Uldis Bērziņš

latviešu dzejnieks un tulkotājs

Uldis Bērziņš (dzimis 1944. gada 17. maijā, miris 2021. gada 24. martā Rīgā) bija latviešu dzejnieks un tulkotājs, pazīstams gan kā latviešu dzejas poētikas reformētājs 1970. gados, gan virtuozs atdzejošanas meistars.

Uldis Bērziņš
Uldis Egīls Valdemārs Bērziņš
Uldis Bērziņš
Personīgā informācija
Dzimis 1944. gada 17. maijā
Valsts karogs: Latvijas ģenerālapgabals Rīga, Latvijas ģenerālapgabals, (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 2021. gada 24. martā (76 gadi)
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Dzīves vieta Rīga
Tautība latvietis
Dzīvesbiedre Jeļena Staburova
Bērni Ansis Ataols Bērziņš,
Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova
Literārā darbība
Nodarbošanās dzejnieks, tulkotājs
Valoda latviešu valoda
Rakstīšanas laiks 1957−2021
Žanri Dzeja
Slavenākie darbi "Piemineklis kazai"
Apbalvojumi Baltijas Asamblejas Balva (1995)
Šis raksts ir par Uldi Bērziņu. Par citām jēdziena Bērziņš nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Atdzejojis no ģermāņu, turku, slāvu, semītu, irāņu, skandināvu, senebreju u. c. valodām.

Biogrāfija labot šo sadaļu

Dzimis kā Uldis Egīls Valdemārs Bērziņš 1944. gadā Rīgā stacijas priekšnieka palīga Pauļa Jāņa Bērziņa un viņa sievas Sebastianas Birutas, dzimušas Vītolas (1922–2004), ģimenē.[1] Viņa mātes vecāki nākuši no Neretas puses Sēlijā, vectēvs Jānis Vītols (1876–1951) bija 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka virsnieks, piedalījās Ziemassvētku kaujās, vecmāmiņa Marija Vītola (1879–1971) nāk no Rites pagasta. 1952. gadā viņa māte otro reizi apprecējās ar Leonīdu Ozoliņu.[2] Uldi Bērziņu pamatā audzinājusi vecmāmiņa un viņa tēvocis Jānis Ērenpreiss.[3]

Bērnību Uldis Bērziņš aizvadījis plašā dzīvoklī Kr. Barona ielā 26. Mācījās Rīgas 40. vidusskolā (1951), Rīgas Natālijas Draudziņas 7. vidusskolā (1952–1962). Pirmie dzejoļi tapuši trīspadsmit gadu vecumā 1957. gadā, bet dzejolis "Streiks" publicēts 1963. gadā izdevumā "Universitāte", Nr. 6.[2]

1962. gadā viņš uzsāka latviešu valodas un literatūras studijas LVU Vēstures un filoloģijas fakultātē, 1964. gada rudenī tika iesaukts Padomju armijā. 1968. gada rudenī ar LVU Filoloģijas fakultātes norīkojumu U. Bērziņu ieskaitīja Ļeņingradas Valsts universitātes Austrumu fakultātē turku valodas un literatūras specialitātes (tirkoloģija) otrajā kursā.[2] 1971. gadā viņš saņēma diplomu turku filoloģijā, persiešu un turku filoloģijas studijas turpināja Maskavas Valsts Universitātes Āzijas un Āfrikas valstu institūtā (1973–1974). 1974. gadā apprecējās ar PSRS ZA Austrumpētniecības institūta aspiranti Jeļenu Staburovu. 1974. gada 19. decembrī viņu uzņēma Latvijas PSR Rakstnieku savienībā. Ieteikumus uzņemšanai RS rakstīja tulkotāja Marija Šūmane, dzejnieki Jānis Sirmbārdis un Ojārs Vācietis. Pirmais Ulda Bērziņa dzejoļu krājums "Piemineklis kazai" pēc ilgas aizkavēšanās iznāca 1980. gadā, kad autors jau bija sasniedzis 36 gadu vecumu.

