Morgantīna

Morgantīna (sengrieķu: Μοργαντίνη) bija sena pilsēta Sicīlijas centrālajā daļā, netālu no Aidones pilsētas, Ennas provincē, Itālijā. Izrakumi no 20. gadsimta sākuma līdz mūsdienām atklāja vairākas pilsētas daļas, kas pašlaik ir publiski pieejamas. Pilsēta izvietota uz izstiepta 2 km gara pauguraina plato, kas orientēts dienvidrietumu-ziemeļaustrumu virzienā, kas pazīstams kā Sjerra Orlando un blakus esošā Cittadella paugura ziemeļaustrumos. Morgantīna bija apdzīvota vairākos periodos. Senākā lielā apmetne bija dibināta Cittadellā un pastāvēja apmēram no 1000. līdz 450. gadam pr.Kr. Otrā lielā pilsēta atradās uz Sjerra Orlando un, būdama Lielās Grieķijas polisa, pastāvēja apmēram no 450. gada pr.Kr. līdz 50. gadam.

Morgantīna
Μοργαντίνη
Morgantīnas teātris
Morgantīna
Atrašanās vieta	Itālija
Reģions	Sicīlija
Koordinātas	37°25′51″N 14°28′46″E
Veids	Apdzīvota vieta
Vēsture
Kultūras	grieķu, romiešu
Piezīmes
Stāvoklis	Drupas
Publiska piekļuve	Arheoloģiskais parks

Sjerru Orlando kā Morgantīnu identificēja Kenans Erims pēc tam, kad atrada monētas ar latīnisko vārdu HISPANORUM. Erims izmantoja šīs monētas un fragmentus no Līvija traktāta lai pierādītu, ka pilsēta uz Sjerra Orlando paugura patiesībā bija senā Morgantīnas pilsēta.

Vēsture

Cittadellas paugurs.

Morgantīnas monēta, litra. (Ap 465. gadu pr.Kr.)

Senākās apdzīvotības pēdas šajā vietā attiecas uz agro bronzas laiku (2100–1600. gadi pr.Kr.), periodu, uz kuru tiek attiecināts ciemats ar apaļām un taisnstūra ēkām uz Cittadella paugura. Ciemats pieskaitāms sikānu Kastellučo kultūrai, kuru raksturo elementāra pilsoniskā organizācija ar vienkāršiem mājsaimniecības un lauksaimniecības amatiem, kā arī nākamajai Tapsosas kultūrai. Šajā vietā tika atrasta arī mikēnu un submikēnu keramika.

Sākot no 14. gadsimta pr.Kr. un līdz 11. gadsimtam pr.Kr. sikulu ciltis, kas ieradās no centrālās Itālijas, vairākos viļņos sasniedza Sicīliju un izspieda sikānus uz salas rietumu daļu. Pēc leģendas, morgetu cilts mītiska ķēniņa Morgeta vadībā 10. gadsimtā pr.Kr. uz Cittadellas paugura dibināja pilsētu Morgantīnu. Vairāk kā trīssimts gadus morgeti apdzīvoja šo vietu, integrējoties ar citām līdzīgām salas iekšējo rajonu ciltīm, un attīstījās, pateicoties lauksaimniecībai plašajā Gornalungas līdzenumā.

Morgantīnas akrolīti.

8. gadsimta pr.Kr. otrajā pusē Sicīlijā sākās grieķu kolonizācija, bet 6. gadsimta pr.Kr. vidū grieķi, halkīdieši ieradās Morgantīnā, uzkāpjot pa Simeto ieleju un tās pieteku Gornalungu. Viņi apmetās pilsētā un mierīgi sadzīvoja ar iepriekšējiem iedzīvotājiem, par ko, acīmredzot, liecina kultūras elementu sajaukšanās apbedījumu priekšmetos. Halkīdiešu kolonisti, adaptējoties vietējo iedzīvotāju reliģiskajās praksēs, pārveidoja Dievieti-Māti savās grieķu dievībās Demētrā un Persefonē, par ko liecina pazīstamie akrolīti, marmora galvas ar rokām un kājām, un ķermeni no viegli bojājoša materiāla, kas datēti ar 525-510. gadiem pr.Kr. Šķiet, ka pilsētu pirmo reizi izpostīja gadsimta beigās Gēlas tirāns Hipokrāts. 459. gadā pr.Kr. pilsētu iekaroja un izpostīja sikulu vadonis Duketijs sacelšanās laikā pret grieķu varu un pēc tam, iespējams, pilsēta tika pamesta kā apdzīvota vieta.

