Vikipēdija

Latvijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija

(Pāradresēts no Latvijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku Partija)

Latvijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija (LSDSP) ir sociāldemokrātiska partija Latvijā, pirmā latviešu politiskā partija mūsdienu Latvijas teritorijā, izveidota 1904. gadā.

Latvijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija
Vadītājs Jānis Dinevičs
Dibināta 1904. gadā
1989. gadā (atjaunota Latvijā)
Galvenā mītne Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Biedri (2024) 534▼[1]
Ideoloģija sociāldemokrātija
Starptautiskās filiāles Sociālistiskā Internacionāle
Daļa no Zaļo un Zemnieku savienība
Oficiālās krāsas      Tumši sarkana
     Sarkana
14. Saeima
2 / 100
Vadītās pašvaldības
1 / 43
Mājaslapa
www.lsdsp.lv

Partijas vēsture

labot šo sadaļu
Pamatraksts: LSDSP vēsture

1899. gadā nodibināja Rīgas sociāldemokrātisko organizāciju, no 1901. līdz 1903. gadam Liepājas, Jelgavas, Ventspils un Talsu sociāldemokrātiskās organizācijas.

1904. gada 20. jūnijā atsevišķās sociāldemokrātiskās organizācijas un to līderi apvienojās un izveidoja Latviešu sociāldemokrātisko strādnieku partiju (LSDSP). Partijas ideju propagandēšanai tika izveidoti partijas preses izdevumi: avīze "Cīņa" un Šveicē izdotais laikraksts "Sociāldemokrāts". Pēc 1905. gada revolūcijas 1906. gadā LSDSP paliekas iekļāvās Krievijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (KSDSP) sastāvā kā autonoma Latvijas Sociāldemokrātija (LSD). 1907. gadā Štutgartes kongresā LSD tika uzņemta Sociālistiskajā internacionālē.

1912. gada jūnijā pagrīdes apstākļos sasauca 4. LSD kongresu, kurā centrālkomitejas un "Cīņas" redakcijas sastāvā ievēlēja tikai lieliniekus, kā rezultātā abas sociāldemokrātu pamatplūsmas — lielinieki un mazinieki sāka darboties visai autonomi viena no otras.

1918. gada maijā XVI konference, kurā piedalījās tikai lielinieki, izslēdza no savām rindām maziniekus, tādējādi partija sašķēlās divās savstarpēji nu vairs nesaistītās partijās: Latvijas Sociāldemokrātijā (lielinieki) un Latvijas sociāldemokrātiskā strādnieku partijā (mazinieki). 17. jūnijā Latvijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas pirmās nelegālās konferences dalībnieki paziņoja par atdalīšanos no lielinieciskās Latvijas sociāldemokrātijas un par savu mērķi izvirzīja Latvijas neatkarību.

Biedri

labot šo sadaļu

2010. gada aprīlī partijai bija 986 biedri, kuri darbojas 43 kopās, 31 teritoriālajā organizācijā un piecās apgabala organizācijās.[2]

2022. gadā partijas biedru skaits bija 542 cilvēki.[3]

Partijas valde

labot šo sadaļu

Partiju vada priekšsēdētājs un ievēlētā valde.[4] Atjaunotās LSDSP septiņpadsmit gadu pastāvēšanas posmā partijas priekšsēdētāja postenī atrodas desmit līderi: Valdis Šteins (1989—1990), Uldis Bērziņš (1990—1992), Egīls Baldzēns (1993), Jānis Dinēvičs (1994—1995; 2006—2011), Arnis Mugurēvičs (1995—1997), Jānis Ādamsons (1997), Juris Bojārs (1999—2002; 2005—2006), Dainis Īvāns (2002), Guntars Jirgensons (p.i. 2006), Aivars Timofejevs (2011—2015), Jānis Dinēvičs (no 2015. gada).

Valdes sastāvs ir mainīgs, taču skaita ziņā parasti tas ir aptuveni 20 partijas biedri. Kopš partijas darbības atjaunošanas var novērot noteiktu partijas elitāru personu regulāru ievēlēšanu partijas valdes locekļa amatā. Gluži tāpat tas notiek arī ar priekšsēdētāja un priekšsēdētāja biedra posteņa kandidatūrām. Ja kārtējā iekšējā konflikta sakarā tiek mainīta partijas priekšsēža kandidatūra, tad sliktākajā gadījumā no posteņa atceltais bijušais priekšsēdis iegūs jaunieceltā priekšsēža biedra posteni — t.i. vērojama iekšēja līderu rotācija. Šī tendence ir vērojama visu atjaunotās LSDSP pastāvēšanas laiku un liecina par īpaši stingru partijas iekšējo hierarhiju un noteiktiem principiem partijas elites iekšienē.[nepieciešama atsauce]

Partijas pārstāvība vēlētajās varas iestādēs

labot šo sadaļu

Saeimā

labot šo sadaļu

Valdībā

labot šo sadaļu

1998. gada 5. februārī LSDSP tika iekļauta valodšajā koalīcijā un ieguva divus ministru amatus (Latvijas Republikas Zemkopības ministrs Pēteris Salkazanovs un Latvijas Republikas Mežu valsts ministrs Gints Kaktiņš) Krištopana Ministru kabinetā, valdība darbojās līdz 1999. gada 16. jūlijam.

