Albānijas vēsture
Šis raksts ir jāuzlabo, lai ievērotu Vikipēdijā pieņemto stilu un/vai formatēšanu. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
Albānijas vēsture ir Eiropas vēstures daļa, kas vēstī par notikumiem mūsdienu Albānijas teritorijā.
Aizvēsture labot šo sadaļu
Albānijas teritorija tika apdzīvota jau paleolīta laikmetā pirms vairāk kā tūkstoš gadu. Sākumā uz dzīvi apmetās vietās ar labvēlīgu klimatu un izdevīgiem ģeogrāfiskajiem apstākļiem. Pirmās apmetnes ir atrastas Gajtanas alā (Škodra), Konispolē, Dajti kalnā, un Ksarā (Sarande). Pirmatnējie cilvēki dzīvoja mazās grupās galvenokārt sausās alās. Izmantoja tādas vietas kā alas un zemienes upju ielejās. Viņi izmantoja akmens un kaula darbarīkus. Kopumā šī laika darbarīki bija ļoti vienkārši. Cilvēki paleolīta laikmetā galvenokārt pārtika no augļu vākšanas un savvaļas dzīvnieku medīšanu.Zemju apdzīvotība palielinājās neolīta laikmetā. Cilvēki sāka atstāt alas un apmesties atvērtās vietās. Neolīta cilvēkiem bija tieksme veidot apmetnes brīvos laukos vai upju tuvumā. Daudz šāda veida apmetņu ir atrastas Albānijā, Serbijā (Kosovā), Melnkalnē un Maķedonijas Republikā.
Bronzas laikmets ir raksturojams ar demogrāfiskām pārmaiņām. Tautas, kas nodarbojās ar lopkopību, ieradās no austrumiem apmēram no 3. gadsimta vidus līdz 2. gadsimta sākumam pirms mūsu ēras. Homēra un Hērodota pieminētie pelasgi ir pazīstami kā senākie Balkānu pussalas iedzīvotāji, dzīvodami šeit vēl pirms ilīriešu vai sengrieķu laikiem. Teorija, kas tiek datēta ar 17. gadsimtu un bija īpaši populāra 19. gadsimtā albāņu atmodas laikā, mēģina savienot pelasgu valodu ar albāņu. Aktīvākais šīs idejas atbalstītājs bija austriešu valodnieks Hāns. Tautu etniskās piederības norobežošanās sākās bronzas laikmeta laikā. Hērodots, sengrieķu vēsturnieks, 5. gadsimtā pirms mūsu ēras rakstīja par pelasgiem, kas turpināja dzīvot Grieķijā. Pēc viņa domām, pelasgu valoda atšķīrās no sengrieķu, tomēr vēlāk saplūda ar to. Viņi nodarbojās ar lauksaimniecību, zemkopību un jūrniecību, kā arī bija lieliski celtnieki. Pelasgi uzbūvēja sienu apkārt Akropolei Atēnās, par ko atēnieši viņus atalgoja ar zemēm Atikā.
Ilīrija labot šo sadaļu
Ilīrieši izveidoja un attīstīja savu kultūru, valodu un antropoloģiskās iezīmes Balkānu rietumu daļā, ko senie rakstnieki piemin savos darbos. Ilīriešu apdzīvotās teritorijas bija plašas. Tās ietver visu rietumu pussalu, uz ziemeļiem no Centrāleiropas, uz dienvidiem no Artas līča (Preveza, Grieķija) un uz austrumiem apkārt Laihinda (Orida) ezeram. Citas ilīriešu ciltis migrēja un attīstījās Itālijā. Starp tiem bija mesapiji un japaigi. Cilts nosaukums ‘Ilīrija’ ir minēts avotos kopš 5. gadsimta pirms mūsu ēras, kamēr dažu citu cilšu nosaukumi, pēc Homēra, ir minēti 1200 gadus pirms mūsu ēras. Taču ilīriešu etniskā grupa ir vēl senāka.
Ilīriešu pirmsākumi meklējami 1500 gadu pirms mūsu ēras un bronzas laikmeta vidus, kad sāka veidoties ilīriešu etniskās grupas. Dzelzs laikmetā ilīrieši bija pilnībā atšķīrušies un mantojuši antropoloģiskās iezīmes un valodu no neolīta un bronzas laikmetiem. Senā teorija, ka ilīrieši ieradās no Centrāleiropas laikā no septītā līdz devītajam gadsimtam, tika apgāzta pēc Otrā pasaules kara veikto pētījumu laikā. Pierādījumi, ka ilīrieši apglabātu mirušos kopā ar urnām, raksturīgi Centrāleiropai, ilīriešu apmetnēs atrasti netika, tā spēcīgi iedragājot šo teoriju. Centrāleiropas ietekme ilīriešu kultūrā ir radusies amatnieku kustības pārmaiņu rezultātā.