Pēc Duketija sakāves 450. gadā pr.Kr. Morgantīna nonāca Sirakūzu ietekmes zonā un vēlāk 424. gadā r.Kr. tika atdota Kamarinai apmaiņā pret konkrētu naudas summu. 396. gadā pr.Kr. militārās kampaņas laikā, lai atgūtu varu pār iekšējiem apgabaliem, pilsētu iekaroja Sirakūzu tirāns Dionīsijs I. Taču polisa nevēlējās dzīvot Sirakūzu jūgā, ka 392. gadā pr.Kr. šeit izvietoja Magona Barkas vadīto pūniešu armiju. Karā starp filozofa Platona skolnieku Sicīlijas Dionu un viņa radinieku Dionīsiju II Jaunāko, Morgantīna nostājās Sirakūzu vadoņa pusē, lai atjaunotu savu autonomiju.

Ap 340. gadu pr.Kr. Timoleons sakāva pūniešu armiju un atbrīvojās no dažādiem tirāniem. Nonākot pie varas, viņš iekaroja šo teritoriju un uz Sjerra Orlando ppaugura pārbūvēja pilsētu. Tika uzbūvēti jauni mūri un iezīmēts ortogonāls pilsētas plānojums. Par godu Demētrai un Persefonei tika uzcelta jauna svētnīca, kā arī uzbūvēts ekleziastērijs un buleitērijs.

Agoras teritorija.

Ierodoties jauniem kolonistiem no Grieķijas pilsētas iedzīvotāju skaits būtiski palielinājās. Agafokls, pieprasot un saņemot palīgā 1200 karavīru, 317. gadā pr.Kr. iekaroja Sirakūzas un uzcēla Morgantīnas agoru. Tādējādi, 3. gadsimtā pr.Kr. Hierona II ilgajā valdīšanas laikā (275–215. gadi pr.Kr.) pilsēta sasniedza savas attīstības maksimumu, un tur dzīvoja ap 10 000 iedzīvotāju. Pirmā pūniešu kara laikā Morgantīna kopā ar visu Sicīlijas austrumu daļu, kurā valdīja Hierons II, nostājās romiešu pusē. Pēc valdnieka Hierona II nāves Otrā pūniešu kara laikā Morgantīna ar citām Sicīlijas pilsētām pārgāja kartāgiešu pusē (Tits Līvijs): Faktiski ļoti jauno Hieronimu iecēla 15 gudro ķēniņa padome, kuru dibināja viņa vectēvs. Hierons II atteicās no savienības ar Romu un pieņēma dažus Hanibāla Lielā emisārus, divus (sirakūziešu izcelsmes) brāļus Hipokrātu un Epicidu. Hieronims nomira Leontini 213. gadā pr.Kr. Sirakūzās senāts dibināja tā saucamo ceturto republiku, taču absolūtā vara atradās Hipokrāta un Epicida rokās, kuri centās pretoties romiešu leģioniem konsula Klaudija Marcella vadībā. Morgantīna, kļūstot par Sicīliešu-Pūniešu savienības operatīvo bāzi, atbrīvojās no romiešu garnizona un naudas kaltuvē tika izkaltas vairākas SIKELIOTAN sērijas monētas. No vēstures avotiem mēs zinam, ka aiz Morgantīnas mūriem patvērumu guva (Hanibāla sūtītā) Himilkona pūniešu armija un Hiporāta sirakūziešu armija. Pilsēta nepadevās pat pēc Sirakūzu krišanas 212. gadā pr.Kr. un to 211. gadā pr.Kr. aplenca un izpostīja Marks Kornēlijs Cetegs, kurš atdeva pilsētu Meriko un viņa Spānijas algotņiem kā balvu par to, ka tie ļāva viņam ieņemt Sirakūzas, kuru palīdzēja aizsargāt Arhimēds. HISPANORUM bronzas monētu sērija, kas tika kalta Meriko valdīšanas laikā, kopā ar 211. gadā pr.Kr. kaltajiem romiešu denārijiem arī ļāva zinātniekiem identificēt šo pilsētu.

