja Liepājas ezera izteku jūrā, caur kuru veda ūdensceļš uz Ālandes upes baseinu. Kapsēdē un pie Tosmares ezera atrastās 2.—3. gadsimtā kaltās romiešu monētas netieši liecina par tirdzniecības sakariem ar Romas impēriju t.s "Dzintara ceļa" pastāvēšanas laikā. Villa Liva (līvu vai Līvas ciems) Piemares kuršu zemē pirmoreiz minēta 1253. gada 4. aprīļa līgumā, ko noslēdza Kurzemes bīskaps Heinrihs un Livonijas ordeņa mestrs. Nosaukums "Lyva" dažādos vēstures avotos minēts līdz pat 16. gadsimtam. 1263. gadā pirmo reizi vēstures avotos minēta Līvas osta. Vēl vairākus gadsimtus pēc 1253. gada Līva bija liels zvejniekciems, Grobiņas fogtejas piedēklis ar nedaudziem vācu tautības ordeņa vasaļiem un daudziem kuršu zvejniekiem.

No Prūsijas uz Rīgu ceļojošais bruņinieks un diplomāts Žilbērs de Lanuā savās piezīmēs Līvas ciemu 1413. gadā aprakstīja šādi: "Un tā, tai [Žemaitijai] cauri ceļojot, es nonācu Kurzemē (Corelant), kas pieder Livonijas kungiem, kas to ir iekarojuši Prūsijas kungiem; tā es nonācu kādā pilsētā, vārdā Līva (une ville nommée le Live), kas atrodas pie Līvas upes, kas dala Kurzemi no Žemaitijas. Un ir divpadsmit jūdzes no minētās Klaipēdas līdz Līvai".

Līva bija nozīmīgs punkts ceļā no Vācu ordeņa rezidences Marienburgā uz Livonijas ordeņa mestra sēdekli Rīgā, taču tirdzniecība šajā ostā bija visai pieticīga un 15. gadsimtā aprobežojās ar kokmateriālu, gaļas, zivju un sviesta izvešanu uz dažām ziemeļaustrumu Vācijas pilsētām. Tā kā Līva nebija nocietināta un atradās tuvu kareivīgajai Lietuvas lielkņazistei — ordeņa ienaidniekiem — tad tā nevarēja cerēt uz strauju izaugsmi. Vēl 1418. gadā leišu uzbrukuma laikā Līvas ciems tika nodedzināts.

Varas pārmaiņas Līvu jeb Libow piemeklēja līdz ar ordeņa laika beigām. Pēdējais ordeņa mestrs un pirmais Kurzemes hercogs Gothards Ketlers 1560. gadā Grobiņu ieķīlāja Prūsijas hercogam Albrehtam. Nepilnos 50 gados, kad novads bija Prūsijas pārvaldījumā, Liepāja jeb Libow piedzīvoja savu pirmo uzplaukumu. 16. gadsimta beigu dokumenti liecina, ka Liepājā bija 60 vācu ģimenes, tātad 16.—17. gadsimtu mijā vācu iedzīvotāju skaits bija 250—300 personas, un tas turpināja palielināties. 1581. gadā prūšu mērnieks Vozegīns Liepāju, kuru pats nodēvēja par miestu, uzmērīja un sastādīja tā aprakstu. Vezegīns minēja 28 apbūves gabalus. Kurzemes un Zemgales hercogistes paspārnē Liepāja līdz ar visu Grobiņas novadu atgriezās 1609. gadā.

17.—18. gadsimts

Vecliepājas karte ar bijušās zviedru skanstes lokalizāciju (1875).

Liepājas ev. lut. Sv.Trīsvienības katedrāles altāris.

1625. gada 18. martā, Kurzemes hercogs Frīdrihs Ketlers atrodoties Grobiņas pilī, dāvāja Liepājai pilsētas tiesības un 20. martā tās robežu apstiprināšanas aktu. 1626. gadā Liepājas pilsētas tiesību dokumentu apstiprināja arī Polijas—Lietuvas ūnijas karalis Sigismunds III Vāsa.

1638. gadā Liepājā bija ap 1000 iedzīvotāju. Liepājas saimnieciskā uzplaukuma laiks bija 17. gadsimta vidus un otrā puse, kad notika ostas izbūve. 1646. gadā nodibināja Liepājas Lielo (tirgotāju) ģildi. 1661. gadā pilsētā izveidoja sardzes dienestu. 1646. un 1661. gadā pilsētu postīja mēris, rāte un tirgoņi pieņēma Mēra reglamentu. Otrā Ziemeļu kara laikā (1655—1660) pilsētu vairāk novājināja ar kontribūcijām, mazāk — postījumiem. 1671. gadā līdz ar pilsētas privilēģijām 471 latviešu tautības iedzīvotājs kļuva par pilsētas zemnieku jeb kambarnieku. 1675. gadā tagadējā vietā esošās t.s. trešās Sv. Annas baznīcas koka būvi apmūrēja ar ķieģeļiem. 1680. gadā Liepājas pilsētas skolas skolotājs Georgs Krīgers sastādīja "Pirmo Kurzemes horizontam aprēķināto kalendāru", ko nodrukāja Dancigā. G. Krīgeram tas 1686. gadā atnesa "Kurzemes astronoma" slavu.

1690. gadā Kurzemes hercogs Frīdrihs Kazimirs Ketlers apstiprināja Liepājas muitas noteikumus. Liepājas iedzīvotāju etniskais sastāvs bija ļoti raibs, tajā dzīvoja amatnieki un tirgotāji no Ziemeļvācijas, Polijas, Lietuvas, Holandes, Zviedrijas, Šveices.

1696. gadā rudens vētra sadauzīja 14 kuģus, kas bija noenkuroti jūrā pie pilsētas. 1697. gada 26. augustā pilsēta noslēdza līgumu ar Kurzemes hercogu par ostas būvi. Ventspils kokgriezējs Nikolass Sēfrenss izgatavoja altāri Liepājas Sv.Annas baznīcai. Ceļā uz Rietumeiropu Liepājā uzturējās Krievijas cars Pēteris I, apmetoties Hoijeres viesnīcā Kungu ielā 24. Lielāka traģēdija notika 1698. gada novembrī, kad pilsēta izdega nepieredzēti lielā un spēcīgā ugunsgrēkā. 1699. gadā Bāriņu ielā 33 uzbūvēja birģermeistara Joahima Šrēdera namu, kurā 1700. gadā esot uzturējies Zviedrijas karalis Kārlis XII.

Lielā Ziemeļu kara laikā (1700—1710) Liepāja kļuva par regulāru pieturas un caurbraukšanas punktu un karadarbībai nepieciešamo kontribūciju iekasēšanas vietu, pēc tam to piemeklēja Lielais mēris. Pēc mēra epidēmijas seku likvidācijas un ostas celtniecības darbu pabeigšanas Liepājas ostā varēja ienākt arī lielie kuģi.

