Albānijas Tautas Republika

Albānijas Tautas Republika (albāņu: Republika Popullore e Shqipërisë) bija nosaukums Albānijā pastāvējušai komunistu valstij no 1946. gada 11. janvāra līdz 1976. gada 28. decembrim, kad valsts nosaukums tika mainīts uz Albānijas Tautas Sociālistiskā Republika (albāņu: Republika Popullore Socialiste e Shqipërisë), kas pastāvēja līdz 1991. gada 29. aprīlim.

Republika Popullore e Shqipërisë (1946—1976)
Republika Popullore Socialiste e Shqipërisë
(1976—1991)
Albānijas Tautas Republika (1946—1976)
Albānijas Tautas Sociālistiskā Republika (1976—1991)
PSRS satelītvalsts (līdz 1961)

1946 – 1991
Flag Coat of arms
Karogs Ģerbonis
Devīze
Ti Shqipëri, më jep nder, më jep emrin Shqipëtar
Proletarë të të gjitha vendeve, bashkohuni!
Himna
Himni i Flamurit
Location of Republika
Location of Republika
Albānija 1989. gadā
Pārvaldes centrs Tirāna
Valoda(s) albāņu valoda
Reliģija ateisms
Valdība Vienpartijas sociālistiska republika un staļinistu diktatūra (1946—1985)
Vienpartijas sociālistiska republika (1985—1990)
Parlamentāra sociālistiska republika (1990—1991)
Pirmais sekretārs
 - 1946—1985 Envers Hodža
 - 1985—1991 Ramizs Alija
Prezidija priekšsēdētājs
 - 1946—1953 Omers Nišani
 - 1953—1982 Hakshi Leši
 - 1982—1991 Ramizs Alija
Premjerministrs
 - 1946—1954 Envers Hodža
 - 1954—1981 Mehmets Šehu
 - 1981—1991 Adils Čarčani
Likumdevējs Tautas asambleja
Vēsturiskais laikmets Aukstais karš
 - Izveidota 1946. gada 10. janvārī
 - Komunistiskā režīma krišana Albānijā 1990. gada 11. decembrī
 - Likvidēta 1991. gada 29. aprīlī
Platība
 - 1985 28 748 km²
Iedzīvotāju skaits
 - 1985. gadā 3 072 000 
     Blīvums 106,9 /km² 
Nauda Franga (1946–1947)
Albānijas leks (1947–1991)
Envers Hodža, 1971
Albānijas bunkuri, kas noklāja visu Albāniju imperiālistu uzbrukuma atvairīšanai
Tirāna, 1978

Valsti izveidoja Albānijas Demokrātiskā valdība, kas pastāvēja no 1944. līdz 1946. gadam. Komunistu līdera Envera Hodžas vadībā Albānijā izveidojās režīms, kas atgādina mūsdienu Ziemeļkoreju. Sākotnēji Austrumu bloka valsts, ideoloģisku konfliktu dēļ tā 1960. gados pameta PSRS ietekmes sfēru un izveidoja aliansi ar Ķīnas Tautas Republiku, kas pastāvēja līdz reformu sākumam Ķīnā 1978. gadā. Valstī saglabājās staļiniskais vadības stils un tika uzturēts Hodžas personības kults. Albānija noslēdzās no apkārtējās pasaules. 1967. gadā Albānija paziņoja, ka tajā vairs nepastāv reliģija, kļūstot par pirmo ateistu valsti pasaulē. Pēc Varšavas pakta valstu iebrukuma Čehoslovākijā 1968. gadā, lai apspiestu Prāgas pavasari, Albānija izstājās no Varšavas pakta.

1944. gada 29. novembrī Hodžas vadītā Nacionālās Atbrīvošanas Kustība bez Sarkanās armijas palīdzības, taču ar Lielbritānijas sniegtajiem ieročiem un kara aviācijas atbalstu, atbrīvoja Albāniju no fašistiskās Itālijas okupācijas un anti-komunistiskajiem nacionālistiem. Maijā izveidotā, komunistu kontrolētā Antifašistiskā Nacionālās Atbrīvošanas Padome kļuva par pagaidu valdību Envera Hodžas vadībā. Itāļu gāztajam karalim Zogu I tika aizliegts atgriezties valstī. Tā kā komunisti valsti bija atbrīvojuši paši, Albānijā nenotika pakāpeniska atbrīvošanās no demokrātijas paliekām un pāreja uz komunistu diktatūru, kā tas notika pārējās Austrumu bloka valstīs.