Pēc tam, kad romieši iekaroja Morgantīnu, tās mūri tika nojaukti un pilsēta būtiski samazinājās izmēros. Tomēr tā turpināja pastāvēt kā nozīmīgs tirdzniecības centrs, kā arī bija noorganizēta terrakotas priekšmetu ražošana. Šeit turpināja iegūt graudaugus (kviešus, miežus), eļļu un vīnu, ko gatavoja no slavenajām Vite Murgentina vīnogām.

Morgantīnas marcellums.

Agoras centrā tika uzbūvēts marcellums un daudzas citas sabiedriskās celtnes (buleitērijs-pritanejs), kuras romieši izmantoja kā tavernas un termopolijus. Rezultātā polisa pamazām transformējās romiešu oppidijā, kuru izmantoja dažādi leģioni, kas pārvietojās cauri Sicīlijai.

Sicīlijas Diodors atceras, ka Morgantīnā, kura arī sacēlās (kopā ar Ennu), atradās gūstā 135. gadā pr.Kr. romiešu leģionu apspiestās vergu sacelšanās vadonis Euns.

Vēl Otrās vergu sacelšanās laikā (105–101. gadi pr.Kr.) Morgantīnu aplenca un, iespējams, pat uz īsu brīdi ieņēma sacelšanās dalībnieki Silvija vadībā.

Pilsēta, laikam, nostājās Seksta Pompeja pusē viņa cīņā pret Oktaviānu, taču drīz pēc tam Strabons piemin to starp zudušām pilsētām, un arheologiskie dati apstiprina, ka ap 30. gadu pr.Kr. tā pakāpeniski tika pamesta. Sicīlijā tajā laikā šāds pats liktenis skāra vairākas citas senās pilsētas, kā, piemēram, Abakaina un Fēniksa.

Apraksts

Pilsētas paliekas pirmo reizi konstatēja 19. gadsimta beigās arheologs Paolo Orsi, un sākotnēji identificēja to ar seno Herbitu. Tādējādi dažu bronzas monētu atradumi un to salīdzināšana ar senajiem vēstures avotiem ļāva šīs paliekas attiecināt uz Morgantīnu. Arheoloģiskā zona aizņem vairāk kā 20 ha lielu platību.

Šajā teritorijā strādāja galvenokārt amerikāņu, britu un skandināvu universitātes un institūti. Īpašu vērību pelna Zviedrijas karalis Gustavs VI Ādolfs, kurš 1950. gados vairākas reizes atbrauca uz Morgantīnu pēc sava bijušā sekretāra Sjokvista uzaicinājuma darboties šajā vietā.

Norobežotajā teritorijā ir saglabajušās nozīmīgas hellēniskās pilsētas drupas: dažādas sabiedriskās celtnes, galvenokārt ap agoras laukumu (ģimnāzijs jeb "ziemeļu stoja"), "austrumu" un "rietumu stoja", pritanejs, ekleziastērijs, "dubultā stoja", "agoras svētnīca", sabiedriskā graudu noliktava, "lielā krāsns", teātris jeb koilons, romiešu marcellums, ka arī nozīmīgi dzīvojamie nami, kas bagātīgi dekorēti ar mozaīkām ("doriešu kapiteļa", "Ganimēda mozaīkas", "velvētās cisternas", "Antefiksu", "toskānas kapiteļu", "Maģistrāta" nami, kā arī "Fontāna nams" un "Dienvidaustrumu nams").