Eiropas Parlamentā

labot šo sadaļu

Pašvaldībās

labot šo sadaļu
  • 1997. gadā janvārī partija "Taisnība" pievienojās LSDP, un martā Rīgas domes vēlēšanās LSDSP un LSDP vienotais saraksts izcīnīja 1. vietu ar 18,7% balsu (11 mandātiem), tomēr palika opozīcijā. Pārliecinošu uzvaru LSDSP toreiz ieguva Daugavpilī, kur tās sarakstu vadīja Aleksejs Vidavskis.
  • 2001. gadā Rīgas domes vēlēšanas (1. vieta, 23,43%) — 14 deputātu vietas (partijas priekšsēdētāja dēls Gundars Bojārs kļuva par galvaspilsētas mēru, bet Māris Tralmaks par izpilddirektoru); partijas pārstāvji 2001.—2005. gados ieņēma mēra amatus arī Rēzeknē, Olainē un kādu laiku arī Jūrmalā.
  • 2005. gadā Rīgas domes vēlēšanās partija saņēma 9,57%, 7 vietas (SDS — 0,18%, LJP — 0,18%). LSDSP bija spiesta aiziet opozīcijā. Tomēr 2006. g. tās pārstāvis Dainis Īvāns tika ievēlēts par domes Vides komitejas priekšsēdētāju.
  • 2007. gadā LSDSP priekšsēdētājs J. Dinevičs kļuva par Rīgas vicemēru

Vēlēšanas

labot šo sadaļu

Saeimas vēlēšanas

labot šo sadaļu
Gads Vēlēšanas Rezultāti (%) Deputāti Piezīmes
1993. 5. Saeimas vēlēšanas 0,66
0 / 100
1995. 6. Saeimas vēlēšanas 4,56
0 / 100
 LSDSP, LDDP, "Taisnība"
1998. 7. Saeimas vēlēšanas 12,81
14 / 100
 LSDSP, LSDP, LatgDP
2002. 8. Saeimas vēlēšanas 4,00
0 / 100
2006. 9. Saeimas vēlēšanas 3,50
0 / 100
 Kopā ar KDS, DP, LG
2010. 10. Saeimas vēlēšanas 0,64
0 / 100
 Apvienības "Atbildība" sastāvā
2011. 11. Saeimas vēlēšanas 0,28
0 / 100
2018. 13. Saeimas vēlēšanas 0,21
0 / 100
 Apvienības SKG sarakstā
2022. 14. Saeimas vēlēšanas 12,44
2 / 100
 ZZS sarakstā

Partijas vēlētāji pārsvarā ir latvieši.[7][8]

Eiroparlamenta vēlēšanas

labot šo sadaļu
Gads Vēlēšanas Rezultāti (%) Deputāti Piezīmes
2004. 6. Eiropas Parlamenta vēlēšanas 4,77
0 / 9
2009. 7. Eiropas Parlamenta vēlēšanas 3,79
0 / 9
2014. 8. Eiropas Parlamenta vēlēšanas 0,33
0 / 8
2019. 9. Eiropas Parlamenta vēlēšanas 0,19
0 / 8

Pašavldību vēlēšanas

labot šo sadaļu
Gads Vēlēšanas Rezultāti (%) Deputāti Piezīmes
1997. Pašvaldību vēlēšanas Rīgā — 18,70
11 / 60
 LSDSP, LSDP
2001. Pašvaldību vēlēšanas Rīgā — 23,43
14 / 60
2005. Pašvaldību vēlēšanās Rīgā — 9,57
7 / 60
2009. Pašvaldību vēlēšanas Rīgā — 1,24, Daugavpilī — 29,83
0 / 60

2017. gada pašvaldību vēlēšanas

labot šo sadaļu
Skatīt arī: 2017. gada Latvijas pašvaldību vēlēšanas

Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija pašvaldību vēlēšanās piedalījās Olaines,[9] Bauskas,[10] Saldus,[11] Iecavas,[12] un Preiļu[13] novados, kā arī Rīgā.[14]

Olaines novadā partija ieguva 10 no 17, Bauskas novadā — 3 no 17, Saldus un Iecavas novados — 1 no 17 deputātu vietām.