Romas un Bizantijas valdīšanas laiki labot šo sadaļu
Pēc tam, kad Ilīriju iekaroja Romas impērija, tā tika pārveidota par Romas provinci. Tā vēlāk tika sadalīta Dalmatijas un Panonijas provincēs, zemēs, kuras ietver mūsdienu Albānijas teritoriju. Pēc Rietumromas impērijas krišanas reģionu sāka pārvaldīt Bizantija. Viduslaikos Ilīrijai uzkundzējās arī Bulgārijas cariste un Serbijas cariste.
Osmaņu impērijas sastāvā labot šo sadaļu
Viduslaikos vārds ‘’Albānija’’ tika aizvien vairāk pielietots, lai apzīmētu reģionu, kas mūsdienās ietver albāņu tautu. No 1443. gada līdz 1468. gadam Ģerģs Kastrioti Skanderbegs veiksmīgi vadīja pretestību osmaņu iebrukumam. Pēc Skanderbega nāves pretošanās turpinājās līdz 1478. gadam, tomēr bez ievērojamiem panākumiem. Skanderbega izveidotās un uzturētās savienības un lojalitātes novājinājās un beidza eksistēt, līdz ar to osmaņi iekaroja Albānijas teritoriju drīz pēc Krujes pils krišanas. Albānija kļuva par daļu no Osmaņu impērijas, tādēļ daudzi albānieši bēga uz kaimiņvalsti Itāliju, visvairāk uz Kalabriju un Sicīliju. Lielākā daļa albāniešu palika ticībā, kurai jau bija pievērsti, - islāmā. Viņi palika daļa no Osmaņu impērijas kā Iskodras, Manastiras un Janijas provinces līdz pat 1912. gadam.
Albānijas valsts izveide labot šo sadaļu
Otrā Balkānu kara rezultātā osmaņus padzina no Albānijas, kuras zemes vēlējās iegūt Serbijas karaliste, Grieķijas karaliste un Bulgārijas karaliste. Tas neapmierināja Itālijas karalisti, kas pati vēlējās iegūt bāzi Balkānos, un negribēja dot Serbijai izeju uz jūru. Serbijas iespējamā paplašināšanās neapmierināja arī Austroungāriju, kas vispār vēlējās Serbijas pakļaušanu vai sadalīšanu. Tāpēc, par spīti serbu, melnkalniešu un grieķu okupācijas spēku klātbūtnei, Austroungārijas spiediena rezultātā nolēma, ka albāņu apdzīvoto teritoriju lielāko daļu apvienos neatkarīgā Albānijas firstistē.
1924. gada decembrī, ar Dienvidslāvijas karalistes atbalstu visu varu savās rokās sagrāba prezidents Ahmeds Zogu. Jau 1925. gada janvārī viņš sāka veidot aliansi ar fašistisko Itāliju. Jūnijā viņš noslēdza vienošanos ar Itāliju, kas Albānijā ieguva plašas privilēģijas, apmaiņā pret palīdzību ekonomikas attīstībā. 1925. gada vienošanās paredzēja, ka itāļi izveidos Albānijas nacionālo banku, un pārraudzīs ekonomiku. Nacionālā banka darbojās kā itāļu bankas filiāle, un tās rezerves glabājās Romā. Itāļu kontrolētā ekonomikas attīstības aģentūra SVEA gandrīz vienmēr kontraktu izpildi uzticēja itāļu uzņēmumiem. Viens no lielākajiem projektiem biaj Duresi ostas izbūve. Albānijas piekrastes kontrole Itālijai deva iespēju pārvaldīt Adrijas jūru un nepieciešamības gadījumā bloķēt Dienvidslāvijas kuģniecības ceļus.[1]
1926. gada 27. novembrī Itālija un Albānija noslēdza vēl vienu līgumu uz pieciem gadiem, kas Albāniju pārvērta par Itālijas ekonomisko un politisko protektorāts. Ar savas ietekmes zudumu neapmierinātā Dienvidslāvija 1928. gadā pie Albānijas robežas savilka karaspēku. Uz to reaģējot Zogu pasludināja sevi par karali Zogu I, pirmo Albānijas monarhu kopš Ģerģa Kastrioti Skanderbega. Itāliju viņu atbalstīja ar jauniem aizdevumiem. 1931. gada 26. jūnijā Itālija un Albānija noslēdza vēl vienu līgumu, ar kuru Itālija vēl vairāk subsidēja Albānijas budžeta vajadzības. Albānijas finanses tagad pilnībā kontrolēja itāļi. Arī albāņu armijā un tehniskajās nozarēs ieplūda itāļu speciālisti un padomnieki, kuru skaits drīz sasniedza 300 000. Viņu bērnu vajadzībām atvēra itāļu skolas. Visa Itālijas politika bija vērsta uz to, lai nostiprinātu savu pilnīgo kontroli pār Albāniju.
