Albānijas robežu noteikšana

Albānijas robežu noteikšana jeb albāņu variantā Albānijas sadalīšana (albāņu: Copëtimi i Shqipërisë) ir termins, ko lieto Albānijas valsts robežu noteikšanai, kura 1912. gada 28. novembrī pasludināja savu neatkarību. Jaunizveidotās Albānijas Firstistes robežu noteikšana saskaņā ar 1912.–1913. gada Londonas konferences lēmumu (1913. gada 29. jūlijā) ar visu sešu tā laika lielvalstu (Lielbritānijas, Francijas, Vācijas, Austroungārijas, Krievijas un Itālijas) piedalīšanos abpus robežai atstāja gan albāņu, gan ne-albāņu iedzīvotājus. Albānijas nacionālās kustības pārstāvji to nosauca par albāņu apdzīvoto teritoriju sadalīšanu, prasot sev tās teritorijas, kuras atradās viņu gribētajā albāņu vilājetā un kuras iekļāva visu Kosovu, kā arī citu mūsdienu valstu reģionus ar tādām pilsētām kā Pļevļu Melnkalnē, Prijepoļi un Novipazaru Serbijā, Skopji, Štipu un Bitolu Ziemeļmaķedonijā, Kastoriju un Joanninu Grieķijā. Radikālākie albāņu pārstāvji gribēja arī Salonikus.[1][2][3]

Albānijas robežas, kādas tās tika plānotas 1912.—1913. gada sarunās.
  Albānijas firstistes pagaidu valdības ierosinājums
  Francijas un Krievijas ierosinājums
  Galā noteiktās robežas
Serbijas, Melnkalnes un Grieķijas ieņemtās teritorijas Pirmā Balkānu kara laikā

Pēc Albānijas valsts nodibināšanas kaimiņvalstīs saglabājās iecere to sadalīt, kas parādījās Pirmā pasaules kara laikā;[4] Albānija tomēr saglabāja savu neatkarīgo eksistenci.[5] Otrajā pasaules karā un pēc tā notika sarunas par jauniem sadalīšanas plāniem, kuri arī netika realizēti.[6]

VēstureLabot

PrelūdijaLabot

 
Četri Osmaņu impērijas vilājeti — Škodras, Joanninas, Monastiras (Bitolas) un Kosovas, kurus Prizrenas līga ierosināja atdot neatkarīgai Albānijai

1877.–1878. gada Krievijas—Turcijas karš stipri samazināja osmaņu turku valdījumus Balkānu pussalā, atstājot tiem tikai nestabilu valdīšanu pār Maķedoniju un Rietumbalkāniem. Albāņi bija Osmaņu impērijas pakļautībā kopš 1479. gada līdz ar Škodras krišanu. Albānijas nacionālo līderu pieprasītais reģions bija etniski neviendabīgs un sastāvēja no lielām teritorijām, kuras apdzīvoja arī bulgāri, grieķi, serbi, turki un aromūni,[7][8] kaut arī albāņu atmodas aktīvists un publicists Sami Frašjeri apgalvoja, ka albāņi ir lielākā daļa iedzīvotāju pieprasītajos četros Škodras, Joanninas, Monastiras un Kosovas vilājetos.[9] Pirmais pēckara līgums, bija albāņiem neveiksmīgais San Stefano līgums, kas tika parakstīts 1878. gada 3. martā. Albāņu apdzīvotās zemes tika piešķirtas Serbijai, Melnkalnei un Bulgārijai. Austroungārija un Apvienotā Karaliste iebilda pret šo vienošanos, jo tā piešķīra Krievijai dominējošo stāvokli Balkānos un tādējādi izjauca tai par labu Eiropas spēku līdzsvaru. Bez tam, Austroungāriju satrauca Serbijas iziešana uz Adrijas jūru.