1700. gadā Liepājas rāte jeb maģistrāts tiek paplašināts ar otru birģermeistaru; Ziemeļu kara notikumu gaitā rudenī pilsētu okupē zviedru karaspēks, palikdams te līdz 1709. gadam. Šajā laikā uzbūvē nocietinājumus, t.s. skanstis; Kurzemē un arī Liepājā plosās otrā lielā mēra epidēmija. 1703. gadā Ziemā tiek pabeigti galvenie Liepājas ostas izbūves darbi. 1705. gadā Liepājā ierodas pirmais akadēmiski izglītotais ārsts Melhiors Fišers (miris 1710.g. lielā mēra laikā). Pirms viņa par pilsētas ārstiem strādāja dziednieki, bārddziņi u.tml. (mūsdienu izpratnē — feldšeri). 1708. gadā dzimis vecākais Liepājas vēsturnieks Kārlis Ludvigs Tečs. 1710. gadā Kurzemē izceļas trešā mēra epidēmija. Liepājā janvārī un februārī nomirst 900 vācu draudzes locekļu; tiek izdoti jauni Liepājas tirdzniecības noteikumi. 1716. gadā Liepājā ierodas Krievijas cars Pēteris I, viņš apmetas rātsnamā.

18. gadsimtā Kurzemes un Zemgales hercogiste sāka ieņemt izdevīgo starpnieka vietu starp Poliju, Lietuvu, Prūsiju un Vidzemi. Tirdzniecības apjoms kļuva aizvien plašāks un daudzveidīgāks. Ja 18. gadsimta sākumā pēc ostas izbūves Liepāju ik gadus apmeklēja apmēram 100 kuģu, tad laikā no 1739. — 1794. gadam ostā ik gadus caurmērā ienāca vairāk nekā 200 kuģu. 1725. gadā pabeidz ostas kanāla rakšanu. Tā platums ir 43 — 65 metri. 1737. gadā izbūvēts mols un kopumā pabeigti Liepājas ostas būvdarbi. 1769. gadā Liepājas ostas kanāls tiek padziļināts līdz 4,3 metru dziļumam.

Ievērojama loma Liepājas saimnieciskajai dzīvē bija amatniecībai. Tā izauga līdz ar pilsētu, sākotnēji kalpojot tikai vietējo vajadzību apmierināšanai, bet 1799. gadā pilsētā jau bija 33 amati, ieskaitot kuģu būvi un mucu izgatavošanu izvedprecēm.

1742. gadā sākta Liepājas ev.lut. vācu draudzes Sv.Trīsvienības baznīcas būve. 1757. gadā pirmo reizi Liepājā ieradās ceļojoša teātra trupa, izrādes notika tirgotāja Benjamina Drēzinga ārpilsētas mājā, sauktā par Drēzinga pili (Dresings Palais). 1758. gadā pabeidza un iesvētīja Liepājas Sv.Trīsvienības katedrāli. 1777. gadā pēc Sv. Annas baznīcas mācītāja J. A. Grundta ierosinājuma nodibināja Liepājas pilsētas bibliotēku. 1779. gadā Sv. Trīsvienības baznīcā ierīkoja meistara H. A. Konciusa darinātas 38 reģistru ērģeles. 1792. gadā pilsēta atteicās no publiskiem nāves sodiem.

1794. gada maijā pilsētnieki zvērēja uzticību Polijas republikai, bet 9. septembrī Liepājā iebruka krievu jātnieku nodaļa un kazaki. 1795. gada 18. martā Kurzemes bruņniecība savā manifestā prasīja atdalīšanos no Polijas-Lietuvas ūnijas, un 27. maijā notika Kurzemes un Zemgales hercogistes aneksija. 26. jūlijā Sv. Trīsvienības baznīcā notika uzticības zvērēšana Krievijas Impērijas ķeizarienei Katrīnai II. Tolaik pilsētā bija 456 dzīvojamie nami un 453 cita rakstura celtnes. Liepājā dzīvoja 848 ģimenes, pavisam 4548 cilvēki. 1798. gadā par Liepājas tirgotāju A. Vites un L. Hikes atstātajiem līdzekļiem atvēra bāriņu namu un skolu, kas pastāvēja līdz 1915. gadam.

19. gadsimts

19. gadsimtā gaitā Liepāja kļuva par industriāli attīstītu centru. 1804. gadā pabeidza pilsētas vācu teātra ēkas būvi Malkas un Kungu ielas stūrī (nojaukts 1923. gadā). 1808. gadā Liepāju apmeklēja Krievijas Impērijas ķeizars Aleksandrs I. Zivju ielā 7 atvēra pilsētas meiteņu skolu. 1809. gadā ledus iešanas laikā sagruva vecais tilts pār ostas kanālu. 1810. gadā Liepāju apmeklēja Zviedrijas karalis Gustavs IV Ādolfs. 1812. gada kara laikā 1812. gada jūlijā Liepājā ieņēma Napoleona karaspēka Makdonalda franču — prūšu korpusa daļas, kas uzturējās pilsētā līdz decembrim. Pāri ostas kanālam ierīkoja plostu tiltu. 1817. gadā Kurzemes guberņā atcēla dzimtbūšanu.

1821. gadā uzbūvēja Liepājas ostas mūra loču torni. 1823. gadā D. F. Zagers nodibināja pirmo Liepājas tipogrāfiju. 1824. gadā iznāca pirmais Liepājas laikraksts Libausches Wochenblatt. 1825. gadā F. Hagedorns pilsētā atvēra krājkasi. 1830. gadā pabeidza jaunā koka tilta būvi pār Liepājas ostas kanālu un izstrādāja projektu dzelzceļa izbūvei no Liepājas caur Rucavu, Darbēniem un Kretingu uz Jurbarku, ko dzīvē neīstenoja. 1833. gadā dibināja Sērensena eļļas spiestuvi. 1834. gadā Liepājā, atgriežoties no Berlīnes, uzturējās Krievijas ķeizars Nikolajs I. Pilsētas ielās parādījās gāzes laternas, kurās izmantoja no akmeņoglēm iegūto gāzi. 1841. gadā atklāja Liepājas — Grobiņas šoseju. 1843. gadā Alkšņu birzī sāka pilsētas jeb Aleksandra parka (tagadējā Raiņa parka) izveidi. 1843. gadā dibināja jūrskolu, kas sākotnēji bija privāta, bet kopš 1876. gada valsts jūrskola. 1846. gadā nodibināja Liepājas augstāko meiteņu skolu. 1847. gadā liepājnieks Hermanis veica Sv. Trīsvienības baznīcas ērģeļu paplašināšanu līdz 77 reģistriem.

1855. gadā Krimas kara laikā Liepājas ostā ienāca vairāki angļu karakuģi un aizveda no neaizsargātās ostas Liepājas tirgotājiem piederošus 8 kuģus; pilsētā iestājās liels sīknaudas trūkums. Lai to novērstu, Liepājas krājkase izlaida papīra maiņas zīmes 50, 75 kapeiku un 1 rubļa vērtībā. Papīra sīknaudas izdošana turpinās līdz 1863. gadam. 1860. gadā pēc Lielās ģildes eltermaņa K.G.S. Ūliha ieteiktā projekta Liepājas jūrmalā atklāja "kungu un dāmu peldiestādi", kuru izmantoja Krievijas troņmantnieks un citi ķeizariskās ģimenes locekļi.