Itāļi kontrolēja Albānijas naftas atradnes, un turpmākajos gados piešķīra albāņiem aizvien jaunus kredītus ekonomikas un lauksaimniecības modernizācijai. Ar 1936. gada vienošanos, Itālija kontrolēja Duresi ostas darbu, visu preču eksportu, importu un muitu. 1938. gadā, ar itāļu palīdzību, Albānijas eksports sasniedza 10,2 miljonus zelta franku. Galvenie eksporta produkti bija nafta, siers, olas un mājlopi. Imports sasniedza 18,9 miljonus zelta franki un to veidoja audumi, graudi, petroleja, cukurs un dažāda tehnika.[1]
Zogs apprecēja Ungārijas princesi Geraldīni Apponiju de Nagi - Apponiju un iepazīstināja albāniešus ar Eiropas dzīves stilu pēc gadsimtiem ilgas sekošanas austrumu dzīves stilam. Viņa valdīšanas laiks beidzās 1939. gada 7. aprīlī, kad Albānijā iebruka Itālija. Ahmeta Zogu dēls Leka (Albānijas kroņprincis), un karaliskā ģimene atgriezās Albānijā 2002. gada 28. jūnijā.
Itāļu okupācija labot šo sadaļu
Itālijas diktatora Benito Musolīni godkārības dēļ, Itālija izlēma ekonomisko kontroli pārvērst pilnīgā politiskā kontrolē, iekarojot un pakļaujot Albāniju. Pēc tam, kad Hitlers bija iekarojis Čehoslovākiju, Musolīni izlēma veikt vieglu iekarošanas kampaņu Albānijā. Itālija sāka izvirzīt vairākas prasības, kuras Zogu atteicās pilnībā pieņemt. Itālija vēlējās tiesības, neprasot atļauju, nepieciešamības gadījumā ar savu karaspēku kontrolēt Albānijas ostas, lidlaukus un ceļus. Itāļi arī pieprasīja pastāvīgas ministra vietnieka pozīcijas visās ministrijās un pilnas pilsoņu tiesības Albānijā dzīvojošajiem itāļiem. Zogu bija gatavs palielināt itāļu kolonistu tiesības, taču atteicās tiem piešķirt politiskās tiesības un pārstāvniecību parlamentā.[1]
1939. gada 5. aprīlī piedzima albāņu troņmantinieks Leka. Zogu piedāvāja turpināt sarunas, uz ko Musolīni atbildēja ar kategorisku prasību tikties ar itāļu ģenerāli. Paredzot kara sākumu, Zogu ar ģimeni bēga uz Grieķiju, vēlāk uz Latviju. Itālija iebruka Albānijā 1939. gada 7. aprīlī, sastopoties ar nelielu pretestību, un pārņēma kontroli par valsti. Duresi ostā nelielas albāņu kareivju un policistu vienības izrādīja bruņotu pretestību. Itāļu armijā trūka mehanizēta transporta un radio sakaru, tāpēc sākotnējā armijas virzība bija diezgan haotiska, taču jau pāris dienas vēlāk itāli sasniedza un okupēja galvaspilsētu Tirānu.
Nedz Grieķija nedz Dienvidslāvija nebija gatavas sniegt militāru atbalstu nelielajai albāņu armijai. Dienvidslāvi paziņoja, ka iejauksies tikai gadījumā, ja kauja izcelsies tās tiešā pierobežā. Arī albāņu sabiedrībā Zogu režīmam nebija pietiekama atbalsta. Daudzi nebija apmierināti ar viņa varu, bet ietekmīgos klanu vadoņus itāli jau sen bija paspējuši piekukuļot. Okupēto Albāniju Itālija pasludināja par karalisti personālūnijā ar Itālijas karalisti.
Dienvidslāvijas un Grieķijas militārās sagrāves rezultātā, Itālija Albānijai pievienoja albāņu apdzīvotās Melnkalnes, Kosovas un Ziemeļgrieķijas daļas. Albānijas komunisti un nacionālisti aktīvi cīnījās partizānu karā pret Itālijas okupāciju. Savukārt Vērmahtā tika iekļauta albāņu brīvprātīgo leģions "Skanderbeg", kuru nacistiskā Vācija aktīvi izmantoja partizānu apkarošanai serbu zemēs.