Novads/Pilsēta Vēlēšanu rezultāts Deputātu vietas
Balsis Procenti
  Olaines novads 2815 53,34%
10 / 17
  Bauskas novads 1113 15,11%
3 / 17
  Saldus novads 709 8,13%
1 / 17
  Iecavas novads 210 6,79%
1 / 17
  Preiļu novads 143 3,43%
0 / 15
  Rīga 576 0,23%
0 / 60

2021. gada pašvaldību vēlēšanas

labot šo sadaļu
Skatīt arī: 2021. gada Latvijas pašvaldību vēlēšanas

Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija pašvaldību vēlēšanās piedalījās Olaines, Jēkabpils, Bauskas, Saldus, Rēzeknes un Preiļu novados.

Olaines novadā partija ieguva 9 no 15 un Preiļu novadā — 2 no 15 deputātu vietām.

Novads/Pilsēta Vēlēšanu rezultāts Deputātu vietas
Balsis Procenti
  Olaines novads 2065 55,59%
9 / 15
  Preiļu novads 771 11,68%
2 / 15
  Bauskas novads 276 3,11%
0 / 19
  Saldus novads 210 2,95%
0 / 15
  Rēzeknes novads 175 2,71%
0 / 19
  Jēkabpils novads 79 0,70%
0 / 15

Darbība

labot šo sadaļu

1989. gadā mainoties iekšpolitiskajai situācijai PSRS, LTF avīzē "Atmoda" pirmo reizi parādījās doma par LSDSP darbības atjaunošanu Latvijā.[15] LSDSP atjaunošanas posms sākas ar 1989. gada 26. jūliju, kad LSDSP Ārzemju Komiteja (ĀK) deleģēja V. Šteinu atjaunot partijas darbību vispirms nodibinot Rīgas komiteju, pēc tam reģionu pilsētās izveidojot kopas un gala rezultātā 1. septembrī nodibinot koporganizāciju (tās vadībai izveidoja LSDSP Latvijas Komiteju). Kā nākamo uzdevumu ĀK izvirzīja sasaukt atjaunotās LSDSP 20. kongresu. 1989. gada 2. un 3. decembrī Mellužos sanāca partijas 20. kongress, un šo brīdi var uzskatīt LSDSP atjaunošanu Latvijā. Par partijas priešsēdētāju tika ievēlēts V.Šteins, par goda priekšsēdētāju — Brūno Kalniņš (kurš līdz ar Ārzemju Komitejas vēlēšanām pildīja arī priekšsēdētāja pirmā biedra funkcijas), par otro biedru kļuva Jānis Dinēvičs, trešo biedru Pauls Butlers, un par Centrālkomitejas sekretāru — Normunds Beļskis. Partija savas atjaunošanas periodā bija skaitliski neliela — 500 biedru no kuriem 100 bija ĀK biedri.[16] Taču, kaut arī Atmodas laikā partijai bija gan Ārzemju Komitejas atbalsts, gan tautā cienījami līderi, skaidrs mērķis, finanses un arī sabiedrības atbalsts, taču tā nekādus īpašus panākumus neguva un nekļuva par masu partiju.

1990.—1992.

labot šo sadaļu

Sākumposmā, kad no 1989. decembra līdz 1990. decembrim priekšsēdētājs bija V. Šteins, vērojama tendence pārvērst par labēju nacionāli radikālu partiju, asi vēršoties pret reformkomunistiem.[16] Vadlīnijās tika nosprausts, ka LSDSP rindās nedrīkst uzņemt bijušos komunistiskās partijas biedrus vai ar Latvijas komunistisko partiju saistītas personas, kas nozīmēja, ka partija slēgta praktiski visām personām ar akadēmisku izglītību un organizatoriskā darba pieredzi.[17] Šī iemesla dēļ izcēlās konflikts starp Valdi Šteinu un Jāni Dinēviču, kurš uzskata, ka partijas rindās ir jāuzņem jebkurš noderīgs kandidāts neatkarīgi no viņa pagātnes. LSDSP sašķēlās divās frakcijās, kur J. Dinēviča viedokļa piekritēji atradās Rīgas organizācijā.[18] 1990. gada janvārī LSDSP vadība izslēdza Rīgas organizāciju.[19] 1990. gada 1.—2. decembrī Cīrulīšos (Cēsis) notika LSDSP 21 kongress, kurā V. Šteins zaudēja partijas priekšsēža amatu un viņa vietā kā kompromisa figūra tika ievēlēts dzejnieks Uldis Bērziņš.[20] LSDSP šajā laika periodā bija 800 biedru. 1991. gada 28.—29. decembrī pēc ĀK iniciatīvas LSDSP atkalapvienojās ar J.Dinēviča vadīto LSDP un notika apvienotās LSDSP 22. kongress.[21] Par partijas priekšsēdētāju tika ievēlēts U.Bērziņš, par vietniekiem — E.Baldzēns, A.Mugurēvičs, J.Dinēvičs.