1861. gadā sākās Liepājas ostas padziļināšana. 1862. gadā miesnieku cunfte pie Jaunā tirgus (tag. Rožu laukums) uzbūvēja gaļas skārni. 1865. gadā Liepājas proģimnāziju pārveidoja par sešu klašu pilna kursa ģimnāziju ar jūrniecības klasi. 1868. gadā sāka darboties Liepājas lielā bāka; Pētera ielā 11 uzbūvēja sinagogu. 1870. gadā sāka veidot Liepājas jūrmalas parka apstādījumus; atklāja siltā jūras ūdens vannu iestādi — Nikolaja peldiestādi. 1875. gadā uzbūvēja Kūrmāju (arhitekts P.M. Berči) ar viesnīcu, restorānu, teātra izrāžu un koncertu zāli. 1877. gadā iznāca pirmais laikraksts latviešu valodā "Liepājas Pastenieks"; uzbūvēja "Ramzay & Co" alus darītavu; vācu teātra telpās notika pirmās izrādes latviešu valodā.

Baltijas pārkrievošanas laikā arī uz Liepāju attiecināja Krievijas Impērijas 1870. gada pilsētu nolikumu, kas paredzēja vēlētu pilsētas domi un pilsētas valdi, kuras locekļu skaitu brīvi noteica dome. Domes un valdes priekšsēdētāja amatu apvienoja domes ievēlēts pilsētas galva, kura pilnvaru laiks bija četri gadi. 1878. gadā no 16. janvāra līdz 13. februārim Liepājā notika pirmās pilsētas domes vēlēšanas, kurās no 54 domnieku vietām vācbaltieši ieguva 44, ebreji septiņas, poļi divas un latvieši vienu domnieka vietu. Liepājas pilsētas galva no 1886. līdz 1902. gadam bija Hermanis Adolfi (1841—1924).

No 1869. līdz 1876. gadam noritēja Liepājas— Romnu dzelzceļa līnijas izbūve, kas savienoja Liepāju ar Romniem Poltavas guberņā. 1873. gadā dzelzceļš caur Mažeiķiem un Jelgavu savieno Liepāju ar Rīgu un Daugavpili. Tiešie dzelzceļa sakari ar Krievijas Impērijas iekšējo tirgu un Liepājas ostas uzlabošana un paplašināšana 1870.—1880. gados sekmēja rūpniecības izaugsmi pilsētā. Metālapstrādes nozarē strādāja ap 50% pilsētas strādnieku, otro lielāko Liepājas uzņēmumu grupu veidoja kokapstrādes uzņēmumi.

1880. gadā tika apstiprināti Liepājas Biržas komitejas statūti. 1879. gadā pabeigta dzelzceļa tilta būve pāri ostas kanālam. 1880. gadā nodibināja Liepājas Latviešu labdarības biedrību; A. Kīlers nodibināja eļļas spiestuvi. 1881. gadā uzbūvēja izgriežamo dzelzs tiltu pāri ostas kanālam; nodibināja Liepājas biržas sabiedrību. 1882. gadā sāka iznākt K. Ukstiņa rediģētais sabiedriski politiskais nedēļas laikraksts "Latvietis"; nodibināja Drāšu un naglu rūpnīcu "Bekers un komp."; darbu uzsāka Liepājas gāzes fabrika. 1884. gadā uzcēla Liepājas Nikolaja ģimnāzijas ēku Vilhelmīnes ielā 4 (arhitekts P.M. Berči). 1885. gadā uzsāka darbu inženiera K. Štrupa mašīnbūves fabrika un čugunlietuve. 1886. gadā uzsāka darbu zviedru firmas korķu fabrika "Vikanders un Larsons", Liepājas pilsētas slimnīca pārcēlās uz jaunuzcelto ēku Dārtas ielā (arhitekts P. M. Berči). 1887. gadā Zāģeru laukumā uzcēla Liepājas biržas ēku (arhitekts P.M. Berči). 1889. gadā iesvētīja Bārenbuša (Līvas) kapsētu; pabeidza apgabaltiesas ēkas celtniecību Rožu ielā 6.

1893. gadā pabeidza Sv. Annas baznīcas ceturto pārbūvi, dievnams ieguva pašreizējo izskatu. 1894. gadā uzsāka Sv. Jāzepa katoļu baznīcas pārbūve. 1897. gadā visā Latvijā notika plaši jaunstrāvnieku aresti, Liepājas cietumā ieslodzījumā no 27. jūnija līdz 14. augustam atradās advokāts J. Pliekšāns (Rainis). 1899. gadā Liepājā atklāja līdzstrāvas elektrostaciju; pilsēta pirmā Baltijā iegūst elektrisko tramvaju. Atklāj Liepājas — Aizputes dzelzceļu. Atvēra sieviešu ģimnāziju (līdz tam — augstākā meiteņu skola).

1899. gada pavasarī apstiprināja Liepājas jūras cietokšņa būves projektu un nākamās desmitgades laikā uzbūvēja kara ostu, ierīkoja 8 krasta baterijas un sauszemes nocietinājumus. Kā pilsēta ar modernu ostu, attīstītu rūpniecību un pievedceļiem Liepāja ieņēma nozīmīgu vietu Krievijas Impērijas armijas ģenerālštāba militāri stratēģiskajos aprēķinos.

• 
  Liepājas skats 19. gadsimta vidū (Štafenhāgens)
• 
  Liepājas dzelzceļa stacija (arhitekts Pauls Makss Berči, 1871)

20. gadsimts

Periods līdz Latvijas neatkarības pasludināšanai (1900-1918)

Liepājas ostas skats ar Tirdzniecības kanālu un Hanzas tiltu (pēc 1900).

Liepājas centra karte, 1914

Bijušais līnijas Liepāja-Halla kuģis Saratow, uz kura pēc Aprīļa puča 1919. gadā patvērās likumīgā Latvijas Pagaidu valdība.

1903. gadā Liepājā ieradās Krievijas Impērijas ķeizars Nikolajs II, kurš apskatīja cietokšņa būvi un pieņēma karaspēka parādi. Baltijas kara flotes lielie zaudējumi krievu — japāņu karā mazināja Liepājas bāzes nozīmi. 1908. gada 1. novembrī ķeizars Nikolajs II apstiprināja Valsts aizsardzības padomes lēmumu likvidēt Liepājas jūras cietoksni 1909. gadā, uz Liepāju vairs neattiecās cietokšņa statuss, atsākās plaša dzīvojamo namu un rūpnieciskā celtniecība.

Liepājas apkaimes zemnieki tautastērpos ķeizara Nikolaja II vizītes laikā (1903).