Pārējās arheoloģiskās vietas, kaut arī ir aprīkotas ar celiņiem, taču tās nevar apmeklēt bez kompetenta gida. Arheoloģiskā parka teritoriju ir paredzēts turpināt labiekārtot ar sagatavotiem laukumiem, informācijas paneļiem un tūristu apkalpošanas objektiem.

Daudzie arheoloģiskajos izrakumos atrastie artefakti ir eksponēti Aidones muzejā.

Agora

Platas bruģētas ielas malā, kas veido pilsētas centrālo asi, atrodas polisas politiskā un administratīvā centra sabiedrisko ēku paliekas, kas izvietotas ap galveno laukumu jeb agoru. Tā aizņem plato, kas norobežots ar diviem reljefa paaugstinājumiem rietumos (precīzāk, dienvidrietumos) un austrumos (ziemeļaustrumos) un, pateicoties dabiskajam augstumu kritumam, ir sadalīts augšējā kvadrātā ziemeļos (ziemeļrietumos), kuru no trim pusēm norobežo portiki (stojas), un apakšējā kvadrātā dienvidos (dienvidaustrumos).

Ziemeļu pusē agoru norobežo ap 90 m garš portiks, kas apzīmēts kā ģimnāzijs, t.i. vieta, kas paredzēta jauniešiem nodarboties ar sportu. Uz portiku ir vērstas dažādas dienesta telpas (ģērbtuves, pirtis). Tas bija celts 3. gadsimtā pr.Kr. Hierona II valdīšanas laikā.

Morgantīnas nimfeja rekonstrukcija.

Agoras austrumu galā (1982-1984. gados) tika atrastas monumentālas strūklakas (nimfeja) ar dubulto baseinu paliekas, uz kuru veda platas kāpnes, rotātas kolonnām ar doriskām frīzēm. Iespējams, celts 3. gadsimta pr.Kr. otrajā pusē, tas bija veltīts nimfām, taču tika ļoti cietis, iespējams, zemestrīcē 1. gadsimta pr.Kr. beigās.

No rietumu puses laukumu norobežo virkne veikalu, pirms kuriem šeit atradās vēl viens garš portiks, kura pēdas mūsdienās ir knapi pamanāmas. Pretējā austrumu pusē ir saglabājušies trešā 87 m garā portika kolonādes pamati. Ēka bija daudzfunkcionāla un varēja tikt izmantota kā tautas tiesas vieta, kā skola un kā norobežota satikšanās vieta priekš uzņēmīgiem ļaudīm. Tās ziemeļu galā, ģimnāzija virzienā, ir labi redzamas buleitērija (pilsētas valdes sapulču vietas) paliekas ar pusapaļu sienu iekšpusē un taisnstūrainu podiumu, ap kuru, visdrīzāk, atradās valdes locekļu sēdvietas.

Augšējā laukumā, kas nobīdīts uz dienvidiem un austrumiem, atrodas romiešu perioda ēka (2. gadsimta pr.Kr. pirmā puse) kas orientēta savādāk, kā hellēniskās celtnes. To veido trīspadsmit vienāda izmēra bodīšu komplekss, kas izvietots ziemeļu un dienvidu pusēs pagalmam ar portiku un ar apaļu edikulu centrā. Tas ir marcellums jeb tirgus ēka, kas ir viens no senākajiem zināmajiem. Rietumu pusē, kur atrodas ieeja, izvietota sakrālā zona, kas ietver iepriekš pastāvošo grieķu svētnīcu ar lielu taisnstūrainu altāri.

Morgantīnas ekleziastērijs.

Augšējais laukums dienvidu pusē ar apakšējo laukumu savienots ar trapecveida kāpnēm (austrumu galā nav pabeigtas), kas tika izmantotas arī kā pilsētas sapulču vieta jeb ekleziastērijs, un kas labi integrētas kopējā pilsētas plānojumā. Tieši šeit savācās polisas tautas sapulce svarīgāko lēmumu pieņemšanai.