1993.

labot šo sadaļu

Īsi pirms LSDSP 23. kongresa partijas vicepriekšsēdis E.Baldzēns tika ievēlēts par partijas priekšsēdētāju (biedri: U.Bērziņš, J.Dinēvičs un A.Mugurēvičs). Tautas nama telpās Rīgā 1993. gada 16.—17. janvārī notika partijas 23. kongress, kurā galvenā uzmanība tiek veltīta priekšvēlēšanu kampaņai, uzsvērta līdzšinējās valdes un CK neefektīvā darbība kā arī skaidri tiek postulēts, ka jāveido masu partiju. Jaunā partijas līdera aktivitātes galvenokārt izpaudās vēlmē mainīt partijas statūtus un neveiksmēs vainot visus iepriekšējos līderus.[22]

1993. gada LSDSP pirmsvēlēšanu kampaņa izgāzās. Kā kļūdu jāmin vesela Zemgales deputātu saraksta anulēšana, kur kā izrādījās pēc Pilsonības un imigrācijas departamenta datiem ir personas, kuras nav LR pilsoņi. Deviņu nepilsoņu parakstu dēļ tika anulēts viss 107 deputātu saraksts.[23] Vēlēšanu kampaņai tika izmantota partijas biedru nauda un ĀK Zviedrijā iegūtie naudas līdzekļi, kas tika negatīvi atspoguļots presē.[24] Šajā laikā partijas neprasmīgās propagandas dēļ sociāldemokrātus jauca ar LDDP un sabiedrībā noteicošo lomu spēlēja līderu aktivitātes, kur LSDSP līderi medijos parādījās lielākotiesu savstarpējos strīdos un konkurentu kritizēšanā. LSDSP izplatīja ļoti maz politisko paziņojumu un arī žurnālistu interese par partijas aktivitātēm bija ļoti maza.[25] 5. Saeimas vēlēšanās LSDSP nepārvarēja 4% barjeru.

Presē tika negatīvi atspoguļotas J. Dinēviča kā Augstākās Padomes deputāta aktivitātes, kas veicināja šī līdera popularitātes krišanos sabiedrībā. Pārmetumi presē tika veltīti saistībā ar Krievijas—Latvijas līgumu un Latavio lietu.[23][26]

1994.—1996.

labot šo sadaļu

Nesekmīga finansu izlietojuma kā arī neveiksmīgo vēlēšanu rezultātā partijas centrālā komiteja un ĀK uzskatīja par nepieciešamību mainīt partijas vadītāju un par priekšsēdētāju 24. kongresā tika ievēlēts J. Dinēvičs. Jau kongresa laikā LSDSP iekšienē notika kārtējā šķelšanās, jo ar J. Dinēviča iepriekšējo darbības stilu nav apmierināti vairāki partijas biedri un Centrālās Komitejas locekļi. Neilgi pēc 24. kongresa partija atkal sašķēlās divās naidīgās frakcijās.[26] Partijas iekšienē Ilmārs Rutks, L.Balga, L.Pērkone izveidoja labēji orientētu sociāldemokrātu frakcijas iniciatīvas grupu un aizstāvēja priekšsēdētāju uzskatot, ka viņa saimnieciskā darbība ir attaisnojama, jo partija neaizstāv tikai darba ņēmēju intereses. Savukārt kreisi orientētā partijas frakcija postulēja, ka priekšsēdētājs ir zaudējis uzticību, jo ir katastrofāli samazinājies biedru skaits un partija ir izrādījusi klaju novēršanos nostrādājošo interešu aizstāvēšanas (jo LSDSP nepiedalījās un neatbalstīja skolotāju streiku).[27]