• 
  Ķeizars Nikolajs II Liepājas stacijā (1903. gada augusts)
• 
  Liepājas latviešu apvienotais koris ostmalā ķeizara Nikolaja II vizītes laikā (1903)
• 
  Ķeizariene Aleksandra Liepājas cietokšņa apmeklējumā (1903)
• 
  Liepājas bērni tautastērpos sveic ķeizarieni Aleksandru (1903)
• 
  Liepājas apkaimes zemnieki tautastērpos (1903)

Gadsimta sākumā Liepāja kļuva par lielāko Krievijas Impērijas emigrācijas centru. 1906. gada jūnijā Dānijas "Austrumāzijas kompānija" nodibināja Krievijas-Austrumāzijas tvaikoņu sabiedrību, kas uzturēja tiešo satiksmi ar Ņujorku, sākumā ar četriem, tad deviņiem, visbeidzot ar 11 kuģiem. 1907. gadā caur Liepāju labākas dzīves meklējumos izbrauca 56,5 tūkstoši, bet 1913. — 70,1 tūkstoši emigrantu. 1905. gada revolūcija Liepājā sākās janvārī ar ģenerālstreiku, februārī kaujinieki pilsētas ielās pārdroši sāka atbruņot gorodovojus, maijā notika četru dienu politisks ģenerālstreiks, jūnijā stihisks matrožu dumpis Karostā, augustā, protestējot pret izsludināto armijas rezervistu mobilizāciju krievu — japāņu karā, pavadot mobilizētos uz staciju, notika sadursme ar dragūniem: nošāva 11, ievainoja 24 cilvēkus, oktobrī notika atkārtots ģenerālstreiks, no Liepājas cietuma atbrīvoja 13 politieslodzītos, pilsētas domes ārkārtas sēdē nolēma panākt pašvaldības vēlēšanu pārcelšanu no 1905. gada decembra uz 1906. gada martu. No 1900. līdz 1910. gadam notika trīs Liepājas pašvaldības vēlēšanas. 1907. gadā atvēra latviešu dramatisko teātri.

Rūpniecība un tranzīttirdzniecība bija Liepājas 20. gadsimta sākuma ekonomiskās dzīves balsti. 1910. gadā Liepājas 52 lielrūpniecības uzņēmumos nodarbināja 7810 strādniekus, kas veidoja 8,4 % no visa Latvijas strādnieku skaita. 1914. gadā Liepājā un Rīgā koncentrējās četras piektdaļas Latvijas rūpnieciskās ražošanas, ārējās tirdzniecības apgrozījums bija 104,2 miljoni rubļu — gandrīz divas reizes vairāk nekā gadsimta ieskaņā. Liepājā dzīvoja ap 94 000 iedzīvotāju, bet skaitot kopā ar Karostu — vairāk nekā 100 000.

Vācijas Impērijas vieglais kreiseris "Augsburg" apšauda Liepāju 1914. gadā

Pirmais pasaules karš 1914. gada 2. augustā sākās ar Liepājas ostas apšaudi, bet Vācijas Impērijas karaspēks Liepāju okupēja 1915. gada maijā. Gada beigās pilsētā dzīvoja vairs tikai 43 600 iedzīvotāju. Liepājā valdīja vācu okupācijas kārtība un saimnieciskais pagrimums.

Demokrātiskās iekārtas periods (1918-1934)

1918. gada 20. novembrī uz Latviešu biedrības nama sāka plīvot pirmais sarkanbaltsarkanais karogs Liepājā. 1919. gada 19. janvārī notika Liepājas pašvaldības vēlēšanas. Tās bija pirmās vispārējās, tiešās, aizklātās vēlēšanas ne tikai Liepājā, bet visā Latvijā. Tajās uzvarēja Latvijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas kopējais saraksts ar ebreju "Bundu", iegūstot 54% balsu. Par pilsētas galvu ievēlēja Ansi Buševicu. Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada 7. janvārī Liepājā ieradās Latvijas Pagaidu valdība ar K. Ulmani priekšgalā un līdz 1919. gada jūlijam Liepāja bija Latvijas valdības uzturēšanās vieta. Liepājā sāka iznākt valdības oficiālais laikraksts "Latvijas Sargs", 27. februārī izdeva rīkojumu par bezzemnieku apgādāšanu ar zemi, uzsāka finanšu reformu. 1919. gada 16. aprīlī Liepājā notika Aprīļa pučs, kura rezultātā pie varas nāca pučistu izveidotais Brimmera-Borkovska kabinets, bet 10. maijā Andrieva Niedras Latvijas Pagaidu valdība. Likumīgā Latvijas Pagaidu valdība līdz 27. jūnijam pārcēlās uz tvaikoni Saratov, kas angļu militārajā aizsardzībā stāvēja Liepājas ostā. Pēc sakāves Cēsu kaujās 27. jūnijā Liepāju atstāja vācu karaspēks un Ulmaņa valdība, liepājnieku jūsmīgi sagaidīta, atgriezās krastā.

1919. gada 5. jūlijā Liepāju pasludināja par Lejaskurzemes apgabala pilsētu, par tās priekšnieku iecēla Liepājas domes priekšsēža biedru Andreju Bērziņu, bet par kara gubernatoru angļu pulkvedi-leitnantu Rovan-Robinsonu. 21. jūlijā Lejaskurzemes apgabala priekšnieks Andrejs Bērziņš izdeva rīkojumu par latviešu valodas lietošanu sludinājumos un uz izkārtnēm.

• 
  Nogremdētais Krievijas Impērijas karakuģis "Gromoboj" (Громобой) pie Liepājas (1922)
• 
  Liepājas aizsardzībai uzbūvētā bruņotā vilciena "Kalpaks" apkalpe ar 12 collu (305 mm) angļu flotes lielgabalu (1919)
• 
  Mītiņš pie Liepājas ev. lut. Sv. Annas baznīcas par godu Latvijas neatkarības pasludināšanai (1918. gada 24. novembris)

Bermontiādes laikā 1919. gada 27. septembrī Liepājas un Aizputes apriņķos izsludināja Latvijas bruņoto spēku mobilizāciju. Rietumkrievijas armijas daļas nocietinājās Skrundas un Priekules apkārtnē, bet no Jelgavas sāka uzbrukumu Tukuma un Kandavas virzienā. 30. oktobrī Liepājas dzelzceļa darbnīcas nodeva Liepājas garnizonam pirmo bruņuvilcienu "Kalpaks". Kad 2. novembrī sākās Bermonta armijas uzbrukums Liepājai, tajā izsludināja aplenkuma stāvokli. Angļu eskadras komandieris paziņoja, ka militāri atbalstīs Liepājas garnizonu. 3. novembrī Rietumkrievijas armijas 2. prūšu gvardes pulks kopā ar Kuldīgas jēgeru pulku, jātnieku eskadronu un artilērijas daļām sāka uzbrukumu Liepājai un 4. novembrī sasniedza pilsētas nocietinājumus. Lielā salā Liepājas aizstāvēšanas kaujas turpinājās līdz 14. novembrim, bet līdz 27. novembrim ienaidnieku padzina no Lejaskurzemes pāri Latvijas-Vācijas robežai. 29. novembrī Lejaskurzemes apgabalā atcēla aplenkuma stāvokli.