Apakšējo laukumu rietumos norobežo teātris, kurš izvietots rietumu paugura nogāzē. Sākotnējā veidā, ap 4. gadsimta pr.Kr., acīmredzot tam bija trapecveida forma, taču pēc tam tā paša gadsimta beigās un nākamā 3. gadsimta pr.Kr. sākumā tas tika pārbūvēts par pakavveida kaveju. Divi sānu koridori (pàrodoi) ļauj nokļūt orhestrā (teātra kora vieta), kuru aizsedz skēnas celtne. To veido fiksēta arhitektoniska fasāde, kuru dekorēja pārvietojamas konstrukcijas, kuras atbalstīja koka pāļi. Teātris bija veltīts Dionīsam, kura vārds ir rakstīts uz kāda no kavejas pakāpieniem. Kaveju veido aptmēram 15 pakāpieni, un tā ir sadalīta vairākos sektoros. No sāniem kaveju balsta rūpīgi aptēstu akmens bloku sienas, un tās akustiskais efekts ir jūtams arī mūsdienās. Blakus atrodas no terrakotas elementiem veidota ūdensvada paliekas.

Demētras un Koras svētnīcas botross (priekšpusē) un apaļais altāris (aizmugurē).

Blakus teātrim uz paaugstinājuma atradās Demētras un Koras svētnīca (abas dievības bija pilsētas aizbildnes). Svētnīcas ēka, pieejama no rietumu puses, bija veidota no diviem pilnīgi atsevišķiem sektoriem, izveidotiem ap diviem pagalmiem. Ziemeļu sektors, pirms kura bija šķīstīšanās trauks un neliela istaba ziedojumiem, iekļāva sevī dažādas telpas ap lielu bruģētu pagalmu, kas paredzēts ticīgo atpūtai un terrakotas votīvo priekšmetu pagatavošanai uz vietas, par ko liecina ziemeļaustrumu stūrī saglabājusies podnieku krāsns. Dienvidu sektors, kas paredzēts dievkalpojumiem, ir celts ap lielu cilindrisku altāri, kas arī mūsdienās ir klāts ar sākotnējā ģipša apmetuma paliekām. Blakus tam, norobežots ar zemu apaļu sienu, atrodas botross jeb sakrālā bedre ziedojumiem viņsaules dzīves dievībām. Izraukumu gaitā tur tika atrasts daudz eļļas lampiņu, kas, iespējams, saistītas ar nakts pielūgsmēm, kas ir bieži sastopamas htonisko dievību kultos. Altāra pagalmu austumos ieskāva eksedra ar sedvietām, kuras priekšā pretējā pusē atradās otra, mazāka, kas, domājams, bija paredzēta kulta ceremonijām. Virs tā paceļas neliela kapela.

Uz dienvidiem no svētnīcas atrodas otrs sakrālais iežogojums (temenoss), kas plānā veido trapecveida formu. Apakšējā laukuma pretējā austrumu pusē, paugura pakājē, iespaidīgi kontraforsi balsta sienas pa perimetru tam, kas bija galvenā pilsētas graudu krātuve, kuru veido nepārtraukta noliktavu rinda. Tur glabājās lauksaimniecības produkcija un, iespējams, agrāk tika ievākti nodokļi Sirakūzām, bet pēc tam Romai.

Lielā graudu žāvēšanas krāsns.

Graudu krātuves ziemeļu galā ir redzama labi saglabājusies krāsns. Otra, lielāka krāsns, liela tuneļa veidā, sadalīta ar arkām, atrodas agoras dienvidaustrumu stūrī. Tā bija paredzēta terrakotas ražošanai priekš celtniecības (ķieģeļiem un akveduktu caurulēm).

Austrumu paugura nogāzēs, kāpjot augšā, atrodas milzīga ēka ar dažām istabām un lielu pagalmu, bruģētu ar terrakotu, kas iziet lejā uz publisko laukumu. Saskaņā ar arheologu rekonstrukciju tas ir pritanejs (prytaneion), vieta, kas paredzēta pilsētas augstākā maģistrāta sapulcēm un kurā deg sakrālā uguns. Ir redzami trīs lieli dobi izkalti akmeņi, kuros atradās lielas amforas ūdens un vīna glabāšanai, kā arī nama krāsns pamati ar vēl apkvēpušiem ķieģeļiem.