Berlīnes kongressLabot

Lai izšķirtu strīdu, sarīkoja miera konferenci Berlīnē. Berlīnes kongress atdeva Melnkalnei Baras un Podgoricas pilsētas un apgabalus ap Gusiņes un Plavas kalnu ciematiem, kurus albāņu vadoņi uzskatīja par albāņu teritoriju, un nosauca to par albāņu zemju sadalīšanu.[10] 1879. gada februārī lielvalstis uzstāja, lai osmaņi atsakās no šiem albāņu prasītajiem apgabaliem un izved savu karaspēku no strīdīgajām zonām.

Albāņi izveidoja Prizrenas līgu (1878—1881), lai cīnītos pret to teritoriju zaudēšanu, kurās albāņu bija vairākums, un organizēja bruņotus pretošanās centienus Gusiņē un Plavā, kur Melnkalnes spēki sastapa sīvu pretestību. Pierobežā tolaik raksturoja robežu kā "peldošu asinīs". Redzot pretestību, kongress nolēma Gusiņes un Plavas vietā Melnkalnei piešķirt Ulciņu. Pēc tam Prizrenas līgas spēkiem nācās atkāpties no Ulciņas pēc tam, kad tos sagrāva Derviša Pašā vadītā osmaņu armija.[11]

Pirmais Balkānu karšLabot

 
Albānijas neatkarības deklarācija Vļorā 1912. gadā.

1910.—1912. gados notika vairākas albāņu sacelšanās pret turkiem,[12] tomēr tās bija neveiksmīgas, jo vairums albāņu saglabāja lojalitāti impērijai.

1912. gada 8. oktobrī Melnkalnes karaspēks iegāja Škodras vilajetā. Pēc tam Serbija, Bulgārija un Grieķija pieteica karu Osmaņu impērijai, tādējādi uzsākot Pirmo Balkānu karu. Melnkalnes, Serbijas un Grieķijas spēki devās uz priekšu teritorijās, kuras galvenokārt apdzīvoja albāņi, un mēģināja mainīt etnisko stāvokli, iznīcinot albāņu iedzīvotājus, līdz 1913. gada sākumam nogalinot apmēram 25 000 albāņu.[13] Satraukti par Melnkalnes, Serbijas un Grieķijas plāniem sadalīt Rietumbalkānu teritorijas, albāņu delegāti satikās kongresā Vlorā, kur 1912. gada 28. novembrī pasludināja Albānijas neatkarību.[14]

1912. gada 3. decembrī sešu lielvalstu vēstnieki tikās Londonā, lai izlemtu par albāņu apdzīvoto teritoriju likteni. Krievija un Francija, Serbijas sabiedrotās karā, ieteica radīt tikai nelielu veidojumu ap Tirānu, atdodot tam ap pusi tagadējās Albānijas; Austroungārija tam stingri oponēja, joprojām nevēlēdamās Serbijas pastiprināšanos. Pēc ilgām diskusijām vēstnieki 1913. gada 29. jūlijā pieņēma oficiālu lēmumu par Albānijas Firstistes nodibināšanu, atzīstot tās neatkarību, bet vairāk nekā puse no albāņu pieprasītās teritorijas un aptuveni 30% –40% etnisko albāņu palika Serbijai, Melnkalnei un Grieķijai.[15][16] Lielā mērā jūnija robežu novilkšanu ietekmēja osmaņu karaspēka, kurā liela daļa bija albāņi, neveiksmes reģionā: 1913. gada martā grieķiem kapitulēja osmaņu armija Joanninā, bet aprīlī osmaņi atdeva melnkalniešiem Škodru.