Pēc Andreja Bērziņa iecelšanas 1920. gada 5. februārī par Latgales apgabala priekšnieku, par Lejaskurzemes apgabala priekšnieku kļuva Jānis Goldmanis. Apgabalu likvidēja 1920. gada augustā un pārdēvēja par Kurzemes apgabalu.

Latvijas Republikas sākumgados Liepājas sabiedrībā valdīja uzskats: “Tagad no senās dzīves atlikusi tikai mirstošā pilsēta.” Liepājā bija 67 400 iedzīvotāju, 300. jubilejas priekšvakarā bija reģistrēti 1738 bezdarbnieki. Pilsētas budžetā bija deficīts, līdzekļu tā segšanai nebija. Īsā laikā Liepāja piedzīvoja vairākas pilsētas galvu maiņas, līdz 1921. gada 16. martā ievēlēja Ēvaldu Rimbenieku. Pēc kara beigām, salīdzinot ar 1913. gadu, kravu apgrozījums Liepājas ostā bija samazinājies vairāk nekā 12 reizes, tomēr saimnieciskā un kultūras dzīve pakāpeniski atjaunojās. 1921. gadā kuģu satiksmi ar Ņujorku atjaunoja Baltijas—Amerikāņu līnija, 1931. gada 22. septembrī lika pamatakmeni pirmajai noliktavas jaunbūvei Latvijas pirmajā brīvostā.

Liepāja kļuva par izglītības un kultūras pilsētu: 1920. gadā savu darbību uzsāka otrā vidēji tehniskā skola Latvijā — Valsts Liepājas tehnikums, 1921. gadā Liepājas reālģimnāziju pārdēvēja par Valsts Liepājas vidusskolu, 1926. gadā tik atvēra Latvijā pirmo mākslas amatniecības skolu. 1922. gadā dibināja Liepājas operu, 1922. gadā nodibināja Liepājas konservatoriju, 1927. — Liepājas filharmoniju. Sākot ar 1928. gadu visi Kurzemes kori pulcējās Liepājā Lejaskurzemes dziesmu svētkos. 1924. gadā apmeklētājiem atvēra Pilsētas muzeju.

Liela nozīme pilsētas ekonomikas stabilizēšanā bija 1929. gadā atklātajai Liepājas-Glūdas (Jelgavas) dzelzceļa līnijai. 1931. gada 22. septembrī sāka būvēt noliktavas Liepājas brīvostā. Pēc 1935. gada rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumu skaitīšanas datiem Liepājā bija 267 uzņēmumi ar mehanizētu dzinējspēku vai vismaz 5 algotiem strādniekiem un 1576 uzņēmumi bez mehāniskā dzinējspēka ar vismaz 4 strādniekiem. 1937. gada 15. jūnijā Liepāju ar Rīgas Spilves lidostu savienoja regulāra gaisa satiksme.

Kopš 1920. gadu sākuma, kā arī vēlāk ievērojamākais rūpniecības uzņēmums Liepājā bija Kara ostas darbnīcas jeb KOD, kas sevī ietvēra mašīnu fabriku un kuģu remonta rūpnīcu, kurā atradās 600 pēdu gari doki, lielākie Baltijas jūrā, un viens mazais peldošais doks. 1935. gadā KOD sāka ražot lidmašīnas. Otrs lielākais pilsētas uzņēmums bija Liepājas drāšu fabrika, kuru 1933. gadā, nonākušu parādos, ieguva KOD. Viens no lielākajiem nozares uzņēmumiem bija ādu fabrika a/s “Korona”. Liepājas saimnieciskajā dzīvē savas stabilas pozīcijas bija arī vairākiem nelieliem uzņēmumiem, piemēram, J. Bokuma harmoniju darbnīcai, brāļu Antonišķu velosipēdu darbnīcai.

Autoritārās iekārtas periods (1934-1940)

1930. gados Liepāja piedzīvoja lielu būvniecības aktivizēšanos: pārvarējusi 20 gadus ilgušās grūtības un sarežģījumus, savu jauno dievnamu 1934. gadā ieguva Liepājas ev. lut. Lutera draudze. 1935. gada 18. maijā atvēra Armijas ekonomisko veikalu, 27. oktobrī notika jaunā Latviešu biedrības nama iesvētīšana un atklāšana, 1937. gadā atvēra Liepājas krājkasi un lombardu, 1938. gada 2. oktobrī iesvētīja Draudzīgā aicinājuma pamatskolu.

Šajos gados vairākkārt pārdēvētas ielas, piemēram, 1936. gadā Preču iela pārdēvēta par Zemnieku ielu, 1937. gadā Pētera un Vecā tirgus laukumi apvienoti kā Kuršu laukums, kamēr līdztamējā Kuršu iela pārdēvēta par Kalpaka ielu, lai par Kuršu ielu varētu saukties Pētera iela. 1939. gadā Annas tirgus pārsaukts par 14 novembra laukumu.

Liepājas pilsētas valde 1939. gadā. Trešais no kreisās augšējā rindā pilsētas galva Ēvalds Rimbenieks.

1939. gada 28. septembrī Maskavā Vācijas ārlietu ministrs Ribentrops parakstīja atklātu protokolu, kas noteica vācbaltiešu izceļošanas kārtību. Tajā laikā Liepājā dzīvoja 4520 vācieši (8 % no pilsētas iedzīvotāju skaita). Pārvietošana sākās 1939. gada oktobra vidū ar speciāli no Vācijas piegādātiem kuģiem, visus organizatoriskos darbus veica paši izceļotāji. 3. novembrī darbu uzsāka repatriācijas iecirknis, 7. decembrī, kad Liepāju atstāja pēdējais kuģis ar izceļotājiem, no Latvijas pavalstniecības tur bija attiekušies 8396 iedzīvotāji.

• 
  1934. gadā iesvētītais Liepājas Lutera draudzes dievnams
• 
  Armijas ekonomiskā veikala Liepājas nodaļas nams (atklāts 1935. gada 18. maijā)

Pēc 1939. gada oktobra Savstarpējās palīdzības pakta starp Latviju un PSRS noslēgšanas Liepājā izvietoja ap 15 000 Sarkanās armijas karavīru un jūrnieku. Oktobra beigās Liepājas pilsētas komandants paziņoja, ka "satiksme caur Tosmari privātām personām līdz turpmākam rīkojumam būs slēgta." 1939. gada 22. oktobrī Liepājas ostā ieradās PSRS kara flotes kreiseris "Kirovs", kas Ziemas kara laikā 1. decembrī no Liepājas veica uzbrukumu Somijas krasta apsardzes baterijai Rusāres salā, sagraujot piestātni, kazarmas un bāku. 1940. gada pirmajā pusē sākās nekontrolējams PSRS militārpersonu ieplūdums Liepājā, daļa no tiem bija NKVD aģenti ar uzdevumu graut pastāvošo iekārtu un gatavot Latvijas okupāciju.