Partijas 25. kongresā tika nolemts, ka jāveido koalīcija ar radniecīgām partijām un organizācijām. Kā partneri partijas vadība (J.Dinēvičs, L.Balga, I.Rutks, H.Jordāns, L.Pērkone u.c.) izvirzīja J.Bojāra vadīto LDDP, panākot vairākuma atbalstu. 1995. gada 10. maijā Rīgā, Bruņinieku ielā 29/31 notika vēlēšanu koalīcijas līguma parakstīšana, kuru parakstīja trīs politiskās partijas (LSDSP, LDDP, Taisnība) un trīs organizācijas (SSO, BAS, CAB). 1995. gads izvērsās par LSDSP līderu cīņu ar Juri Bojāru par ietekmi koalīcijā.[28] Koalīcijas partnera ultimāta[29] dēļ, kas konfrontēja divas koalīcijā esošas partijas, kā arī negatīvās ažiotāžas dēl ko radīja prese par J. Dinēviča uzņēmējdarbības aktivitātēm, LSDSP Centrālā komiteja, lai izvairītos no tālākas partijas tēla graušanas, ieteica J. Dinēvičam atkāpties no priekšsēdētāja posteņa. 1995. gada 26. kongresā par LSDSP priekšsēdētāju tika ievēlēts LLA pasniedzējs Arnis Mugurēvičs.

1996. gada janvārī LSDSP CK ārkārtas sēdē tika konstatēts, ka partijā ir tikai 250 biedru. Partijas CK sastāv no 32 locekļiem taču pat uz ārkārtas sēdi ierodas tikai 19. Visā Latvijā bija tikai 3 reāli strādājošas LSDSP organizācijas — Madonas, Cēsu un Preiļu rajonos.

1997.—2006.

labot šo sadaļu

1997. gada 25, oktobrī Rīgā tika izveidota divu partiju — LSDP[30] un LSDSP koalīcija — Latvijas Sociāldemokrātu apvienība (LSDA). 1999. gada 29. maijā Rīgā LSDSP 31. kongress pieņēma lēmumu par trīs partiju; LSDSP, LSDP un LDP apvienošanos vienā partijā. Par priekšsēdētāju tika ievēlēts Juris Bojārs, par priekšsēdētāja biedriem — Egīls Baldzēns un Valdis Lauskis.

Neskatoties uz līderu uz iekšējiem konfliktiem, kuru dēļ LSDSP nebija guvusi panākumus nevienā līdz šim veidotajā vēlēšanu kampaņā, tieši esot šajā koalīcijā 1998. gada 7. Saeimas vēlēšanās partija guva pirmos nopietnos panākumus ar 123056 vēlētāju balsīm iegūstot 14 deputātu posteņus (koalīcijai kopā) Saeimā. Koalīcijas panākumu sakarā nevar neminēt Jura Bojāra spilgtās personības lomu, un spriežot pēc publikācijām presē, šis līderis pildīja visas triju partiju lokomotīves lomu. Trīs gadus vēlāk, jau kā LSDSP līderis Juris Bojārs prata veidot partijas ārpolitisko stratēģiju un izmantoja visus iespējamos līdzekļus kā rezultātā arī 2001. gada pašvaldību vēlēšanās LSDSP ieguva 14 vietas Rīgas domē. Pēc uzvaras Rīgas domes vēlēšanas LSDSP izveidoja koalīciju ar PCTVL un TB/LNNK (drīz TB/LNNK no koalīcijas izstājās, un to aizstāja virkne mazu partiju).

Ja Bojāra vadībā izveidotā LSDSP ārpolitiskā stratēģija bija sekmīga, tad partijas iekšējais klimats — neveselīgs: LSDSP ir kārtējo reizi bija sadalījusies divās nometnēs no kurām vienu veido J. Bojāra sekotāji un otru — bijušās partijas elites pārstāvji. Partiju pameta Egīls Baldzēns un viņa sekotāji, izveidojot jaunu partiju Latvijas Sociāldemokrātu Savienība. Pēc partijas šķelšanās LSDSP 8. Saeimas vēlēšanās nevarēja pārvarēt 4% barjeru, bet 2005. gada pašvaldību vēlēšanās Rīgas domē ieguva vairs tikai 7 vietas.

Partijas 37. kongresa laikā J. Bojāram nācās atkāpties no partijas vadītāja posteņa un kongress ievēlēja Guntaru Jirgensonu.

2007.—2010.

labot šo sadaļu

2009. gada oktobrī partijas LSDSP 41. kongress novērtēja, kā neapmierinošu gan LSDSP līdzšinējā priekšsēdētāja Dineviča, gan valdes darbību. Iemesls tam bija vairāk nekā pieticīgie rezultāti aizvadītajās pašvaldību un Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās. No 118 pašvaldībām vēlētāji ir atbalstījuši LSDSP sarakstu tikai 19 novados, kopumā ievēlot 37 deputātus. LSDSP kongresā tika atzīts, ka "stāvoklis LSDSP, kurā patlaban ir 996 biedri nevar atzīt par apmierinošu". Vairākās teritoriālās organizācijās periodiski strādā valde, bet kopu sanāksmes netiek sasauktas, kā arī LSDSP centrālās valdes sēdes bieži vien nav notikušas kvoruma trūkuma dēļ, jo partijas aktīvisti tajās neuzskata par vajadzīgu piedalīties. LSDSP šajā gadā nebija pārstāvēta ne Saeimā, ne Rīgas domē, bet tās pārstāvis Rihards Eigims tika atbrīvots no Daugavpils mēra amata. «Latvijas faktu» 2009. gada rudens partiju reitingu tabulās LSDSP vairs netika iekļauta.[31]