Albānijas komunistu partiju izveidoja 1941. gada 8. novembrī ar PSRS atbalstu Dienvidslāvijas Komunistiskās partijas vadībā. 1944. gada novembrī komunistu partizāni ieguva kontroli pār valdību ar pretošanās līderi Enveru Hodžu priekšgalā.
Komunistu varas laiks labot šo sadaļu
Daudzu desmitgažu garumā Albānijas Tautas Republika Hodžas vadībā izveidoja un sagrāva attiecības ar Dienvidslāviju, Padomju Savienību un Ķīnu. Hodžas ēras nobeigumā Albānija bija izolēta sākumā gan no kapitāliskajiem Rietumiem (Rietumeiropas, Ziemeļamerikas un Austrālijas), gan arī vēlāk no komunistiskajiem Austrumiem. Envers Hodža nomira 1985. gadā. Viņa valdīšanas laikā apmēram 6000 Albānijas iedzīvotāji tika nogalināti politisku iemeslu dēļ. Par spīti tam dzīves labklājība uzlabojās, kā arī mūža garums palielinājās, rakstītprasme atmaksājās ar ieguvumiem un ekonomiskā izaugsme turpinājās līdz 70. gadu vidum.
Pirmās masu pretkomunistiskās protesta akcijas notika 1990. gada jūlijā. Drīz pēc tam Ramiza Alias komunistiskais režīms veica dažas ekonomiskas pārmaiņas. 1990. gada beigās pēc lieliem studentu protestiem un neatkarīgo arodbiedrību kustībām režīms pieņēma daudzpartiju sistēmu. Pirmās daudzpartiju vēlēšanas notika 1991. gada 31. martā, kad lielākā daļa balsu tika atdotas par Komunistu partiju.
Ekonomiskās krīzes laiks labot šo sadaļu
1992. gada 22. martā notika jaunas vēlēšanas, kas noslēdzās ar koalīcijas (sastāvēja no Demokrātiskās partijas, sociāldemokrātiem un Republikāņu partijas) nākšanu pie varas. 1996. gada vispārējās vēlēšanās Demokrātiskā partija uzvarēja ar absolūto vairākumu, iegūstot vairāk nekā 85% vietu parlamentā. 1997. gadā pēc tam, kad Starptautiskais Valūtas fonds piespieda valsti liberalizēt banku praktizēšanos, izcēlās plaši dumpji. Daudzi pilsoņi, nezinot par tirgus ekonomikas darbošanās likumiem, ieguldīja visus savus ietaupījumus piramīdu shēmās. Īsā laika periodā 2 miljardi dolāru (80% no valsts IKP) atradās pāris piramīdu shēmu īpašnieku rokās, izraisot smagas ekonomiskas problēmas un pilsoņu nemieru. No policijas iecirkņiem un militārajām bāzēm tika izzagti miljoniem Kalašņikova automātu un citu ieroču. Pārsvaru guva anarhija; zemessardze un vēl mazāk organizēti apbruņoti iedzīvotāji kontrolēja vairākas pilsētas. Pat amerikāņu militārie konsultanti pameta valsti, lai saglabātu savu drošību. Aleksandra Meksi valdība atkāpās, un tika izveidota nacionālās vienotības valdība. Kā prettrieciens anarhijai, Sociālistu partija uzvarēja 1997. gada vēlēšanās un Beriša atkāpās no prezidentūras.
Tomēr pēc 1997. gada nemieriem līdz stabilitātes atjaunošanai bija vēl tālu. Naids starp varas eliti Sociālistiskajā partijā bija cēlonis vairākām īstermiņa Sociālistu valdībām. Valsti pārpludināja bēgļi no kaimiņos esošās Kosovas 1998. un 1999. gadā Kosovas kara laikā. 2002. gada jūnijā par prezidenta Redžepa Meidani darba turpinātāju kā kompromisa variants tika ievēlēts kādreizējais ģenerālis Alfreds Moisiu. 2005. gada jūnija parlamentārajās vēlēšanās pēc sociālistu iekšējām ķildām un korupcijas skandālu virknes Fatoss Nano valdībā varu guva Demokrātiskās partijas līderis Sali Beriša.
Eiroatlantiskā integrācija labot šo sadaļu
2006. gadā Albānija parakstīja Stabilizācijas un Saistību Vienošanos ar ES, tādējādi sperot pirmo ievērojamo soli tuvāk ES. Albānija vienlaikus ar Horvātiju 2008. gada 3. aprīlī saņēma uzaicinājumu pievienoties NATO.
Joprojām darbaspēks no Albānijas turpina aizplūst uz Grieķiju, Itāliju, Vāciju un citām Eiropas un Ziemeļamerikas daļām. Tomēr migrācijas plūsma pamazām kļūst mazāka, aizvien vairāk iespējām parādoties pašā Albānijā, tai stabili attīstoties.