1940. gada februārī Liepājas domē izskatīts vērienīgs ielu pārdēvēšanas projekts. Tika piedāvāts mainīt "laikmetam neatbilstošos" nosaukumus, t.sk. kristāmvārdus kā ielu nosaukumus. Projekta aptvere vēlāk sašaurināta un 1940. gadā vairākas ielas mainīja savu nosaukumu. Izmaiņas redzamas tabulā zemāk.

Vecais nosaukums	Jaunais nosaukums
Ūliha iela	Viestura iela
Tiklo iela	Rāmavas iela
Kroņa iela	Kapteiņa Zolta iela
Bruņinieku iela	Mazpulku iela
Bāreņu iela	Aizsargu iela
Ģintera iela	Ukstiņa iela
Hika iela	Plūdoņa iela
Vites iela	Virzas iela
Juliannas iela	Brīvzemnieka iela
Helēnas iela	Pasta iela
Korsakēviča iela	Sporta iela
Bārenbuša iela	Līvas iela
Todes iela	Braduma iela
Brīvā iela	Klusā iela
Bodes iela	Derību iela
Rīgas iela	Dzelzceļnieku iela
Toma iela	Zālīša iela
Barona iela	Rīgas iela
Labrenča iela	Barona iela
Grobiņas šoseja	Brīvības gatve

Zaļā iela pievienota kā turpinājums Saldus ielai, un Latviešu iela pievienota Kuršu tirgum. Sākotnēji ticis piedāvāts arī Ludviķa ielu pārsaukt par Spāģa ielu, Sofijas - par Noras, un Marijas - par Māras ielu, kā arī Bārenbušas ielu sākotnēji plānots atveidot kā Bāreņbirzes ielu.

Okupācijas periods Otrā pasaules kara ietvaros (1940-1945)

1940. gada 18. jūnijā okupanti uzdeva LKP Liepājas pilsētas komitejai sarīkot masu demonstrācijas. 19. jūnijā notika “Tosmares“ strādnieku demonstrācija, 20. jūnijā — mītiņš Annas tirgus laukumā. 14.-15. jūlijā Latvijas Tautas Saeimas sastāvā no Liepājas ievēlēja J. Vierpi, S. Simanoviču, V.Ģēbeli. Par Tautas saeimas deputātiem kļuva LKP darbinieks P.Plēsums un rūpnīcas “Tosmare” direktors A. Jansons. Par pilsētas vecāko nozīmēja M. Edziņu. 30. jūlijā sākās rūpnīcu, uzņēmumu, namu nacionalizācija.

1941. gada deportācijas laikā 14. un 15. jūnijā uz Sibīriju un Padomju Savienības attālajiem apgabaliem no Liepājas apkārtnes deportēja aptuveni divus tūkstošus civiliedzīvotāju. 1941. gada 23. jūnijā sākās kauja par Liepāju, kuras laikā iznīcināja daļu no pilsētas centra apbūves. Tikai 29. jūnijā vācu karaspēks ielauzās Vecliepājā. “…Divīzija svinēja uzvaru, taču tā bija arī rūgta mācība, par kuru vajadzēja samaksāt daudz asiņu,” vēlāk rakstīs vācu vēsturnieki. Vācu puses zaudējumi, pēc pētnieku aprēķiniem, bija aptuveni divi tūkstoši kritušo. Vēsturnieks A. Ezergailis secināja: “Liepāja bija pirmais ērkšķis Barbarosa plāna sākotnējo panākumu kronī…”. 117 ēkas bija sagrautas pilnībā, 450 — daļēji bojātas. Lielākie postījumi bija Vītolu, Graudu, Lielās ielas, Rožu laukuma un ostas apkārtnē.

3. vai 4. jūlija vakarā Raiņa parkā notika pirmā ebreju apšaušana, bet lielākais slaktiņš notika bijušajā Latvijas armijas poligonā Šķēdē, kur trīs dienu laikā no 15. līdz 17. decembrim nogalināja vairāk nekā pusi Liepājas ebreju, kā arī komunistus un čigānus. Vismaz 5000 Liepājas un tās apkārtnes ebreju nogalināja 1941. gadā, decembrī — 3019. Geto slēdza 1943. gada rudenī un visus ebrejus pārvietoja uz Mežaparka koncentrācijas nometni Rīgā. Pēc geto likvidēšanas liepājnieka Roberta Sedola izveidotajā slēptuvē Tirgoņu ielas 14. nama pagrabā 1945. gada 9. maiju sagaida 11 izglābtie ebreji, pats glābējs gāja bojā 10. marta padomju artilērijas apšaudē.

1941. gada 2. septembrī ar Verdi "Traviatu" sezonu atklāja Liepājas operas un drāmas teātris, turpmāko gadu sezonas sākās ar Vāgnera "Loengrīnu" un Vēbera "Burvju strēlnieku". Pilsētas muzejā notika mākslas izstādes, 1943. gada 27. maijā ap 20000 dalībnieku pulcējās Liepājā Kurzemes novada 5. dziesmu svētkos.

Otrā pasaules kara beigu daļā 1944. gada oktobra sākumā Sarkanā armija sasniedza Baltijas jūras piekrasti Lietuvas teritorijā un Kurzemē iesprostoja apmēram 200 000 Vērmahta karavīru un ap pusmiljonu civiliedzīvotāju, ieskaitot bēgļus. Oktobrī Liepāju pārpludināja kilometriem garas bēgļu rindas: cilvēki, pajūgi, automobiļi. Kaujas par tā dēvēto Kurzemes cietoksni turpinās septiņus mēnešus. Oktobrī atmosfēra Liepājā līdzinās haosam: kilometriem garas bēgļu rindas: cilvēki, pajūgi, automobiļi. Pilsēta tiek sistemātiski un nežēlīgi bombardēta. Vienīgais glābējs — apmācies laiks. Tad pilsētnieki sacīja: "Esam laimīgi". Liepājas bīskapijas bīskapa vietnieks Julijans Vaivods savā dienasgrāmatā ierakta: "No skaistas, lepnas un bagātas dāmas Liepāja ir kļuvusi kropla ubadze". Tikai 1945. gada 9. maijā pulksten 14:00 padomju radio paziņoja "Padomju Latvija brīva".

