Atvērt galveno izvēlni

Kurzemes Zemes padome

Avīzes Mitausche Zeitung vēstījums par Kurzemes Zemes padomes sēdi 1918. gada 8. martā.
Atjaunotās Kurzemes hercogistes ģerbonis (1918. gada pastkarte).

Kurzemes Zemes padome (vācu: Kurländischer Landesrat) bija Vācijas impērijas okupētajā Kurzemes guberņas daļā 1917. gada rudenī izveidota pašpārvaldes institūcija, kas atbalstīja Kurzemes un Zemgales pievienošanu Vācijas valstu savienībai. Pēc vācu militārās pārvaldes (Oberosts) ierosmes, 1918. gada 8. martā tā proklamēja Kurzemes un Zemgales hercogistes atjaunošanu.

IevēlēšanaLabot

Pēc Krievijas Februāra revolūcijas, 27. aprīlī (10. maijā) aptuveni 170 000 Kurzemes guberņas bēgļu un latviešu strēlnieku ievēlētie 313 pārstāvji Kurzemes Zemes sapulcē Tērbatā ievēlēja okupētās Kurzemes Pagaidu zemes padomi ar 60 deputātiem.

Tikmēr, pēc Vācijas impērijas karaspēka sekmīgās Rīgas operācijas, Kurzemes landtāgs 1917. gada 18. septembrī pieņēma lēmumu sasaukt savu Kurzemes Zemes sapulci. Sapulce sanāca 21.-22. septembrī Jelgavā ar 80 priekšstāvjiem, no kuriem 27 bija muižniecības, 27 zemnieku, 17 pilsētu, 5 Kurzemes bruņniecības, 4 luterāņu baznīcas un 1 katoļu baznīcas priekšstāvji. No tiem tikai 28 bija latvieši, galvenokārt pagastu vecākie.

22. septembrī sapulce ievēlēja Kurzemes Zemes padomi ar 20 deputātiem, pret kuru asi vērsās Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome.[1]

Kurzemes Zemes padomes deputātiLabot

1917. gadā Kurzemes Zemes padomē bija sekojoši locekļi (iekavās dota dokumentos minēto uzvārdu vāciskā rakstība):[2]

Pēc Oktobra revolūcijas 1917. gada decembrī sākās Brestļitovskas miera sarunas, kurās vācu puse ieteica Krievijai "ņemt vērā paziņojumus, kuros izteikta Polijas, Lietuvas, Kurzemes, kā arī Igaunijas un Vidzemes daļas iedzīvotāju griba pēc pilnīgas valstiskās patstāvības un atdalīšanās no Krievijas federācijas".[3]

Pirmā sēdeLabot

Oberosts 1918. gada 14. februārī steidzīgi sasauca pirmo Kurzemes Zemes padomes sēdi, kurā pieņēma lēmumu par ostrubļa kursu un prasīja, lai pārvalde vienkāršo un mīkstina saimniecību un satiksmi apgrūtinošos noteikumus. Kuno fon Hānu padomē aizvietoja Kalnamuižas barons Līvens. Padome izveidoja pastāvīgi darbojošos komisiju ar A. Bernevicu, A. Rādenu, G. Šmitu un A. Vēžnieku kā tās locekļiem, pieņēma padomes kārtības rulli.[2]

Otrā sēdeLabot

 
"Dzimtenes ziņas" par Kurzemes delegācijas vizīti pie kanclera

Pēc Brestļitovskas miera līguma parakstīšanas ar Krieviju, militārā pārvalde 8. martā sasauca otro sēdi, kas proklamēja Kurzemes un Zemgales hercogistes atjaunošanu. Sēdē nebija ieradies Andrejs Bērziņš, bet kā viesi piedalījās Vidzemes muižnieku priekšstāvis fon Tranzē un Igaunijas muižnieku priekšstāvis fon Breverns.

Padome pieņēma sekojošu lēmumu: "Pilnā skaitā sapulcējusies Kurzemes zemes padome, izņemot vienu aizbildinātu locekli, vienbalsīgi nolēma šodien pavakarē plkst. 4 savā sēdē:

  1. Viņa Majestāti ķeizaru un ķēniņu lūgt pieņemt Kurzemes hercoga kroni,
  2. izteikt vēlējumos caur konvenciju noslēgšanu attiecībā uz militāra, muitas, satiksmes, mēru, naudas un svaru lietām un caur citiem līgumiem Kurzemi, cik vien iespējams, jo cieši pievienot vācu valstij,
  3. izsacīt cerību, ka visa Baltija, pievienojot to pie vācu valsts, tiek satverta kopā par vienu vienīgu kopīgu valsti."[4]

Tiek izveidota četru cilvēku delegācija, kas šo lēmumu personīgi nodod Vācijas kancleram.

SekasLabot

Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas Apvienotā Zemes padome (Vereinigter Landesrat) 1918. gada 12. aprīlī nolēma izveidot Apvienoto Baltijas hercogisti un lūgt Vācijas ķeizaram ņemt to savā protektorātā. Pēc 1918. gada 27. augusta Berlīnes papildvienošanās, kurā Padomju Krievija atteicās no suverēna tiesībām pār Igauniju un Livoniju (Vidzemi), kā arī no jebkādas iejaukšanās to iekšējās lietās, 1918. gada 22. septembrī Vācijas ķeizars atzina Baltijas hercogistes suverenitāti.

AtsaucesLabot

  1. «Latviešu Pagaidu Nacionālās Padomes Ārlietu nodaļas sēdes protokols». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2005. gada 27. janvārī. Skatīts: 2017. gada 4. jūlijā.
  2. 2,0 2,1 Latviešu konversācijas vārdnīca. X. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 19 195. sleja.
  3. Krieviskais tulkojums: «принять к сведению заявления, в которых выражена воля народов, населяющих Польшу, Литву, Курляндию и части Эстляндии и Лифляндии, о их стремлении к полной государственной самостоятельности и к выделению из Российской федерации» no «Мирные переговоры в Брест-Литовске», т. I, изд. НКИД, М. 1920, стр. 29.
  4. Dokumenti stāsta

Ārējās saitesLabot

Skatīt arīLabot