Iekšlietu ministra Koči Dzodzes vadībā 1945. gadā notika bijušo monarhijas darbinieku, fašistiskās okupācijas līdzskrējēju un anti-komunistu tiesas prāvas. 17 tika nošauti, ap 40 nosūtīti uz katorgas darbiem. Lai nostiprinātu savu varu, komunisti šajos gados nogalināja daudzus tradicionālo klanu vadoņus.

1945. gada decembrī notika vēlēšanās, kurās balsot varēja tikai par komunistu Demokrātiskās Frontes sarakstu, kas saņēma 93% balsu. Jaunais parlaments sanāca 1946. gada janvārī, lai izbeigtu monarhijas pastāvēšanu un pasludinātu tautas republikas izveidošanu. Tika izveidota jauna valdība, kurā Hodža ieņēma premjerministra, ārlietu ministra, aizsardzības ministra un armijas komandiera amatus. Dzodze, kas ieņēma iekšlietu ministra un partijas sekretāra amatus 1945. gada beigās un 1946. gada sākumā veica partijas tīrīšanu, atbrīvojoties no liberālu uzskatu paudējiem. 1945. gada augustā tika īstenota zemes reforma, likvidējot lielos zemes īpašumus, un izdalot zemi trūcīgajiem zemniekiem. 1946. gadā tika nacionalizēta rūpniecība, ieviesta valsts kontrole pār iekšējo un ārējo tirdzniecību.[1]

Dienvidslāvijas paspārnē

labot šo sadaļu

Nelielā, no pārējām PSRS kontrolētajām valstīm ģeogrāfiski izolētā un mazattīstītā Albānija pirmos pastāvēšanas gadus bija ļoti atkarīga no Tito vadītās Dienvidslāvijas. 1946. gada 6. jūlijā Albānija un Dienvidslāvija parakstīja Draudzības un Sadarbības līgumu, kas aizsāka aizvien ciešāku Albānijas ekonomikas sasaisti ar lielo kaimiņvalsti, kas pārņēma kontroli pār albāņu uzņēmumiem, cēla jaunas rūpnīcas un palīdzēja ar pārtiku. Albānijas skolās sāka mācīt serbhorvātu valodu. Šajos gados notika Dienvidslāvijas un Bulgārijas sarunas par Balkānu federācijas izveidošanu, kurā ietilptu arī Albānija. Šāda piekāpšanās lielajam kaimiņam izsauca neapmierinātību virknē albāņu komunistu, kas vēlējās neatkarīgāku valsts politiku. 1947. gadā dienvidslāvi panāca viņu arestus un izslēgšanu no partijas. 1948. gada pavasarī albāņu vadība pieņēma lēmumu par Albānijas un Dienvidslāvijas ekonomiku un armiju apvienošanu. Hodža izvirzīja piedāvājumu par pievienošanos Dienvidslāvijai. Pēkšņā PSRS un Dienvidslāvijas attiecību saraušana 1948. gada 28. jūnijā nāca kā pārsteigums, taču Hodža nešauboties nostājās Staļina pusē. Visiem dienvidslāvu speciālistiem tika dotas pāris dienas, lai pamestu valsti, visi līgumi tika lauzti un izvērsta masīva propagandas kampaņa pret Tito.

PSRS paspārnē

labot šo sadaļu

Staļina vadītā PSRS kļuva par Albānijas jauno finansiālo atbalstītāju. Lai noveltu no sevis atbildību par iepriekšējo draudzību ar Dienvidslāviju, Hodža visu vainu novēla uz Dzodzi, kas 1948. gada oktobrī tika atbrīvots no visiem amatiem, apcietināts un 1949. gada maijā nošauts. Viņa vietā par otro cilvēku valstī turpmāk kļuva Mehmets Šehu. Tīrīšanas skāra 14 no 31 Centrālkomitejas locekļiem un 32 no 109 Tautas Sapulces deputātiem, ap 25% partijas biedru tika izslēgti no partijas.

Antikomunistu pagrīdes sarīkotais nelielais sprādziens 1951. gada 19. februārī pie PSRS vēstniecības Tirānā kalpoja par iemeslu 22 inteliģences pārstāvju arestiem un nošaušanai. Represijām tika pakļauti viņu ģimenes locekļi.