Uldis Bērziņš papildinājās Prāgas Kārļa Universitātes un Bratislavas Universitātes vasaras skolās (1976–1982).[1] 1983. gadā apmeklēja uzbeku valodas studijas Taškentas Valsts Universitātē.[2] Viņa atdzejojumā latviski iznāca dzejnieku Rasula Rza (1972), Fāzila Hisni Dāglardžas (1974, 1880), Šimborskas (1979) un Saadī (1981) dzejoļu krājumi.[4]

1986. gadā, kad LPSR Rakstnieku savienība savāca grāmatas ar autogrāfiem Čornobiļas avarijas sēku likvidatoriem no Latvijas, Uldis Bērziņš kopā ar Marinu Kosteņecku un Andri Sproģi (laikraksta Literatūra un Māksla galveno redaktoru) šīs grāmatas aizveda uz Čornobiļu. Viņš bija pārliecināts, ka rakstniekiem jāuzmundrina gars cilvēkiem, kurus paņēma uz diviem mēnešiem, bet pēc tam nelaida mājās, jo viņi jau bija sabojāti un nebija vēlmes bojāt citus vīriešus.[5]

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1992. gadā viņu ievēlēja par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli.[1]

1990. gados Bērziņš strādāja pie jauna Bībeles tulkojuma latviešu valodā, mācījās senebreju valodu Bībeles tulkošanas seminārā Amsterdamas Brīvajā Universitātē (1994—1995), 1997. gadā studēja Upsālas Universitātes Teoloģiskajā institūtā, 1998. gadā piedalījās seminārā "Kristoloģija, jūdu mesiānisms un islāma perspektīva: teksta interpretācija" Zviedrijas Teoloģiskajā institūtā Jeruzalemē.[2] No senebreju valodas tulkoja Vecās Derības daļas "Ījabs" (1997), "Pulcētājs" (2000), "Slavinājumi" (2005). 2000. gadā sāka darbu arī pie Korāna tulkojuma no arābu valodas, kuru pabeidza 2011. gadā.

2021. gada 24. martā Bērziņa ģimene paziņoja par viņa nāvi.[6]

Sabiedriskā darbība labot šo sadaļu

Kopš bija 1988. gada Latvijas PEN kluba biedrs.

1989. gadā iestājās Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijā, 1991. un 1992. gadā bija partijas vadītājs.

1996. gadā tika ievēlēts par Tautību konsultatīvās padomes locekli.

Ģimene labot šo sadaļu

  • Sieva Jeļena Staburova, vēstures, sinoloģijas un politikas zinātnes profesore Rīgas Stradiņa Universitātes Politikas zinātnes katedrā
  • dēls Ansis Ataols Bērziņš (1975), mūziķis, matemātiķis un sociālais aktīvists
  • meita Una Aleksandra Čerenkova-Bērziņa (1985)

Apbalvojumi labot šo sadaļu

  • 1979: Dzejas dienu balva par poļu dzejas atdzejojumiem.
  • 1983: Dzejas dienu balva par Saadī grāmatas "Rožudārzs" atdzejojumu.
  • 1988: Dzejas dienu balva par turku dzejas izlases "Baložu pilni pagalmi" atdzejojumu (kopā ar P. Brūveri).
  • 1992: Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis.
  • 1994: Sorosa fonda Sabiedriskās saskaņas balva.
  • 1994: Zinaīdas Lazdas balva (kopā ar Juri Kronbergu).
  • 1995: Baltijas Asamblejas Balva literatūrā par grāmatām "Dzeja", "Laiks" un "Kukaiņu soļi".
  • 1995: Triju Zvaigžņu ordenis
  • 2000: Spīdolas balva.
  • 2005: Literatūras gada balva par grāmatas "Slavinājumi" atdzejojumu.
  • 2009: Dzejas dienu balva par F. Demirāga grāmatas "Gaisos tālu medību balsis" atdzejojumu.
  • 2009: Literatūras gada balva par dzejoļu krājumu "Saruna ar Pastnieku".
  • 2014: Literatūras gada balva par dzejoļu krājumu "Izšūpojušies. Bibliotēka ostmalā".
  • 2015: Žurnāla "Latvju Teksti" dzejas balva par J. Seiferta grāmatas "Mēra stabs / Skūpstu grāmata" atdzejojumu.
  • 2015: Literatūras gada balvas speciālā balva par "Vecās Eddas" atdzejojumu.
  • 2016: AKKA/LAA autora balva par "Vecās Eddas" atdzejojumu.
  • 2016: Literatūras gada balva par mūža ieguldījumu.[7]
  • 2018: Literatūras gada balva par dzejoļu krājumu "Idilles".
  • 2019: Literatūras gada balva par senspāņu epa "Dziesma par manu Sidu" atdzejojumu.