2010. gada 10. aprīlī partijas 42. kongresa delegāti ar 121 balsi par, 24 balsīm pret un vienam delegātam atturoties, nobalsoja par priekšvēlēšanu apvienības "Atbildība" izveidošanu kopīgi ar bijušā eiroparlamentārieša Guntara Krasta vadīto apvienību Libertas.lv un Latvijas Apvienotās Policistu apvienības priekšsēdētāja Agra Sūnas partiju Latvijas kustība «Solidaritāte».[32] Savukārt LSDSP priekšsēdētāja vietnieki Atis Lejiņš un Ilmārs Gromuls, kā arī ģenerālsekretārs Ansis Dobelis, protestējot pret kongresa vairākuma balsojumu, paziņoja par atkāpšanos no amatiem.[33] Vēlāk Atis Lejiņš nolēma kandidēt apvienības Vienotība vēlēšanu sarakstā, nepakļaujoties LSDSP kongresa lēmumam, taču no partijas viņu par to izslēdza tikai pēc vēlēšanām.[34] Dobelis 2011. gadā izveidoja biedrību "Progresīvie", kas 2017. gadā pārtapa par partiju.[35]

Pēc neveiksmes vēlēšanās, iegūstot 0,64% balsu, apvienība "Atbildība" pajuka (likvidācijas process uzsākts 2020. gadā).[36] 2011. gada Saeimas vēlēšanās LSDSP ieguva 0,28% balsu. Latvijas valsts politisko partiju vēsturē LSDSP ir unikāls piemērs, kur līderu nesaskaņas un to dažādie uzskati ilgstošā laika periodā spēlē tik negatīvu lomu partijas darbībā.[nepieciešama atsauce]

No LSDSP atdalījušās politiskās organizācijas

labot šo sadaļu

Pēc 2011. gada

labot šo sadaļu

2014. gadā LSDSP Eiropas Parlamenta vēlēšanās ieguva 0,33% balsu, bet 12. Saeimas vēlēšanās nepiedalījās.

2017. gada pašvaldību vēlēšanās LSDSP guva panākumus reģionos, uzvarot Olaines novadā un iegūstot trešo vietu Bauskas novadā.

2018. gada Saeimas vēlēšanās LSDSP piedalījās no politisko partiju apvienības SKG, kurā apvienojās Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP), Kristīgi demokrātiskā savienība (KDS) un Gods kalpot mūsu Latvijai (GKML).[37] Apvienība nepārvarēja 5% barjeru, iegūstot vien 0,21% balsu, un Saeimā neiekļuva. Pēc vēlēšanām 2019. gada martā apvienību veidojušās partijas paziņoja par iekļaušanos partijas No sirds Latvijai veidotajā apvienībā Atmoda.[38][39] Par partijas iekļaušanos apvienības "Atmoda LSDSP" sastāvā tika nobalsots partijas kongresā, taču daļa tās biedru atteicās to pieņemt.[40] Aprīlī J. Dinevičs medijiem paziņoja, ka LSDSP nepievienojās apvienībai domstarpību dēļ ar partneriem par apvienības nosaukumu.[41][42]

2019. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās LSDSP startēja atsevišķi un ieguva 0,19% balsu.[43] Partija nepiedalījās 2020. gada Rīgas domes ārkārtas vēlēšanās, taču piedalījās 2021. gada pašvaldību vēlēšanās, noturot vairākumu Olaines novadā.[44] Partija startēja arī atliktajās Rēzeknes novada vēlēšanās, ierindojoties pēdējā vietā ar 2,71% un neiekļūstot domē.[45][46]

2021. gada pašvaldību vēlēšanās LSDSP zaudēja pārstāvniecību Bauskas un Saldus novadu domēs, tomēr partija uzvarēja Olaines novadā un ieguva 2 deputātu vietas Preiļu novadā.

