Julijans Vaivods (dzimis 1895. gada 18. augustā Daugavpils apriņķa Vārkavas pagastā, miris 1990. gada 24. maijā Rīgā) bija Romas katoļu baznīcas kardināls, Lielās Makrianas titulārbīskaps, Rīgas arhidiecēzes un Liepājas diecēzes apustuliskais administrators, ordinēts 07.04.1918., nominēts 10.11.1964., konsekrēts 18.11.1964, ievēlēts kardinālos 02.02.1983.

Julijans Vaivods
Baznīcas vārds Julijans Kardināls Vaivods
AD IESUM PER MARIAM

Valsts Karogs: Latvija Latvija
Dzimis 1895. gada 18. augustā
Valsts karogs: Krievijas Impērija Vārkavas pagasts, Vitebskas guberņa, Krievijas Impērija
Miris 1990. gada 24. maijā
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Apglabāts Aglonas bazilika
Rīgas arhidiecēzes un Liepājas diecēzes apustuliskais administrators
Inkardinācija Rīgas arhidiecēze
Ticība Katolisms
Rits Romas katoļu baznīca
Tituls Viņa Eminence Julijans Kardināls Vaivods, Rīgas arhidecēzes un Liepajas diecēzes apustuliskais administrators
Pastorālie amati
1.amats Rīgas arhidecēzes un Liepajas diecēzes apustuliskais administrators
Laiks 18.11.1964. - 24.05.1990.
2.amats Romas Sv.Silvijas Kard.prāv.
Laiks No 10.02.1983.
Ordinācija
Priesteris 1918. gada 7. aprīlī Pēterpils katedrāle — Jānis Cepļaks
Bīskaps (nominēts) 1964. gada 10. novembrī
Bīskaps (konsekrēts) 1964. gada 18. novembrī Svētā Pētera bazilika — Pauls Marella
Kardināls (izsludināts) 1983. gada 2. februārī
Titulbaznīca Romas Četru Svēto Kronēto bazilika