1949. gada februārī Albānija iestājās Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padomē un attīstīja sadarbību ar Austrumu bloka valstīm. 1951. gadā sākās pirmais piecgades plāns. 1955. gadā tika uzsākts kurss uz industrializāciju un lauksaimniecības kolektivizāciju. Tika ieviestas sociālā atbalsta programmas, uzlabota izglītība. Analfabētisms samazinājās no 85% 1946. gadā līdz 31% 1950. gadā. 1957. gadā nodibināja Valsts Tirānas Universitāti.

Staļina nāve, kolektīvās vadības modelis PSRS un pakāpeniska attiecību uzlabošana ar Dienvidslāviju, spieda arī Hodžu veikt līdzīgas izmaiņas. 1953. gada jūlijā viņš atteicās no ārlietu un aizsardzības ministru amatiem. 1954. gadā Šehu kļuva par premjerministru. 1953. gada decembrī Albānija un Dienvidslāvija atjaunoja diplomātiskās attiecības. 1955. gadā Albānija piedalījās Varšavas pakta dibināšanā.

Pēc Hruščova nākšanas pie varas PSRS arī Albānijā sākās šķelšanās starp ortodoksāliem staļinistiem un komunistiem-liberāļiem. Vairāki vadošie partijas darbinieki ar armijas atbalstu 1956. gada aprīļa partijas konferencē plānoja panākt Hodžas gāšanu no amatiem, 1948. gada politisko tiesas prāvu upuru reabilitēšanu un destaļinizāciju 20. PSKP konkresa garā. Opozicionāri 14.-20. aprīlī notikušās partijas konferences pirmajās dienās uzstājās ar staļinisma un Hodžas kritiku, taču Hodžam ar drošības dienestu palīdzību un partijas konservatīvo spēku atbalstu izdevās atjaunot kontroli, un konferences noslēgumā tā noraidīja 20. PSKP kongresa kursu uz destaļinizāciju un izteica atbalstu Hodžam. Pēc konferences redzamākie oponenti tika apcietināti un nošauti, daudzus apcietināja, izslēdza no partijas, atlaida no darba un pakļāva represijām.

Nežēlīgā izrēķināšanās un politiskās atšķirības atvēsināja PSRS attiecības ar Albāniju. Hodža un Šehu neatbalstīja Hruščova veikto destaļinizāciju un turpināja pret Dienvidslāviju vērstu propagandu. 1959. gadā Hruščovs pavadīja 12 dienas Albānijā, cenšoties pārliecināt Hodžu sekot PSRS ieteiktajam vieglās industrijas un zemkopības attīstības modelim.

Ķīnas paspārnē

labot šo sadaļu

Destaļinizācija un Hruščova mierīgās līdzās pastāvēšanas politika attiecībā uz Rietumiem noveda pie Albānijas konservatīvā režīma satuvināšanās ar Mao vadīto Ķīnas Tautas Republiku. Maskavā notikušajā vispasaules komunistisko partiju kongresā 1960. gada sākumā Ķīnas—PSRS ideoloģiskās nesaskaņas izpaudās publiski, Albānija nostājās Ķīnas pusē. PSRS pārtrauca finansiālo un pārtikas palīdzību valstij, cenšoties panākt Hodžas gāšanu. Publiskas ideoloģiskās nesaskaņas un apvainojumi partiju kongresos turpinās visu 1960. un 1961. gadu, kad decembrī PSRS sarāva diplomātiskās attiecības ar Albāniju. Albānijā notika PSRS atbalstītāju tīrīšanas un nāvessodi. Ķīna sāka sūtīt uz Albāniju pārtiku un tautsaimniecības ekspertus, taču pašas atpalikušais stāvoklis nozīmēja, ka tā nespēja ievērojami palīdzēt valsts modernizācijā. Abu valstu alianse drīzāk bija balstīta ideoloģiskā pretnostatījumā pret PSRS "hegemoniju" komunistiskajā pasaulē.

Attiecību saraušana ar PSRS un izstāšanās no Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padomes smagi ietekmēja neefektīvo Albānijas tautsaimniecību, un 1962. gadā tika ieviesta taupības programma. Iedzīvotāju un partijas darbinieku vidū sākās neapmierinātība ar problēmām, tāpēc, līdzīgi Mao Kultūras revolūcijai Ķīnā, 1966. gadā Hodža sāka Kultūras un Ideoloģijas revolūciju. Armijā atcēla militārās pakāpes, atjaunoja politiskos komisārus. Valsts un partijas darbiniekiem samazināja algas, tika likvidētas sešas ministrijas un daudzus ierēdņus nosūtīja strādāt uz laukiem un fabrikām. Tika apklusināti nepaklausīgi rakstnieki un kultūras darbinieki. 1967. gadā tika izvērsta kampaņa pret reliģiju, slēgtas visas mošejas un baznīcas, un Albānija oficiāli kļuva par pirmo ateistu valsti pasaulē.