Dzīvojamie kvartāli

Uz austrumiem no agoras atrodas dzīvojamais rajons. Aiz pritaneja paugura virsotnē atrodas "doriskā kapiteļa nams" (jeb Sveicinājuma nams, pēc sveicinājuma uzraksta uz grīdas), no kura paveras skats uz agoru no augšas. Istabas izvietotas simetriski malās no centrālā peristila, kurš ne tikai apgaismoja iekšējās telpas, bet arī ļāva savākt lietusūdeņus, novirzot tos uz divām cisternām. Peristila kolonnas veidotas no īpašiem gredzenveida ķieģeļiem (metode, kas ļauj samazināt izmaksas un iztikt bez atbilstošiem akmeņiem). Grīdām plaši tika izmantots kočiopesto, kuru ieguva samaisot terrakotas lauskas ar cementu, un tās tika dekorētas ar ģeometriskiem ornamentiem no baltām akmens plātnēm.

Mozaīka "Ganimēda nolaupīšana"

Austrumu paugura dienvidu stūrī paceļas "Ganimēda nama" paliekas ar lielu taisnstūrveida peristilu, kanelūru kolonnām un doriskiem kapiteļiem. Ir saglabajušās divas nelielas, arheologu rekonstruētas istabas ar oriģinālo sarkano apmetumu uz sienām labā stāvoklī un mozaīku grīdām, kas ir viens no senākajiem (3. gadsimts pr.Kr.) hellēniskās mākslas paraugiem Lielajā Grieķijā. Pirmā mozaīka attēlo Ganimēda nolaupīšanu, bet otrā - perspektīvo meandru un ar lentu pārsietu kasti ar efeju lapām, kas ir uzvaras simboli sporta vai literārajās sacensībās. Hierona laika rezidence tika atkārtoti izmantota pēc romiešu ierašanās un sadalīta divās daļās ar sienu, kas šķērsoja peristilu.

Uz pretējā rietumu paugura nogāzes, līdz kurai var nonākt, apejot nocietinājumu paliekas pilsētas dienvidos, atrodas otrs dzīvojamais kvartāls, kurš nav pilnībā atrakts, bet kurš skaidri liecina par Morgantīnas ortogonālo plānojumu, kurā šis kvartāls veidots no vienāda izmēra (110 × 37,50 m) apbūves gabaliem. Gar ielām, kas sadala kvartālus, gāja šauri drenāžas kanāli lietusūdeņu novadīšanai.

"Maģistrāta nams" (skats no privātā sektora puses).

Dienvidrietumos no agoras atrodas liels nams ar 24 istabām, kurš, visdrīzāk, piederēja kādam pilsētas pārvaldniekam (no tā arī nosauktums "Maģistrāta namu"). Ienākt tajā var caur lielu ieeju garajā austrumu sienā. Nams ir strikti sadalīts divos sektoros: privātajā ziemeļos un reprezentatīvajā dienvidos. Pēdējo pārdala divās daļās portiks, no kura paveras skats uz ātriju ar divām kolonnām priekšā un bagātīgi dekorētu grīdu, un uz lielu kvadrātveida telpu (trikliniju) ar deviņām klinijām (ložām), paredzētām apmeklētāju uzņemšanai un banketiem. Šaurs koridors pa labi no ātrija ved uz privāto sektoru, kur otrs peristils ļauj tikt pie daudzām to ieskaujošām istabām. Romas impērijas laikā nams tika pārdalīts un tajā ievācās podnieks, kura krāsnis, saglabajušās līdz mūsdienām, atrodas nama ziemeļrietumu stūrī.

"Toskānas kapiteļu nams".