Gatavojoties 14. Saeimas vēlēšanām, 2022. gada 27. aprīlī LSDSP kopā ar partiju "Par cilvēcīgu Latviju" (bijusī KPV LV) paziņoja par apvienības "Apvienība Latvijai" izveidi.[47] Taču 1. jūnijā tika paziņots par apvienības likvidēšanu un jaunas apvienības izveidi ar Latvijas Zemnieku savienību uz Zaļo un zemnieku savienības bāzes.[48] Vēlēšanās apvienība ieguva 12,44% un 16 deputātu vietas (divas no tām ieguva LSDSP biedri — Andrejs Vilks un Anita Brakovska).

labot šo sadaļu
 
Iepriekšējais partijas logo
Iepriekšējais partijas logo 

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ «Informācija par politisko partiju biedru skaitu». Uzņēmumu reģistra tīmekļvietne (latviešu). Skatīts: 2024-04-06.
  2. ↑ Guntars Laganovskis. Sociāldemokrāti — kreisuma izpratnes un savu kļūdu ķīlnieki. // LV.LV
  3. ↑ Kļūda atsaucē: tika izmantota :d nosauktā atsauce, taču tā netika definēta
  4. ↑ Priekšsēdētāja, priekšsēdētāja biedru un valdes ievēlēšana notiek kongresu laikā, kur lēmumu pieņem 37 partijas domes locekļi un teritoriālo organizāciju pārstāvji, t.i., kopā 77 partijas biedri.
  5. ↑ 2010. 10. Saeimā ievēlētie deputāti Arhivēts 2010. gada 25. decembrī, Wayback Machine vietnē., Centrālās vēlēšanu komisijas oficiālā informācija
  6. ↑ «No partijas izslēgts Atis Lejiņš». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 5. februārī. Skatīts: 2011. gada 29. janvārī.
  7. ↑ Rīgas vēlētāju profili
  8. ↑ Cik demokrātiska ir Latvija. Demokrātijas audits — sk. 97. lpp.
  9. ↑ «Olaines novads». Centrālā vēlēšanu komisija. 2017. gada 23. jūlijā. Skatīts: 2017. gada 9. decembrī.
  10. ↑ «Bauskas novads». Centrālā vēlēšanu komisija. 2017. gada 23. jūlijā. Skatīts: 2017. gada 9. decembrī.
  11. ↑ «Saldus novads». Centrālā vēlēšanu komisija. 2017. gada 23. jūlijā. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 11. jūnijā. Skatīts: 2017. gada 9. decembrī.
  12. ↑ «Iecavas novads». Centrālā vēlēšanu komisija. 2017. gada 23. jūlijā. Skatīts: 2017. gada 9. decembrī.
  13. ↑ «Preiļu novads». Centrālā vēlēšanu komisija. 2017. gada 23. jūlijā. Skatīts: 2017. gada 9. decembrī.
  14. ↑ «Rīga». Centrālā vēlēšanu komisija. 2017. gada 23. jūlijā. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 25. martā. Skatīts: 2017. gada 9. decembrī.
  15. ↑ Lejiņš Atis. Zviedrijas Sociāldemokrātijai — 100 gadu. // Atmoda. 15.05.89.
  16. ↑ 16,0 16,1 Mednis Imants, Antonēvičs Māris. Politiskās partijas Latvijā. Latvija divos laikposmos. — LU vēstures fonds 2001. 289. lpp.
  17. ↑ Pateicoties šai politikai, tika izveidota Latvijas Neatkarīgā Komunistu partija. — Antonēvičs Māris. Kaut kas kreiss un neskaidrs. // Latvijas Avīze. 21.03.2005.
  18. ↑ Butlers Paulis. Kā atjaunot vienotību? // Brīvība. Nr.10. 1990.
  19. ↑ 1990. gada 7. aprīlī partijas Rīgas organizācija, krievu sekcija (viena no lielākajām partijas sekcijām) un gandrīz visi Iniciatīvās grupas locekļi nodibināja jaunu Latvijas Sociādemokrātisko partiju (LSDP) un par priekšsēdētāju ievēlēja J.Dinēviču.
  20. ↑ V.Šteins, zaudējis posteni, ķērās pie pilnīgi atšķirīgas ideoloģiskās orientācijas, uzsākot Latvijas Konservatīvās partijas veidošanu.
  21. ↑ Blūzma V. Latvijas valsts atjaunošana 1986. — 1993. — Zvaigzne ABC: Rīga, 1998., 265. lpp.
  22. ↑ Baldzēns Egīls. Eiropejisku sociāldemokrātiju Latvijai. // Diena. 23.10.95.