Lai uzlabotu ekonomisko situāciju un samazinātu atkarību no Ķīnas, 1971. gadā Albānija atjaunoja tirdzniecības sakarus ar Dienvidslāviju, Grieķiju un Rietumeiropas valstīm, vienlaikus turpinot teroru valstī. Par slepenu kāda zēna kristīšanu 1971. gadā tika nošauts katoļu mācītājs. 1973. un 1974. gadā tika apcietināts Albānijas kultūras ministrs un valsts radio vadītājs. 1975. gadā nošāva aizsardzības ministru.

Albānija bija vienīgā Eiropas valsts, kas ignorēja 1975. gada Helsinku konferenci. Pēc Mao nāves 1976. gadā Hodža kritizēja jaunos Ķīnas vadītājus kā revizionistus, uz ko ķīnieši atbildēja ar ielūgumu Tito apmeklēt Ķīnu 1977. gadā un palīdzības programmu izbeigšanu 1978. gadā.

Pēdējās desmitgades

labot šo sadaļu
 
Propagandas stends, 1978

Pēc attiecību saraušanas ar Ķīnu Albānija centās īstenot autarķijas programmu, taču iekšējo resursu trūkums un nevēlēšanās paplašināt ārējos sakarus noveda pie aizvien lielākas atpalicības un trūkuma. Novecojošais un slimais Hodža uz pieaugošo neapmierinātību atbildēja ar jaunām tīrīšanām armijā, valdībā un partijā. Albānijā joprojām turpinājās Staļina kults, tika svinētas viņa dzimšanas dienas.

Lai nostiprinātu savu varu, ideoloģisko tīrību un nodrošinātu sistēmas nemainīgu pastāvēšanu, 1976. gada 28. decembrī Hodža pasludināja jaunu Albānijas konstitūciju. Valsts nosaukums tika mainīts uz Albānijas Tautas Sociālistisko Republiku, konstitūcija nostiprināja autarkijas principu, oficiālo ateisma politiku un aizliedza ārvalstu kredītu ņemšanu.

1980. gadā Hodža par savu pēcteci izraudzījās Ramizu Aliju. Ilggadējais līdzgaitnieks Šehu tika atcelts no amatiem un 1981. gada 17. decembrī it kā izdarīja pašnāvību nošaujoties. 1982. gada novembrī Hodža paziņoja, ka Šehu bijis ASV, Lielbritānijas, PSRS un Dienvidslāvijas spiegs, kas apglabāts kā suns izgāztuvē.[2]

1983. gadā Hodža nodeva valsts ikdienas vadību Alijam un mira 1985. gada 11. aprīlī.

Demokratizācija

labot šo sadaļu

Alija saglabāja staļinisko režīmu, taču mēģināja ieviest reformas, lai uzlabotu valsts smago ekonomisko situāciju. 1989. gada beigās, kad sociālisms jau bija sabrucis visās Austrumu bloka valstīs, Alija paātrināja reformu kursu, lai novērstu sistēmas sabrukumu. Pēc plašiem protestiem, kas sākās 1990. gada janvārī, režīms paātrināja reformas, atļaujot izbraukšanu no valsts un reliģijas piekopšanu. 11. decembrī Alija paziņoja, ka tiek atļauta citu partiju veidošana un ka 1991. gada pavasarī tiks sarīkotas daudzpartiju vēlēšanas. 1991. gada 20. februārī protestējošie studenti gāza Hodžas pieminekli galvaspilsētā Tirānā. 31. marta vēlēšanās ar 56,2% uzvarēja Alija, taču bija skaidrs, ka režīma maiņa ir nenovēršama. 29. aprīlī jaunais parlaments veica plašas konstitucionālās izmaiņas, atļaujot politiskās un pilsoniskās brīvības, mainot valsts nosaukumu uz "Albānijas Republika" un ieviešot prezidenta amatu, par kuru 30. aprīlī tika ievēlēts Alija. Tā kā joprojām valdošie komunisti centās īstenot liberalizāciju un varas saglabāšanu, 16. maijā sākās vispārējs streiks. 1. jūnijā opozīcija izveidoja jaunu valdību. Pēc jaunām vēlēšanām 1992. gada 22. martā, kurās uzvarēja opozīcija, Alija atkāpās no amata 3. aprīlī.