Albānijas robežas marķēšanaLabot

Uz Albāniju tika nosūtītas vairākas robežkomisijas, lai uz etnogrāfiska pamata noteiktu jaunās valsts robežas saskaņā ar Londonas Miera konferenču noteikumiem. Tomēr komisija nespēja uz šāda pamata izšķirt jaukti apdzīvotā Albānijas dienvidu apgabala robežas, turklāt bija atkarīga no ekonomiskiem, stratēģiskiem un ģeogrāfiskiem apsvērumiem. Tā rezultātā lielākā daļa strīdīgā apgabala tika atstāta Albānijai. Šis lēmums katalizēja sacelšanos vietējo grieķu vidū, kas pasludināja reģionu par neatkarīgu, bet vēlāk saskaņā ar 1914. gada Korfu protokolu apmierinājās ar autonomiju.[17] Sekojošā pasaules kara un juku dēļ protokols nekad netika pilnībā realizēts un tika atcelts 1921. gadā, lai gan grieķu mazākums Albānijā turpina uz to atsaukties līdz šim laikam.[18] Robežas marķēšanas komisija pabeidza darbu tikai 1922. gadā.

 
Deklarācija par Ziemeļepīras neatkarību Ģirokastrā pret šī daļēji grieķiskā reģiona iekļaušanu jaunizveidotajā Albānijas valstī.

Nelielas robežas korekcijas pēc vienošanās ar Dienvidslāviju tika izdarītas 1921. un 1925. gadā.

Pasaules karu laiku plāni Albānijas sadalīšanaiLabot

Pirmā pasaules kara laikā atjaunojās iecere sadalīt Albāniju pilnībā. 1915. gadā Londonā parakstītais Antantes valstu slepenais līgums ietvēra valsts sadalīšanu.[4] Šī līguma ietvaros 1919. gadā tika parakstīta vienošanās starp Itāliju un Grieķiju, kurā bija ietverts Albānijas aneksijas plāns starp abām valstīm.[19] Saskaņā ar šo vienošanos, kas pazīstama kā Venicelosa un Titoni vienošanās, kuru parakstīja 1919. gada 20. jūlijā, Ziemeļepīra (Albānijas dienvidu daļa) tiktu iekļauta Grieķijā, savukārt Grieķija atzītu Itālijas mandātu pār Albānijas vidusdaļu, atstājot ziemeļdaļu Serbijai un Melnkalnei.[20] Plāns netika realizēts.

Pirms Itālijas iebrukuma Albānijā 1939. gadā notika diskusijas par tās sadalīšanu starp Dienvidslāviju un Itāliju, kuras nenesa praktisku rezultātu.[6] No otras puses, 1944. gadā, kad Albānija nonāca komunistu kontrolē, Amerikas Savienoto Valstu Senāta rezolūcija atbalstīja Ziemeļepīras nodošanu Grieķijai.[21]

Etniskās maiņasLabot

1913. gadā nodibinātās Albānijas firstistes robežas atstāja lielu skaitu etnisko albāņu ārpus jaunās valsts, un daļa no viņiem aizbēga vai tika piespiedu kārtā aizdzīti Albānijas atzīto robežu iekšienē.[22] Kosovā serbu karaspēks mēģināja mainīt reģiona demogrāfisko situāciju, veicot masveida deportācijas. 1918.–1941. gadā no Kosovas emigrēja vairāk nekā 100 000 albāņu.[23][24] Vienlaikus arī albāņi centās palielināt savu skaitu savā kontrolē esošajos reģionos. Īpaši smagi tas izpaudās Kosovā, kur gan Dienvidslāvijas kontrolē, gan pēc tās notika etniskas izmaiņas gan karu un etnisko tīrīšanu, gan valsts un abpusēju nevalstisku grupējumu spiediena rezultātā.