Biogrāfija labot šo sadaļu

Julijans Vaivods dzimis 1895. gada 18. augustā Daugavpils apriņķa Vārkavas pagasta Bērnānos. Pēc pagasta un Preiļu pilsētas skolas beigšanas 1913. gadā iestājies Pēterpils Garīgajā seminārā, kuru beidzot, 1918. gada 7.aprīlī Pēterpils katedrālē Mogiļevas bīskaps Jans Cepļaks Julijanu Vaivodu iesvētīja par priesteri, kura primīcijas dievkalpojums notika Vārkavā. Pastorālais darbs sākās Latgalē, kur priesteris nokalpoja līdz 1925. gadam, tad sekoja darbs Kurzemē. Nodibinoties Liepājas bīskapijai, 1938. gada 28. jūlijā Vaivodu pārcēla darbā uz Liepāju, kur bijis Liepājas draudzes prāvests un diecēzes kūrijas kanclers. 1940. gada 6. aprīļa bīskaps Antonijs Urbšs priesteri iecēla par savu ģenerālvikāru, 8. aprīlī par kūrijas oficiālu, bet 1944. gada 16. augustā par Kurzemes dekanāta dekānu. Bez iepriekš minētā no 1938. gada 30. decembra Vaivods pildīja arī diecēzes konsultora pienākumus. Priesteris pētījis Baznīcas vēsturi Kurzemē. Atverot Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti 1938. gadā, Vaivods uzsāka studijas, kas vainagojās ar 1943. gada 23. jūnijā iegūto teoloģijas licenciāta grādu, aizstāvot diplomdarbu "Garīgā dzīve un tās vadītāji 18. gadsimtā". 1944. gada 7. oktobrī, Liepājas bīskapam Antonijam Urbšam aizbraucot uz Vāciju, priesteri iecēla par Liepājas bīskapa vietas izpildītāju jeb vices gerentem. Šo pienākumu Julijans Vaivods pildīja līdz 1947. gada 25. jūlijam, kad Liepājas diecēzes vadību pārņēma konsekrētais bīskaps Pēteris Strods, kurš Vaivodu atstāja par savu ģenerālvikāru un kūrijas kancleru. 1949. gada 4. jūlijā pāvests priesterim piešķīra galma prelāta titulu, par ko Vaivods uzzināja tikai pēc 14 gadiem. 1958. gada 2. janvārī Vaivodu arestēja, apvainojot pretvalstisku rakstu sacerēšanā un izplatīšanā, par ko piesprieda divus gadus nometnē,[1] ko izcieta Mordovijā. Latvijā priesteris atgriezās 1960. gada 2. janvārī, taču Liepājā viņam darboties nebija atļauts, tāpēc kalpošanu turpināja Vaiņodē un Rīgā. 1962. gada 15. novembrī toreizējais Rīgas metropolijas apustuliskais administrators Julijans Začests, kuram LPSR valdība aizliedza pildīt amatu, nozīmēja par savu ģenerālvikāru, faktisko pārvaldītāju, Julijanu Vaivodu.[2] 1964. gadā uz Vatikāna II koncila trešo sesiju, kas norisinājās no 14. septembra līdz 21. novembrim, tika uzaicināts arī ģenerālvikārs, tāpēc, dabūjis valdības atļauju, Rīgas dekāna Jāņa Ušerovska pavadībā devies uz Romu, līdzi vedot Latvijas priesteru lūgumu pāvestam — iecelt Julijanu Vaivodu par bīskapu. Atbalstu Vaivoda iecelšanai bīskapa kartā atbalstija arī uz koncilu ieradušies emigrācijā esošie bīskapi Boļeslavs Sloskāns un Jāzeps Rancāns, kā arī atbalstu no Spānijas atsūtīja bīskaps Antonijs Urbšs. 1964. gada 18. novembrī Romas Svētā Pētera bazilikas Čenstohovas kapelā bazilikas prefekts kardināls Pauls Marella konsekrēja Julijanu Vaivodu par bīskapu,[3] asistējot bīskapiem Boļeslavam Sloskānam un Jāzepam Rancānam. Pāvils VI Vaivodu nominēja par Lielās Makrianas titulārbīskapu, ka arī Rīgas arhidiecēzes un Liepājas diecēzes apustulisko administratoru. Bīskapa ingress Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē notika 1964. gada 8. decembrī.