Aiz šī nama atrodas liela, bruģēta centrālā iela (6,40 m plata), kas iet no rietumiem uz austrumiem un pārdala rajonu divos sektoros. Ejot pa šo ielu uz austrumiem, labajā pusē atrodas "Toskānas kapiteļu nams", kurš izvietots vairākos līmeņos un rekonstruēts 1. gadsimtā pr.Kr. ar itāliskās tradīcijas arhitektūras elementu piejaukumu. Pagalms, norobežots ar četrām kolonnām, veido rietumu pusē monumentālu ātriju, bet garais un šaurais peristils norobežo to no rietumiem.

Tam blakus atrodas dienvidrietumu nams, kas celts ap peristilu ar 12 kolonnām, no kura dienvidos ir ieeja viesistabā, kas veidota no centrālās istabas (35 m² lielas) un divām simetriskām sānistabām, klātām ar izcilu kočiopesto, dekorētu ar viļņotām baltām plātnēm un dažādas krāsas zvaigznēm.

Nākamais kvartāls iekļauj četrus namus, no kuriem pirmais, saukts "Veikalu nams", romiešu laikā tika pārbūvēts un papildināts ar dažām tavernām (veikaliem), kas iekļāva sevī preču zāli un aiz tās noliktavu. Nākamais bija "Palmento nams", kurā ir saglabājājušās telpas eļļas ražošanai. Nakošais ir "Pappalardo nams" ar 12 kolonnu peristilu un lielisku mozaīku grīdu. Tas tiek datēts ar 3. gadsimta pr.Kr. vidu un ir 500 m² liels. Gar nama austrumu sienu pa perimetru redzams kanalizācijas kanāla gals, kurš apkalpoja visu kvartālu. Pēdējais šajā kvartālā konstatētais nams ir "Četrdesmit četru zelta monētu nams", kur tika atrasta slēptuve ar Filipa II (359-336. gadi pr.Kr.), Maķedonijas Aleksandra (336-323. gadi pr.Kr.), Agafokla (304-289. gadi pr.Kr.), Iketasa (287-280. gadi pr.Kr.) un Pirra (280-278. gadi pr.Kr.) valdīšanas laiku monētām.

"Arku cisternas nams"
(aizmugurē redzama peristila vieta).

Paugura pašā ziemeļu daļā atrodas vēl viens kvartāls, pusi no kura aizņem "Arku cisternas nams", ar ieeju rietumu pusē, mozaīku grīdu telpām ap diviem peristiliem. Liela viesistaba (tablinijs) ar skatu uz dienvidu peristilu tika pārbūvēta, lai saglabātu sienu krāsoto apmetumu un grīdu mozaīku. Pie rietumu sienas ir saglabājusies cisternas atvere ar velvi no taisnstūraini apkaltiem akmeņiem un terrakotas trauku. Pēc kāpņu paliekām tika secināts par otrā stāva pastāvēšanu, kurš bija vairākos Morgantīnas namos. Abi pārējie kvartāla nami ("Antefises nams" un "Dienvidaustrumu nams"), kas noslēdz kvartālu, ir pieticīgāki un arī nav tik labi izpētīti.

Pie ieejas arheoloģiskajā parkā izvietotas rokas dzirnavas, veidotas no diviem vulkāniskā ieža elementiem (dzirnakmeņiem), kādas bieži vien tika atrastas namu interjeros.

Cittadellas paugura apbūve

Uz Cittadellas paugura autrumos no hellēniskās pilsētas, apmēram kilometru no tās, atrodas senā pilsēta, kuru izpostīja Duketijs, un kuras ēkas nav pilnībā identificētas, tās izvietotas uz terasēm paugura ziemeļu un rietumu pusē. Paugura virsotnē atrodas ļoti izstiepta tempļa paliekas, kas datēts ar 4. gadsimta pr.Kr. otro pusi.

Stāvajā austrumu nogāzē ir klintī izcirstas kameru kapenes, bet dažās vietās ir redzamas cietokšņa mūru paliekas, kas tika veidoti no divām paralēlām akmens sienām, iekšā aizbērtām ar zemi.