Bibliogrāfija labot šo sadaļu

Dzejoļu krājumi labot šo sadaļu

  • Piemineklis kazai. Rīga: Liesma, 1980.
  • Poētisms baltkrievs. Rīga: Liesma, 1984.
  • Nenotikušie atentāti. Rīga: Liesma, 1990.
  • Laiks (kopā ar Juri Kronbergu). Rīga: Liesma, 1994.
  • Nozagtie velosipēdi. Rīga: Minerva, 1999.
  • Maijs debešos. Rīga: Preses nams, 2002.
  • Saruna ar Pastnieku. Rīga: Neputns, 2009.
  • Izšūpojušies. Bibliotēka ostmalā. Rīga: Neputns, 2014.
  • Idilles. Rīga: Neputns, 2018.

Citi dzejas izdevumi labot šo sadaļu

  • Kukaiņu soļi. Rīga: Raiņa un Aspazijas fonds, 1994.
  • Dzeja. Rīga: Artava, 1995.
  • Daugavmala [poēma]. Rīga: Nordik, 1999.
  • Dzeja [kopotā dzeja]. Rīga: Atēna, 2004.

Grāmatas citās valodās labot šo sadaļu

  • Parasts akmens [dzejas cikls Ojāra Feldberga katalogā, angļu val. atdz. Ieva Lešinska]. Rīga, 1992.
  • Vabzdžių žingsniai [Kukaiņu soļi, lietuviešu val. atdz. Vladas Braziūnas, Sigitas Geda, Valdas Kukulas, Kęstutis Nastopka, Giedrė Šlapelytė]. Vilnius: Baltos lankos, 1997.
  • Kahekõne ajaga [Kukaiņu soļi, igauņu val. atdz. Helvi Jürisson, Mats Traat, Ita Saks]. Tallinn: Tuum, 1998.
  • Synpunkt på evigheten [zviedru val. atdz. Juris Kronbergs]. Tollarp: Ariel skrifter, 2004.
  • Сфера Хевисайда [Hevisaida sfēra, kopā ar J. Rokpelni, krievu val. atdz. Sergejs Moreino]. Rīga: Karogs, 2008.
  • Locījumi un dziesmas [krievu val. atdz. Olga Pētersone]. Rīga/Maskava, 2010.