Skatīt arīLabot

AtsaucesLabot

  1. Christopher Merrill. Only the Nails Remain: Scenes from the Balkan Wars. Rowman & Littlefield, 1999. 230. lpp. ISBN 9780742516861.
  2. Paul R. Magocsi, Multicultural History Society of Ontario. Encyclopedia of Canada's peoples. University of Toronto Press, 1999. 180. lpp. ISBN 9780802029386.
  3. Stephanie Schwandner-Sievers, Bernd Jürgen Fischer. Albanian identities: myth and history. Indiana University Press, 2002. 44. lpp. ISBN 9780253341891. ..events of 1913 when a major part of the Albanian-inhabited territories was partitioned among neighbouring Balkan states.
  4. 4,0 4,1 Richard F. Staar. Communist regimes in Eastern Europe (4. ed., 3. print. izd.). Stanford, Calif. : Hoover Inst. Press, Stanford Univ., 1984. 3. lpp. ISBN 978-0-8179-7692-7.
  5. «U.S.-ALBANIAN RELATIONS AND ALBANIA’S PROGRESS TOWARD EU AND NATO». CENTER FOR STRATEGIC AND INTERNATIONAL STUDIES. Skatīts: 2012. gada 4. februāris.
  6. 6,0 6,1 Bernd J. Fischer. Albania at war : 1939-1945. London : Hurst, 1999. 15. lpp. ISBN 978-1-85065-531-2.
  7. Stevan K. Pavlowitch. A history of the Balkans, 1804 - 1945. London [u.a.] : Longman, 1999. 146. lpp. ISBN 978-0-582-04584-2.
  8. Béla K. Király. Insurrections, wars, and the Eastern crisis in the 1870s. Boulder : Social Science Monographs, 1985. 148. lpp. ISBN 978-0-88033-090-9.
  9. George Walter Gawrych. The crescent and the eagle: Ottoman rule, Islam and the Albanians, 1874-1913. I.B.Tauris, 2006. 99–101. lpp. ISBN 9781845112875. Albanians comprised a majority in all four provionces
  10. Miranda Vickers. The Albanians: a modern history. I.B.Tauris, 1999. 35. lpp. ISBN 978-1-86064-541-9.
  11. Gail Warrander. Kosovo. Bradt Travel Guides, 2011. 14. lpp. ISBN 9781841623313.
  12. Latvijas padomju enciklopēdija. 1. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 140—142. lpp.
  13. Mark Levene. Devastation: Volume I: The European Rimlands 1912-1938. Oxford University Press, 2013. 106. lpp. ISBN 9780199683031.
  14. «Albania: History». Encyclopædia Britannica. Skatīts: 2012. gada 31. janvāris.
  15. Robert Elsie. «The Conference of London». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 11. februārī. Skatīts: 2012. gada 5. janvāris.
  16. Miranda Vickers. The Albanians: a modern history. I.B.Tauris, 1999. 70–80. lpp. ISBN 9781860645419.
  17. Stark Draper. «The conceptualization of an Albanian nation». Ethnic and Racial Studies. Volume 20, Number 1. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 20. martā. Skatīts: 2012. gada 2. februāris.
  18. «Valeria Heuberger, Arnold Suppan, Elisabeth Vyslonzil: Brennpunkt Osteuropa: Minderheiten im Kreuzfeuer des Nationalismus».
  19. Stephanie Schwandner-Sievers ... (ed.). Albanian identities : myth and history (1. publ. izd.). London : Hurst, 2002. 135. lpp. ISBN 978-1-85065-572-5.
  20. H. James Burgwyn. Italian foreign policy in the interwar period : 1918 - 1940 (1. publ. izd.). Westport, Conn. [u.a.] : Praeger, 1997. 15. lpp. ISBN 978-0-275-94877-1.
  21. RFE/RL research report. Volume 2. weekly analyses from the RFE/RL. 1993. 31. lpp.
  22. Justin McCarthy. Population history of the Middle East and the Balkans. Isis Press, 2002. 44. lpp. ISBN 9789754282276.
  23. Audrey Herbert. Albania's Greatest Friend: Aubrey Herbert and the Making of Modern Albania. I.B. Tauris, 2011. 310. lpp. ISBN 1848854447.
  24. Janusz Bugajski. Political parties of Eastern Europe: a guide to politics in the post-Communist era. 448 : M.E. Sharpe, 2002. ISBN 9781563246760.

Ārējās saitesLabot