 
Kardinālam Vaivodam veltīts piemineklis Rēzeknē pie diecēzes katedrāles

Vatikāna II koncila ceturtajā sesijā 1965. gadā Julijans Vaivods piedalījās kā bīskaps. 25. martā Pāvils VI viņu iecēla par Baznīcas kanonu pārstrādāšanas komisijas locekli un personīgi nozīmēja par bīskapu sinodes locekli, tāpēc Vaivods Romu apmeklēja 1967., 1969., 1970., 1971., 1972., 1975., 1982., 1983., 1985. un 1987. gadā, kā arī ņēma dalību Vatikāna II koncila 10 gadu atceres svinībās. 1968. gada 16. aprīlī bīskaps svinēja 50 priesterības gadu jubileju Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē, celebrējot Pontifikālo Svēto Misi, piedaloties 60 priesteriem. Bīskapu apsveica arī luterāņu arhibīskaps Tūrs un pareizticīgo arhibīskaps Leonīds, kurš Vaivodam pasniedza Maskavas patriarha Alekseja piešķirto kņaza Vladimira otrās pakāpes ordeni, bet Rīgas dekāns Ušerovskis nolasīja pāvesta Pāvila VI apsveikumu. 1975. gada 18. augustā bīskaps svinēja savu 80 gadu jubileju ar pateicības dievkalpojumu Aglonā, kur bīskaps saņēma Maskavas patriarha piešķirto Svētā Vladimira pirmās pakāpes ordeni. 1980. gadā, pateicoties Vaivoda centieniem, Vatikāna dievišķā kulta kongregācija Aglonas dievnamam piešķir mazās bazilikas titulu.[4] 1983. gada 2. februārī pāvests Jānis Pāvils II iecēla Julijanu Vaivodu par kardinālu,[2] piešķirot kā titulbaznīcu vienu no bazilikām —Četru Svēto Kronēto baziliku, ko kardināls pārņēma 1983. gada 10. februārī. Kardināla ingress Rīgā notika 1983. gada 8. martā Rīgas Svētā Alberta baznīcā. 1989. gada 18. novembrī Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē notika 25 bīskapa gadu jubilejas dievkalpojums, ko kardināls celebrēja no sēdvietas kopā ar bīskapu Cakulu. Dievkalpojumā piedalījās visa Rīgas garīdzniecība un semināristi, luterāņu arhibīskaps Kārlis Gailītis, pareizticīgo metropolīts Leonīds, vācu luterisko draudžu bīskaps Kalniņš. Kardināls no pāvesta saņēma apsveikuma telegrammu. Kardināls miris 1990. gada 24. maijā, apbedīts Aglonas bazilikas dārzā. 1993. gada 1. jūnijā, Vasarsvētkos notika svinīga pārapbedīšanas ceremonija, kuras laikā kardināls tika apbedīts Aglonas bazilikas kriptā.[5]

Garīgā kalpošana labot šo sadaļu

  • 09.06.1918. — 24.02.1920. Aglonas draudzes vikārs;
  • 21.02.1919. — 24.02.1920. Aglonas draudzes prāvesta vietas izpildītājs;
  • 24.02.1920. — 23.09.1920. Skolu kapelāns Rēzeknē;
  • 23.09.1920. — 09.08.1921. Skolu kapelāns un vikārs Ludzā;
  • 09.08.1921. — 31.08.1924. Skolu kapelāns Daugavpilī;
  • 31.08.1924. — 20.02.1925. Varakļānu draudzes vikārs;
  • 20.02.1925. — 27.09.1933. Lēnu draudzes prāvests, nodibinājis Cieceres (Saldus), Silaines un Vaiņodes draudzes;
  • 27.09.1933. — 26.06.1936. Alsungas draudzes prāvests;
  • 26.06.1936. — 14.10.1936. Dvietes draudzes prāvests;
  • 14.10.1936. — 13.04.1937. Jaunjelgavas draudzes prāvests;
  • 13.04.1937. — 28.07.1938. Ventspils draudzes prāvests;
  • 28.07.1938. — 02.01.1958. Liepājas draudzes prāvests, arī Liepājas bīskapa vietas izpildītājs,07.10.1944. — 25.07.1947.;
  • 11.04.1960. — 27.03.1961. Vaiņodes draudzes prāvests;
  • 27.03.1961. — 15.11.1962. Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles prāvests;
  • 15.11.1962. — 18.11.1964. Rīgas metropolijas apustuliskā administratora ģenerālvikārs;
  • 18.11.1964. — 24.05.1990. Rīgas metropolijas apustuliskais administrators.

Skatīt arī labot šo sadaļu

Atsauces labot šo sadaļu

  1. «www.sutri.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 17. jūlijā. Skatīts: 2011. gada 23. septembrī.
  2. 2,0 2,1 www.inarchive.com[novecojusi saite]
  3. «www.katolis.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 16. decembrī. Skatīts: 2015. gada 28. februārī.
  4. «www.catholic.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 31. decembrī. Skatīts: 2011. gada 23. septembrī.
  5. Cakuls, Jānis. Latvijas Romas katoļu baznīcas vēstures materiāli, 20. gadsimts. Rīga:Rīgas metropolijas kūrija, 2001.323., 324.lpp.

Ārējās saites labot šo sadaļu