Mila (Sicīlija)
Mila (sengrieķu: Μυλαί) bija sengrieķu pilsēta Lielajā Grieķijā, Sicīlijas ziemeļaustrumu piekrastē, Mesīnas provincē, Itālijā. Mūsdienās tā atodas Milaco pilsētas vietā.
| Mila | |
|---|---|
| Μυλαί | |
_08_09_2019_01.jpg) Milas nekropole | |
  Mila | |
| Atrašanās vieta |
 Itālija |
| Reģions |
 Sicīlija |
| Koordinātas | 38°13′54″N 15°14′30″E / 38.23167°N 15.24167°EKoordinātas: 38°13′54″N 15°14′30″E / 38.23167°N 15.24167°E |
| Veids | Apdzīvota vieta |
| Vēsture | |
| Dibināšana | 717/716. gads pr.Kr. |
| Kultūras | grieķu, romiešu |
| Piezīmes | |
| Stāvoklis | Drupas |
| Publiska piekļuve | Brīva |
Mila bija grieķu apmetne, viena no retajām šāda veida apmetnēm Sicīlijas ziemeļu krastā. Gandrīz visā savas pastāvēšanas vēsturē tā atradās Zanklas, vēlākās Messenes pakļautībā. Pilsēta galvenokārt asociējas ar divām jūras kaujām.
Ģeogrāfija
labot šo sadaļuMila atradās Sicīlijas ziemeļu krastā, apmēram 48 kilometrus uz rietumiem no salas ziemeļaustrumu gala no Peloras raga un aptuveni 32 kilometrus uz austrumiem no Tindarionas pilsētas. Taču Strabons izteicās, ka attālums līdz abiem šiem punktiem ir bijis ap 40 kilometriem. Līdz Tindarionas dibināšanai Mila kopā ar Himeru bija vienīgās grieķu pilsētas visā Sicīlijas ziemeļu piekrastē, lai gan Tukidīds par tādu uzskatīja tikai Himeru, jo Mila nebija pilnībā neatkarīga.
Pilsēta tika uzcelta uz klinšaina paugura zemes šaurumā, kas savieno pašreizējo Milco ragu (Capo di Milazzo) ar galveno salu, t.i. tajā pašā vietā, kur tagad atrodas pašreizējās Milaco pilsētas vecpilsēta. Viss raga garums ir aptuveni 6,5 kilometri, un no tā gala bija aptuveni 24 kilometri līdz Terasijai (Θηρασία), t.i. vistālāk uz dienvidiem esošajai Eolu arhipelāga salai. Šis zemesrags veidoja lielisku dabisku ostu tā austrumu pusē.[1]
Tiek lēsts, ka Milas polisai piederošās teritorijas lielums ir bijis aptuveni 75 km², kur iekļauts piekrastes līdzenums, kas ieskauj pilsētu no austrumu un rietumu puses. Apgabals bija pazīstams kā Milas (hora) (Μυλαῖτις (χώρα)) un apkārtējais līdzenums kā Milas līdzenums (Μυλαῖον pedioν). Piekrastē austrumos no Milas atradās maza pilsētiņa vai ciems Nauloha. Senie avoti piemin arī citu nelielu pilsētiņu netālu no Milas – Artemīsiju, kas arī atradās austrumos no Milas. Kaut kur netālu no pilsētas tecēja Longanas upe un pacēlās Toraka kalni, taču to atrašanās vietas nav zināmas.
Vēsture
labot šo sadaļuArhaiskais un klasiskais periods
labot šo sadaļuJau bronzas laikmetā un agrajā dzelzs laikmetā Milas apkaimē atradās salas pamatiedzīvotāju apmetne.[2] Sengrieķu mitoloģijā Milas Artemīsijas reģions tiek minēts kā vieta, kur ganījās Hēlija lopi, un kurus nogalināja Odiseja apkalpe.
Milas pilsētu dibināja kā Zanklas pilsētas apmetni 717./716. gadā pr.Kr. Lai gan pilsēta tika uzskatīta par polisu jeb pilsētvalsti, to vienmēr atzina par nocietinātu bāzi Zanklas un vēlākās Mesenes pakļautībā. Mila nekad nav bijusi politiski neatkarīga vai kaut kādā veidā nozīmīga, bet tās vēsture ir cieši saistīta ar savas metropoles vēsturi. Tomēr Milā atradās nozīmīgs cietoksnis un laba osta, un tai bija īpaša loma, kad zanklieši kontrolēja savas intereses salas ziemeļu piekrastē. Pilsētas iedzīvotājiem tika dots etnonīms milajiets (Μυλαΐτης) vai milajs (Μυλαῖος).[3]
Milas un Zanklas iedzīvotāji kopīgi piedalījās Himeras dibināšanā 648. gadā pr.Kr. Kopumā par pilsētas pirmajiem pastāvēšanas gadiem no senajiem avotiem zināms maz. 427. gadā pr.Kr. Milai uzbruka atēniešu flote Lahesa vadībā, kas bāzējās Regijā. Pilsētā atradās liels meseniešu garnizons, taču tas bija spiests padoties atēniešiem un to sabiedrotajiem, kuri no turienes turpināja uzbrukt pašai Mesenei.