Padomju varas periods (1945-1990)

Staļina laikā tika radīta represīvā un pārvaldes sistēma, ekonomika pilnībā sovjetizēta, izļodzītas tautas tradicionālās morāles normas. Vienkāršā jeb mazā cilvēka tēls vārdos tika cildināts, bet faktiski varas attieksme pret viņu bija nevērīgi ciniska. Hruščova laikā notika nekonsekventas politiskās un ekonomiskās reformas. Liepājas iedzīvotāju skaits pieauga no 64,2 tūkstošiem 1950. gadā līdz 72,8 tūkstošiem 1960. gadā. 1959. gadā 52,4% no pilsētas iedzīvotājiem bija latvieši, 34,3% krievi, 3,6% ukraiņi, 2,4% baltkrievi, 2,8 % lietuvieši, 2,2 % poļi, 1% ebreji, 0,2% igauņi, 1,1% citu tautību pārstāvji. Nākamajās desmitgadēs latviešu skaits Liepājā samazinājās.

1949. gadā Liepājā pārdēvētas daudzas ielas: citu starpā Zemnieku iela kļuva par Kolhoznieku ielu, Ēģiptes - par Partizānu ielu, Emigrantu - par Sarkanās flotes ielu, Esperanto - par Spartaka ielu, Feniksa - par 9. janvāra ielu, Jēkaba - par Radio ielu, Katrīnas - par Parīzes komūnas ielu, Kēniņu - par Jūrnieku un Braduma - par Stūrmaņu ielu.

Latvijas PSR ekonomiku pakārtoja vienotam Padomju Savienības tautsaimniecības plānam. 1946. gadā nodibināja Liepājas zvejnieku arteli "Boļševiks". 1954. gadā sāka strādāt Liepājas lauksaimniecības mašīnu rūpnīca. Tajā pašā gadā Liepājas zvejnieki sāka zvejot Atlantijā. Liepājas skolotāju institūts tika pārveidots par Valsts pedagoģisko institūtu. 1957. gadā, apvienojot divus radniecīgus uzņēmumus, izveidoja kokapstrādes kombinātu "Baltija". 1958. gadā Liepājas eļļas fabrikā uzsāka ekstrakcijas ceha būvi, 1959. gadā ražošanu uzsāka silikātķieģeļu rūpnīca, 1960. gadā rūpnīcā "Sarkanais metalurgs" uzstādīja automatizētu velmētavu "350". 1964. gadā izveidoja jaunu uzņēmumu — Okeāna zvejas flotes Liepājas bāzi. 1965. gadā sākās jauna mikrorajona celtniecība pilsētas dienvidrietumu daļā.

1966. gada 15. septembrī PSRS Ministru Padome pieņēma lēmumu Liepāju attīstīt kā jūras kara bāzi. 1967. gada 1. septembrī Liepājas ostu slēdza tirdzniecības kuģiem, izņemot tos kuģus, kuri pārvadāja jēlcukuru no Kubas. Lai iebrauktu Liepājā, tika ieviests pasu režīms. Personām, kuras Liepājā nebija pierakstītas, bija nepieciešamas īpašas atļaujas. 1967. gada rudens vētrā 18. oktobrī tika nodarīti lieli postījumi Liepājas parkos un jūrmalā, bet 30. decembrī 500 metru no Liepājas lidostas, apstājoties vienam no dzinējiem, nokrita pasažieru lidmašīna AN — 24, bojā gāja 43 cilvēki, izdzīvoja 7.

1970. gadā Liepājā bija 92,9 tūkstoši iedzīvotāju, no tiem latvieši 47,5%. Liepājas pilsētas kompartijas organizācijas rindās bija 4765 komunisti. 1972. gadā, iedarbinot pirmās 105 stelles lenšu aušanai, darbu sāka galantērijas kombināts “Lauma”. 1974. gada decembrī pilsētas iedzīvotāju skaits sasniedza 100 000. 1977. gada 9. augustā Liepāja tika apbalvota ar Oktobra revolūcijas ordeni. Pilsētā parādījās arvien vairāk jaunceltņu: 1972. gadā — pirmais platformāta kinoteātris Liepājā, 1975. gadā — Liepājas Metalurgu kultūras pils, kā arī jaunais mikrorajons Liepājas ezera un Pērkones kanāla malā, kuru, uzklausot iedzīvotāju ierosinājumus, nodēvēja par Ezerkrastu. 1979. gads — tapa pilsētas augstākā celtne — termoelektrocentrāles dūmenis (augstums 120 metru). 1980. gadu sākumā Liepājā bija gandrīz 6400 komunistu.

1987. gada novembrī notika pirmā grupas "Helsinki-86" organizētā akcija pie Ziemeļu kapsētas, kas tika brutāli izklīdināta. 1988. gada oktobrī 39 Liepājas delegāti piedalījās Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresā Rīgā. 12. novembrī notika LTF Liepājas pilsētas nodaļas pirmā konference. Liepājas tautfrontiešiem bija trīs ievēlēti vadītāji: T. Eniņš, R. Rubīns un J. Kuplais. 18. novembrī virs Liepājas Pedagoģiskā institūta svinīgi tika pacelts sarkanbaltsarkanais karogs, vakarā notika grandiozs liepājnieku gājiens no Ziemeļu kapiem līdz Vecliepājas jūrmalai, kas noslēdzas ar mītiņu.

Periods no neatkarības atgūšanas (1990-pašlaik)

1991. gada Augusta puča laikā notika Liepājas pilsētas padomes ārkārtas sēde, kas aicināja iedzīvotājus izrādīt pilsonisko nepakļaušanos gadījumā, ja varu sagrābtu militāri civilā komiteja. Liepājas uzņēmumos sākās streiks, pārtrauca tramvaju un autobusu satiksmi, nākamajā dienā streiku pārtrauca. 23. augustā LTF valdes locekļi, milicija un prokuratūras darbinieki pārņēma LKP īpašumu Graudu ielā 50 un demontēja Ļeņina pieminekli.

1994. gada 31. augustā likvidēja Krievijas jūras kara flotes bāzi, pašvaldības vēlēšanās par Liepājas domes priekšsēdētāju ievēlēja Teodoru Eniņu. 1997. gada 18. februārī Saeima pieņēma Liepājas speciālās ekonomiskās zonas likumu, par Liepājas domes priekšsēdētāju ievēlēja Uldi Sesku.

20. gadsimta hronoloģija

• 1900. gadā Sv. Jāzepa katedrāli pārbūvēja tagadējā izskatā.
• 1902. Atklāja Pilsētas peldu iestādi (arhitekts P.M. Berči).
• 1905. No janvāra līdz oktobrim notika Liepājas strādnieku streiki, demonstrācijas, mītiņi.
• 1906. Krievu-Amerikāņu Līnija atklāja tiešo pasažieru kuģu satiksmi ar Ņujorkas ostu ASV.
• 1907. Dibināja Liepājas latviešu dramatiskās biedrības teātri; Karostā atklāja Virsnieku saieta pili.