Atdzeja un tulkojumi labot šo sadaļu

  • Rasuls Rza. Krāsas [no azerbaidžāņu val.]. Rīga: Liesma, 1972; 2. izdevums - Rīga: Pētergailis, 2019.
  • Fāzils Hisni Dāglardža. Kad zāle pie zvaigznes duras [no turku val.]. Rīga: Liesma, 1974.
  • Eķrems Eilisli. Cilvēki un koki. [stāsti; no azerbaidžāņu val.]. Rīga: Liesma, 1977.
  • Vislava Šimborska. Apsveiksim skudras [no poļu val.]. Rīga: Liesma, 1979.
  • Visiem, visiem jums Amerikas vārdā, sast. Tamāra Zālīte [no angļu val.]. Rīga: Liesma, 1980 (līdzautors).
  • Fāzils Hisni Dāglardža. Putni mūs mīl [dzejoļi bērniem; no turku val.]. Rīga: Liesma, 1980.
  • Saadī. Rožu dārzs [no persiešu val.]. Rīga: Liesma, 1983.
  • Mahtimguli. Cik dziļas dzīles pasaulei [no turkmēņu val.]. Rīga: Liesma, 1983 (līdzautors).
  • Veļimirs Hļebņikovs. Dziesmu karapulks [no krievu val.]. Rīga: Liesma, 1985 (kopā ar M. Čaklo).
  • Baložu pilni pagalmi [no turku val.]. Rīga: Liesma, 1988 (kopā ar P. Brūveri).
  • Mana vectēva Korkuda grāmata [no vecoguzu val.]. Rīga: Liesma, 1993.
  • Ījabs [Bībeles grāmata]. Rīga: Zinātne, 1997.
  • Snorre Sturlas dēls. Gilves acumalds [no senislandiešu val.] Rīga: Nordik, 1997.
  • Vislava Šimborska. Dzeja [no poļu val.]. Rīga: Jumava, 1998.
  • Česlavs Milošs. Sagūstītais prāts [esejas; no poļu val.]. Rīga: Zvaigzne ABC, 1998.
  • Tūmass Transtrēmers. Atmiņas mani redz [no zviedru val.]. Rīga: Jumava, 1999 (līdzautors).
  • Pulcētājs [Bībeles grāmata]. Rīga: Zinātne, 2000.
  • Horhe Luiss Borhess. Stāsti [no spāņu val.]. Rīga: Jumava, 2002 (līdzautors).
  • Kipras dzeja Rīga: Adria, 2007 (U. Bērziņa atdzejojumi no turku val.; K. Skujenieka atdzejojumi no grieķu val.).
  • Mehmeds Jašins. Vecas dziesmas no Jaunās pilsētas [no turku val.]. Rīga: Adria Books, 2008.
  • Fikrets Demirāgs. Gaisos tālu medību balsis [no turku val.]. Rīga: Lietusdārzs, 2009.
  • Korāns [no arābu val.]. Rīga: Neputns, 2011.
  • Ulfs Starks. Diktators [dzeja bērniem; no zviedru val.]. Liels un mazs, 2012.
  • Bībele ar deiterokanoniskajām grāmatām. Rīga: Latvijas Bībeles biedrība, 2012 (līdzautors).
  • Mana vectēva Korkuda grāmata [no vecoguzu val.]. Otrais izdevums. Rīga: Jānis Roze, 2013.
  • Teika par Igora karagaitu [no senkrievu val.]. Rīga: Zinātne, 2014 (kopā ar K. Skujenieku).
  • Jaroslavs Seiferts. Mēra stabs / Skūpstu grāmata. Rīga: Mansards, 2015.
  • Vecā Edda [no senislandiešu val.]. Rīga: Jānis Roze, 2015.
  • Džidi Madzja. Mana ciema dievi [no ķīniešu val.]. Rīga: Jānis Roze, 2017.
  • Dziesma par manu Sidu [no senkastīliešu val.]. Rīga: Neputns, 2019.

Literatūra labot šo sadaļu

Atsauces labot šo sadaļu

  1. 1,0 1,1 1,2 «LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 11. aprīlī. Skatīts: 2018. gada 29. martā.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 «Uldis Bērziņš». literatura.lv (latviešu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018-04-11. Skatīts: 2018-11-27.
  3. Juris, Ērenpreiss (2005). "Mans tēvs akadēmiķis Jānis Ērenpreiss". Acta medico-historica Rigensia VII: 351-356.
  4. Latvijas padomju enciklopēdija. 1.. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 765. lpp.
  5. Pauls Raudseps. «Aizstāvu tos, kurus vajā • IR.lv». IR.lv (latviešu), 2019-09-25. Skatīts: 2019-09-29.
  6. «Mūžībā devies dzejnieks Uldis Bērziņš». Lsm.lv. LSM. 2021. gada 24. martā. Skatīts: 2021. gada 24. martā.
  7. «Apbalvoti Latvijas Literatūras gada balvas laureāti • Rakstnieciba.lv». rakstnieciba.lv. Skatīts: 2018-11-27.

Ārējās saites labot šo sadaļu