Pēc tam, kad kartāgieši Himilkona vadībā sagrāva Meseni, Mila, šķiet, uz kādu laiku ieguva neatkarību. 394. gadā pr.Kr. Regija iedzīvotāji bija uztraukti, ka Sirakūzu tirāns Dionīsijs I atkal mēģinās atjaunot Meseni, jo uzskatīja, ka šāds nodoms būs vērsts pret viņiem. Tādēļ Regija iedzīvotāji Milā izmitināja Naksas un Katanes bēgļus, lai šī pilsēta pretotos jaunajam Mesenes uzplaukumam. Tomēr šis plāns izgāzās, un mesenieši atguva kontroli pār Milu.
Hellēnisma un romiešu periods
labot šo sadaļuNākamreiz vēstures avotos Mila parādās jau 344. gadā pr.Kr. Timoleona darbības laikā, viņa Sicīlijas karagājiena sākumā. 315. gadā pr.Kr. Milu iekaroja Agatokls pirms viņa uzbrukuma Mesenei, taču drīz viņš bija spiests atdot pilsētu meseniešiem. 270. gadā pr.Kr. Hierons II sakāva mamertīnus kaujā pie Longanas upes netālu no Milas.
260. gadā pr.Kr. Pirmā Pūniešu kara gaitā Milas kaujā netālu no pilsētas Romas jūras kara flote Gaja Duilija vadībā izcīnīja pirmo uzvaru pār kartāgiešiem. Uzvaru atnesa tas, ka kaujā pirmo reizi tika izmantoti īpaši abordāžas tilti "kraukļi" (corvus), un romieši ar tiem sagūstīja 50 ienaidnieka kuģus. Pat romiešu valdīšanas laikā Mila palika atkarīga no Mesenes, kurai bija sabiedrotās pilsētas (foederata civitas) statuss. Tāpēc tā neparādās Cicerona runā pret Verru.
36. gadā pr.Kr. netālu no Milas Agripa, kurš komandēja Oktaviāna floti, jūras kaujā sakāva Sekstu Pompeju. Viņa flote tuvojās Milai no Hieras salas, kur tā bija izvietota, kamēr Pompeja kuģi atradās pie Milas. Pēc uzvaras Agripa ieņēma Milu un tuvējo Tindarionu, un nedaudz vēlāk Pompeju galīgi sakāva starp Milu un Naulohu. Plīnija laikā Milai bija piešķirts parastās romiešu pilsētas (municipium) statuss. Tomēr šķiet, ka pilsēta nekad nav bijusi īpaši nozīmīga, un tajā laikā to aizēnoja Tindariona. Neskatoties uz to, šī vieta viduslaikos joprojām bija nozīmīga sava cietokšņa dēļ.
_28_09_2021_08.jpg)
Apraksts
labot šo sadaļuMilas akropole atradās uz tā paša paugura, kur pašlaik atrodas viduslaiku pils Castello di Milazzo. Sākotnēji pilsēta izvietojās paugura virsotnē un ir uzskats, ka tā paplašinājās pa tā nogāzēm uz piekrastes pusi, vismaz ostas virzienā. Nekādas senās pilsētas paliekas uz paugura nav saglabājušās. Pilsētu ieskāva mūri, taču ne tie, nedz arī to paliekas nav saglabājušās. Arheoloģiskie atradumi iekļauj galvenokārt 15-13. gadsimta pr.Kr. vidējās bronzas laikmeta un 10-8. gadsimta pr.Kr. agrā dzelzs laikmeta apmetņu paliekas. Vēl ir atrasta hellēnisma, romiešu un agrīnā Bizantijas laika (4-6. gadsimts) nekropole. Romiešu perioda mozaīka tika atrasta Milako Svētā Franciska klosterī.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Hansen, Mogens Herman & Nielsen, Thomas Heine: ”38 Mylai”, An Inventory of Archaic and Classical Poleis. (An Investigation Conducted by The Copenhagen Polis Centre for the Danish National Research Foundation) Oxford: Oxford University Press, 2004. ISBN 0-19-814099-1
- ↑ Stillwell, Richard & MacDonald, William L. & McAllister, Marian Holland (toim.): ”MYLAI (Mylae, Milazzo) Sicily”, The Princeton Encyclopedia of Classical Sites. Princeton, N. J.: Princeton University Press, 1976.
- ↑ Smith, William: ”Mylae”, Dictionary of Greek and Roman Geography. Boston: Little, Brown and Company, 1854.