• 1910. Jauno tirgu no tagadējā Rožu laukuma pārcēla uz pārbūvēto Pētera tirgus laukumu.
• 1914. Iesvētīja Liepājas sieviešu ģimnāzijas ēku; pabeidza Liepājas vācu teātra ēkas celtniecību. Pirmā pasaules kara sākums: 2. augustā vācu kreiseri sāka Liepājas apšaudi.
• 1915. Kurzemes ofensīvas laikā Liepāju okupēja ķeizariskās Vācijas karaspēks. Pilsētai atļāva izlaist savas naudas zīmes kā parādzīmes. Liepāju apmeklēja Vilhelms II.
• 1918. Latvijas valsts pasludināšana, izveidoja Liepājas Pagaidu saimniecisko komisiju, kas pārņēma pilsētas valdi; sāka iznākt laikraksts "Kurzemes Vārds".
• 1919. Liepājā no 6. janvāra līdz 27. jūnijam uzturējās Latvijas Pagaidu valdība. Liepājas pilsētas pašvaldības pirmās demokrātiskās vēlēšanas.
• 1920. Oktobrī Liepājā ieradās Rainis un Aspazija; atklāja Valsts Liepājas tehnikumu; Liepāja kļuva par apriņķa administratīvo centru.
• 1922. J. Bokums atvēra harmoniju fabriku; dibināta Liepājas Tautas konservatorija; nodibināta Liepājas opera.
• 1924. Atvēra Pilsētas muzeju; Ziemeļu kapsētā atklāja pieminekli Latvijas brīvības cīņās kritušajiem varoņiem.
• 1925. Notika Liepājas 300 gadu jubilejas svinības.
• 1926. Atvēra Liepājas Mākslas amatniecības skolu.
• 1927. Darbību uzsāka Liepājas filharmonija.
• 1928. Kūrmājas dārzā atklāja pārbūvēto koncertestrādi, notika I Lejaskurzemes dziesmu svētki; savu darbību uzsāka Latviešu vīru koru biedrības "Dziedonis" Liepājas koris.
• 1929. Nodeva ekspluatācijā Liepājas — Glūdas dzelzceļu; iesvētīja Centrālo kapsētu.
• 1931. Izveidoja brīvostu.
• 1932. Atklāja Liepājas — Alsungas dzelzceļu, jaunu maiņstrāvas elektrisko centrāli, Liepājas komercinstitūtu.
• 1933. Darbu uzsāka Liepājas cukurfabrika.
• 1934. Iesvētīja Jaunliepājas luterāņu baznīcu (arhitekts J. Strandmans, būve uzsākta 1914. gadā).
• 1935. Liepājas kara ostas darbnīcās izgatavoja pirmo lidmašīnu; atklāja Armijas ekonomiskā veikala jaunceltni; atklāj jauno Liepājas Latviešu biedrības namu.
• 1937. Uzsāka regulāru gaisa satiksmi starp Liepāju un Rīgu; Liepājas krājkase un lombards pārcēlās uz jaunuzcelto ēku Baznīcas ielā 4/6.
• 1938. Pēc bijušās "Pēterpils viesnīcas" pārbūves atklāja jauno Pilsētas viesnīcu; iesvētīja 28. janvāra Draudzīgā aicinājuma pamatskolu (arhitekts K. Bikše).
• 1939. Notiek vācbaltiešu repatriācija caur Liepājas ostu, Liepājā ieradās Sarkanās armijas daļas.
• 1940. Sākas pirmais padomju okupācijas gads. Notika lielo rūpniecības uzņēmumu nacionalizācija.
• 1941. Turpinās saimnieciskās un sabiedriskās dzīves sovjetizācija; 1941. gada 14. jūnija deportācija; kauja par Liepāju; 15.—17. decembrī Šķēdes kāpās noslepkavoja vairāk nekā pusi no Liepājas ebrejiem.
• 1942. Liepājā uzsāka formēt brīvprātīgo bataljonu kārtības sargu dienestam, bataljons devās uz Austrumu fronti.
• 1943. Notika Kurzemes novada 5. dziesmu svētki.
• 1944. Iesvētīja Krusta kapsētu; oktobrī — lieli padomju aviācijas uzlidojumi; sākās Kurzemes cietokšņa kaujas. Līdz novembra beigām uz Vāciju izbrauca 128 tūkstoši vācu karavīru, 10 tūkstoši latviešu karavīru, 30 tūkstoši latviešu un 5 tūkstoši vācu civiliedzīvotāju.
• 1945. Beidzās Otrais pasaules karš; Vācu okupāciju nomainīja padomju okupācija. Darbu atjaunoja rūpnīca "Sarkanais metalurgs" un vēl 11 pilsētas uzņēmumi. Atklāja Liepājas Pedagoģisko skolu.
• 1950. Darbu uzsāka Liepājas skolotāju institūts. Tiek slēgta Liepājas opera. Uz iebraucēju rēķina strauji pieauga pilsētas iedzīvotāju skaits.
• 1951. Slēdza Liepājas tirdzniecības ostu.
• 1954. Liepājas zvejnieki sāka zvejot Atlantijā.
• 1956. Atjaunoja tirdzniecības ostu.
• 1962. Rūpnīcā "Sarkanais Metalurgs" pabeidza jaunā martenceha pamatu likšanu.
• 1964. Uzbūvēja koncertestrādi "Pūt, vējiņi!"; ekspedīcijas zvejas flotes bāzes vietā izveidoja jaunu uzņēmumu — Okeāna zvejas flotes Liepājas bāzi.
• 1965. Sāka Dienvidrietumu mikrorajona celtniecību.
• 1967. Sāka pilsētas gāzes vada būvi; Liepājas tirdzniecības ostu pilnīgi atdeva PSRS jūras kara flotei. Rudens vētra nodarīja lielus postījumus Liepājas parkam un jūrmalai.
• 1970. Rūpnīcā "Sarkanais metalurgs" darbu sāka jaunā velmētava "350/250".
• 1972. Tekstilgalantērijas kombinātā "Lauma" uzsāka darbu pirmās 105 lenšu aušanas stelles.
• 1974. Atvēra platformāta kinoteātri "Liepāja".
• 1975. Atvēra Liepājas Metalurgu kultūras pili un sporta kompleksu.
• 1977. Liepāju apbalvoja ar Oktobra revolūcijas ordeni.
• 1979. Sāka darbu Liepājas 7. vidusskola.
• 1985. Uzsāka mikrorajona "Ezerkrasts 3" būvi.
• 1986. Atklāja jauno pilsētas Centrālo slimnīcu.
• 1987. Sāka darbu Liepājas 8. vidusskola. Novembrī notika pirmā lielā grupas "Helsinki-86" organizētā akcija pie Ziemeļu kapiem, tā pārvērtās demonstrācijā, kuru izklīdināja milicija.
• 1988. Notika Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongress, kurā piedalījās 39 liepājnieki.
• 1989. Sāka darbu Liepājas 15. vidusskola; nodibināja Politiski represēto klubu.
• 1990. 16. februārī virs Liepājas Tautas deputātu padomes izpildkomitejas pacēla sarkanbaltsarkano karogu.
• 1991. Atjaunoja Liepājas tirdzniecības ostu.
• 1997. Latvijas Republikas Saeima pieņēma Liepājas Speciālās ekonomiskās zonas likumu.

21. gadsimts

2007. Darbu beidz Liepājas Cukurfabrika