  23. ↑ 23,0 23,1 Briķe Ieva. Pret Dinēviča vienošanos. // Neatkarīgā cīņa. 03.06.93.
  24. ↑ Miķelsone Māra. Uz LJ jautājumiem atbild LSDSP priekšsēdētājs. // Latvijas Jaunatne. 19.06.93.
  25. ↑ Imša Edmunds. Ko tauta zina par politiku. // Latvijas Jaunatne. 14.04.93.
  26. ↑ 26,0 26,1 Senakols Roberts. LSDSP nevarības iemesli. // Brīvība. Nr.1. 97.
  27. ↑ Rutks I. Sociāldemokrātiskā partija nav tikai kreisie populisti. // Diena. 06.12.95.
  28. ↑ Piemēram J.Bojāra un L.Balgas (SSO vadītāja) konflikts, kurš beidzas ar sociāldemokrātiskās sieviešu organizācijas izstāšanos no koalīcijas, ka rezultātā 1. jūlijā tika sasaukta LSDSP ārkārtas sēde.
  29. ↑ Jau 26. maija koalīcijas sēdē J.Bojārs uzstādīja koalīcijas partneriem ultimātu, ka nevar atrasties vienā sarakstā ar J.Dinēviču, kurš ir jāizsvītro no padomes, vai arī LSDSP ir jāpamet koalīcija.
  30. ↑ 1996. gadā Jura Bojāra vadītā LDDP vienotā koalīcijā esot ar LSDSP, izlēma mainīt savu nosaukumu un pārdēvējā par Latvijas Sociāldemokrātisko partiju (LSDP).
  31. ↑ LSDSP meklēs partnerus startam 10. Saeimas vēlēšanās[novecojusi saite]
  32. ↑ LSDSP nobalso par apvienības veidošanu; Dinevičam nav jāatkāpjas. // Diena. 10.04.2010.
  33. ↑ Lejiņš, Gromuls un Dobelis atkāpjas no amatiem LSDSP. // Diena. 10.04.2010.
  34. ↑ Lejiņa patiesos nolūkus rādīs viņa darbi Saeimā[novecojusi saite] LSDSP valdes paziņojums 20.10.2010.
  35. ↑ «Jaunie zaļie raiņi / Diena». www.diena.lv. 2018-06-02. Skatīts: 2020-12-25.
  36. ↑ LURSOFT. «ATBILDĪBA-sociāldemokrātiska politisko partiju apvienība , 40008127042 - par uzņēmumu». Lursoft (latviešu), 2020-12-25. Skatīts: 2020-12-25.
  37. ↑ LSDSP un kristīgo demokrātu apvienība sevi piesaka ar pretnostatījumu Briselei
  38. ↑ LURSOFT. «Atmoda , 50008276341 - par uzņēmumu». Lursoft (latviešu), 2020-12-25. Skatīts: 2020-12-25.
  39. ↑ www.DELFI.lv. «'LSDSP/KDS/GKL' pārtop par Sudrabas vadītu 'Atmodu'». delfi.lv (latviešu), 2019-03-18. Skatīts: 2020-12-25.
  40. ↑ LETA. «LSDSP kongress atbalsta partijas reorganizāciju». delfi.lv (latviešu), 2019-01-19. Skatīts: 2020-12-25.
  41. ↑ «Sudraba: «Sociāldemokrāti» varētu nepievienoties partijai «Atmoda»». www.lsm.lv (latviešu). 2019-02-13. Skatīts: 2020-12-25.
  42. ↑ «LSDSP līderis Dinevičs: Daudzas lietas ES jārisina nacionālā līmenī». www.lsm.lv (latviešu). 2019-04-26. Skatīts: 2020-12-25.
  43. ↑ «Vēlēšanu rezultāti / LSM.lv». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2020-12-25.
  44. ↑ «Olaines novadā vēlēšanās vairākumu gūst LSDSP». www.lsm.lv (latviešu). 2021-06-06. Skatīts: 2021-10-07.
  45. ↑ «LSDSP - Ziņas». www.lsdsp.lv. Skatīts: 2021-10-07.
  46. ↑ «Balsis 2021 - Varakļānu novada domes un Rēzeknes novada domes vēlēšanas - Rezultāti». Centrālā vēlēšanu komisija.
  47. ↑ «LSDSP un «KPV LV» pēctece vienojušās par kopēju startu 14. Saeimas vēlēšanās». www.lsm.lv (latviešu). 2022-04-27. Skatīts: 2022-04-27.
  48. ↑ «Saeimas vēlēšanās Zemnieku savienības un LSDSP kopīgais premjera amata kandidāts būs Viktors Valainis». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2022-06-18.

Literatūra

labot šo sadaļu
  • Mednis I. Partiju laiki Latvijā (1988—2002). — Drukātava: Rīga, 2007. ISBN 978-9984-798-20-2 — 289.—302. lpp.

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Latvijas_Sociāldemokrātiskā_Strādnieku_partija&oldid=4167608"